Kā nedzīvot kā “stikla burkā’’. Kristīne Zonne- ar rūpēm par dvēselēm (+VIDEO)


1719
Par Kristīni Zonni var uzrakstīt divus pavisam atšķirīgus aprakstus. Pirmais būtu par to, kas redzams ārēji. Šarmanta, gara, slaida, blondiem matiem, smaidīga lektore, blogere (uztur vietni www.soulcarelab.com un sociālā tīkla ”Facebook” lapu Kristine Zonne) un rakstniece ar zināšanām un manierēm, kas iegūtas, studējot jurisprudenci un politoloģiju, laulībā ar uzņēmēju Ivo Zonni pasaulē laidusi dēlu un meitu; šobrīd dzīvo Spānijā. Šis apraksts par viņas dvēseli gan neizteic pilnīgi neko.
Lai aprakstītu Kristīnes iekšējo pasauli, manuprāt, vispirms ir jāpiemin viņas ciešā saikne ar Dievu. Viņa nemitīgi sarunājas ar Viņu un droši apgalvo, ka sajūt Svētā Gara vadību un dažkārt arī dzird Viņa kluso balsi. Viņa dodas turp un dara to, ko sajūt no Dieva. Viņa nekautrējas atzīt, ka dažbrīd pati sev šķitusi kā zaudējusi prātu savā ticībā, tomēr tieši tādu viņa ir apzinājusies savu misiju: būt atklātai, stāstot par piedzīvotajām sāpēm un dzīves vētrām, lai palīdzētu un iedrošinātu citas sievietes, kuras piedzīvo līdzīgus pārbaudījumus.
Grāmatas vāks

Šī intervija tapa, kad satikāmies kādā rudens dienā kafejnīcā Rīgā. Savu īsto publicēšanas laiku tā gaidījusi pēc vairāku mēnešu “marinēšanas”. Viņas stāsts atstājis ļoti lielu iespaidu arī uz mani, intervētāju, personīgi. Bija kādi sarunas fragmenti, par kuriem vienojāmies, ka tos nepublicēsim. Kristīne nevēlas nevienu sāpināt. Dažbrīd šķiet, ka viņa pārāk sāpinājusi pati sevi- ar paškritiku un pašaizliedzīgajām rūpēm par citiem. Tomēr par spīti visam viņa skaļi teic: “Dievs ir uzticams”. Gluži kā rakstīts uz viņas izdotās grāmatas vāka – ne vairs tikai latviešu, bet nu arī angļu mēlē.  Nupat ir pabeigts grāmatas tulkojums arī spāņu valodā.

Tu esi piedzīvojusi daudz sāpju saistībā ar mammas slimību. Kā Tu esi spējusi sadzīvot ar viņas smago diagnozi? Piemēram, kad Tava mamma bija slimnīcā, tas atlika Tavus plānus doties uz Barselonu. (Intervijas laikā nebija zināms, ka novembrī mamma aizies Mūžībā- red.)

Par mammas slimību uzzināju negaidīti. Man bija iespēja apciemot Amerikā draudzeni, manu mentori, Elenu Loidu, kura septiņpadsmit gadus  Latvijā bijusi misionāre. Lidoju atpakaļ divdesmit četras stundas. Nekad nevaru lidmašīnās aizmigt, vienalga, cik komfortabli apstākļi. Rīgā no lidmašīnas izkāpu pārgurusi. Biju sapirkusi ļoti daudz skaistu dāvanu tuviniekiem un draugiem, šoreiz likās, ka vajag īpaši visus iepriecināt.

Teksasā ASV, ciemojoties pie Elēnas un Deivida Loidiem

Lidostā mani sagaidīja tētis un meitiņa. Tētis teica: “Vai uzreiz tevi vest uz slimnīcu vai pēc tam?!”Iepriekšējā dienā mana mamma bija atrasta smagā stāvoklī un nogādāta slimnīcā. Viņai bija atteikušās strādāt nieres un, kā vēlāk izrādījās, sākusies rozes infekcija. Es aizbraucu pie viņas uz slimnīcu, uz intensīvo terapiju. Viņa bija aizmigusi, tur bija tikai četri cilvēki. Man likās, ka visā palātā jūtu nāves klātesamību. Sāku lūgt. Lūdzu, lai Jēzus ienāk palātā. Lūgšanas laikā man prātā ienāca viens vārds – “dzīvība”. Tikai šis viens vārds. Es uzreiz iedomājos, ka Jēzus grib man pateikt, ka Viņš ir patiesība un dzīvība, un kas uz Viņu tic, nemūžam nemirs. Tomēr tai pašā laikā likās, ka Dievs man apsola, ka mamma dzīvos, ka šīs grūtības viņa pārvarēs.

Tas bija ļoti smagi. No sākuma nebija skaidrs, ka ir infekcija. Bija atteikušās nieres, un, kā zināms, to var risināt, pieslēdzot dialīzei. Protams, tā ir ļoti nopietna, hroniska slimība, nav ārstējama, bet to var pieņemt un saprast, jo tas tomēr nenozīmē nāvi. Bet izrādījās, ka nieres bija atteikušās strādāt, jo bija sākusies infekcija. To atklāja tikai trešajā dienā. Mammu smagā stāvoklī nogādāja toksikoloģijas un sepses nodaļā.

Ar vecākiem bērnībā

Tur šis vārds “dzīvība”, ko Dievs man bija teicis, bija kā atslēgas vārds. Tas viss, ko es tur redzēju, bija pilnīgi pretējs šim vārdam. Redzēju, ka mammai katru dienu kļūst sliktāk, dakteri teica, ka stāvoklis ir ļoti smags, infekcija pārņem visus iekšējos orgānus un cerību patiesībā nav. Es mammīti apciemoju nedēļu un katru reizi, kad tur gāju, svaidīju viņu ar eļļu. Pasludināju dzīvību pār viņu – Dievs man bija apsolījis, ka viņa dzīvos. Svaidīju ar eļļu gan kājas, kur bija infekcija, gan galvu, gan pārējo ķermeni un katru reizi ticībā aizlūdzu.

Kristīne ar mammu bērnībā

Kad izgāju ārā, jutos vienkārši briesmīgi. Bija garīgi uzbrukumi. Sātans mani apsūdzēja, ka es esmu pilnīga muļķe, ka ir jākļūst loģiskai un reālai, jāsaprot, cik cilvēkam gadu un kāda diagnoze, jāsaprot acīmredzamais – viņa mirst. Ticēt, ka būs kaut kāda dzīvība, ir, tā teikt, stulbi. Es slēdzu ārā telefonu, jo nespēju ar nevienu runāt.

Man katrreiz bija ticības cīņa, kurā jāatceras, ka es ticu tam, ko Dievs ir teicis, ka Viņš to piepildīs, pat ja viss liecina par pretējo.

Tad bija Lielā Piektdiena. Manai mammai bija tik slikti, ka viņa vairs neatpazina cilvēkus, bija halucinācijas. Domāju, ka, iespējams, esmu kļūdījusies, un viņai ir laiks aiziet. Es atkal lūdzu Dievu un Garā sapratu, ka nav gan laiks. Toreiz man līdzi bija arī radiniece, kuru mamma vispār neatpazina. Tā bija pirmā reize, kad es kādu biju paņēmusi līdzi, jo mamma atradās reanimācijā un tur viegli tikt iekšā nevarēja. Bet man bija lieciniece, kas redzēja, ka manai mammai patiešām ir ļoti slikti. Nākamajā rītā man piezvanīja viņas draudzene, kura bija pie mammas aizgājusi, un viņa teica, ka mana mamma sēž gultā un ēd. Tā bija Klusā Sestdiena, un Lieldienās viņu jau izrakstīja no nodaļas.

“Mana mammīte aizgāja Mūžībā pagājušā gada novembra beigās. Šie astoņi mēneši bija pilni sāpju un ciešanu gan viņai, gan mums apkārtējiem. Tomēr redzēju lielu svētību no Dieva – mana mammīte saņēma ļoti daudz mīlestības no mums, tiem tuvākajiem, abām kopējām un visiem mīļajiem draugiem. Tas bija tāds īpašs sagatavošanās laiks Mūžībai. Man bija grūti bieži viņai pateikt “es Tevi mīlu”, bet mani pēdējie vārdi viņai bija tieši šie! Viņa man teica: “ Attā, attā Mīļum! Un es atbildēju : “ Mammīt, es Tevi ļoti mīlu. “ Tā bija pēdējā saruna.”

/Kristīne Zonne, 2017.gada augustā/

Dievs nedziedināja manu mammu pilnībā, nedziedināja viņas nieres, bet kaut kādu Viņam vien zināmu iemeslu dēļ viņas dzīvi brīnumainā veidā pagarināja. No tā es iemācījos, ka Dieva darbība nav loģiska un ka mēs, kristieši, nevaram dzīvot tikai tajā pasaulē, ko redzam. Mums ir jādzīvo tajā, ko Dievs ir apsolījis, ko mēs vēl nevaram redzēt, “jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” (Ebr. 11:1) Tā bija liela mācība, kurai izgāju cauri. Es to sauktu par “ Ticības augstskolu”.

 Runājot ar Tevi un arī skatoties “YouTube” pieejamos video, rodas iespaids, ka Tu pārzini Bībeli un vari to brīvi citēt. Vai Tu arī to tā apzinies? Kā tas ir, ka panti vienkārši “atnāk” pie Tevis?

Man jāatzīstas, ka ar atmiņu gan man vairs nav labi. (Smejas) Informācijas daudzums apkārt ir milzīgs. Es ļoti daudz lasu un, jo vairāk mēģinu uztvert, jo mazāk atceros. Pat nākot uz šejieni paņēmu līdzi “aipadu”, savu dienasgrāmatu, jo es pantus nespēju no galvas atcerēties. Dievs iedod man pantu par dzīvību – “Es esmu patiesība un dzīvība” – un beigas es neatceros. Ātri uzrakstu savā “aipadā”, ka Jēzus teica, ka Viņš ir patiesība un dzīvība, un atrodu, kā tad bija līdz galam. Es pat reizēm vienu pantu nevaru iemācīties no galvas.

 Kad sākās Tavas attiecības ar Bībeli?

Tas viss sākās ar Bībeles studijām, ko vadu jau daudzus gadus. Mācos pati un lasu citiem. Reiz meitiņas skolā katram bērnam bija jāuzraksta kaut kas par saviem vecākiem, tad šīs vēstulītes tika skaļi lasītas priekšā un vecākiem bija jāmin, par kuru tad tas ir. Mana meitiņa par mani bija sarakstījusi daudz ko smieklīgu, bet beigās: “Mana mamma lasa Bībeli katru rītu.” Tad uzreiz zināju, ka tā droši vien esmu es. (Smaida) Es tiešām cenšos katru rītu lasīt.

 Vai lasi pēc kādas sistēmas?

Nē, es vienkārši atveru. Esmu absolūts “ne-sistēmas” cilvēks, jebkuri kalendāri vai sistēmas mani nobeidz. Es vienkārši atveru un lasu. Ļoti bieži Dievs spēcīgi uz mani runā ar kādu konkrētu Rakstu vietu. Parasti tā ir gara, kāds notikums Bībelē. Es tad varu par to domāt kādas trīs, četras dienas vai pat nedēļu. Šo Rakstu vietu izpētu dziļāk un tad iegūto nododu tālāk, mācu Bībeles studijās.

 Var jau gadīties atvērt kādu baisāku pantu Vecajā Derībā, piemēram, par nogalināšanu.

Līdz šim man tā nav gadījies. Parasti es izlasu, ka vajag mīlēt ienaidniekus, vajag mīlēt Dievu. Parasti atrodu ko tādu. Tieši par to ienaidnieku mīlēšanu es ļoti bieži kaut ko atveru, Dievam laikam ir, ko teikt šajā sakarā. (Smejas)

 Ko Tu vairāk pasvītro un kas Tev ir tukšāki laukumi Bībelē?

Jo vairāk es Bībeli lasu, jo mazāk saprotu. Agrāk lasīju Bībeli papīra veidā un tad tur daudz kas bija sašvīkāts. Tas kļuva garlaicīgi, jo sāku ievērot tikai tās vietas, kas bija pasvītrotas. Tagad lasu Bībeli vai nu angļu valodā ar paskaidrojumiem, vai arī “aipadā” Bībeles aplikācijā. Tur man ir vairāki tulkojumi, kurus salīdzinu. New King James version, New International version, vecā King James version, English Standard version un vēl jaunais tulkojums latviešu valodā. Man ļoti palīdz tā angļu Bībele, reizēm tā saprotu daudz labāk. Piemēram, šodien mani ļoti uzrunāja viens pants – Apustuļu darbi 20:22. Tulkošu tagad no angļu valodas. Pāvils saka: “Kad es daru to darbu, ko Jēzus Kristus man ir uzticējis, tas ir stāstīt citiem par Labo vēsti, par Dieva brīnišķīgo laipnību un mīlestību.” Latviski no tā pāri palicis ir ļoti maz: “Ko es esmu saņēmis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.” Mani ļoti uzrunāja vārdi, ka tieši es, Kristīne, varētu nest ziņas par Dieva “wonderful kindness and love”. Arī tagad es varu stāstīt par Dieva mīlestību manā dzīvē un Viņa brīnišķīgo laipnību.

Arī man ir bijis tā, ka, lasot Bībeli,  viens konkrēts vārds mani uzrunā, bet tad es paskatos, piemēram, jauno tulkojumu, un tur šī vārda vairs nav. Kā un kam par labu izšķirties?

Es vienmēr lūdzu Dievu, lai Viņš man paskaidro, ja es kaut ko nesaprotu. Iedziļinos, meklēju kādu komentāru vai sprediķi. Protams, godīgi jāatzīstas, ir tādas vietas, ko vienalga nesaprotu, ir ļoti sarežģīta tā latviešu valoda. Bet tad es arī par tām nerunāju, kamēr Dievs man nav paskaidrojis.

Tu pieminēji meitu. Vai viņa var pieņemt un saprast šo dedzīgumu un Dieva Vārdu ikdienā? Ir daudzi kristieši, kas tā nedzīvo.

Bērni jau daudz nestāsta, ko viņi domā un jūt. Īpaši, ja runājam par to vecumu, kādā ir mani bērni: meita pusaudze, dēlam jau 21. Kad man būs sešdesmit gadu, tad es varbūt atvēršu kādu interviju žurnālā un izlasīšu, ko tad [meita] Justīne par mani saka. Un varbūt būšu šausmās. (Smejas) Šobrīd mani ļoti iepriecina tas, ka viņa meklē Dievu. Justīne apmeklē Jauniešu vakarus dažādās draudzēs, brauc uz kristīgajām nometnēm. Es lūdzu Dievu, lai tas viss, ko viņa dzird, ir tā labā sēkla, kas tiek iesēta tagad un turpina dīgt un augt, un var nest augļus savā laikā.

Es jau nekad neesmu skraidījusi pa mājām ar Bībeli rokās un pa galvu ar to dauzījusi citus. (Smejas). Kad dēls bija pusaudžu vecumā, es katru rītu viņam gatavoju brokastis un tad man bija iespēja kopā ar viņu mierīgi pasēdēt un parunāties. Lasīju viņam priekšā Dieva Vārdu katru rītu, mācīju Mārtiņa Lutera Mazo katehismu. Un beigās aizlūdzu par priekšā stāvošo dienu. Tāpēc par Dāvi arī lūdzu, lai Kristus ir viņa dzīves centrā un Dievs atgādina vienmēr, ko biju viņam mācījusi.

Vai taisnība, ka brīdis, kad vīrs ierosināja šķiršanos, sakrita ar grāmatas izdošanu? (2013. gadā izdota Kristīnes grāmata “12 dzīves stāsti. Dievs ir uzticams”- red.)

Grāmatas atklāšanas svētkos 2013.gada aprīlī

Jā, mēs ar vīru bijām nesen nosvinējuši divdesmito kāzu jubileju. Tas bija ļoti īpašs, skaists pasākums. Pie mācītāja atjaunojām savu laulību solījumu. Tomēr, lai arī tie bija īpaši svētki, bija skaidrs, ka tā ir laulība ar problēmām.

Savu grāmatu izdevu 26. aprīlī, un dažus mēnešus pirms tam Garā skaidri dzirdēju veselu teikumu. Tas ar mani tā nenotiek bieži. Šis teikums skanēja: “Tavs vīrs tevi atstās tieši pirms grāmatas iznākšanas.” To neteica kāds cilvēks, es vienkārši gāju pa ielu un to sadzirdēju. Tas mani šokēja. Lai arī es pazīstu Dieva balsi un biju jau vairākas reizes to dzirdējusi, es nespēju to pieņemt un noliku kaut kur tālu prom, dziļi ieslēdzu. Bet tas notika tieši dienu pirms grāmatas iznākšanas. Es jau biju aizmirsusi šo Dieva balsi, tikai pēc kādām piecām dienām, kad šoks bija pārgājis, atcerējos, ka Dievs mani bija brīdinājis.

Bieži karikatūrās tiek zīmēta šāda aina: cilvēkam uz viena pleca sēž eņģelītis, uz otra – velniņš, abi kaut ko saka. Kā saprast, kurš runā? Vai kādreiz esi sajaukusi balsis, kad licies, tiek teikts kas ļauns, taču tas ir Dievs, kas runā? Vai otrādi?

Nē, tā nav bijis. Dieva balsi no sātana balss var atšķirt ļoti viegli. Sātana balss ir ļoti agresīva un skaļa, savukārt Dieva balss ir maiga un klusa. Tomēr es negribu teikt, ka noteikti būtu īpaši jāapsēžas klusumā un jāizstiepj rokas, lai sadzirdētu Dievu. Viņš man izšķirošas lietas ir teicis brīžos, kad tās ir svarīgi dzirdēt. Un tas ir bijis nevis istabā, sēžot ar saliktām rokām, bet gan tad, kad ir bijis izmisums.

Piemēram, kad manam dēlam bija ļoti slikti ar veselību, noteica biedējošu diagnozi, Dievs man teica, ka viss būs labi. Pēc pusgada izrādījās, ka šī diagnoze ir aplama.

Lielākā problēma ir atšķirt Dieva balsi no savām vēlmēm. Ir jābūt ļoti uzmanīgam. Var izdomāt, ka kaut ko ļoti grib un pēc tam apgalvot, ka Dievs to ir teicis.

Ja gribi dzirdēt Dieva balsi, ir jābūt gatavam dzirdēt arī to, ko nevēlies. Atbildi “nē”, “vēl nav laiks” vai jebko citu. Nevis esi pats izdomājis, kā gribi darīt, un tad ej pie Dieva pēc apstiprinājuma savam lēmumam. Ja baidīsimies dzirdēt Dieva balsi, ar Viņu sarunāties, klausīties tikai tāpēc, ka varam kaut ko sajaukt un kļūdīties, tad mums arī nebūs attiecību ar Viņu. Mēs esam cilvēki, mēs varam kaut ko pārprast un sajaukt.

Biju uz lekciju, ko vadīja kāds vīrietis, pravietis no Norvēģijas. Viņš stāstīja, ka ir bijuši pravietojumi, kas piepildās ļoti ātri, bet ir bijuši arī tādi gadījumi, kad cilvēks zvana un saka: “Tas, ko tu man pravietoji pirms desmit gadiem, ir piepildījies.” Var notikt dažādi.

Savulaik esi baudījusi miljonāra sievas statusu. Vai pēc šķiršanās no vīra Tev tagad ir jāpaļaujas uz Dievu arī finanšu jomā?

Līdz šim paļaušanās man ir bijusi vajadzīga visos citos jautājumos, bet ne finansēs. Pēc šķiršanās mans vīrs mani turpina finansiāli atbalstīt. Daudzi vīrieši Latvijā, kad izjūk ģimene, nevēlas uzņemties atbildību par bērniem, ne arī parūpēties par bijušo sievu un savu bērnu māti. Tas ir ļoti nožēlojami un bezatbildīgi. Un viņiem nemaz nav kauns par to. Kādai manai draudzenei bijušais vīrs strādā ārzemēs, bet var vienkārši pateikt – man nav, neko nesūtīšu, pat ne minimālo no minimālā. Uzturi bērnu, kā pati vari. Mans bijušais vīrs šajā jomā ir paraugs citiem – viņš ļoti rūpējas par abiem bērniem un arī pret mani savas saistības ir izpildījis pilnā apmērā. Visi par to ļoti brīnās. Bet, manuprāt, tam nebūtu jābūt nekam ārkārtējam. Bet gan normai, pie kā turēties.

Domāju, vārdi “miljonāra sieva’’ gan uzreiz rada nepareizu priekšstatu. Ar bijušo vīru biju laulībā jau no divdesmit viena gada vecuma. Mēs apprecējāmies divi nabaga studentiņi un lēnām veidojām dzīvi kopā. Viņš rūpējās par mūsu praktisko dzīvi. Man bija dota iespēja rūpēties par bērniem un veltīt laiku kalpošanai, jo man nebija jāstrādā algots darbs. Tas bija mūsu kopīgs lēmums – tāds dzīves modelis. Man bija laiks arī lasīt, izglītoties.

Un kā sāki jauno dzīvi?

Kad laulība izjuka, jutos kā izmesta no laivas. Likās, ka dzīve ir sagrauta, beigusies, nav nākotnes.  Kāds cilvēks man teica: “Kristīne, tev viss dzīvē vēl ir priekšā!” Es toreiz domāju: nē, nu tas nav normāls cilvēks, kaut kas ar viņu nav kārtībā! Taču tagad jebkurai sievietei, kuras laulība izjukusi, varu teikt, ka visu dzīves vērtību nenosaka tikai viens cilvēks vai jūsu laulība. Protams, laulība ir ļoti svarīga un īpaša, Dievam nepatīk, ka mēs šķiramies, un tas ir ļoti slikti, ka sātanam izdodas laulību izjaukt. Tomēr Dievs ir pāri visam, un Viņam vairāk par laulības institūtu rūp katrs cilvēks atsevišķi. Kad mēs Mūžībā stāvēsim lielā, varenā Dieva priekšā, tad katrs atbildēs pats par savu dzīvi.

Šajos gados, kad esmu viena, esmu varējusi izbaudīt, ka, kā rakstīts Jesajas grāmatā, Dievs ir mans vīrs. Patiesībā Viņš ir vislabākais iespējamais vīrs, neviens reāls cilvēks nevar būt tāds, kāds ir Dievs. Esmu mācījusies uz Viņu paļauties, atļaut Viņam parūpēties. Un Viņš ir brīnišķīgi par mani parūpējies. Varēšu rakstīt nākamajā grāmatā par to, kā Viņš ir gājis man pa priekšu un bijis blakus.

Vai Tev būs vēl kāda grāmata?

“Veldzēties Dieva radītajā skaistumā ir tas, kas dziedē manu dvēseli.” Kristīne Portugālē

Es pierakstu savus stāstus, piedzīvojumus ar Dievu, bet nezinu, vai tie pārtaps grāmatā. (Kristīne Zonne ir sākusi rakstīt īso stāstu grāmatu, kurai nosaukums būs ‘’Lidojums’’- red.) Es pastāvīgi rakstu dienasgrāmatu. Pierakstu ne to, ko šodien ēdu vai ar ko satikos, bet gan to, kas piedzīvots ar Dievu, kā Viņš mani uzrunājis, kādas atklāsmes devis vai pravietojumus caur citiem cilvēkiem. Man ir kādas, šķiet, divdesmit dienasgrāmatas. Šonedēļ biju slima, bija laiks kādas piecas pārlasīt. Tas mani ļoti stiprināja. Vienmēr nevar atcerēties, ko Dievs kādreiz teicis. Tagad redzu, ka daudz kas no tā ir piepildījies un uz daudz ko vēl turpinu gaidīt.

Vai kādreiz, bērnībā, varēji iedomāties, ka par savu vīru sauksi Jēzu? 

Agrāk es biju ļoti konservatīva, domāju, ka dzīvošu ar vienu vīru vienā mājā visu atlikušo dzīvi. Tas bija mans sapnis – ģimene. Mana dzīve nu jau ir pilnīgi apgriezusies kājām gaisā. Viss, ko varu darīt – pieņemt katru jauno izaicinājumu. Ir mainījies ģimenes stāvoklis, vairs nedzīvoju turpat, kur līdz šim, pat valsts vairs nav tā pati. Man apkārt tiešām daudz kas mainās. Nekas no tā, kas manā dzīvē tagad notiek, man nebija ienācis prātā. Laikam jau katram cilvēkam ir shēma, plāns dzīvei. Tagad man vienmēr liekas smieklīgi, kad cilvēki par tiem stāsta. Domāju, ka arī Dievs pasmejas. Bet lai Dievs viņus svētī!

Man ir ļoti laba izglītība, Latvijā esmu ieguvusi maģistra grādu un mācījusies arī ārzemēs, liekas, ka ir jau arī pietiekami daudz gadu, lai nu es savu dzīvi varētu  labi saprast, izanalizēt, izdarīt secinājumus. Dievs, protams, nav teicis, ka savs prāts nebūtu jālieto. Tomēr nedrīkst paļauties uz savu gudrību.

Pakļauties Dieva gribai ir sarežģīts process, tas man nenāk viegli. Ir viens labs citāts: “Prieku nozog tas, ka tu nespēj piekrist Dievam.”

Bet es negribu dzīvot bez prieka. Tas ir Svētā Gara auglis. Lai es spētu dzīvot ar prieku, man nākas piekrist Dievam visā.

Piemēram, pavasarī es plānoju pārvākties dzīvot uz Barselonu. Nevarēju braukt, jo man bija jāpaliek ar mammu. Tad gribēju braukt uz Barselonu rudenī, bet atkal man bija jānoliek malā savs “es”, savi plāni sakarā ar mammas saslimšanu. Vienā brīdī Dievs visu atkal pagrieza pretējā virzienā.  Gluži kā centrā iekāpt tramvajā un braukt uz zoodārzu, bet te pēkšņi tevi ved atpakaļ. Tas bija ļoti grūti. Dievs lauza manu “es” un ilūziju, ka es zinu, kā ir labāk. Viņš man ir arī uzrādījis pantu: “Paļaujies uz Kungu no visas sirds – uz paša sapratni vien nepalaidies!” (Sal. pam. 3:5)

 Pēdējos gados Tavi ceļi regulāri ved uz Spāniju. Ko tur dari?

Lekcijā ”Lifesprings School of Ministry” Ženēvā

Tā būs mana jaunā dzīves vieta. Kad rakstu grāmatu, īsas pārdomas sociālajā tīklā ‘’facebok.com’’ vai ierakstu video uzrunas angļu valodā, es apzinos, ka patiesībā varētu to darīt jebkurā pasaules valstī, man nav jāatrodas vienā konkrētā vietā. Tomēr Dievs mani ir īpaši vadījis uz Barselonu. Esmu sapratusi, ka man būs daļa pie Viņa darba tur. Kad tur aizbraucu, Dievs mani pastāvīgi lieto, vada, atsūta pie manis kādus cilvēkus visur, kur eju. Satiekos ar latviešu kristiešiem, vadu viņiem Bībeles studijas, tāpat arī starptautiskā draudzē. Esmu satikusies arī ar krieviski runājošiem kristiešiem. Man tas ir liels izaicinājums, jo kristīgos terminus krieviski nezinu.

 Kā tieši nāca apziņa, ka jādodas uz Barselonu? Iespējams, kāds, kas tagad lasa, arī domā – diez uz kuru pasaules malu braukt?

Agrāk man nav bijuši nekādi pamudinājumi doties misijā, tas man šķitis biedējoši, nepatika arī lidot. Tomēr Dievam bija cits plāns.

Runājot par Barselonu, tas ir stāsts par to, ka ne vienmēr viss ir tā, kā iedomājamies. Lidoju mājās no skolas Ženēvā – LifeSpring School of  Ministry -, kurā divus gadus mācījos par kalpošanu. Lidoju caur Barselonu. Nosēžoties lidmašīna lidoja ļoti tuvu Jēzus statujai. Jā, arī Barselonā ir skaista Jēzus skulptūra ar izplestām rokām kalna galā. Parasti, kad lidmašīnas Barselonā nolaižas, tas notiek gar krastu, atklājot ļoti skaistu pilsētas ainavu. Šajā reizē, paveroties pa logu, es skaidri, spilgti ieraudzīju tieši Jēzu. Tajā brīdī manī ielija mīlestība pret šo pilsētu un cilvēkiem. Sadzirdēju, ka Dievs man saka: “Es ļoti mīlu šos cilvēkus, Es gribu, ka viņi Mani pazīst. Arī tev būs daļa pie Mana darba šeit.”

Tikšanās ar katalonietēm, kas kalpo kristīgajā organizācijā Agape Spain, Barselonā. Kristīne liecina un iepazīstina ar savu grāmatu

Līdz šim man nebija bijusi nekāda interese par Spāniju. Nebija patikusi valoda, nebiju tur daudz braukusi, vispār nekādu īpašu sajūtu. Esmu arī ļoti introverta, gribas paslēpties cilvēkos. Varu to izdarīt Vācijā, Austrijā, Dānijā, Zviedrijā – pūlī mani neviens nepamanītu, tāda pati kā visi. Tomēr Spānijā nevaru noslēpties nekur – esmu garāka par vidusmēra cilvēku, cita matu krāsa, cita acu krāsa, arī ķermeņa uzbūve cita. Visiem te uzreiz ir skaidrs, ka neesmu spāniete, arī ceļu man neviens nav prasījis.

Ir viens kuriozs stāsts. Lidoju no Ženēvas. Gaidīju lidmašīnu uz Barselonu, un blakus bija aizkavējies lidojums uz Kopenhāgenu. Tad nu kādu laiku visi sēdējām un gaidījām kopā – gan tie, kas uz Barselonu, gan tie, kas uz Kopenhāgenu. Vienā brīdī skaļrunī atskanēja paziņojums, ka Kopenhāgenas reiss beidzot, pēc četru ar pusi stundu kavēšanās, ir gatavs izlidošanai, un tāpat arī Barselonas. Tai brīdī pūlis sadalījās divās grupās – visi garie, slaidie, gaišmatainie aizgāja pa kreisi uz Kopenhāgenas reisu, visi maza auguma tumšmatainie – pa labi uz Barselonas. Tad nu es tur stāvēju un domāju: Dievam gan ir humora izjūta! Es jau tāpat jūtos nedroši par savu izskatu. (Smejas). Arī citi izskatījās apmulsuši, varbūt domāja, ka esmu sajaukusi reisus. Bet nekā, Dievs mani tur ir ielicis, kā es saku, pie maniem mazajiem, mīļajiem spānīšiem.

 Tu pati esi baptiste, bet esi mācījusies starpkonfesionālās skolās, ir draugi no “Prieka Vēsts” draudzes, ir arī lasītas grāmatas par māti Terēzi. Kā tas viss ietekmējis Tavu izpratni par Dieva Vārdu?

Man kristīgās konfesijas asociējas ar gurķu burkām, kādas man bērnībā bija pagrabā. Kādam liekas, ka viņš ir gudrāks par citu, ka ir sapratis vairāk un uzreiz nošķiras, nodibina kaut ko savu. Tad nu plauktā stāv šīs burkas, katrai stikls apkārt, savā starpā nesaskaras. Sālījums, kas tiek saņemts – Vārds, ko dzird draudze – ir tas, ko katrs mācītājs sludina pēc savas izpratnes, un beigu beigās tā izpratne, arī mana, ir ļoti ierobežota. Ir kādas lietas, par kurām varu daudz runāt un kuras zinu, un ir arī tādas lietas, ko dzirdu no cienījamiem, izglītotiem mācītājiem un kas man ir pilnīgi jaunas, pārsteidzošas.

Kad dzird tikai to, kas tiek runāts sava paša “burkā”, tad rodas lepnība. Nekas nav briesmīgāks par lepnību. Tāpēc es mācos saprast.

Ir kādas izpausmes, kuras man kā introvertam  ir grūtāk pieņemama – piemēram, liels skaļums. Tas mani nogurdina un gribas mukt. Taču kāda dievbijīga māsa man reiz teica: “Saproti, Kristīne, Dievs tevi var uzrunāt visur un lietot jebkuru cilvēku.” Tad nu es mēģinu nepievērt uzmanību tik daudz ārējām lietām, bet vairāk saturam.

Latvijas kristīgo māmiņu nometnē 2017, kur Kristīne vadīja aizlūgšanas.

Nav jāskatās uz visām tradīcijām, izpausmēm, to, ko esam pievienojuši Bībelei – dejot nedrīkst, teātri apmeklēt nedrīkst [baptistu draudzēs Latvijā vēsturiski veidojušies un izplatīti uzskati- red.]. Nesen saskāros ar kādas konfesijas pārstāvi, kurš ļoti nosodošā veidā mani mēģināja pievērst viņu konfesijas mācībai par sabatu. Kad es tam nepiekritu, tad viņš sāka apšaubīt manu ticību un glābšanu. Tā bija ļoti nepatīkama pieredze.

Cilvēki mīl izveidot savus uzvedības “ sarakstiņus” un tad velta visas savas pūles, lai pārliecinātu citus kristiešus, ka viņiem ir taisnība. Beigu beigās tas saraksts ir ļoti garš un sākam koncentrēties uz lietām, ko nedrīkst darīt, tā vietā, lai domātu par to, ko vajag darīt: mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, mīlēt Dievu no visas sirds, dvēseles un spēka un mīlēt ienaidniekus. Mani ļoti iepriecina, ka mani aicina uz dažādām draudzēm – gan luterāņu, gan baptistu, gan vasarsvētku. Es atsaucos un turp dodos, jo brīnišķīgi, Dievu meklējoši kristieši ir visur. Tāpēc mani arī ļoti uzrunā jūsu portāla pamatideja – vienot, nevis šķelt. Tas jau ir tas, pēc kā mūs pazīs – pēc mīlestības mūsu starpā.

 

Zemāk skaties Kristīnes Zonnes video uzrunu “Do you live like a pickle in a jar?” (tulk.no angļu valodas: “Vai tu dzīvo kā gurķis burkā?””