Kāpnes debesīs. Mārča Jencīša liecība


601
Ar autora atļauju pārpublicējam draudzes ”Kristus Pasaulei” mācītāja Mārča Jencīša liecību (fragmentus no grāmatas ”Kāpnes debesīs”) par to, kā pirmoreiz sastapies ar Dievu. Kā zināms, M. Jencītis ir ”Tautas lūgšanu sapulces” iniciators. Joprojām aicinām arī pašiem iesūtīt savas liecības par īpašāko Dieva atbildēto lūgšanu Tuvumā.lv redakcijai!

Tuvumā.lv galvenā redaktore Aija Volka

REKLĀMA

 

Auk­sta, tum­ša, mit­ra un smir­do­ša cie­tu­ma ka­me­ra pag­rab­stā­vā zem ze­mes. Par spī­ti vi­sām ma­nām pū­lēm šeit vairs ne­no­kļūt, kār­tē­jo rei­zi es­mu “mā­jās” — šo­reiz Ve­cum­nie­ku cie­tu­ma so­da izo­la­to­rā. Piec­as dien­nak­tis es­mu bez mie­ga šaus­mī­gu, mur­gai­nu tē­lu dēļ. Tie ir vi­sur. Es tos re­dzu, dzir­du, sa­jū­tu. Tie ir ap ma­ni, ma­nī. Ma­nā prā­tā, sma­dze­nēs, dvē­se­lē, grī­dā, sie­nās, gries­tos. Bries­mī­gie rē­gi ne­pār­trauk­ti skalo ma­nas sma­dze­nes: – Tu ne­drīk­sti vairs il­gāk dzī­vot, tev nav ce­rī­bu, tev nav jē­gas dzī­vot. Tu esi mū­sē­jais! Tu esi el­lē! Šīs bal­sis ma­ni bi­ja pa­va­dī­ju­šas vi­su dzī­vi. Ag­rāk es tās vien­kār­ši uz­tvē­ru ar sa­jū­tām: – Tu esi ne­veik­smi­nieks, tev nav nā­kot­nes. Tu gri­bi la­bi jus­ties, būt laimīgs, ie­gūt mie­ru, prie­ku, mī­les­tī­bu. Tu esi iz­mē­ģi­nā­jis gandrīz vi­su, lai ie­gū­tu de­be­sis, bet  — ak, vai!  — vi­si mēģi­nā­ju­mi ir iz­gā­zu­šies.

Nav lai­mes, nav prie­ka, nav īs­ta mie­ra, brī­vī­bas. Nav de­be­su. Kā­da jē­ga ir ta­vai pe­lē­ka­jai ek­sis­ten­cei virs ze­mes?
Šo­reiz es to re­dzu un dzir­du RE­ĀLI.

Ār­sti to sauc par ši­zo­frē­ni­ju, bet kris­tie­šu mā­cī­tā­ji un Bī­be­le ap­zī­mē par ap­sēs­tī­bu. Esmu pil­nī­bā ĻAU­NĀ va­rā, ne­spē­ju pre­to­ties.

Stā­vu ka­me­ras vi­dū no­mo­cīts, ne­lai­mīgs, iz­mi­sis. Jū­tu, kā ma­nās sma­dze­nēs un dvē­se­lē ie­kļūst pre­tī­gais, tum­šais spēks, ar glu­miem astoņkā­ja taus­tek­ļiem to iz­va­ro­jot. Jā, el­le ir šeit, tā ir ma­nī. Vai kāds var pa­lī­dzēt?

No ka­me­ras stū­ra vi­sā augu­mā iz­sle­jas pre­tīgs, caur­spī­dīgs dē­mons — ar sa­pu­vu­šu mie­su un tuk­šiem acu do­bu­ļiem. Ar pā­ta­gu ro­kās at­vē­zē­jas un sit, un sit. Es re­āli sa­jū­tu, kā pā­ta­gas cir­tie­ni skar ma­nu mie­ru. Ne­va­ru to vairs pa­nest, es­mu el­lē. Es ne­va­ru vairs il­gāk dzī­vot. Ļau­nās bal­sis jo­pro­jām pa­vēl: – Tu ne­drīk­sti dzī­vot, da­ri sev ga­lu, tā ir vie­nī­gā iz­eja. Ta­va dzī­ve bei­gu­sies! Mek­lē­ju asu priekš­me­tu, lai pār­griez­tu vē­nas, ne­at­ro­du. Man ir ti­kai 29 ga­di, bet dzī­ve bei­gu­sies, ne­es­mu ne­ko sa­snie­dzis, vi­si ma­ni sap­ņi pār­vēr­tu­šies gru­ve­šus. Es ne­es­mu at­ra­dis KĀP­NES DE­BE­SĪS, par ku­rām pus­aud­ža ve­cu­mā la­sī­ju žur­nā­lā “Lies­ma” ap­rak­stā par le­ģen­dā­ro rok­gru­pu “Led Ze­pe­lin”. Tur bi­ja at­tē­lo­tas pe­lē­kas kāp­nes un ie­spai­dīgs virs­raksts — “Kāp­nes de­be­sīs”. Tā sau­cās “Led Ze­pe­lin” al­bums. Vi­si ma­ni de­be­su mek­lē­ju­mi ir bei­gu­šies ne­veik­smī­gi: nav kāp­ņu de­be­sīs, man pat nav nor­mā­las ģi­me­nes, arī ve­se­lī­bas, trūkst spē­ka. Mam­ma, re­dzot ma­ni grim­stam, ir sā­ku­si no­sir­mot. Nav ne­kā, ir ti­kai tum­sa, ma­ni pār­ņē­mis auksts, ie­sū­cošs va­ku­ums. Pre­tī­gās bal­sis tur­pi­na at­kār­tot: – Tu ne­drīk­sti dzīvot!

Kāpnes debesīs
Grāmatas vāks

Ie­skrie­nos un me­tos ar gal­vu dzelzs res­tēs…

***

Man ir di­vi – trīs ga­di­ņi, mam­ma — jaun­a mū­zi­kas sko­lo­tā­ja un mīļš tē­tis — skaists un stiprs. Jau­ka ģi­me­nī­te?

Bei­dzot no­lem­ju uz­pra­sīt mam­mai to, kas no­dar­bi­na ma­nas bēr­na sma­dze­nes jau il­gu lai­ku: – Mam­mu, kur es bū­šu, kad ne­bū­šu? Ma­na bēr­na sirds un prāts ne­spēj pie­ņemt K. Mar­ksa, F. En­gel­sa un Ļe­ņi­na ra­dī­to fi­lo­zo­fi­ju par pa­ra­dī­zi ko­mu­nis­mā, to, ka no­mir­stot vien­kār­ši pār­stā­šu ek­sis­tēt. Tas ne­var būt! Tas ne­ie­vie­to­jas ma­nā prā­tā.

Četr­u ga­du ve­cu­mā es stā­vu pie sa­va tē­ta zār­ka. Tē­tis tā arī ne­spē­ja mī­lēt ma­ni, jo vi­ņa aiz­rau­ša­nās, vi­ņa mī­les­tī­ba un de­be­su mek­lē­ju­mi bi­ja vēr­sti uz pu­de­li. Tē­va no­žē­lo­ja­mais alkoho­li­ķa mūžs il­ga ti­kai 33 ga­dus. Mam­ma iz­va­dī­ša­nas lai­kā lūdz, lai pie­eju pie va­ļē­jā zār­ka at­va­dī­ties no tē­ta, no­glās­tīt vi­ņa ma­tus. Man ir šaus­mī­gi grū­ti to iz­da­rīt — tas vairs nav mans tē­tis, vi­ņa šeit nav, te ir ti­kai vi­ņa lai­cī­gais ķer­me­nis. Ku­r ir mans tē­tis?

Pēc tē­ta nā­ves mā­jās pa­rā­dās jauns tē­tis. Cie­nī­jams cil­vēks, ko­mu­nis­tis­kās par­ti­jas biedrs. Ja no sa­va ie­priek­šē­jā tē­ta sa­ju­tu kaut ne­daudz sil­tu­ma, tad no vi­ņa to ne­spē­ju sa­just.

***

Do­da­mies ar drau­gu aiz­lieg­tā ce­ļo­ju­mā sa­vākt ezer­ma­lā nied­res, lai pa­ga­ta­vo­tu bul­tas šau­ša­nai ar lo­ku. Mam­ma ir ie­vē­ro­ju­si ma­nu prom­būt­ni: – Kur tu bi­ji? At­bil­de — ta­jā mā­jas pusē, kur nav lo­gu, tā­pēc ma­ni ne­pa­ma­nī­ji. Vieg­lāk sa­me­lot, ne­kā sē­dēt trīs die­nas mā­jas ares­tā. Bet ce­rē­tās brī­vī­bas vie­tā sir­dī ie­zo­gas ne­lā­ga vai­nas ap­zi­ņa, ne­pa­tī­kams ne­miers.

***

4.c kla­se, kur ap­gūs­tu pa­mat­sko­las iz­glī­tī­bu, strikts re­žīms spor­ta sko­lā — tre­ni­ņi no rī­ta un pēc­pus­die­nā plus vēl ap­mek­lē­ju jā­ša­nas spor­ta sek­ci­ju. Ir Lī­go svēt­ki — silts un pa­tī­kams va­sa­ras va­kars. Ko­pā ar drau­giem no jā­ša­nas sek­ci­jas pa­jū­gā do­da­mies ār­pus pil­sē­tas lī­got. Uguns­kurs, pi­par­mēt­ru li­ķie­ris — za­ļā nā­ve, un pēc pār­is stun­du lī­go­ša­nas gu­ļu pie ugunsku­ra no­vē­mies, lie­kas, ka kuņ­ģi rauj ār­ā. No rī­ta uz tre­ni­ņu do­dos ar pir­ma­jām pa­ģi­rām sa­vā dzī­vē. Man ir tik slik­ti, ka zvē­ru: – Ne­kad vairs ne­lie­to­šu to pre­tī­go dzi­ru!

Tie­ši pēc ga­da ir kār­tē­jie Jā­ņi, tau­ta lī­go. Es ar di­viem sa­viem kla­se­bied­riem stā­vu pie Lim­ba­žu res­to­rā­na “Lie­le­zers. Ar trī­co­šām ro­kām do­dam kā­dam on­ku­lim 3 rub­ļus: – On­ku­līt, nopērc mums pu­de­li, svēt­ki kā ne­kā! Gai­dām vī­rie­ti at­pa­kaļ — pie­mā­nīs vai at­ne­sīs? Bet tur jau viņš nāk, Lī­go li­ķie­ri zem ap­ģēr­ba pa­slē­pis. Drau­ga mā­jā iz­tuk­šo­jam dzel­te­nā li­ķie­ra pu­de­li. Len­šu mag­ne­to­fons at­ska­ņo “Mo­dern Tal­king” dzies­mu Tu esi ma­na sirds, tu esi dvē­se­le ma­na. Gri­bas to klau­sī­ties vēl un vēl. Vai tās ir de­be­sis? No rī­ta ne­kā­du pa­ģi­ru, tā­tad var ie­dzert arī kul­tu­rā­li!

***

Pirm­ā ci­ga­re­te no la­bā­kā drau­ga ro­kas. Tie­ši uz ie­las. Pa­tī­kams dul­lums gal­vā, ne­kā­das at­ka­rī­bas, ne­kā­das pro­blē­mas, sti­lī­gi. Pirm­ās dis­ko­tē­kas sest­die­nu va­ka­ros, pirm­ie tu­si­ņi pie sko­las drau­dze­nēm un drau­giem, ka­mēr ve­cā­ki nav mā­jās. Ne­daudz al­ko­ho­la, ne­daudz ci­ga­re­šu dū­mu, ne­daudz skūp­stu ar drau­dze­nēm. Jū­ties kā brīvs, pie­audzis cil­vēks. Dzī­ve iet uz augš­u. KĀP­NES DE­BE­SĪS! Jo vai­rāk pa­va­du lai­ku ar drau­giem, jo sa­spī­lē­tā­ka at­mo­sfē­ra ģi­me­nē, ne­viens ma­ni ne­sa­prot.

***

Mū­su kom­pā­ni­jai ir dī­vains iz­skats: ma­ti stā­vus gai­sā, ba­li­nā­ti, krā­so­ti, ap­rak­stī­tas ap­ģēr­ba da­ļas — Punk­fre­e. Slī­pē­jam pil­sē­tas ie­las un ne­ap­zi­nā­ti no dvē­se­les dzi­ļu­miem klie­dzam: – Re­dziet, te mēs esam, ne­at­ka­rī­gi un brī­vi! No ve­cā­ku mā­jām rei­zēm pa­zūd kā­da sud­ra­ba ka­ro­te, zelt­lie­tas, un ne­viens, iz­ņe­mot mūs pa­šus, ne­zi­na, kur tās pa­zu­du­šas. Lai la­bi pa­va­dī­tu lai­ku, ne par ko ne­do­mā­jot, ir va­ja­dzī­ga nau­da. Un mū­su ve­cā­kiem tās ir diez­gan!

Cī­tī­gi mek­lē­ju pre­sē un li­te­ra­tū­rā in­for­mā­ci­ju par brī­va­jiem pan­kiem Vā­ci­jā, Liel­bri­tā­ni­jā, arī Lat­vi­jā. Es­mu iz­slā­pis pēc pār­dzī­vo­ju­miem, pēc de­be­sīm. Jo vai­rāk dze­nos pēc dzī­ves bau­dām un brī­vī­bas, jo vai­rāk me­lo­ju un draņ­ķī­gāk jū­tos. DE­BE­SIS IR SA­ZVĒ­RĒ­JU­ŠĀS PRET MA­NI, TĀS BĒG NO MA­NIS!

***

Silts va­sa­ras va­kars. Mū­su kom­pā­ni­jas mei­te­ne iz­velk no ka­ba­tas bal­tas, lie­las tab­le­tes — esot bai­gais kaifs no tām. Ne­viens nav jā­pie­ru­nā, pēc pār­is mi­nū­tēm viss tab­le­šu pa­ci­ņas saturs at­ro­das mū­su kuņ­ģos.

At­to­pos kā­dā va­sar­nī­cu ra­jo­na mā­ji­ņā. Mi­li­cis no­rauj se­gu un pa­vēl ģēr­bties, no bla­kus­is­ta­bas pus­pli­kus iz­ved ma­nus drau­gus. Pēc pra­ti­nā­ša­nas mi­li­ci­jā at­nāk mam­ma un ved ma­ni mā­jās. Vē­ro­ju de­be­sis, tās ir tik zi­las, sau­le tik spo­ža, tik la­bi jū­tos. Pie­pe­ši nāk ap­skaid­rī­ba — tas ir no bal­ta­jām tab­le­tēm. Tās ir kāp­nes de­be­sīs!

***

Vi­dus­sko­lu pa­bei­dzu, pa­tei­co­ties sko­las va­dī­bai, kam rū­pē­ja sa­vas sko­las la­bā sla­va. Pa­ra­lē­li vi­dē­jās iz­glī­tī­bas ates­tā­tam ie­gūs­tu arī tie­sī­bas va­dīt “C” ka­te­go­ri­jas trans­por­ta lī­dzek­ļus. Ie­kār­to­jos dar­bā par šo­fe­ri vai­rum­tir­dznie­cī­bas bā­zē. Ma­nas ma­šī­nas kra­vā bie­ži ir arī al­ko­hols, kas jā­no­gā­dā ra­jo­na vei­ka­los. De­be­su kra­va!

1. Kor.9:9 – Tev ne­būs vēr­sim, kas min la­bī­bu, pur­nu aiz­siet!

Pēc da­žu mē­ne­šu dar­ba un dzer­ša­nas zau­dē­ju tie­sī­bas va­dīt au­to­ma­šī­nu, jo tie­ku aiz­tu­rēts pie stū­res rei­bu­mā. Dar­bā ma­ni pa­ze­mi­na par krā­vē­ju.

Vē­ro­ju lid­ma­šī­nas de­be­sīs. Aiz tām stiep­jas ga­ras, bal­tas as­tes. Klau­so­ties lid­ma­šī­nu mo­to­ru skum­ja­jās ska­ņās, il­go­jos: – Ak, kaut es va­rē­tu būt lid­ma­šī­nā un aiz­li­dot uz Ame­ri­ku. Tur ir Brī­vī­bas sta­tu­ja, tur viss ie­spē­jams. Jeb uz Hai­ti — pal­mas, plud­ma­le, aug­ļi, mei­te­nes… Ta­ču cū­ka arī Āf­ri­kā ir cū­ka.

***

1988. ga­da 8. de­cem­bris. Ru­dens ie­sau­kums pa­dom­ju ar­mi­jā. Brī­nu­mai­nā kār­tā es­mu ko­pā ar sa­vu drau­gu, ar ku­ru ko­pā daudz šņab­ja iz­dzerts un daudz pār­dzī­vots. Bei­dzot es­mu lidma­šī­nā, pēc ku­ras tik ļo­ti es­mu il­go­jies. Ar āt­ru­mu ap 1000 km/h mūs no­gā­dā 10 000 km no Lat­vi­jas — Tā­la­jos Aus­tru­mos pie Ķī­nas ro­be­žas. Dī­vai­ni, bet at­kal vē­ro­jot lid­ma­šī­nas de­be­sīs, se­ko tā pa­ti me­lan­ho­lis­kā sa­jū­ta — aiz­bēgt no re­ali­tā­tes. Ie­spē­ja, iz­rā­dās, ir te­pat lī­dzās — mil­zī­gas ka­ņep­ju (ma­ri­hu­āna, zā­lī­te, ha­šišs) plan­tā­ci­jas. To te smē­ķē pus­aud­ži, jaunieši, ve­ci, cel­tnie­ki un ofi­cie­ri, vi­si, kam nav slin­kums. Ar en­tu­zi­as­mu ķe­ros pie zā­lī­tes smē­ķē­ša­nas. Jo vai­rāk smē­ķē, jo ap­kār­tē­jie cil­vē­ki, dzī­ve kļūst ba­nā­lā­ka un gar­lai­cī­gā­ka.

Di­vu ga­du il­ga­jā die­nes­ta lai­kā dzī­vo­ju ar vie­nu do­mu, kā da­būt to bra­šo sa­jū­tu, lai ne­bū­tu jā­do­mā par nožēloja­mo re­ali­tā­ti, lai va­rē­tu ap­klu­si­nāt sa­vu sirds­ap­zi­ņu, iz­rau­ties no mo­ko­šās dep­re­si­jas un il­gām pēc patiesa prieka.

***

1990. ga­da zie­ma. Die­nes­ta laiks ir bei­dzies. Sē­žam lid­ma­šī­nā, ap­bru­ņo­ju­šies ar ma­ri­hu­ānas ci­ga­re­tēm. At­grie­ža­mies nu jau brī­va­jā Lat­vi­jā ar ce­rī­bām un ap­ņem­ša­nos sākt biz­ne­su, sākt pie­pil­dīt sa­vus sap­ņus. Pēc ie­ra­ša­nās Lat­vi­jā at­grie­ša­nās svēt­ki tur­pi­nās 6 mē­ne­šus — die­nu no die­nas plūst al­ko­ho­la upes. Pēc pus­ga­da at­to­pos kā­dā dzī­vok­lī — ne­spē­kā, sirds dīvaini kū­le­ņo, bai­les, nav spē­ka aiziet pat pēc ali­ņa uz­lā­pī­ties. Auk­sti svied­ri, mur­gai­ni tē­li is­ta­bā, mel­ni ka­ķi… De­lī­rijs? Ha­lu­ci­nā­ci­jas? Ļau­nie ga­ri? Pa­ra­lē­lā pa­sau­le? Cen­šos turpmāk at­tu­rē­ties no al­ko­ho­la, ta­ču il­gāk par pār­is ne­dē­ļām ne­spē­ju no­tu­rē­ties. Ne­liek mie­ru do­mas par zā­lī­ti vai pat kaut ko stip­rā­ku.

***

Ma­na vē­lē­ša­nās tiek ap­mie­ri­nā­ta. Ie­pa­zīs­tos un sa­drau­dzē­jos ar gar­ma­tai­nu cil­vē­ku, arī vi­ņa drau­gi tā­di pa­ši in­te­re­san­ti, kā no hi­pi­ju lai­kiem iz­kā­pu­ši. No­slē­pu­mai­ni, mie­rī­gi. Viņš ir opi­ja lie­to­tājs. Cen­šos pār­lie­ci­nāt, ka arī man gri­bas no­bau­dīt tās de­be­sis, ku­ras sniedz caur ada­tu vē­nā ie­plūs­tošs brūn­gans šķid­rums — ne­tīrs he­ro­īns. Bet viņš cen­šas ma­ni at­ru­nāt: – Tu ne­bū­si lai­mīgs, tev vēl vi­sa dzī­ve priekš­ā, to nav ie­spē­jams at­mest, “lom­kas”, dep­re­si­ja, at­ka­rī­ba — tas ir no­ti­cis ma­nā dzī­vē. Pār­lie­ci­nāt to­mēr ne­spēj, ma­na tiek­sme pēc de­be­sīm ir pā­rā­ka. Pir­ma­is dū­riens, kļūs­tu tāds mie­rīgs, lai­mīgs. Dzert al­ko­ho­lu vairs ne­gri­bas, dzer ti­kai cū­kas, mēs lie­to­jam gai­šo! Ot­rais, tre­šais dū­riens, tiem se­ko sim­ti. Vai­rā­kas rei­zes die­nā un… tā gan­drīz 10 ga­du.

***

Pil­sē­tas sta­di­ona tri­bī­nes. Svi­nam ma­na drau­ga dzim­ša­nas die­nu. Skan AC/DC, alus kan­na. Pār­vel­kos mā­jās un aiz­mie­gu dzē­rā­ja mie­gā. Pa­mos­tos, ne­zi­nu, vai ir die­na vai nakts, bet skaid­ri sa­jū­tu bries­mī­gas sā­pes vi­sā ķer­me­nī. Es­mu aiz­mir­sis ie­durt sa­vu kār­tē­jo de­vu. Mē­ģi­nu uz­vā­rīt brū­no šķid­ru­mu, da­ļa iz­līst zem­ē, ro­kas vib­rē, tek puņ­ķi kā ūdens, caur­eja. Cenšos trā­pīt vē­nā, ne­iz­do­das. Nar­ko­ti­ku šķī­dums no šļir­ces aiz­plūst ga­rām vē­nai zem ādas. Sā­pes ne­pār­trauk­ti pie­aug, lie­kas, ka ak­mens spie­žas caur sma­dze­nēm. Ne­pa­ne­sa­mās sāpes pas­tip­ri­nās. Mē­ģi­nu dzert no­vā­rī­tas ma­go­nes ko­pā ar mie­ga un ner­vu zā­lēm. Par vē­lu! Kuņ­ģis vairs ne­strā­dā. Vē­ro­ju, kā at­vem­tās tab­le­tes peld bļo­dā ar at­vem­to ma­go­ņu novārījumu. Iz­vel­ku tab­le­tes un mē­ģi­nu tās no­rīt. Ne­veik­smī­gi. Kon­vul­si­jās raus­tos un ne­cil­vē­cī­gā bal­sī brē­cu. Jaun­ie džin­si sa­plīst no ātr­ajām ķer­me­ņa kus­tī­bām. Pēc vai­rā­ku stun­du šaus­mām is­ta­bā ie­nāk di­vi gar­ma­tai­ni ār­sti. Viens uz­gu­ļas ar ce­li uz ma­nas ro­kas, kas kon­vul­si­jās raus­tās kā zivs, otrs in­ji­cē brū­nu šķid­ru­mu. Man kļūst la­bāk, sā­pes aiziet, bet labsajūtas ne­kā­das. Pie­eju pie spo­gu­ļa, tas, ko tur ie­rau­gu, vairs ne­es­mu es. Pre­tī lū­ko­jas ne­da­bī­gi tievs cil­vēk­vei­dīgs stāvs ar dzi­ļi ie­kri­tu­šām acīm, se­jās krā­sa vi­ņam dzel­te­nī­gi pelēka kā mi­ro­nim, acīs šaus­mas. Lī­dzīgs zom­bi­jam. Var­būt tas ir zom­bijs?

***

1992. gads. Tie­sas zā­le. Ties­ne­sis la­sa sprie­du­mu: – Mār­cim Jen­cī­tim par vai­rā­ku vei­ka­lu ap­lau­pī­ša­nu, lai ie­gū­tu ap­dul­li­no­šās vie­las, tie­sa pie­spriež 4 ga­dus un 1 mē­ne­si ko­pē­jā re­žī­ma ko­lo­ni­jā, sprie­du­mu iz­pil­dot ne­ka­vē­jo­ties.

Rī­gas Cen­trāl­cie­tums. Pār­pil­dī­ta ka­me­ra. Vie­nā gul­tas vie­tā guļ 2 – 3 cil­vē­ki uz mai­ņām. Utis, blak­tis, žur­kas, ma­fi­jas un cie­tu­ma kri­mi­nā­lo au­to­ri­tā­šu pat­va­ļa.

Slep­ka­vī­bas, paš­nā­vī­bas, al­ko­hols, nar­ko­ti­kas — el­le ze­mes vir­sū. Cil­vē­ki iz­tu­ras viens pret ot­ru slik­tāk ne­kā pret dzīv­nie­kiem.

Cie­tu­ma ka­me­ras stū­rī ir tu­ale­te. Pa­pī­ra vie­tā pa­ma­nu Bī­be­les la­pas, vēl kaut kur pie cie­tu­ma ma­ku­la­tū­ras at­ro­du bro­šū­ru. La­su: – Sā­ta­nam ir plāns ta­vai dzī­vei, un Die­vam ir plāns tavai dzī­vei, bet pa­šam tev jā­iz­vē­las, ku­ra plā­nos ie­kļau­ties. Pir­mo rei­zi mū­žā lū­dzu Die­vu. Dievs ma­ni uz­klau­sa: ma­ni šeit ne­no­sit, ne­pa­da­ra par zi­lo, ne­es­mu no­mi­ris ba­dā, pat vi­si zo­bi mu­tē. Ta­ču tur­pi­nu ie­sāk­to ce­ļu, kļūs­tu par tā­du kā nar­ko­ti­ku pra­vie­ti: pa­lī­dzu dau­dziem ie­pa­zī­ties ar ce­ļu uz el­li — ar nar­ko­ti­kām. Pa vis­da­žā­dā­ka­jiem ce­ļiem sa­ņe­mam nar­ko­ti­kas arī cie­tu­mā, un viss, par ko es spē­ju un gri­bu ru­nāt, ir nar­ko­ti­kas.

***

Cie­tu­ma klubs. Sa­pul­cē­ju­sies vi­sa zo­na. Kri­mi­nā­lās au­to­ri­tā­tes pa­rū­pē­ju­šās par sa­vē­jiem, at­ve­du­šas cie­tum­nie­ku dzies­mu dzie­do­ņus, šķiet, no Krie­vi­jas — gru­pu “Ļe­so­po­val”. Aizmugurē­jā rin­dā sēž cie­tu­ma priekš­nieks un bla­kus kāds no ma­fi­jas bo­siem — lab­da­riem, kas, šķiet, arī pa­rū­pē­jās, lai pie ie­ejas klu­bā cie­tum­nie­ki va­rē­tu sa­ņemt ali­ņus un ci­ga­re­tes “Ca­mel”.

***

Tas pats cie­tu­ma klubs jeb kul­tū­ras nams. Pie­brauc liels au­to­buss ar hu­mā­no pa­lī­dzī­bu, ti­kai šo­reiz to sa­gā­dā­jis apus­tu­lis un au­to­ri­tā­te Die­va ko­man­dā Riks Ren­ners. Kris­tī­gie mū­zi­ķi dzied, Riks Ren­ners [red.- Rick Renner] slu­di­na. Sim­tiem ze­ku klau­sās, kā Riks slu­di­na par KĀP­NĒM DE­BE­SĪS, par Jē­zu Kris­tu, Die­va Dē­lu, kurš mīl cil­vē­kus, at­brī­vo no grē­ka, dep­re­si­jas, at­ka­rī­bām, el­les, dod jaun­u dzī­vi. Dau­dzi at­sau­cas aici­nā­ju­mam, iet priekš­ā uz aiz­lūg­ša­nu, ta­ču mans prāts at­sa­kās pie­ņemt vēs­ti par de­be­sīm caur Kris­tu. Viņš nav man au­to­ri­tā­te, ma­nas au­to­ri­tā­tes ir tie vī­ri ādas ja­kās. pa­lie­ku sē­žam sa­vā vie­tā.

Vē­ro­ju tos, ku­ri cie­tu­mā sā­ka ti­cēt Jē­zum, tos, ku­ri at­sau­cās Ri­ka Ren­ne­ra un ci­tu slu­di­nā­ša­nai — stai­gā pa zo­nu tā­di smai­dī­gi, kār­tī­gi, vairs ne­pī­pē, ne­la­mā­jas, ar vi­su ap­mie­ri­nā­ti.

Dī­vai­ni, tiem pat nar­ko­ti­kas un šņa­bi ne­va­jag, vi­ņiem tā­pat la­bi! No­do­mā­ju — es arī tā gri­bu. Pa­pra­su Bī­be­li kā­dam ve­cam vī­ram, ku­ru re­dzē­ju ar asa­rām acīs stās­tām, kā Jē­zus vi­ņu atbrī­vo­jis. Mē­ģi­nu la­sīt, ta­ču ne­ko ne­sa­pro­tu, un ne­viens arī sa­ka­rī­gi ne­spēj man pa­skaid­rot. Vai var­būt ne­gri­bē­ju sa­prast?

***

Da­žus mē­ne­šus pirms ie­slo­dzī­ju­ma ter­mi­ņa bei­gām pa­zi­ņo­ju sa­vam cie­tu­ma drau­gam nar­ko­mā­nam: – Iz­iešu brī­vī­bā, sāk­šu jaun­u dzī­vi! Nar­ko­ti­kas vairs ne­lie­to­šu. Jā­sāk biz­ness, jānos­tā­jas stin­gri uz sa­vām kā­jām. Ve­cais nar­ko­māns dzi­ļā pār­lie­cī­bā at­bild: – Mār­ci, ne­mā­ni pats se­vi, tu tā sa­juk­si prā­tā. Es jau 20 ga­du es­mu “uz ada­tas”, ne­skai­tā­mas rei­zes es­mu mē­ģi­nā­jis tikt va­ļā no šīs pre­tī­gās in­des. Es­mu gu­lē­jis da­žā­dās slim­nī­cās, ār­stē­jies pie da­žā­diem ār­stiem. Es­mu iz­mē­ģi­nā­jis vi­su.

Ti­ci man, cil­vēks sa­viem spē­kiem no tā ne­var iz­kļūt, ja nu vie­nī­gi Dievs ie­jau­cas ta­vā dzī­vē.

Es ne­pa­zīs­tu ne­vie­nu cil­vē­ku, kurš ma­nā 20 – 25 ga­du nar­ko­ti­ku el­les lai­kā bū­tu iz­kļu­vis no tās – lie­la da­ļa ir mi­ru­ši. Ja nu vie­nī­gi kāds, kurš kļu­vis par kris­tie­ti…

***

Kār­tē­jā tik­ša­nās cie­tu­mā. Mam­ma at­brau­ku­si un pa­zi­ņo, ka vi­ņa ta­gad ir kris­tie­te, iet drau­dzē. Dod man apaļ­as, dzel­te­nas uz­lī­mes ar smai­di­ņiem un uz­rak­stu: “Jē­zus te­vi mīl.” At­bil­du mam­mai: – Tu tā­da gud­ra, iz­glī­to­ta, in­te­li­ģen­ta sie­vie­te un ti­ci tām muļ­ķī­bām, un vēl nau­du zie­do sa­vam Die­vam sa­vā baz­nī­cā! Pēc tik­ša­nās uz­lī­mes pie­lī­mē­ju uz nakts­ska­pī­ša un domā­ju: – In­te­re­san­ti, kā tas Jē­zus ma­ni mīl? Kas īs­ti ir Jē­zus?

Ta­gad zi­nu, ka mam­ma ar sa­vu drau­dze­ni lūdz par ma­ni sa­vu Die­vu. Sa­vu Jē­zu.

Vai Jē­zus var man pa­lī­dzēt? Ja var, tad — kā?!

***

Aiz ma­nis sma­gi aiz­ve­ras cie­tu­ma dzelzs dur­vis. Bei­dzot il­gi gai­dī­tais brī­dis. Brī­vī­ba. Jū­tos, kā no lai­vas iz­mests, kā no Mar­sa no­kri­tis. Spē­cīgs uz­trau­kums, pat ķer­me­nis trīc. Drīz sa­tik­šos ar mam­mu, brā­li, tu­va­jiem cil­vē­kiem, drau­giem un — pats sva­rī­gā­kais — drīz va­rē­šu iz­just ķī­mis­kās de­be­sis. Drīz! Ātr­āk!

Tais­nā ce­ļā do­dos uz vei­ka­lu, ko 4 ga­dus bi­ju vē­ro­jis no sa­vas cie­tu­ma ka­me­ras lo­ga. Par nau­du, ko cie­tu­mā iz­snie­dza priekš sa­bied­ris­kā trans­por­ta, lai no­kļū­tu sa­vā dzī­ves­vie­tā, nopēr­ku deg­vī­na pu­de­li “Mos­kov­ska­ja” un tū­līt kā­ri tai pie­sū­cos. Vēl ne­ilgs laiks, un bei­dzot ada­ta ir vē­nā. Kas būs pēc tam? Kas būs, būs, ta­gad man ir la­bi!

***

Zva­nu sa­viem drau­giem nar­ko­mā­niem. Klau­su­li pa­ceļ mā­te: – Kas tur zva­na? Viņš ir mi­ris no nar­ko­ti­ku pār­do­zē­ša­nas, arī brā­lis mi­ra pus­ga­du vē­lāk. Viss, ko spē­ju pa­teikt: – Atvainojiet! Vi­ņi bi­ja la­bi cil­vē­ki, abi vēl tik jaun­i. Cik il­gi man vēl at­li­cis dzī­vot? Es ne­gri­bu tā no­mirt, es dur­šos rei­zi ne­dē­ļā, kon­tro­lē­šu de­vu, lai ne­aiz­iet par tā­lu!

***

Pēc ne­il­ga lai­ka ada­ta ma­nās vē­nās slīd div­reiz, trīs­reiz, sep­tiņ­reiz, četr­pa­dsmit rei­žu ne­dē­ļā. Es­mu at­kal zau­dē­jis, es­mu nar­ko­ti­ku va­rā, tās pie­sū­ci­nā­ju­šas ma­nu prā­tu, ga­ru, dvē­se­li, mie­su. Tās rā­dās sap­ņos. Nav ne­kā ci­ta, ti­kai ma­go­nes, efed­rons, al­ko­hols, he­ro­īns. Drīz, lai uz­kāp­tu 4. stā­vā un iz­die­de­lē­tu mā­tei kaut vie­nu la­tu, man jā­ap­stā­jas kat­rā stā­vā — atpūsties. Drīz jau kat­rā pus­stā­vā. Kā simt­ga­dīgs on­ku­lī­tis el­šu un kon­cen­trē­ju sa­vus nie­cī­gos spē­kus, lai tik­tu līdz mam­mas dzī­vok­lim.

***

Va­sa­rā sa­vāk­tie ma­go­ņu sal­mi­ņu krā­ju­mi bei­gu­šies. Vir­tu­vē ne­maz­gā­tu trau­ku kal­ni. Jau mē­ne­si ne­spē­ju aiz­migt, ja iz­do­das, tad uz da­žām mi­nū­tēm. Caur­eja, mur­gi, apā­ti­ja, ne­spēks. Ne­spē­ju pat ēst pa­ga­ta­vot, lai aizie­tu līdz tu­ale­tei, jā­sa­ņem vi­si spē­ki. Nakts. Ska­tos uz ra­dio­apa­rā­ta za­ļo gais­mi­ņu, uz­tve­ru mū­zi­kas pau­zē dik­to­ra vār­dus: – Viss kār­tī­bā, tavs ra­di­o ”Skon­to”! Vai tie­šām viss kār­tī­bā, vai tie­šām no tā ne­kad ne­tik­šu ār­ā? No­lem­ju opi­ātus ne­lie­tot, pār­eju uz “vieg­lā­kām” nar­ko­ti­kām. Efed­rons, tab­le­tes, al­ko­hols.

***

Au­sīs skan dī­vai­nas bal­sis, re­dzu dī­vai­nus tē­lus. Mi­ru­šie ga­ri? Ļau­nie ga­ri? Pa­ra­lē­lā pa­sau­le? Vai vis­pār es­mu dzīvs? Var­būt mi­ris? Ši­zo­frē­ni­ja? Ap­sēs­tī­ba?

Po­li­ci­ja ma­ni ares­tē, kad cen­šos, pa­klau­sot bal­sīm, ku­ras jau vai­rā­kas dien­nak­tis skan ma­nā gal­vā, ie­kļūt kai­mi­ņu dzī­vok­lī, lau­žot dur­vis ar cir­vi. Pēc pār­is die­nām no­kļūs­tu narkoloģis­ka­jā slim­nī­cā. Šo­reiz ār­stiem iz­do­das sa­kār­tot ma­nas sma­dze­nes. Bet kā ar dvē­se­li, ar el­li ma­nī? Tā jo­pro­jām ir ma­nī. Jo­pro­jām tur­pi­nās ne­pār­va­ra­ma tiek­sme pēc ķīmiskajām de­be­sīm. Ar ār­stu pa­lī­dzī­bu vai­rā­kus mē­ne­šus at­tu­ros no al­ko­ho­la. Kad dē­mo­nis­kā tiek­sme pēc nar­ko­ti­kām kļūst ne­pa­ne­sa­ma, rei­zi pa rei­zei at­ļau­jos dur­ties. Mam­mas pie­ru­nāts, aize­ju uz vi­ņas drau­dzi. Mā­cī­tājs ru­nā, stās­ta la­bas lie­tas, kā dzī­vot. Jā, tas viss jau ir la­bi, bet ja tu, mā­cī­tāj, spē­tu sa­prast, ka es vien­kār­ši ne­spē­ju tā dzī­vot, man nav spē­ka dzī­vot pa­rei­zi. Es­mu pie­dzi­mis, lai no­beig­tos el­liš­ķī­gā nā­vē. Es­mu no­lemts…

***

Mums nav ko zau­dēt, mū­su ko­man­dai ir viens ko­pīgs mēr­ķis — par kat­ru ce­nu ie­gūt ap­dul­li­no­šās vie­las, lai aiz­bēg­tu no re­ali­tā­tes. Mū­su dar­ba­lauks ir Rī­gas ie­las. Mei­te­nes pel­na naudu, pār­do­dot se­vi, bet zē­ni ie­ma­nī­ju­šies klien­tam trā­pīt ar vie­nu si­tie­nu un ap­lau­pīt. Die­nās dze­ram, nak­tīs du­ra­mies. Lai­ku pa lai­kam kā­du no mū­sē­jiem ares­tē, es vēl es­mu brīvībā. Vai tie­šām brī­vī­bā? Bie­ži vē­ro­ju Rī­gas baz­nī­cu augst­os tor­ņus, krus­tus, ku­po­lus. Var­būt tie­šām Dievs ir un var man pa­lī­dzēt? Ko­pā ar sa­vu drau­dze­ni – pros­ti­tū­tu ar ce­rī­bu doda­mies kā­dā baz­nī­cā — grez­nā ēkā. Tur ir jā­būt Die­vam, pa­lī­dzī­bai, tur man pa­rā­dīs kāp­nes de­be­sīs, ce­ļu uz brī­vu un lai­mī­gu dzī­vi! Uz­ma­nī­gi klau­sā­mies, ko mā­cī­tājs ar lie­lu krus­tu kak­lā ru­nā, bet, ak vai, viņš ru­nā sve­šā va­lo­dā un kū­pi­na dū­mus no dī­vai­na trau­ka. Vai tāds ir Dievs? Kā­pēc šis vīrs tā rī­ko­jas? Vai Dievs ir ār­zem­nieks, vai var­būt Viņš ir ta­jos dūmos? Bet es? Kā ar ma­ni? Ja Dievs ir tāds, tad es Vi­ņu ne­sa­pro­tu.

***

Val­mie­ras cie­tums, 25. ka­me­ra. Es­mu ares­tēts par lau­pī­ša­nu. Draud ie­slo­dzī­jums no 6 līdz 12 ga­diem.

Uz naktsska­pī­ša ir Jaun­ā De­rī­ba. Mē­ģi­nu to kār­tē­jo rei­zi la­sīt. Cie­tu­ma ko­lē­ģis brī­di­na: – Mār­ci, no­jūg­sies! La­su Ma­te­ja evan­ģē­li­ju, tie­ku līdz Mt 3:10: Bet cir­vis ko­kiem jau pie saknes pie­likts, un ik­viens koks, kas ne­nes la­bus aug­ļus, top no­cirsts un ie­mests ugu­nī. Kas ir uguns, vai el­le? Vai es tur bū­šu mū­žī­gi? Es ta­ču tik un tā es­mu jau el­lē — šeit, virs ze­mes. Grie­žos pie Die­va lūg­ša­nā: – Dievs, lū­dzu, iz­da­ri tā, lai man ne­pie­spriež 12 ga­dus, es to ne­iz­tu­rē­šu. Dievs, es ie­šu uz drau­dzi, ja tu ma­ni pa­klau­sī­si!

Pēc tie­sas sē­des ties­ne­sis la­sa sprie­du­mu: – Mār­cim Jen­cī­tim pie­spriest so­du no­sa­cī­ti, ne­ka­vē­jo­ties no tie­sas zā­les at­brī­vo­jot. Ne­spē­ju no­ti­cēt. Brī­nums!

Pra­su ap­sar­dzei: – Vai es­mu brīvs? Jā, brīvs! Va­re­ni. Dievs uz­klau­sī­ja lūg­ša­nu, at­liek pil­dīt so­lī­ju­mu.

Pēc ne­il­ga lai­ka ada­ta at­kal ir vē­nā un asi­nīs ie­plūst dzel­te­nīgs šķid­rums, bet sirds­ap­zi­ņā čukst klu­sa balss: – Tu spē­lē­jies ar Die­vu, tu ne­tu­rē­ji so­lī­ju­mu.

Kār­tē­jais no­zie­gums, kār­tē­jās de­vas ar opi­ātiem, ma­go­nes, va­sa­ra, plud­ma­le. Opi­ja ie­dar­bī­bā viss tik krā­sains, bet pat lie­las nar­ko­ti­ku de­vas ne­spēj vairs no­slā­pēt sirds­ap­zi­ņu, bai­les, sā­pes, uz­trau­ku­mu, bez­ce­rī­bu. Es do­dos el­lē! Plud­ma­lē ie­brauc po­li­ci­jas džips. Vi­ņi ie­ra­du­šies pēc ma­nis. Kār­tē­jais arests, cie­tums, sprie­dums. Pēc da­žu mē­ne­šu ne­brī­ves sē­žu autobusā, do­dos mā­jās. Ma­ni kra­ta dre­bu­ļi, ne­pār­va­ra­ma tiek­sme pēc de­vas. Vai­rā­kus mē­ne­šus es­mu cen­ties ne­do­māt par nar­ko­ti­kām, bet vel­tī­gi. Ja tū­līt ne­da­bū­šu de­vu, tad sa­juk­šu prā­tā. Lie­kas, ka sma­dze­nes pār­sprāgs, sirds ne­iz­tu­rēs, no­mir­šu. De­vu, de­vu, de­vu!

***

Vec­ga­da va­kars Do­ma lau­ku­mā Rī­gā. Sa­lūts. Slap­jas snie­ga pār­slas krīt acīs un kūst, sprakšķ šam­pa­nie­ša pu­de­ļu kor­ķi. Lai­mī­gu Jaun­u gadu! Esam ar drau­giem sa­dū­ru­šies. Jauns gads, jaun­as ce­rī­bas: ap­ņe­mos vairs ne­dur­ties, ta­ču jau pēc di­vām stun­dām stā­vu toč­kā un pērku efed­rī­na kris­tā­lus. Vēl­reiz pār­lie­ci­nos, ka no šīs el­les nav ie­spē­jams iz­kļūt. Es­mu pa­ma­tī­gi no­dzi­nies, nav pat spē­ka no­zagt kaimiņam mal­ku, lai ie­ku­ri­nā­tu krās­ni. Nav spē­ka dzī­vot. Pa­ņe­mu ro­kā ži­le­ti — pār­is grie­zie­nu pār vē­nām un pēc pār­is stun­dām bū­šu mi­ris. Tā būs vieg­la nā­ve. Bet kas būs pēc tam? Ma­nā sir­dī ir pil­nī­ga pār­lie­cī­ba: – Tu bū­si el­lē, tas ne­kad ne­beig­sies. Ar prā­tu to ne­spē­ju pie­ņemt, bet da­rīt sev ga­lu bail. Man ir ti­kai 29 ga­di, bet viss jau bei­dzies, ne­spē­ju dzī­vot un ne­spē­ju mirt. Vai­rā­ki ma­ni drau­gi ir mi­ru­ši, ci­ti cietumā, un ma­ni gai­da tie­ši tas pats. Gu­ļu gul­tā, gro­zu ma­za, zi­la, brī­nu­mai­nā kār­tā ne­no­dzer­ta ra­di­oap­rā­ta sta­ci­ju mek­lē­tā­ju. Trā­pu uz kā­das sta­ci­jas — la­ba mū­zi­ka. Pēk­šņi pau­zē starp mū­zi­ku no ra­dio­apa­rā­ta plūst brī­niš­ķī­gi jaun­as mei­te­nes ru­nā­ti vār­di: – Pie­sau­ciet Jē­zus vār­du. Viņš iz­ma­nīs jū­su dzī­vi. Es pie­sau­cu Jē­zus vār­du. Viņš iz­mai­nī­ja ma­nu dzī­vi, jo Bī­be­lē ir rak­stīts: Rom 10:13: – Jo ik­viens, kurš pie­sauc Jē­zus vār­du, tiks iz­glābts. Ne­tī­šām bi­ju uz­grie­zis ”[Latvijas] kris­tī­go ra­di­o”. Vai tie­šām ne­tī­šām?

Jū­tu, ka šī mei­te­ne ne­me­lo, ru­nā no sirds. Vi­ņa zi­na, ko ru­nā, jo ir to pie­dzī­vo­ju­si. Vi­ņa ir pie­dzī­vo­ju­si Jē­zus glāb­jo­šo spē­ku. Ja Jē­zus varēja at­brī­vot vi­ņu, tad var to iz­da­rīt arī man. Pir­mo rei­zi mū­žā grie­žos pie Die­va ska­ļā bal­sī, no vi­sas sirds. Es vairs ne­lū­dzu, lai Dievs pa­sar­gā ma­ni no ares­ta vai lai dod nar­ko­ti­kas.

Šo­reiz ma­na lūg­ša­na kon­krē­ta un skaid­ra: – Jē­zu, ja tu esi tas Dievs, vi­sa Ra­dī­tājs, kurš ra­dī­jis zem­i, jū­ru un ma­ni, tad IZ­MAI­NI MA­NU DZĪ­VI!

***

At­bil­de uz lūg­ša­nu ne­bi­ja il­gi jā­gai­da. Pēc pār­is die­nām Viņš iz­mai­nī­ja ma­nu dzī­vi — es kār­tē­jo rei­zi no­kļu­vu cie­tu­mā. – Jē­zu, kā­pēc at­kal cie­tums?!

At­kal es­mu mur­gai­no tē­lu va­rā, ausīs skan ļau­nas bal­sis, acis tos redz. – Tu ne­drīk­sti dzī­vot! VI­ŅI ir re­āli, tās ir būt­nes, ļau­nas būt­nes, ku­ras ir kon­tro­lē­ju­šas ma­nu dzī­vi, mans ve­se­lais sa­prāts ir ie­spiests kaut kur sma­dze­ņu stū­rī­ti. – Tu ne­drīk­sti dzī­vot! Ie­skrie­nos un me­tos ar gal­vu res­tēs. Ne­veik­smī­gi, uz­si­tu ti­kai sev pa­ma­tī­gu pu­nu. Es ne­drīk­stu dzī­vot — jā­pa­ka­ras, jā­pār­griež sev vē­nas. Pēk­šņi KĀDS ma­ni uz­ru­nā vār­dā. Es ne­vie­nu ne­re­dzu, bet skaid­rā lat­vie­šu va­lo­dā dzir­du: – Mār­ci, lūdz Jē­zum pie­do­ša­nu, no­žē­lo sa­vus grē­kus. Dievs ir dzir­dē­jis ta­vu lūg­ša­nu. Šī balss nav ļau­na, tā ir ci­tā­da, vēl man la­bu. Es at­ce­ros sa­vu lūg­ša­nu pirms ne­dē­ļas pie ra­dio­apa­rā­ta. Dievs ir at­sū­tī­jis sa­vus eņ­ģe­ļus!

2 Mo­zus 20:16: – Tad mēs brē­cām uz to Kun­gu, un Viņš pa­klau­sī­ja mū­su bal­si un sū­tī­ja eņ­ģe­li, un tas mūs iz­ve­da no Ēģip­tes (no ver­dzī­bas, sā­pēm, el­les).

Es ne­bi­ju pa­ra­dis kā­dam lūgt pie­do­ša­nu, tā­pēc tei­cu: – Es nemā­ku lūgt pie­do­ša­nu, es vis­pār ne­mā­ku lūgt! Ska­nē­ja balss: – At­kār­to aiz mums,- eņ­ģe­ļi skai­tī­ja pa­ras­to grē­ci­nie­ku lūg­ša­nu, kā­du to skai­ta cil­vē­ki mā­cī­tā­ja pa­va­dī­bā. Es at­kār­to­ju vārds vār­dā lūg­ša­nu, ku­ra nā­ca no de­be­sīm:

Tēvs, Jē­zus Kris­tus vār­dā es nā­ku pie te­vis lūg­ša­nā, es ti­cu, ka Jē­zus ir Die­va Dēls, ka Viņš ir nā­cis kā cil­vēks virs ze­mes, lai no­mir­tu par ma­niem grē­kiem, ti­cu, ka Viņš ir augšāmcēlies. Viņš ir dzīvs. LŪ­DZU, PIE­DOD MAN MA­NUS GRĒ­KUS! Vi­su, ko es­mu no­da­rī­jis Tev, cil­vē­kiem, sev.

Pēk­šņi sa­ju­tu tā­du vai­nas ap­zi­ņu, kas spie­da tā, it kā es at­ras­tos zem Pa­sau­les tir­dznie­cī­bas cen­tra dru­pām pēc 11. sep­tem­bra te­ro­ra ak­ta. No ma­nām acīm iz­sprā­ga asa­ras — prie­ka un no­žē­las asa­ras. Tik skaid­ri ie­rau­dzī­ju sa­vu grē­ku, ka ne­spē­ju no­ti­cēt, ka tos var man pie­dot. Pra­sī­ju: – Vai arī tas un šis grēks man ir pie­dots? At­bil­de ska­nē­ja: – Vi­si ta­vi grē­ki ir pie­do­ti. Dē­mo­nis­kie viep­ļi man vi­sap­kārt pa­grie­za man mu­gu­ru un lū­dzās: – Ne­pie­sauc to Vār­du, mums sāp! Ale­lu­ja, es tur­pi­nā­ju, rau­dā­dams, pie­sau­cot Jē­zus vār­du, un dē­mo­ni pa­zu­da no ma­na re­dzes­lo­ka, no ma­nas dzī­ves! Es rau­dā­ju trīs die­nas, ne­beig­dams lūgt. Drē­bes kļu­va slap­jas no ma­nām asa­rām. Eņ­ģe­lis tur­pi­nā­ja: – Mār­ci, tu bū­si Die­va kalps, la­si Jaun­o De­rī­bu, ej uz drau­dzi, lūdz kat­ru die­nu Jē­zu!

2 Kor 5:17: – Ja kas ir Kris­tū, tas ir jauns ra­dī­jums, kas bi­jis, ir pa­gā­jis, re­dzi, viss ir ta­pis jauns.

Jauns prāts, jaun­a sirds, jauns gars, jaun­a dzī­ve ko­pā ar Die­vu. Ma­nu sir­di un prā­tu pie­pil­da de­beš­ķīgs miers, prieks, mī­les­tī­ba, brī­vī­ba. Es­mu pār­lie­ci­nāts, es zi­nu, es­mu brīvs, man pie­der de­be­sis. Nav vairs pre­tī­gās vai­nas ap­zi­ņas!

Es­mu at­ra­dis kāp­nes de­be­sīs.

Jn 14:6 Jē­zus sa­ka: – Es es­mu ceļš, pa­tie­sī­ba un dzī­vī­ba, ne­viens ne­tiek pie Tē­va, kā vien caur Ma­ni.

Jē­zus sa­ka: – ES ES­MU KĀP­NES DE­BE­SĪS! Pār­da­bisks Die­va spēks ir ie­nā­cis ma­nī un iz­vil­cis no ma­nis vi­su ne­tī­ro, tur vairs nav al­ko­ho­la, nar­ko­ti­ku, mans prāts ir brīvs, nav vairs uz­mā­cī­gās ļau­nās bal­sis. Lie­kas, ka es­mu mi­ris un jau de­be­sīs! Ne­spē­ju pār lū­pām iz­ru­nāt vairs ne­vie­nu la­mu vār­du. De­be­sis ir no­lai­du­šās pār ma­ni, ne­spiež vairs grē­ku sma­gums. De­be­sis ir šeit, de­be­sis ir ma­nī.

***

Nā­cās at­sē­dēt cie­tu­mā vēl vie­nu ga­du un trīs mē­ne­šus. Šo­reiz tu­rē­ju so­lī­ju­mu Die­vam, kat­ru die­nu re­gu­lā­ri ap­mek­lē­ju cie­tu­ma ka­pe­lu, kur sa­drau­dzē­jos ar tā­diem paš­iem kris­tie­šiem kā es. Vi­ņi man pa­lī­dzē­ja iz­prast Bī­be­li, pie­lie­tot Die­va prin­ci­pus dzī­vē. Es­mu lai­mīgs. Ar Die­vu ne­var būt ne­lai­mīgs! Nā­ku no cie­tu­ma ka­pe­las. Ma­ni kād­rei­zē­jie drau­gi rā­da uz ma­ni ar pirk­stiem: – Re, kur Mār­cis ar sa­vu stan­dar­ta smai­di­ņu se­jā un sa­vām grā­ma­ti­ņām pa­du­sē! Jā, ne­spē­ju slēpt sa­vu prie­ku. Stās­tu sa­vam ne­ti­cī­ga­jam drau­gam: – Zi­ni, es­mu lai­mīgs te, cie­tu­mā. Man te ir la­bi, es­mu brīvs arī cie­tu­mā! Viņš pa­ska­tās uz ma­ni un at­bild: – Mār­ci, tu ne­ap­vai­no­jies, bet tev ir jumts no­rauts. To­mēr — tas ir la­bi! Jā, tas ir la­bi, tas ir brī­nu­mai­ni, tas ir fan­tas­tis­ki, ka ta­vi grē­ki ir pie­do­ti, no­maz­gā­ti, at­ņem­ti.

Foto no ”Facebook”

***

Kopš tās ne­aiz­mir­sta­mās pa­va­sa­ra die­nas, Kad Jē­zus ie­nā­ca ma­nā dzī­vē, nav bi­jis tā­das, kad ne­es­mu lū­dzis sa­vu Glā­bē­ju, sla­vē­jis sa­vu Die­vu, mī­ļo la­bo Jē­zu. Nav tā­das die­nas, kad ne­es­mu la­sī­jis grā­ma­tu, ku­ru es­mu ie­mī­lē­jis, — Bī­be­li. No tās die­nas es­mu vien­mēr ko­pā ar brā­ļiem un mā­sām – kris­tie­šiem, ku­ri tic Die­vam.

Šīs trīs svē­tās lie­tas — lūg­ša­na, Bī­be­le, drau­dze — arī ir KĀP­NES DE­BE­SĪS, tur at­ro­das Jē­zus.

Ja tev, dār­gais draugs, iz­trūkst kaut vie­na no šīm svē­ta­jām lie­tām, tad ne­esi uz kāp­nēm de­be­sīs. Ja vien tu vēl esi spē­jīgs ap­mek­lēt drau­dzi, la­sīt Bī­be­li un ne­da­ri to, tad Dievs te­vi ap­zī­mē par grē­ci­nie­ku. Tu va­ri būt pats go­dī­gā­kais cil­vēks pa­sau­lē, tu va­ri būt kris­tīts, svē­tīts, lau­lāts baz­nī­cā, tu va­ri būt pre­zi­den­ta tu­vā­kais cil­vēks, tev var būt mil­jons ban­kā, bet, ja tev nav tu­vu at­tie­cī­bu ar Die­vu caur Jē­zu Kris­tu, tu ne­esi uz KĀP­NĒM DE­BE­SĪS. Tev ir va­ja­dzī­ga pie­do­ša­na. Nav ne­kā­das at­šķi­rī­bas Die­va priekš­ā starp slep­ka­vu un go­dī­gu cil­vē­ku, ja vi­ņi dzī­vo bez Jē­zus.

Rom 3:23 – jo vi­si ir grē­ko­ju­ši un vi­siem trūkst die­viš­ķās go­dī­bas.

Ja vē­lies at­brī­vo­ties no dep­re­si­jas un pe­lē­kās ik­die­nas, ja vē­lies bau­dīt de­be­sis, tad Dievs tev sa­ka: Rom 10:13 – Jo ik­viens, kas pie­sauc tā Kun­ga vār­du, tiks iz­glābts. 1 Jn 1:9 – Ja at­zīs­ta­mies sa­vos grē­kos, tad Viņš ir uz­ti­cams un taisns, ka Viņš mums pie­dod grē­kus un šķīs­ta no vi­sas ne­tais­nī­bas. Lūdz šo lūg­ša­nu ko­pā ar ma­ni: – Tēvs, Jē­zus Kris­tus vār­dā es grie­žos pie Te­vis, es es­mu grē­ko­jis pret Te­vi un cil­vē­kiem, lū­dzu pie­dod man ma­nus grē­kus, ie­nāc ma­nā sir­dī, ie­nāc ma­nā dzī­vē, esi mans Dievs. Āmen!

Ja tu pēc lūg­ša­nas ne­sa­ju­ti ne­ko, tas nav sva­rī­gi. Dievs tev ir pie­de­vis un ie­nā­cis te­vī, ta­vā dzī­vē. Tur­pi­ni lūgt Jē­zu kat­ru die­nu, la­si Bī­be­li kat­ru die­nu, at­ro­di drau­dzi ar kris­tie­šiem, ku­ri stu­dē Bī­be­li, lūdz un tu­ras ko­pā, un esi drošs. Ja esi uz KĀP­NĒM DE­BE­SĪS, tad de­be­sis ir ta­vā dzī­vē!