Savienots

Kādai jābūt mākslai? Diskusija par murāli “Veltījums Džemmai Skulmei”

“Mēs esam kā sliekas, kurām jāirdina augsne”. Šāds latviešu mākslinieces Džemmas Skulmes citāts neona burtiem rotā Rīgas 40. vidusskolas sienu vienotā kompozīcijā ar sienas gleznojumu jeb murāli. Tieši šis sienas gleznojums, ko veidojis Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Kristians Brekte, sabiedrībā izsaucis asas reakcijas. Murāļa kontekstā kritikai pakļauti arī citi mākslinieka darbi. Nu jau pat policija izmeklē, vai Brektes daiļradē nav manāmas bērnu pornogrāfijas iezīmes. Raidījumā “Savienots” 13. oktobrī viesojās četri mākslinieki — Džemmas Skulmes mazdēls Jānis Skulme, viņa sieva Madara Molnika-Skulme, kā arī teoloģijas students Miķelis Rikveilis un jaunais mākslinieks Rolands Pļaviņš. Kontekstā ar skandalozo murāli centāmies noskaidrot, kādai jābūt labai mākslai.

Augusts Kolms, kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors

Jūs visi esat cilvēki, kam māksla ir tuvu pie sirds un arī pie rokām, jo jūs arī mākslu radāt paši. Kā jūs definētu, kas tad ir māksla, kam tā domāta?

Jānis: Māksla ir kā valoda, caur kuru var nest liecību, lai mainītos cilvēku dzīves. Tas būtu vienā teikumā.

Madara: Es piekritīšu Jānim par to, ka māksla ir valoda. Es pati, esot māksliniece no bērna kājas, pasauli izprotu caur zīmējumiem. Man dažkārt tas bija vieglāk, nekā uzdodot jautājumus vai citādāk to darot. Citi dejo, citi raksta dzeju, citi fotografē un citi zīmē, glezno.

Māksla, ja skatās no mākslinieka puses, ir valoda plus arī daļa no personības. Jo lielāks mākslinieks, jo lielāka personība, to mēs arī zinām. Līdz ar to arī māksla ir lielāka vai mazāka daļa cilvēka personības, kas kaut kādā veidā laužas ārā, sākot ar ģērbšanās stilu, ar viedokļiem, līdz pat redzamiem augļiem, kas parādāmi redzamā veidā.

Jānis: Runājot par to, kas ir vislabākā māksla, manuprāt, [tā ir] tāda māksla, kas spēj cilvēku darīt labāku un kas viņu ceļ, kas spēj atklāt skaistumu un kas spēj mainīt dvēseles stāvokli un atraisīt pašu cilvēku, un es domāju arī, ka mākslai jābūt tādai, lai cilvēks gribētu tiekties lietot šo mākslu, redzēt, vērot un arī pavadīt laiku šīs mākslas klātbūtnē. Tā, manuprāt, būtu vislabākā.

Miķelis: Teikšu, ka Jānis man pilnīgi vārdus no mutes izrāva, jo arī man kā teoloģijas studentam [Lutera] Akadēmijā māca to, ka mākslas un kultūras galvenais mērķis ir veidot cilvēku skaistu, labu, gudru. Tās ir mūsu Eiropas civilizācijas vērtības, par ko mēs stāstām. Kultūra un māksla līdzdarbojas, lai mēs kā cilvēki veidotos labāki un skaistāki.

Rolands: Es varētu piekrist Madarai par to, ka māksla ir kā personība. Kāds tu piedzimsti — vai tu piedzimsti [ar noslieci] vairāk uz matemātikas vai eksaktajiem novirzieniem, vai arī kā māksliniecisks cilvēks, kurš vairāk plūst un spēj vairāk pateikt kaut ko uz papīra, kādas lietas uzzīmējot vai izsakot mākslinieciski.

Jā, mākslinieks – tas ir kaut kas vairāk nekā vienkārši izteikti vārdi, tas aptver ļoti daudzas lietas — gan dažādus stilus, gan personības iezīmes.

Jau tika pieminētas dažas no vērtībām mākslā. Viena no tām būtu skaistums. Tad varētu runāt par tehnisko izpildījumu, kas nav vienmēr vienāds ar skaistumu. Un tad ir, piemēram, patiesums, kas mākslu atšķir no propagandas. Noteikti ir vēl kādas vērtības, kuras mākslai ir nozīmīgas. Kā jūs tās līdzsvarotu, kam jūs dodat prioritāti? Piemēram, vai māksla var tehniski pareizi runāt par neskaistām lietām un tās izcelt? Vai māksla var kalpot, sacīsim, didaktiski, lai iemācītu kādas idejas, vērtības, bet atkāpjoties no simtprocentīgi objektīvas pozīcijas? Kā jūs līdzsvarotu šīs dažādās vērtības — patiesumu, tehnisko izpildījumu un estētisko skaistumu, un kas nu vēl nāk prātā?

Madara: Es varu atbildēt, turpinot savi atbildi uz pirmo jautājumu. Māksla ir valoda, un valodas uzdevums ir komunicēt. Līdz ar to, vai šī komunikācija ir patiesa vai nē, tā ir paša mākslinieka autoritāte un viņa veids, kā viņš to pauž vai nepauž.

Protams, patiesa māksla uzrunā daudzkārt vairāk.

Patiesa māksla runā par sabiedrības notikumiem, par iekšējiem notikumiem, uz kuriem cilvēks var atsaukties, un propaganda vienmēr izraisīs jautājumus, un tā būs tāda māksla, kur vienmēr tiks izsaukta ažiotāža. Turpretī patiesa māksla, ko mākslinieks simtprocentīgi radījis, lietojot to, kas ir tikai viņā, ar ko viņš ikdienā saskaras, kas viņam ir svarīgi — tas paudīs arī tās vērtības. Šī māksla, es domāju, nebūs tik ļoti “izmesta” diskusijai kā tā māksla, kur var just, ka ir bijusi kāda ietekme.

Māksla ir komunikācija. Mums visiem pierastākais komunikācijas veids ir verbāls, tātad saruna, un arī šeit mēs to darām sarunas veidā, bet senatnē oratorija bija runas māksla, kas bija jāmācās. Šobrīd tas ir populārākais veids, kā komunicēt, bet tas nav vienīgais veids. Tāpat ir ķermeņa valoda, tāpat ir māksla, tāpat ir deja, sports un visādi citādi veidi, kā komunicēt. Jautājums ir, ko mēs komunicējam.

Jānis: Es gribēju papildināt Madaras teikto. Varētu būt, ka daudzi par to nedomā, bet katra lieta, ko mēs radām, vai tā būtu māksla vai audiovizuāls darbs, kaut ko reklamē, un katram mākslas darbam ir mērķis. Man liekas ļoti interesanti rakt dziļumā, lai saprastu šo mērķi, izpētītu pasaules uzskatu, saprastu konkrētā mākslas darba uzdevumu, uz kurieni tas ved, un tādā skaidrojošā veidā izceltu un pat analizētu mākslas darbu — gan pasaules līmeņa mākslas darbus, gan jauniešu, kuri vēl mācās, mākslas darbus — jebkādus.

Īstenībā var uzdot šos jautājumus pašiem māksliniekiem, lai viņi, radot mākslu, paši labāk spētu nonākt pie šīm atbildēm. Parasti, kad es cenšos iedvesmot par filmu veidošanu, tad es uzdodu jautājumus, kādēļ šī filma ir jāizveido un kāds ir tās vēstījums.

Miķelis: Pati māksla ir dažāda. Ir mākslinieki, kuri tieši pievēršas sociālām problēmām. Tādos gadījumos ļoti labi, ka viņi vairāk uzsver patiesumu un aktuālās lietas. Estētiskās vērtības tur var arī būt ne tik svarīgas.

Tai pat laikā ir cilvēki, kuri veido mākslu kā terapiju, lai otrs cilvēks atrastu vai nu mieru, vai arī kādas dvēseliskas atbildes, kas viņam sirdī jāpanāk. Tur tieši tās estētiskās kvalitātes var būt daudz vairāk vajadzīgas. Tā kā tas ir ļoti atkarīgs no žanra — no tā, ko mākslinieks vēlas panākt.

Jānis: Viens no virzieniem, ko mākslas darbs var sevī ietvert, ir rūpes par cilvēku, jo mākslas darbs var būt mācošs vai iedvesmojošs dažādos līmeņos. Tas var nest arī garīgas vērtības, ticības vērtības. Ikonu veidošana ir lielisks veids, kā nest šos stāstus.

Miķelis: Tieši tā, un cilvēks var arī meditēt pie šī mākslas darba. Ja tu saki, ka mākslā ir svarīgas rūpes par cilvēkiem, tad jau pretstats būtu māksla, kura nerūpējas par cilvēku; māksla, kura vairāk interesējas par pašu mākslinieku izpaušanos, nevis par to, kā tas rezonēs ar cilvēkiem.

Madara: Vai nu mēs sajūtam sevi kā daļu no sabiedrības, vai arī esam individuālisti. Tas arī pateiks to, vai man rūp sabiedrība un vai cilvēks ir vērtība.

Tas ir ne tikai mākslā. Tas ir jebkur, kur mēs saskaramies ar komunikāciju – tās ir grāmatas, tās ir mācību vielas, tie ir mediji, jebkas — draugu sarunas, ģimenes sarunas. Šīs vērtības varēs just.

Jānis: Interesanti tas, ka, ja cilvēks ir vērtība mākslā, tad ļoti var just, ka māksla virza cilvēku, lai palīdzētu. Savukārt, ja cilvēks ir tikai līdzeklis, lai realizētu kaut kādu ideju vai koncepciju, tad cilvēks vairs nav pirmajā vietā, ir pakārtots, līdz ar to cilvēkam vairs nav vērtības. Tā ir svarīga nianse, analizējot mākslu — saprast pasaules uzskatu līmenī, kas ir tās augstākās vērtības, par ko tiek runāts, un kuras ir zemākas vērtības, un tad jau var iedziļināties un sākt izšķetināt.

Rolands: Man patīk māksla, kurā cilvēks izpauž sevi — tādā veidā, ka zīmē to, kas viņam sirdī, un izpauž to uz papīra vai citādi mākslinieciski. Tas man liekas daudz patiesāk. Un, ka cilvēks tiešām parāda to, kā viņš jūtas, kas “darās” viņa prātā — to viņš arī parāda uz papīra.

Jānis: Varbūt varu uzdot jautājumu gan Rolandam, gan Miķelim kā māksliniekiem: kas ir tās vērtības, kuras jūs cenšaties ielikt savos darbos?

Miķelis: Viena vērtība, ko mēs nosaucām, bija cilvēks — lai cilvēks kļūtu labāks, taču vēl viena vērtība ir arī Dievs, ko mēs kā kristieši apzināmies. Piemēram, tajā pašā ikonogrāfijā — ikonu glezniecība ir lūgšana. Katra gleznošanas sesija tiek sākta ar lūgšanu, nobeigta ar lūgšanu. Arī vienkārši gleznojot, man skan kāda lūgšana galvā, vai kāda kristīga dziesma. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc uzskata, ka ikonas ir Dieva iedvesmotas, jo tās tiek lūgšanā gleznotas, un arī mākslā var būt ļoti svarīgi, lai iekšā ir tā Dieva iedvesmotība. Kāds jums par to ir domas?

Rolands: Par ikonām es daudz nezinu, bet man liekas ļoti interesanti, ļoti labs veids, kā gan parādīt mākslu, gan arī tuvoties Dievam caur to, ka tu zīmē vai veido tādas ikonas.

[Savos darbos] es ielieku tieši savas izjūtas. Ja, pieņemsim, jūtos depresīvi un slikti, es to visu ielieku iekšā, un to ļoti labi var redzēt — melnas krāsas, sarkani pleķi. (Es zīmēju vairāk abstraktu mākslu.) Man patīk, vienkārši parādiet savas sajūtas, kā es jūtos, un tur var būt dažādi, gan pozitīvas iezīmes… Kā es jūtos, tā arī uzreiz bliežu un zīmēju. Netaisu skices, bet vienkārši savas sajūtas izlieku papīra, un tā es izpaužos.

Mēs visi droši vien esam kaut kur redzējuši — vai nu klātienē, vai attēlos — to slaveno Kristiana Brektes sienas gleznojumu (svešvārdā — murāli). Madara pieminēja to, kas ar darbu tiek komunicēts. Rolands minēja to, kas māksliniekam “darāsgalvā. Kas, jūsuprāt, tiek komunicēts ar šo darbu — šīm stilizētajām cilvēciskajām figūrām ar liekām ķermeņa daļām — kādu lieku aci, kādām liekām krūtīm, kādiem ragiem, spārniem?

Madara: Tas pirmām kārtām ir simbolisks darbs, jo tie ir attēli, kas nav cilvēkam saprotami. Līdz ar to tas ir uzskatāms par simbolismu. Katrs no šiem tēliem vai viss šis tēlu kopums kaut ko mums stāsta. Lai uzzinātu, kas ir aiz simbolisma, ir jāskatās, kurš simbolismu ir veicis, tātad šis mākslinieks. Tad es varu apskatīt šo tematu no divām pusēm.

Pirmais, ka tas atrodas uz skolas sienas Rīgā, un kas to ir atļāvis tur nolikt, jo ne jau pats mākslinieks nakts vidū aizgāja un apgānīja mums Rīgā sienu. Šādā rakursā maz par to runā. Vērotājiem — Rīgas iedzīvotājiem un viesiem — tas ir nostādīts kā fakts, ka šis jau ir īstenots, un tur pat nebija diskusiju. Tagad mēs cīnāmies ar sekām.

Otrs — par pašu mākslinieku. Tur ir liels un traks pasaules uzskats, kurā, pēc manām zināšanām, visticamāk, dominē marksisms, kurā vājākais ir pazemots un vājākais ir nevajadzīgs. Arī viņa darbos tie ir pārsvarā bērni un sievietes, kas tiek nicināti un pazemoti, un kādēļ lai tiktu atļauts veidot darbu uz sienas, kas ir pazemojošs sievietei kā nosacīti vājākam dzimumam un bērniem? Kāpēc kaut ko tādu tiek ļauts darīt uz skolas sienas? Tur man ir ļoti daudz jautājumu.

Brekti nevajag sodīt par to, ka viņš ir izveidojis šo murāli. Tur var runāt par citām lietām — kas atļauj kaut ko tādu darīt? Ja es, piemēram, izdomātu sev taisīt tetovējumu, es esmu atbildīga par to, ko es tur likšu virsū, un tā būs mana miesa. Vai arī — ja es uz savas sienas kaut ko gleznošu, tad tā būs mana atbildība. Un, ja es prasu to kādam darīt, tad ne jau mākslinieks, kas man to ir izdarījis, tagad ir pie vainas.

Tu minēji, ka šis mākslas darbs aizvaino sievietes. Pastāsti, kur izpaužas šis aizvainojošais elements!

Madara: Es vairāk atsaukšos uz tiem darbiem, kas vēlāk tika publicēti internetā, kur tiešām bija seksuāla un varmācīga rakstura attēli, kolāžas un viss kaut kas tāds. Es neesmu personīgi gājusi un skatījusies tālāk, jo viss, ko es pirms tam esmu zinājis, ir, ka [Brektem] ir ļoti tuva nāves tēma un asinis, un tās lietas. Es nebiju tālāk sekojusi tam visam — es to dabūju redzēt sakarā ar šo ažiotāžu.

Jebkurā gadījumā cilvēks tiek izkropļots un, piedodiet, demonizēts, jo ragi nekad nesaistās ne ar ko labu, un eņģeļa spārni varbūt saistās ar mīlestību un dievišķumu vai, piemēram, mirušiem cilvēkiem — ka viņš ir aizlidojis prom no mums —, bet spārni ir arī dēmoniem un pūķiem, kas nesaistās ar pozitīvām lietām. Tad nu pēc visas tās simbolikas es neredzu neko pozitīvu.

Konteksts

Kristians Brekte intervijā Kultūras Rondo apgalvo, ka ideja par “sadarbību” ar mūžībā aizsaukto Džemmu Skulmi bijusi paredzēta jau no paša sākuma.

(Avots)

Mēs arī esam kristieši, mēs lasām Bībeli, mēs ar simbolismu arī Bībelē saskaramies, un neviens no šiem te attēliem īsti nav uztaisīts par celšanu cilvēkam. Turklāt tas ir tehnikā, kā to zīmētu mazi bērni. Arī tas ir savdabīgi. Viņi atsaucas uz Džemmu Skulmi, jo darbs ir ļoti līdzīgs Džemmas Skulmes darbiem, bet Džemma Skulme ir pievilkta klāt, lai nebūtu autortiesību pārkāpumi. Runājot ar Jāni un zinot, ka šis periods Džemmas Skulmes dzīvē, kad viņa zīmēja un gleznoja tādus bērnišķīgākus attēlus, bija tāpēc, ka viņai ģimenē ienāca Jāņa mamma, un tie ir balstīti uz bērnu zīmējumiem. Ja svešs mākslinieks paņem kaut ko tādu un vēl to sakropļo, tad tas ir pat aizvainojums mūsu ģimenei, tiem cilvēkiem, kas ir bijuši pirms manis. Ja tur parok tālāk, tad tikai tāpēc, lai nebūtu šis autortiesību pārkāpums, ir pievilkts Džemmas vārds, kas jau paliek mazliet aizvainojoši — neiedziļinoties, kādēļ viņa to darīja un kāpēc Brekte to izvēlējās darīt.

Jāni, ko tu pats saki, vai ir darīts gods tavas vecmammas vārdam?

Jānis: Es sapratu, ka šis komentārs un teksts tika vēlāk pielikts klāt, kad tika izteiktas kādas līdzības ar Džemmas darbiem. Tas tad tika pozicionēts kā veltījums Džemmai. Džemma savā daiļradē daudz runāja par sievietes lomu un izcēla tieši sievietes skaistumu un sievietes spēku, un tādu cīņas spēju — piedalīties gan dažādos politiskajos procesos, kā arī viņa pati piedalījās, cīnoties par Latvijas brīvību, un arī viņas darbos varēja to just.

Līdz ar to sievietes loma ir izcelta ļoti pozitīvā nozīmē.

Šis konkrētais darbs, manuprāt, pilnīgi pretēji — es teiktu, šis atdarinājums ir pilnīgi nekorekts, un, kā Madara teica, izkropļo sievietes būtību. Tieši Džemmas kontekstā, man liekas, tas ir tāds ļoti neadekvāts atdarinājums un, manuprāt, izķēmo Džemmas naivisma stilu, kurā viņa kādu posmu arī gleznoja.

Miķeli, Madara minēja, ka šis darbs ir simbolisks. Tu kā ikonu mākslinieks noteikti esi simbolisma eksperts. Ko tu saki, ir, redzot šo darbu “Veltījums Džemmai Skulmei”?

Konteksts

Kristians Brekte intervijā Kultūras Rondo izsakās, ka seksuālais akts ir kaut kas, ko redz skolas vecāki:

“[..] kreisajā pusē, kur tās skolas vecāki redz kaut kādu seksuālu aktu, tā ir Nīke [..].”

(Avots)

Miķelis: Viens no simboliem, kas šajā darbā ir attēlots, ir Afrodīte. Viņa ir tā lielākā no tiem tēliem, un tas parasti saistās ar skaistumu. Šajā gadījumā, pēc vispārpieņemtiem mākslas standartiem, Afrodīte nav skaista, un, manuprāt, šeit ir tā pieminētā marksisma filozofija. Marksisms mūsdienu mākslā cenšas degradēt to, kas ir bijis iepriekšējos gadsimtos, degradēt to, kas ir bijis skaists, kas ir bijis labs, un pēc tam radīt kaut ko jaunu. Vai tas ir labākais, kas mums, sabiedrībai, ir vajadzīgs — par to es šaubos.

Tāpat arī citi tēli, piemēram, Nīke, kas ir uzvaras simbols. Man personīgi tur ir ļoti grūti saskatīt Nīki. Tur augšējā kreisajā stūrī, par ko daudzi pārmet — tur ir attēlots dzimumakts. Šī simbolika ir diezgan grūti nolasāma šajos darbos.

Tu pieminēji marksismu. Ja mēs salīdzinām ar to, kādi plakāti vai gleznojumi rotāja sienas padomju laikā, es nesaskatu sevišķas līdzības marksisma propagandas attēlos ar šo mākslas darbu. Kur es kļūdos?

Miķelis: Lai mēs redzētu tīro marksismu, mums jāatgriežas Padomju Savienībā ap divdesmitajiem, trīsdesmitajiem gadiem, kur pastāvēja tādas mākslas formas kā, piemēram, konstruktīvisms, kas izrietēja no marksisma.

Marsels Dišāns (Marcel Duchamp). Strūklaka. FHKE, CC BY-SA 2.0Wikimedia Commons

Piemēram, dadaisms ir tāds ļoti labs piemērs šim procesam, kur apgrieza otrādāk pisuāru un pastāstīja, ka šis ir mākslas darbs, kas tajā laikā bija mākslas izaicināšana. Tas, kas notika Padomju Savienībā — tur jau viņi, runājot tieši par plakātiem un mākslu, pamatu pamatos bija no marksisma atkāpušies.

Roland, tu pats esi mākslinieks, un tu sacīji, ka no mākslas darba jāvar redzēt, kas notiek māksliniekam galvā. Ko tu redzi?

Rolands: Es īsti dziļāk nezināju to, ko pastāstīja Jānis ar Madaru, kā tas viss bija saistībā ar [šo posmu Džemmas Skulmes dzīvē], kad viņa vairāk zīmēja tāda veida darbus. Bet vispār, redzot vienkārši to [darbu], man patīk, ka tas ir kaut kas tāds abstraktāks, kaut kas tāds interesants. Bet man nepatīk, ka tas ir uz skolas sienas. Varbūt neiedziļinoties tajā visā, ka tas ir saistībā ar Skulmi, bet vairāk skatoties uz to, ka tas ir skolas sienas; ka bērni iet garām un skatās uz to darbu, un tur ir visādi ragi, viss kaut kas tamlīdzīgs, kas varbūt ne pārāk labi atspoguļo kādas lietas.

Tas, ka bērni to redz, manuprāt, nebūtu tik labi.

Būtu foršāk, ja būtu tāda vieta Rīgā, kur būtu vairākas sienas, kur dažādā veidā domājuši mākslinieki varētu zīmēt un radoši izpausties; kur viņi varētu uz sienām zīmēt un neizmantot skolas sienas vai kādas citas svarīgas ēkas, kur to redz visādi cilvēki.

Madara: Ja drīkstu jautāt Rolandam — vai visu, kas ir mums galvā un kur mums ir emocijas, vajadzētu komunicēt? Ja es tomēr paužu visu, kas man ir sirdī, vai man par to nav jāuzņemas atbildība?

Rolands: Nu jā, kaut kādā ziņā [Brekte] pārkāpa to robežu. Viņš atļaujas pārāk daudz. Es pats esmu pētījis viņu kā mākslinieku, pats esmu bijis arī vienā viņa lekcijā, kur viņš stāstīja par sevi un savu mākslas stilu, un, nu jā, tas viss ir tāds — tāds sātanisks, es to tā redzu. Manuprāt, viņš to visu arī izpauda šajā mākslas darbā. No tās puses skatoties, viņš atļāvās pārāk daudz, jo viņš varēja, pieņemsim, zīmēt kaut ko citu. Bet tas zīmējums sasaistās ar [Brektes] personību un dzīves stilu. Tas nav tas labākais, kas viņam būtu jāparāda. Tas nav tas pozitīvais, uz ko mums kā kristiešiem iet un tendēties. Īpaši arī bērniem, kuri iet garām, [nevajadzētu] skatīties uz to, jo tas neparāda neko pozitīvu, bet drīzāk nāvi, izmisumu, kaut kādas ļaunas lietas, kas var vērsties uz sliktām tieksmēm.

Madara: Vai tev šis darbs nepauž to, ka cilvēkam īsti nav vērtība un ka viņš var tikt modificēts?

Rolands: Es uz šo darbu neskatījos tik dziļi. Man vienkārši patīk interesantāki darbi. Es uz to skatos tā mākslinieciski.

Madara: Nu jā, tas, kā mākslinieks izpaužas, ko viņš ir atklājis, un [viņa] tehnika.

Tika pieminēti ragi un nagi, un lai kā tas mums arī nepatīk, šajā pasaulē ir viss kaut kas, kam ir ragi un nagi. Ar to es nedomāju kaķīšus un putniņus; es domāju visu to smago, nomācošo; to, kas mums grauž, to, kas mums nedod mieru. Tagad ir īstais laiks par to runāt, jo mēs gaidām Visu svēto dienas priekšvakaru, kas arī pazīstams kā Helovīns, kad no jauna parādās visi šie savādie tēli, arī tumsības tēli. Mēs jau tā varam teikt, ka mums kā kristiešiem tas nepatīk, bet tumsības tēliem ir vienalga, jo viņi viņi ir visur. Ar to es nedomāju burtiskus dēmonus no elles, bet to, ar ko mēs saskaramies ikdienā — ļaunumu, bailes, grēku. Šīs lietas nav skaistas, un ir nepatīkami uz tām skatīties. Bet, jūsuprāt, vai mākslai ir jārunā arī par tām? Vai mākslai ir kāds veids, kā var par to visu runāt, vai mākslai labāk riskēt ar tādu zināmu romantisku salkanību, kā mēs to redzam kristīgā daiļradē, kur mēs nerunājam par to, kas liek justies neērti?

Parīzes Dievmātes katedrāles ārsienas elements. Foto: Pedro Lastra, Unsplash

Miķelis: Jā, tas ir ļoti labs temats, un, manuprāt, mākslai arī ir jārunā par to ļauno. Piemēram, mēs skatāmies uz Parīzes Dievmātes katedrāli ar visiem velnu, pūķu attēliem, kuri uz baznīcas ārpuses salikti. Tai pat laikā, kad tu ieej baznīcā, iekšpusē — tur ir svēto attēli, tur ir gaišums, tur ir viss pozitīvais. Nozīme ir tāda, ka ārpus baznīcas sienām ir negatīvais, ir sātana valstība, tur ir tumšā pasaule, bet, kad ieiet baznīcā — tur ir gaišais. Un, manuprāt, kļūda, ko cilvēkiem nevajadzētu pieļaut, ir glorificēt ļaunumu, pacelt to kā kaut ko pozitīvu, cēlu. Manuprāt, tieši šis murālis arī vedina uz to, kā parādīt to cēlumu, kas ir tajā tēlā ar ragiem un nagiem.

Madara: Tas, kas ir sāpīgi man un droši vien arī lielākajai daļai cilvēku, kuri ir opozīcijā šim darbam, ir tas, ka, Latvijai ejot cauri dažādiem režīmiem, Latvijas karogs tika aizliegts, himna tika aizliegta, un it īpaši tagad, covid-laikā, kad tu pat nevari 18. novembra svētkus īsti svinēt un Dziesmu svētki nenotiek, tu pēkšņi redzi kaut ko tik mazsvarīgu uz sienas glorificētu — tas ir wow, vai ne? Kad Latvija ir gājusi ar visādām lietām, tad redzēt kaut ko tik ļoti svešu un ar ne tik labām vērtībām ir ļoti sāpīgi, un tad ir jautājums, kas notiek ar Latviju — tas ir tas, par ko man visvairāk sāp sirds.

Jānis: Es redzu, ka mākslu var vērtēt trīs līmeņos.

Pirmais būtu emocionālais līmenis, kad vai nu patīk, vai nepatīk, un kādas emocijas rada šī māksla.

Otrais līmenis jau būtu profesionāli vērtēt, un šo vērtējumu veic mākslas kritiķi un tie, kas jau šo savu prasmi pieprot.

Tas nav labs koks, kas nes sliktus augļus, un tas nav nelāgs koks, kas nes labus augļus. Katru koku pazīst pēc tā augļiem: jo no ērkšķiem nevar ievākt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem. Labs cilvēks no savas sirds labumu krājumiem sniedz labo, bet ļaunais – no ļaunā krājumiem sniedz ļauno: jo no pārpilnas sirds mute runā.

/Lūkas evaņģēlijs 6:43–45/

Manuprāt, ir vēl trešais līmenis, un es pat ticu, ka tas būtu vēl augstāks līmenis: kādi ir augļi šai mākslai? Kāds ir rezultāts? Ja, kā Kristus teica, pēc augļiem var pateikt par koku, tad šī māksla — kādi ir tās augļi? Tas būtu jāvaicā cilvēkiem, kas iet garām, cilvēkiem, kas sastopas ar šo mākslu. Tādēļ vērts vaicāt ir šī darba izpildītājiem par to mērķi, lai labāk saprastu, vai mērķis saskan ar augļiem.

Miķelis: Manuprāt, mērķi viņš ir uzrakstījis uz sienas ļoti skaidri. Viņa mērķis ir irdināt zemi un kaut kā provocēt mūs, mudināt mūsu domāšanu un kādas izmaiņas mūsos. Vai arī, tavuprāt, šajā murālī ir redzami kādi citi mērķi?

Madara: Jājautā, kādas izmaiņas — labas vai sliktas, un vai mēs tiešām esam tik stūrgalvīga tauta, kurai izmaiņas vispār nav vajadzīgas. Nerunājot par konservatīvismu, jo konservatīvs — tas ir kaut kas cits, tas nav tikai nevēlēšanās izvēlēties.

Jānis: Gribēju atsaukt atmiņā vienu labu mākslas piemēru, runājot par tiem augļiem. Nesen bija iespēja dzirdēt stāstu no mākslinieka no Rumānijas. [Viņu sauc] Kristians Kazāku (Cristian Cazacu). Viņš kā mūziķis radīja darbu ar mērķi runāt par brīvību. Stāsts bija par Norvēģijas bērniem, kuri tika izņemti no ģimenēm uz neatgriešanu, un ļoti daudzi bija sašutuši par šo rīcību, un viņš radīja dziesmu [Let The Children Be Set Free] — “Ļaujiet bērniem būt brīviem”. Viņš savā dziesmā runāja par brīvību. Šo dziesmu atskaņoja dažādām cilvēku grupām, un rezultāts bija tāds, ka Norvēģijas valdība šos bērnus atgrieza pie savām ģimenēm, un viņam pat bija iespēja satikties ar šīm ģimenēm un iepazīties.

Viņš pats bija no sirds iepriecināts un pateicīgs, ka viņš piedzīvoja, ka mūzikas un mākslas spēks spēja nest augļus. Man liekas, tas ir visbrīnišķīgākais piemērs, uz ko ir vērts tiekties, lai mūsu darbi spētu celt un nest brīvību.

Noslēgumā — ja jums, māksliniekiem, būtu iespēja šādu te līdzīgu skolas sienu, ar kaut ko izgreznot, kādu attēlu jūs izvēlētos, ko jūs gleznotu?

Miķelis: Es gribētu, ka uz sienas ir tās vērtības, kuras es arī skolēniem novēlu apgūt. Tas ir skaistums, labums, izglītība, zināšanas. Patiesībā mums Rīgā ir ļoti daudz piemēru. Skolas sienu apgleznošana, apdarināšana, izgreznošana nav nekāda 21. gadsimta parādība. Mēs arī 20. gadsimta sākumā redzējām statujas uz [Rīgas Valsts] 2. ģimnāzijas ēkas fasādes un uz citu skolu ēku fasādēm, kur ir šie tēli, kuri izceļ šīs vērtības. Tirdzniecības skolām tas bija Merkūrs, kas bija tirdzniecības dievs, citām skolām tie bija citi simboli, kuri nesa tās vērtības. Es vēlētos, lai kaut vai tā pati Atēna tur būtu virsū, kura nes sevī gudrības un arī cīņas simboliku. Lai bērni, kuri iet uz skolu, noskatītos un redzētu, kas viņiem jāsasniedz, par ko viņiem ir jākļūst.

Jānis: Es domāju, ka māksla, kas ataino reliģiskus motīvus, tomēr ir viena no augstākajām mākslām, jo tā runā par mūžību, par vissvarīgākajām vērtībām. Es domāju, ka nebūtu slikti, ja arī uz šīs skolas varētu būt kādas tēmas, kuras runā par mūžību tādā cerības kontekstā un celsmīgā kontekstā.

Madara: Es jau biju domājusi par to, kā būtu, ja mums būtu uz šīs sienas jāglezno. Pirmais [nāk prātā] tāds skats, kur bērniņi stāv saulē un saules stari viņiem spīd cauri, un visi sastājušies zem ābeles. Kaut kāda tāda ainava nāk prātā, un man likās — nu jā, bet tas, ar ko mēs saskārāmies skolā, arī to es gribētu komunicēt. Arī to, ka mazliet pietrūkst padoma, ir mazliet bail; ir draugi, bet skola ir pārbaudījums, jo mēs visu laiku mācāmies, un mūs visu laiku pārbauda. Es būtu priecīga uz skolas sienas redzēt Latvijas karti vai kaut ko tādu, ka es zinu — ak jā, pareizi, es taču katru dienu uz to skatos. Muļķīgi, bet tagad es zinu, kur kartē atrodas Jēkabpils. Tā arī ir jebkuram tāda izzinoša, Latvijas nacionalitāti ceļoša lieta, ka mēs esam savstarpēji vienoti un saistīti.

Man patika Prāta vētras dziesma “Pirmais latvietis uz Mēness“. Un kāpēc lai mēs nedomātu par tādām lietām? Kāpēc arī latvieši kādreiz nevarētu ceļot uz Mēnesi? Tādā nākotnes perspektīvā varbūt pat kaut ko tādu es būtu ļoti priecīga redzēt.

Miķelis: Ka uz skolas sienas pirmais latvietis uz Mēness?

Madara: Nu, pat ja viņš tur vēl nav bijis, tad ar to domu, ka tas ir tas, kur vēl tiekties. Kur vēl tālāk par zvaigznēm!

Pūce. Foto: Sonder Quest, Unsplash

Rolands: Es [uz sienas] liktu pilnīgi kaut ko citu, kas raksturotu skolu. Parasti skolu simbolizē kā pūci. [Es gleznotu] stilīgu pūci ar keponu un skeitbordu. Vēl blakus kādus matemātikas uzdevumus vai mīnusiņu, plusiņu. Kaut kas tāds abstrakts, lai bērni skatās un varbūt iedvesmojas no tās pūces vai no tā visa, kas tur uzzīmēts, un atkal ar jaunu sparu iet uz skolu. Tas būtu kaut kas pozitīvs, interesants, grafiti stila. Es nedomāju tā, kā domājat jūs. Es atkal – tādu stilizētu pūci, kas varbūt var iepriecināt kādu skolēnu.

Madara: Man patīk, ka Rolanda darbs raksturotu, ka tā ir skolas siena, un tad jebkurš cilvēks, kurš iet garām, zina, ka tā ir skola. Man ļoti patīk šī ideja.

Diskusija ir rediģēta, lai nodrošinātu īsumu un lasāmību, un papildināta ar ārējām saitēm un kontekstu. Sarunas ieraksts dzirdams iegultajā atskaņotājā (augstāk) vai šeit. Paustie viedokļi nav uzskatāmi par kristīgā medija TUVUMĀ.lv vai Kristīga dzīvesveida izpētes fonda nostāju.

Vāka attēlā: “Veltījums Džemmai Skulmei”. Foto: Diāna Upīte

Augusts Kolms
Augusts ir kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors. Viņa balsi var dzirdēt TUVUMĀ.lv producētajā radio raidījumā “Savienots” reizi divās nedēļās trešdienās Radio Marija Latvija. Augusts iesaistās dažādos kristīgos projektos jau no agras bērnības. Viņš labprāt lasa un klausās, raksta un runā par garīgām un filozofiskām tēmām. Augustam patīk domu dažādība, izaicinoši viedokļi un veselīga diskusija. Augusts ir jurists un savā maģistra darbā pētīja Mozus grāmatu tiesiskos aspektus. Iesvētīts Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā 2010. gadā.