Deputātu aptauja: Ko un kāpēc kristieši dara Rīgas domē?
Novērojot politisko dzīvi Latvijā, arvien ir pamanāms arī kāds kristietis politiķu rindās. Gan slavenības, gan mazāk atpazīstami ticīgie. Gan pozīcijā, gan opozīcijā. Gan partijās, kas publiskos izteikumos vai partiju programmu formulējumos ir tikušas saistītas ar kristīgām vērtībām, gan arī gandrīz visās citās. Piemēram, pētījumā pirms 12.Saeimas vēlēšanām atklājās, ka teju katrā partijā ir pa sabiedriski aktīvam kristietim. Novērojām politiskos procesus un veicām izpēti arī šogad saistībā ar pašvaldību vēlēšanām. Sākām ar galvaspilsētu. Pāris nedēļas pēc vēlēšanu rezultātu izziņošanas uzrunājām Rīgas domē ievēlētos deputātus, lai noskaidrotu, kuri no ievēlētajiem ir kristieši, un tiem uzdevām astoņus jautājumus par viņu motivāciju un principiem politikā.
Aptaujas veikšanas laiks sakrita ar publiskajā telpā aizsākušos epopeju ap tā saucamo ”oligarhu lietu” un žurnālā ”Ir” publiskotajām ”Rīdzenes sarunām”. Saistībā ar šo skandālu plašsaziņas medijos daudz ticis iztirzāts arī Rīgas domes darbs un politiķu atbildība. Tomēr, aptaujājot deputātus, nenovirzījāmies no mūsu sākotnējā uzstādījuma – aicināt katram izvērtēt savu motivāciju, darbību un principus tā vietā, lai vispārīgi izdarītu spriedumus par citiem ”no malas”.
Aicinājumu atbildēt uz mūsu jautājumiem rakstveidā vai telefonintervijā sūtījām uz Rīgas domes mājaslapā norādītajiem deputātu e-pastiem, vai, ja tādi nebija norādīti, uz viņu e-pastiem, kas atrodami internetā, vai arī privātajiem profiliem sociālajā tīklā ”Facebook”. Lūdzām arī informēt kolēģus kristiešus par mūsu interesi- gadījumā, ja jautājumi nav sasnieguši visus. Piemēram, Rīgas mēram Nilam Ušakovam, par kuru publiskajā telpā zināms, ka viņš esot pareizticīgais, sūtījām jautājumus gan uz darba e-pastu, gan Rīgas domes sabiedrisko attiecību speciālistiem, gan uz politiķa ”Facebook” kontu, tomēr nekādu atbildi līdz šai dienai nesaņēmām.
Tos deputātus, kas Rīgas domē ievēlēti pirmo reizi, iedrošinājām atbildēt kaut vai tikai uz daļu no jautājumiem, ņemot vērā viņu politiskās pieredzes trūkumu un gluži saprotamo nespēju reflektēt par to, ko viņi vēl nav pieredzējuši savā dzīvē.
No kopumā 60 Rīgas domē ievēlētajiem deputātiem līdz šodienai atbildes mums sniedza septiņi deputāti: telefoninterviju veicām ar Rīgas domē atkārtoti ievēlēto Ainaru Baštiku no ”Saskaņas centra” un ”Gods kalpot Rīgai” apvienotā saraksta, rakstiski atbildēja atkārtoti ievēlētais Jurģis Klotiņš no Nacionālās apvienības ”VL- TB/LNNK”, kā arī jaunpienācēji – Evita Zālīte-Grosa, Krišjānis Feldmans un Linda Ozola no ”Jaunās konservatīvās partijas”, Iveta Ratinīka un Oskars Putniņš, kas ievēlēti no ”Latvijas Reģionu apvienības” un ”Latvijas attīstībai” saraksta.
Jāpiebilst, ka Ieveta Ratinīka un Oskars Putniņš norādīja, ka nav aktīvi kādas draudzes locekļi. Savukārt Evita Zālīte- Grosa lūdza ņemt vērā, ka viņa sniegusi personīgas atbildes un nekādā veidā tās nav saistāmas ar visu “Jauno konservatīvo partiju”.
-
- Ainars Baštiks. Foto: commons.wikimedia.org
-
- Jurģis Klotiņš
-
- Evita Zālīte-Grosa
-
- Krišjānis Feldmanis
-
- Linda Ozola
-
- Iveta Ratinīka
-
- Oskars Putniņš
Ar citiem tā arī neizdevās vienoties par dalību mūsu aptaujā. Kāds no uzrunātajiem deputātiem atbildēja, ka viņš ir kristietis, bet uz jautājumiem neatbildēs, jo ticība esot privāta lieta. Vēl kādi neatbildēja, jo tobrīd atradās atvaļinājumā vai ārpus Latvijas, bet arī atgriežoties darbā nebija laika atbildēt. Kāda no deputātēm atrakstīja, ka neatbildēs, jo nav kristiete un nevarot atbildēt uz šāda konteksta jautājumiem, taču ieteica sazināties ar kādu kolēģi. Ar kolēģi gan arī neizdevās sazināties. Un vēl kāda deputāte atteica atbildēt, jo viņa ir pirmoreiz ievēlēta Rīgas domē un šobrīd viņai esot veselības problēmas, kas jāārstē.
Lai, vērtējot atbildes, primāri nebūtu uzsvars uz personībām un partiju piederības, bet gan uz pateikto saturu, kā arī lai būtu iespējams pārskatāmi atklāt kristiešiem kopīgo, atbildes tematiski grupējām pēc jautājumiem. Rakstu papildinājām ar linkiem uz minētajiem resursiem vai informāciju, kur var izlasīt vairāk par aptaujāto pieminētajiem notikumiem.
Galvenā motivācija darboties politikā
Ainars Baštiks atgādināja, ka bijis ievēlēts divos Saeimas sasaukumos, darbojies arī valdībās kā ministrs, un viņaprāt “nav atšķirība, vai kristietis strādā politikā, galdniecībā vai dārzniecībā, ļoti svarīgs ir princips: visu, ko dari, dari kā Tam Kungam. Ja runā par motivāciju, tad īpaši garīdzniekam [A.Baštiks ir baptistu mācītājs- red.] ir vērtīgi iziet ārpus baznīcas un būt kopā ar cilvēkiem, kas ir ārpus baznīcas. Man, protams, ir interesējis arī izdarīt kaut ko konkrētu. Kad biju Saeimā un ministrijā, tās lietas, ko paveicām, bija, piemēram, izveidots uzturlīdzekļu garantijas fonds, audžuģimenes tīkla izveide, māmiņu algas ieviešana, tāpat arī Rīgas domē- es izveidoju kapelu, kas katru dienu ir atvērta. Šajā jaunajā sasaukumā turpināšu darboties gan izglītības un kultūras jomā, vairāk sociālajā jomā un varbūt tagad vēl klāt bišķu drošības un korupcijas apkarošanas komitejas sfērās.”
is Klotiņš: “Darbs politikā man nozīmē aicinājumu kalpot – darīt labu Latvijas ļaudīm un palīdzēt Rīgu un Latviju darīt labāku.”
aicinu uz pilsonisko aktivitāti. Ja nenodarbojies ar politiku, tā nodarbojas ar tevi.”Linda Ozola: “Pats svarīgākais – es jūtu aicinājumu to darīt. Šobrīd es speru savus pirmos soļus politikā, jo tikai pir
ms gada es iestājos politiskajā partijā “Jaunā konservatīvā partija” un šajās pašvaldību vēlēšanās tiku ievēlēta Rīgas domē. Pirms tam es ilgstoši vēroju politiskos procesus Latvijā, bet neredzēju tādu politisko spēku, kuram vēlētos pievienoties. Man ir svarīgi, ka mana politiskā partija savu darbību balsta vērtībās, kuras arī es izmantoju par pamatu, gan veidojot savu dzīvi, gan domājot par mūsu valsts nākotni.Svētais Jānis Pāvils II ir teicis, ka “politika saskaņā ar Baznīcas sociālo mācību ir viena no augstākajām žēlsirdības darbu formām, jo tā kalpo kopīgam labumam,” un tieši šādi es to izdzīvoju. Man politika ir viens no kalpošanas ceļiem savai valstij.”
nīka: “Manai motivācijai darboties politikā pamatā ir dziļi personiski iemesli. Gan darba vidē, gan dažādās situācijās redzēju pietiekami daudz gadījumu, ko vajadzētu pilnveidot, uzlabot. Pilnīgi noteikti ir uzkrāta arī zināma pieredze izglītības jomā, kur nevajadzētu aizrauties tikai ar lozungiem, kā tas šobrīd notiek, vai Eiropas miljonu apgūšanu (diemžēl satura reformas vispirms atgādina tieši to). Tāpat arī apnika tas, ka ne vienmēr jutos uzklausīta brīžos, kad man bija konstruktīvas idejas. Tāpat alku arī darboties plašākā kontekstā, nekā to daru ikdienā. Jā, skan banāli – mēģināt uzlabot pasauli, bet jā, arī šis iemesls līdzās sajūtai, ka vienā skolā, vienā klasē man sāk kļūt cilvēciski par šauru, ka interesē krietni plašāks konteksts.”
Kad labs lēmums, bet sabiedrība nesaprot…
Ainars Baštiks atsaucās uz tiem lēmumiem, kas pieņemti laikā, kad viņš bijis ģimenes lietu ministrs. “Viens no pirmajiem darbiem, kad sāku strādāt kā ministrs, bija- izdevām grozījumus likumā, kas paredzēja, ka pornogrāfiskos žurnālus vajag ielikt aizsargmaisiņos, lai kailie ķermeņi nebūtu redzami. Tad mani apsaukāja par ‘’melnsvārču maisiņiem’’. Es domāju, sabiedrībai nebija nekas pretī, mediji par to ieņirdza. Vēlāk pat, kad prezentēju ideju uzdāvināt jaundzimušo ģimenēm pirmo nepieciešamības lietu pūriņu, visvairāk mediji ideju vērtēja negatīvi. Arī kad gribēju bērnunamu sistēmu lauzt… Arī tā saucamie speciālisti teica, ka Latvijā audžuģimenes nedarbosies. 2014.gadā arī bija kādas četras līdz piecas audžuģimenes, tad ir gandrīz puse uz pusi – audžuģimenēs vai bērnunamos. Bet pretestība bija diezgan liela. Tāpat, kad strādāju Saeimā, pretestība bija no medijiem un no sekulārām organizācijām. Es domāju, ka mediji nav sabiedrības pārstāvji, katrā ziņā- šauru interešu lobētāji.”
Jurģis Klotiņš: “Līdz šim politikā vēlētā amatā esmu darbojies Rīgas domē opozīcijā Nacionālās apvienības frakcijā. Uzskatu, ka ar savu deputāta balsi neesmu atbalstījis lēmumus, kas ir pretrunā sabiedrības interesēm. Skanstes tramvaja projekts, Kr. Barona ielas seguma pārveide, Rīgas namu pārvaldnieka neapmierinošā darbība ir daži no piemēriem lēmumiem un darbiem, kas sabiedrībā tiek uztverti negatīvi. Bieži Rīgas domē ir tā, ka opozīcijas deputātu priekšlikumi par konkrētām vajadzībām, lai uzlabotu cilvēku dzīvi, netiek atbalstīti nevis finansējuma trūkuma dēl, bet politiskās piederības dēļ.”
Evita Zālīte-Grosa (neatbildēja)
Iveta Ratinīka, ņemot vērā viņas vēl neesošo pieredzi politikā, uz šo jautājumu atbildēja, atminoties gadījumu savā literatūras skolotājas darbībā. “Vai atceraties skandālu ar Krivades teksta interpretāciju un it kā manu lamāšanos? Būtībā minētais dzejolis “Svētīgi” – tā ir Kalna sprediķa ļoti laikmetīga interpretācija un daiļliteratūras teksts. Manā rīcībā gan saskatīja tieksmi veidot skandālu. Mans nolūks bija runāt par laikmetīgās mākslas iezīmēm, jā, arī tādām, kas sabiedrībā ir tabuētas, tāpat arī vedināt uz pārdomām par to, kā viens teksts ietekmē cita rašanos, vai arī mūsdienās mēs nenodarbojamies ar zināmu farizejiskumu savā paštaisnumā.”
Oskars Putniņš: “Šī ir mana pirmā politiskā pieredze, līdz ar ko vēl tikai iepazīstos ar normatīvajiem aktiem un instrumentiem, kā reāli ietekmēt notiekošos procesus uz labo pusi. Protams, ka ir iespējams kāpt tribīnēs un taisīt šovu jau pirmajā dienā, bet tas īsti nav mans mērķis.”
Kristietības principi politikā
Ainars Baštiks:
“Nezinu, vai pastāv praksē, bet kā vērtība ir- iestāties un palīdzēt vismazākajiem. Neviens ar vārdiem to nenoliegs. Visa vēsture liecina, ka slimnīcas, nabagmājas- tās nāk no kristietības. Tas pats ar principu: katrs ir vērtība. Ar vārdiem to visi aizstāv. Bet, kad runa par abortiem, tad slepkava ir lielāka vērtība… Tā ir liela liekulība. Vēl kristietības princips ir ļaut izteikt to, ko tu domā,- teikt patiesību, būt nepopulāram.”
Jurģis Klotiņš: “Domāju, ka tās dāmas un kungi, kuri politikā darbojas ar pareizo motivāciju un spēj to saglabāt, ievēro kristīgus principus. Vara un statuss ir ļoti lieli kārdinājumi daudziem. Citiem atkal citi. Saglabāt personības skaidrību, vienkāršību, pazemību, izturību grūtībās – tie ir kristīgi principi, kuri ļoti vajadzīgi labam politiķim. Kristiešiem tie ir kristīgi principi, bet vienlaikus tie ir arī Rietumu ētikas ideālu pamatprincipi, par kuru kristīgajām saknēm mūsdienu sabiedrībā ir maz zināms. Vēl politiķim ļoti svarīgi ir novilkt robežas – viens deputāts vienlaikus nevar atrisināt daudzus laikietilpīgus jautājumus. Tad viņam vajadzētu veselu biroju.”
Linda Ozola: “Latvija ir Eiropas valsts, un visas Eiropas, tātad arī mūsu kultūra ir attīstījusies uz kristietības pamatiem. Savukārt politika tiek īstenota konkrētā sabiedrībā, kuras kultūra lielā mērā veido šīs politikas raksturu. Arī Latvijā politika balstās tādos kristīgos principos, kā piemēram, kopīgs labums, taisnīgums, rūpes par vājāko vai tuvāko, izvēles brīvība un attiecīgi arī personīgā atbildība par padarīto vai nepadarīto. Realitātē mēs, protams, apzināmies, ka visās šajās pozīcijās varētu vēlēties vēl vairāk un labāk, bet šie pamatprincipi sabiedrībā tomēr pastāv. Šeit man liekas ļoti svarīgi uzsvērt, ka politisko vidi nevar nodalīt no sabiedrības kopumā. Politiskā vide ir tāda, kādu mēs to pieprasām un kādi esam paši.Un vēl, protams, jebkura cēla mērķa sasniegšanu var ietekmēt cilvēka grēcīgā daba.”
Oskars Putniņš: “Politika ir ļoti plašs jēdziens. Ja mēs skatāmies uz darbu Rīgas domē, tad tā ir vairāk saimnieciski vērsta politika. Šeit svarīgi ir ar pieejamajiem resursiem, ievērojot normatīvos dokumentus, panākt, ka dzīve uzlabojas pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Manuprāt, ja dienas beigās varu konstatēt, ka esmu uzlabojis līdzcilvēku dzīvi, tad tā ir bijusi laba diena.”
Kā kristietis argumentē sarunā ar konkurentiem?
Jautājām: “Vai Jūs esat kristietības principus minējis kā argumentus, lai pārliecinātu politiskos konkurentus par sava lēmuma pareizību? Lūdzu minēt piemēru!”
Ainars Baštiks: “Rīgas dome ārkārtīgi daudz atbalsta dažādus kultūras un mākslas pasākumus un norises. Kad ir jālemj, kam piešķirt finansējumu un cik daudz, protams, es dažkārt esmu minējis, ka mēs dzīvojam Rīgā, kurai ir kristīgs mantojums un tradīcijas, identitāte vai kristīgas saknes. Vai tas skartu koncertu vai pasākumu, kā piemēram, ģimenes dienas vai kādus Bībeles svētkus, vai kā piemēram, Tezē jaungada tikšanos. Lai nolemtu piešķirt naudu brīvpusdienām vai sociāli maznodrošināto atbalstam, varētu atsaukties uz apustuļu draudzēm, bet tā es neesmu teicis. Rīgas domē vēlams runāt par lietu. Saeimā runā vispārīgāk. Rīgā mums ir kristīgo draudžu kolēģija, kur var vairāk runāt par kristīgiem principiem. Bet, ja jums ir, piemēram, šķūnītis, ko gribat privatizēt un esat iesniedzis jautājumu īpašumu komitejai, tad ko tur piesaukt Jēzu Kristu vai Mariju? Lemjam likumīgi un taisnīgi- pēc tā, ko paredz likuma noteiktā kārtībā, kas arī ir veidota tā, lai būtu godīgi un kārtīgi. Pašvaldība jau maz ko var izdarīt likuma ziņā. Faktiski ir jāizpilda tie likumi, kas ir Saeimā pieņemti.”
Krišjānis Feldmanis: “Sālamana pamācība saka: “Kas mantu ar meliem krāj, tas ir tikpat kā zūdoša elpa tiem, kas nāvi meklē.” Šādas un līdzīgas tēzes izmantoju, lai pārliecinātu manus oponentus domāt par cilvēkiem, nevis sevi, tādējādi ilustrējot, ka var domāt un darīt citādi nekā ierasts. Parasti mani oponenti mani nesadzird. Tās ir padomju okupācijas sekas – ētiku nostādīt pēdējā vietā.”
Iveta Ratinīka: “Nē, kā arī nekad to nedarīšu, jo politisku vai saimniecisku lēmumu pieņemšana jābalsta loģikā, ekonomikā un taisnīgā attieksmē, nevis kādas vai jebkuras reliģiskas kustības ideoloģijā.”
Oskars Putniņš: “Es domāju, ka visi lēmumi ir jāpieņem saskaņā ar loģiku un sirdsapziņu. No tā arī izriet viss pārējais. Kas ir sirdsapziņa? Pēc spējas atpazīt to, kas ir labi un kas nav labi. Bet tas noteikti, ka katram atšķirsies no audzināšanas.”
Ētika un labi tikumi, kas vieno ar nekristiešiem
Ainars Baštiks: “Labs vai slikts, godīgs vai negodīgs, taisnīgs vai netaisnīgs- šie principi lielākoties balstīti ilgākā kultūras mantojuma pieredzē un cilvēkus skar pat, ja viņi nav kļuvuši par kristiešiem. Piemēram, vēl joprojām lielākā materiālā palīdzība nāk no Rietumiem uz Austrumiem, kaut arī Rietumi vairs nav tik kristīgi, tomēr princips atbalstīt mazākos ir palicis. Arī tieslietu sistēma un sociālā palīdzība balstās kristietībā.”
Jurģis Klotiņš: “Tās ir cilvēku kopienas dzīves pamatvērtības – cilvēka cieņa, pieklājība, labvēlība. Labi, ja ir spēja iedziļināties otra cilvēka viedoklī, lai arī tas ir ierobežots un aplams. Godīgums un taisnīgums ir ļoti svarīgas vērtības, kas spēj vienot dažādu reliģisko uzskatu cilvēkus. Mīlestība pret Latviju un latvisko, un apņēmība darīt mūsu valsti stiprāku var būt un tam ir jābūt vienojošam principam.”
Evita Zālīte-Grosa: “Kristiešiem ir tā laime, pateicoties Kristus upurim, ieraudzīt dievišķo katrā cilvēkā un tas dod pamatu patiesai un dziļai tolerancei. Tomēr cieņa pret cilvēku, līdzatbildība,drosme, cīņa par mieru vieno dziļi domājošus cilvēkus arī ārpus kristīgās ticības. Mana pārliecība ir, ka Dievs lieto ikvienu labas gribas cilvēku, kā instrumentu, kuru Viņš pats ir radījis, bet ticība ir Dieva dāvana īstajā, tikai šim cilvēkam paredzētajā laikā.”
Krišjānis Feldmanis: “Vieno normālības izpratne – lietas, kas tiek pieņemtas kā pašsaprotamas, dažreiz atkarīgas arī no attiecīgā reģiona kultūras. Piemēram, visur pasaulē, neatkarīgi no reliģiskās pārliecības tiek uzskatīts, ka zagt nav normāli. Šādas vispārīgas, bieži vien cilvēciski saprotamas lietas vieno kristiešus un nekristiešus.”
Linda Ozola: “Runāšu par mūsu partiju. Kā “Jaunās konservatīvās partijas” biedri mēs esam gan kristieši, gan nekristieši, bet mūs visus ir apvienojusi akūta nepieciešamība pēc citas politiskās kultūras – kultūras, kas balstās tādos ētikas pamatprincipos, kā piemēram, taisnīgums, godprātība, cieņa, drosme un atbildība. Mums ir svarīgi, lai ne tikai mūsu partijā, bet Latvijas politikā kopumā šie pamatprincipi tiktu iedzīvināti neatkarīgi no cilvēku reliģiskās pārliecības, etniskās piederības u.tml. Mēs labi apzināmies, ka tikai šādu principu kultūrā mēs varam izveidot iekļaujošu sabiedrību, kur ikviens jūtas piederīgs Latvijai.”
Iveta Ratinīka: “Pilnībā pietiktu, ja cilvēks tiešām ievērotu likumus un paļautos uz iekšējo ētisko paškritiku, izpratni par pareizu un ne tik pareizu rīcību, vienalga, tas tiek vai netiek dēvēts par sirdsapziņu. Manuprāt, mūsdienu sabiedrībai derētu vairāk tolerances, nevis paštaisnuma “es kā māte”, “es kā kristiete” utt. stilā. Esmu par redzēšanu pāri jebkādai pašidentifikācijai un vispārcilvēcisko.”
Oskars Putniņš: “Politika ir spēja atrast kompromisus. Ja mēs spēsim viens otru izprast un atrast kompromisus, darbs ies raitāk.”
Kompromisi
Ainars Baštiks: “Nenāk prātā, neesmu tādās lietās iesaistījies. Katrā ziņā es nerīkojos tā kā man kāds būtu licis darīt. Piemēram, bijis arguments: “Ja nebūsiet ar krieviem….’’ (Partija ‘’Gods kalpot Rīgai’’ kandidēja no viena saraksta ar ‘’Saskaņas centru’’- red.) Tādi uzstādījumi man liekas nepareizi. Dievs mīl jebkuru cilvēku. Ja cilvēkus sāksim šķirot, sadalīt, sašķelt sabiedrību, ja divi kaimiņi dzīvo naidā… Atceros, [2015.gada 18.novembrī luterāņu arhibīskaps Jānis] Vanags aicināja katram pilsonim paņemt līdzi uz Lāčplēša dienas svinībām vienu krievu. Šis ir veids, kā var vienot un integrēt: būt draudzīgiem! Pie daudzām mūsu neveiksmēm nav vainīgs [Krievijas prezidents Vladimirs] Putins. Vai Putins aizsūtīja latviešus uz Īriju? Vai Putins vainīgs pie tā, ka dzimstība kritusies vai ka mēs dzīvojam divkopienu sabiedrībā?”
Jurģis Klotiņš: “Savstarpēja cieņa un cieņa pret “viedokļa oponentiem” ir tas, kur katram politiķim ir jāvingrinās. Dažkārt īpaši grūti ir saglabāt cieņas attieksmi brīžos, kad necienīgi vai aizskaroši attiecas pret tevi.”
Krišjānis Feldmanis: “Vēl man nav nācies pārkāpt kristietības principus, meklējot kaut kādus kompromisus ar politiskajiem sadarbības partneriem. Ceru, ka man to nevajadzēs darīt. Uzskatu, ka Bībele, līdzīgi kā likumi, paredz risinājumus arī sarežģītās situācijās.”
Iveta Ratinīka: “Priecājos, ka pagaidām man šādas ētiskas dilemmas nav gadījušās. Mani domubiedri opozīcijā ir pietiekami liberāli un atvērti dažādām idejām. Partijā nedarbojos, līdz ar to arī nekādu noteiktu disciplīnu, kas būtu konfrontējama ar pārliecību, neesmu sastapusi.”
Oskars Putniņš: “Pagaidām vēl šādas situācijas nav bijis.”
Kā politiķim paļauties uz Dievu?
Ainars Baštiks: “Darīt, cik vari to, kas ir no tevis atkarīgs, bet arī neiespringt, atļaut Dievam darīt savu darbu un sacīt savu Vārdu. Tas nozīmē, ka tu rēķinies ar to, ko Dievs Tev caur savu Vārdu vai Svēto Garu dara zināmu, bet tas nenozīmē, ka pašam nav nekas jādara. Tā ir tāda mijiedarbība, tas nav fatālisms. Tu centies, cik labi vari, bet tajā pašā laikā saki: “”Dievs, lai notiek Tavs prāts!’’ Tam ir vajadzīga pacietība, arī garīga dimensija ikdienā. Politikā ļoti reti notiek pēc Dieva prāta, bet jāņem vērā, ka Dievs arī atļauj cilvēkam rīkoties pēc mūsu brīvās gribas, un pārsteidzošākais, ka Dievs uzlūko mūs savā žēlastībā arī tad, kad mūsu izvēles nav bijušas pareizas. Piemēram, ja kristietības princips ir iestāties un palīdzēt vismazākajiem, tad, globāli domājot, politikā šis princips nav galvenais; galvenais princips ir piekļūt pie sistēmas, lai iegūtu pēc iespējas vairāk naudas un varu. Kristietības princips ir ziedoties un upurēties otra labā. Cik no politiķiem ir tādu, kas to gatavi darīt? Pat, ja sūta karavīrus kaujā, reti kad tas ir cilvēku dēļ, visticamāk- naudas un varas dēļ. Kristīgas vērtības politikā būtu altruisms, nesavtīgums, patiesa interese par cilvēku. Piemēram, ja vecākiem, vēlot politiķus, būtu tik daudz balsu, cik viņiem ir nepilngadīgu bērnu , tad jau politika izmainītos radikāli… Piemēram, ja laulību jautājumu liktu uz balsošanu sabiedrībā, lielākā daļa nobalsotu, lai likumi ir pēc kristīgiem principiem. Bet politikā tā nav.
Politika nav virzīta uz to, lai dzīve būtu labāka vienkāršam cilvēkam. Politiķi sāk rosīties tikai tad, kad kāds bļauj un protestē. Kad sāku strādāt ministrijā, tad pirmajā pusgadā gandrīz katru otro dienu tikos ar kādām organizācijām, lai saprastu, kādas ir galvenās problēmas. Atklājām par alimentu, bērnu kopšanas pabalsts bija 30 lati. Ierosināju to palielināt līdz minimālās algas apmēram. Tobrīd neviens nebļāva, ka nav māmiņu algas, bet tā bija aktuāla problēma. Ja nerīkojas preventīvi, tad rodas nihilisms, kritika, ko tik bieži novērojam.”
Jurģis Klotiņš: “Paļaujos situācijās, kad ir vīzija par rezultātu, kurš būtu jāsasniedz – pārkārtojums vai reforma, kāda mērogos mazāka vajadzība. Var būt tā, ka ir redzams tikai nākamais solis, nākamais darbs, kas jāveic paļāvībā uz Dieva apredzību, ka, paveicot to, atklāsies nākamais uzdevums. Un tā, paturot centrā vīziju, soli pa solim un pacietībā.”
Evita Zālīte-Grosa: “Paļāvība uz Dievu ir darbība ticībā, kura apliecina, ka es nezinu un neapredzu visu
Krišjānis Feldmanis: “Nav nepieciešams pārdzīvot par kaut ko, kas manā darbā neizdevās, jo acīmredzot, tam vēl nav pienācis īstais laiks. Tas ir tas, kā es saprotu paļaušanos uz Dievu. Tomēr citi to tulko kā: “Nekas nav jādara, jo Dievs kaut ko izdarīs manā vietā, es uz viņu paļaujos.” Šāda domāšana ir grēks un ir jāpārtrauc!”
Linda Ozola: “Visa mana dzīve ir paļaušanās uz Dievu caurvīta. Izvēles situācijā man tas nozīmē, pirmkārt, ieklausīties sevī, lai saprastu savu motivāciju (svarīgi, lai manas izvēles nav egoistisks aprēķins), pēc tam jebkurā situācijā izdarīt maksimālo, ko tā brīža konkrētajos apstākļos es varu izdarīt, un tālāk paļauties uz Dievu, ka rezultāts būs man vislabākais, tieši tāds kā Viņš to man ir paredzējis, pat ja tas nav tas, ko sākumā es būtu cerējusi.
Kā piemēru, varu minēt to, ka savā ģimenēs esam adoptējuši divus bērniņus – mēs joprojām ļoti daudz strādājam ar šo bērnu ievainojumiem un traumām, no savas puses darām maksimālo, dodam iespēju šiem bērniem, un atlikušajā paļaujamies uz Dievu, ka beigās viss labi izdosies un visi būs laimīgi. Bez ticības Dievam un paļāvības uz Viņu man daudzās situācijās būtu ļoti grūti.”
Iveta Ratinīka: “Esmu dažādu personisku iemeslu dēļ attālinājusies no saiknes ar reliģiskām kopienām un darbības draudzēs. Šobrīd savus lēmumus un rīcības balstu loģiskos, racionālos apsvērumos, nevis metafiskās pārdomās un paļāvībā.”
Arī Oskars Putniņš piebilda, ka nav kādas draudze loceklis, lai arī ir kristīts pareizticībā. Par paļāvību uz Dievu viņš rakstīja: “Es domāju, ka šāda darbība politikā ir nepieņemama. Es negribētu piedzīvot dienu, kad politiķi sāktu attaisnot savu neizdarību ar atrunām par Dievu! Līdzīgi, kā ir princips – sargā sevi un Dievs Tevi sargās, arī politikā varētu teikt – paļaujies uz saviem darbiem un rezultāts parādīs pats sevi.”
Kā sabiedrībai saprast politiskos procesus?
Jautājām, kas sabiedrībai būtu jāmācās, uz ko jāvērš uzmanība, lai labāk izprastu politiskos procesus.
Ainars Baštiks: “Var jau palasīt medijus, lai bišķu saprastu, kas notiek pasaulē, bet tad vajag palasīt dažādus viedokļus un tad patiesība ir kaut kur pa vidu, piemēram, ‘’Rebel’’ , ‘’Infowars.com’’ , vai tādus autorus kā Tomijs Robinsons (Tommy Robinson) un citus. No otras puses, jo mazāk ielaist savā dzīvē satraukumu par to, ko nevar izmainīt, jo labāk, citādi salasīsies par visu ko un nemiers būs mājās. Tad labāk ej, pļauj zāli, stādi puķes. Ja ir skubinājums kaut ko darīt, tad- meklē domubiedrus un atbalstītājus savai idejai un mēģini kaut ko darīt. Es vairāk vai mazāk pārlaižu acis pāri ziņām, kas notiek pasaulē, bet katrā ziņā kritiski, nepieņemot visu kā absolūtu patiesību. Cenšos sevi nepiepildīt ar pasaules negācijām. Drīzāk cenšos motivēt sevi, pasakoties Dievam par tām lietām, par kurām varu Viņu slavēt. Jo mūsu piederība nav šai pasaulei, mūsu piederība ir Debesīm. Vienalga, vai mūsu dzīvesgrāmata ir 40 vai 100 gadi, mums jādzīvo tā, lai būtu gatavi Mūžībai.
Jurģis Klotiņš: “Pirmkārt, pāriet no “politika mani neinteresē” uz “man patiesi rūp, kas manā pilsētā, novadā, manā Latvijas valstī notiek”. Otrkārt, rūpīgi vērtēt politiķu darbus, personības uzskatus un dzīves integritāti – saskaņu starp vārdiem un darbiem. Treškārt, interesēties par to “no kurienes ziņai aug kājas”. Dezinformācijas tematiskie loki, kā sazvērestības teorijas par Rietumiem, ziņas ar zemtekstu “Latvija ir neizdevusies valsts”, “Eiropas Savienībai nav cita ceļa kā sabrukt” ir hibrīdkara ieroči, ar kuriem cenšas vājināt Latvijas tautas valsts gribu, sēt bailes un neziņu un apātiju pret politiskajiem procesiem.
Evita Zālīte-Grosa: “Pirmkārt, jau man pašai, nevis tikai sabiedrībai, būtu jāmācās šķirot informācija par šobrīd notiekošajiem politiskajiem procesiem un jāatturas no vispārināšanas visos ar tās aspektos.
Krišjānis Feldmanis : “Nepieciešams iedziļināties lietās, mēģināt saprast, kāpēc viens vai otrs politiķis dara vienu vai otru lietu. Pārāk strauja reakcija, viedokļa paušana bez analīzes un izpratnes var nostādīt pašu neērtā, muļķīgā situācijā. Vēlēšanās jābalso par izdarītajiem darbiem, stāju, nevis par izskatu, naudu, skaistu runāšanu.”
Linda Ozola: “Manuprāt, ir svarīgi runāt par politiku skolās un mājās ar pusaudžiem, jauniešiem, lai, būdami pieauguši, viņi būtu pilsoniski un politiski aktīvi – sekotu līdzi savā valstī notiekošajam un mācītos prasīt no politiķiem atbildību. Man ir ļoti svarīgi, lai jaunieši izaug ar atbildības sajūtu par savu valsti. Mums, vēlētājiem, ir svarīgi neaizmirst politiķu darbus, nedarbus saukt vārdā, ja politiķi savas kļūdas nenožēlo un nelabojas, tad nebalsot par viņiem. Mums katram pašam ir mazliet jāpiepūlas un jābūt politiski un pilsoniski aktīvam. Tas uzreiz nenozīmē stāšanos politiskā partijā (bet arī to), bet, piemēram, pirms vēlēšanām ļoti rūpīgi izanalizēt politiķu darbu pirms atdot savu balsi par viņiem, interesēties, vai un ko no solītā politiķi pilda, varbūt uzrakstīt kādu iesniegumu par nebūšanām savā pilsētā vai mikrorajonā, ziņot par pamanītiem pārkāpumiem, beigu beigās nepaiet garām pamestam bērnam. Tas viss no mums katra personīgi prasa zināmu piepūli un enerģiju, bet tikai tā mēs varam pārvaldīt savu valsti un noturēt varu savā valstī, izveidot sabiedrību, kādu vēlamies. ”
Iveta Ratinīka: “Sabiedrība pārāk daudz vaino citus, pārāk maz analizē sevi un savu atbildību. Lamāt politiķus ir elementāri, uzņemties līdzatbildību, aktīvi iesaistoties politiskos procesos, – daudz grūtāk.”
Oskars Putniņš: “Lai labāk izprastu politiskos procesus, ir jāņem tajos dalība! Ir iespēja piedalīties gan domes sēdēs, gan komiteju sēdēs, gan komisiju sēdēs. Ja sabiedrība kritiku aizstātu ar konstruktīviem padomiem un politiķi tajos ieklausītos, mēs visi dzīvotu krietni labāk!”
JAUNĀKIE KOMENTĀRI