Kas Donaldam Trampam kopīgs ar keča izrādi

Šodien, vērojot, kā sociālajos tīklos tiek gaidīta ASV prezidenta Donalda Trampa vakara uzstāšanās, pieķeru sevi pie domas, ka pati gaidīšana ir kļuvusi par varenu notikumu. Ne tikai tas, ko viņš teiks, bet pats gaidīšanas ritms — spriedze, prognozes, satraukums — sāk dzīvot savu dzīvi.

Tas man atgādina kādu parādību, ko reiz aprakstīja franču domātājs Rolands Barts. Viņš rakstīja par keču (angļu wrestling ) — izrādi, kas tikai izskatās pēc cīņas sporta. Patiesībā tā ir rūpīgi veidota dramaturģija, kurā viss tiek pārspīlēts, lai skatītājiem būtu viegli saprast, ka notiek “lieliska Sāpju, Sakāves un Taisnīguma izrāde”.

Kečs Bartam ir sava veida mitoloģiska Labā un Ļaunā cīņa. Nevis īsta cīņa, bet simboliska — ar tēliem, kas ir tik skaidri, ka skatītājs nekad neapjūk. Tur ir varoņi, ļaundari, skaļi žesti, dramatiskas pauzes — viss, lai publika būtu emocionāli iesaistīta.

Barts piebilst, ka ringā kečisti uz dažiem mirkļiem kļūst kā dievi, jo tieši viņi šķir Labo no Ļaunā un atklāj skatītājiem saprotamu, vienkāršotu Taisnīguma seju. “Viņi drīkst kaitināt, riebties, provocēt — bet viņi nedrīkst pievilt. Viņiem vienmēr līdz galam jāpilda tas, ko publika no viņiem gaida. Izrādes nobeigumam ir jābūt tieši tādam, kādu publika sagaida.”

Viens no tēliem, ko Barts aprakstījis, ir “nelietis” — cīkstonis, kurš iemieso visu neglīto, zemisko, provokatīvo. Publika gaida viņa parādīšanos, žestus un frāzes. Viņš ir tas, kurš ar savu klātbūtni uzkurina spriedzi.

Un, godīgi sakot, šodienas Trampa uzstāšanās gaidīšana man ļoti atgādina tieši šo mehānismu. Nevis tāpēc, ka politiķis būtu šis tēls kā persona, bet tāpēc, ka komunikācijas forma, kas veidojas ap viņu, darbojas pēc tiem pašiem principiem: pieteikts laiks, spriedze, publikas gaidas, dramatiskas frāzes, kas tiek citētas un pārcitētas.

Tā ir izrādes dramaturģija, kurā publika jau iepriekš zina, kādu lomu sagaida parādāmies. Pašreiz ir sajūta, ka brīdis tiek veidots kā izrādes kulminācija. Daži pat izsaka minējumu, ka tiek gatavota augsne tam, lai Tramps varētu nospēlēt savu “pasaules glābēja” vai “uzvarētāja” lomu. Un, visticamāk, tieši to arī daudzi šovakar sagaida.

Barts savulaik teica, ka šādas izrādes rodas tur, kur cilvēkiem vajag vienkāršību sarežģītā pasaulē: skaidrus tēlus, skaidras emocijas, skaidru “stāstu”.

Bet realitāte nav stāsts. Tā ir dzīve. Tā ir cilvēku ciešanas, karš, diplomātija, lēmumi, kas ietekmē reālas ģimenes un reālas valstis.

Un kristīgā dzīve mani aicina tieši uz to — atšķirt izrādi no patiesības. Atšķirt retorikas tēlus no realitātes. Atšķirt emocionālo vilni no Dieva miera. Neļaut izrādei aizstāt realitāti. Un neļaut emocijām aizstāt lūgšanu.

Ar sveicieniem un svētīta naktsmiera velejumiem! 🙏

* Citāti no Rolāna Barta teksta “Pasaule, kurā sacenšas kečā” krājumā “Mitoloģijas”