Tālāk par paša pavardu. Intervija ar komponistu Ēriku Ešenvaldu

Komponists Ēriks Ešenvalds šogad svin savu 40.jubileju. Šodien, 1. decembrī, koncertzālē “Lielais dzintars” Liepājā notiek koncerts, veltīts Valsts akadēmiskā kora “Latvija” 75 gadu jubilejai un korī dziedājušā Ērika Ešenvalda 40. jubilejai. Uzrunāju intervijai, lai lūgtu atskatīties uz viņa dzīvē nozīmīgo un pastāstīt par komunikāciju ar Dievu ikdienā. Pazīstu viņu kā Rīgas Vīlandes baptistu draudzes locekli, ar lielu gandarījumu pati esmu dziedājusi viņa dziesmas Mateja draudzes korī, kā arī baptistu dziesmu svētkos. Sazinājāmies brīdī, kad viņš bija nule atgriezies no ASV.

Pastāsti, lūdzu, kā aizrit Tava ikdiena?

Vecākā meita Emīlija ar pastarīti Tomasu

Liela rosība notiek mūsu pašu ligzdā. Darbdienu agrajos rītos un pēcpusdienās abi ar sievu esam šoferi saviem bērniem – dzīvojam Salaspilī, bet skolas ir Rīgā, tāpēc brīvdienās pēc Rīgas neilgojamies. Trīsreiz nedēļā mūsu pilsētā dodamies uz jaunuzcelto peldbaseinu. Pārējā laikā tiek risinātas nākamās prioritātes: ikdienas nepieciešamo preču iegāde, mājas uzturēšanas darbi, tad kaut kas automašīnai nepieciešams, tad korekcijas ievieš bērna saaukstēšanās vai vēdersāpes, kādēļ jādodas uz Bērnu slimnīcu Vienības gatvē, un lielākoties tas atgadās nedēļas nogalēs, kad ģimenes ārsts nav sasniedzams. Laiks ģimenei arī jāatrod, drīzāk – jāieplāno. Četri bērni – tas ir nopietni!

Divreiz nedēļā mācu Mūzikas Akadēmijā kompozīciju un citus priekšmetus. Un tad kaut kur vēl jāatrod laiks mūzikas komponēšanai.

Kā Tu pavadi laiku ar ģimeni, ko Jums visbiežāk sanāk un patīk darīt kopā?

Bieži tas ir kompromiss, apvienojot tīkamo ar lietderīgo – piemēram, vienam vajag jaunus zābakus, otram vārda diena. Skaidrs: dodamies uz lielveikalu!

Vidējie bērni Elizabete un Mārtiņš, kāpjot kūpošajā Etnā Sicīlijā

Kā Tu ikdienā izjūti Dieva tuvumu?

Es redzu diezgan lielu atšķirību starp saviem 14 līdz 25 gadiem un tagadni. Tā kā toreiz biju visai jūtīgs un emocionāls, visai bieži man bija, varētu pat teikt, tāda uzmācoši aktīva vēlēšanās un nepieciešamība sajust Dieva klātbūtni. Savukārt tagad, nesot atbildību par ģimeni, saviem audzēkņiem akadēmijā un par katru uzrakstīto noti savos skaņdarbos,

redzu sevi kā ugunsdzēsēju, kurš, savā uniformā tērpies, iet un dara, netirdot Dievu ar nevajadzīgi sakāpinātām emocijām.

To laikam sauc par nobriešanu.

Tā kā esi ļoti aizņemts cilvēks, vai Tev pietiek laika lūgšanām, Bībeles lasīšanai?

Parasti ar Dievu komunicēju laikā, kad bērni ir skolās vai jau guļ. Pašreiz tie ir ļoti agrie rīti. Tikko, atgriežoties no divu nedēļu brauciena pa dažām ASV universitātēm, mans fiziskais pulkstenis samainījās.  Kad ir braucieni, tad lidmašīna un viesnīca ir mana kapella.

Pirms vairākiem gadiem Tu studēji Latvijas baptistu draudžu savienības Teoloģijas seminārā (vēlāk pārsaukts par Kristīgās vadības koledžu-red.), bet, redzot Tavu talantu un aizrautību mūzikas jomā, profesors Ilmārs Hiršs esot Tevi atrunājis turpināt studijas teoloģijas jomā un ieteicis pilnībā pievērsties mūzikai. Tavs lēmums ir devis Latvijai brīnišķīgu komponistu, bet vai Tev pašam šī izšķiršanās nebija grūta?

Brīnišķīgais profesors Ilmārs Hiršs ir milzīga svētība gan mūsu baptistu saimei, gan Latvijai un arī pasaulei. Viņa padoms ir bijis par izšķirošo ceļazīmi daudziem, arī man. Viņa zināšanas un cilvēciskā dzīvesziņa iet roku rokā. Nesen garajos pārlidojumos izlasīju viņa jauno grāmatu “Dieva plaukstās iezīmēts” – tik iedvesmojošu un patiesu! Un te nu atbilde uz Tavu jautājumu: profesora padoms toreiz, tanī pat stundā, mani atbrīvoja no tāda kā smaga tīkla, kurā es biju sapinies, nespējot saredzēt savas dzīves aicinājumu.

Ēriks Ešenvalds

Tu intervijās vairākkārt esi uzsvēris, ka komponista darba pamatā ir ļoti rūpīgs darbs ar tā saucamo melno materiālu. Kā tas ir praktiski? Kad ir iedvesma, Tu pieraksti un tad pārraksti?

Vispirms notiek milzīga apcere par topošo skaņdarbu; man gan vairāk patīk lietot tādus vārdus kā brainstorming, apsmadzeņošana, urķēšanās. Dodos uz bibliotēku – lielākoties Kembridžas universitātē-, šķirstu daudz grāmatas, meklējot atbilstošus stāstus, tekstus un dzeju, kas derētu topošajam skaņdarbam. Man jau kādus piecpadsmit gadus netīk, pat garlaiko tāda kā mīcīšanās pa pašradītu pasaulīti, kurā valda komponista diktatūra. Es izvēlos tvert plašāk, mani arī saista patiesi notikumi.
Kad stāsts atrasts, sēžos pie klavierēm un ar zīmuli skicēju sakomponēto. Tad visu sarakstu nošu datorprogrammā. Taču galējā partitūra top tikai pēc pirmatskaņojuma, jo parasti mēģinājumu procesā vēl šis tas tiek niansēts.

Rapšu laukā Latvijā

Kur Tu “noķer” iedvesmu?

Daba. Daba. Daba.

Uz kurieni būs Tavs nākamais iedvesmas ceļojums?

Došos vasarā uz Ņūfaundlendu Kanādā, būšu tur lektors kādā konferencē. Iecerēts doties ar ģimeni – noīrēsim automašīnu un apceļosim skaisto un nomaļo salu.

Ar sievu Barselonā

Tu esi pasaules mēroga komponists, bet vai Tu jūties kā zvaigzne? Kā smejies, ir dzirdēts, ka zvaigznes brauc tikai ar limuzīniem un dzīvo pieczvaigžņu viesnīcās.

Oi, limuzīni man tiešām neinteresē, bet no lidojuma biļetes biznesa klasē es gan neatteiktos – nu jau visai bieži pēc ielidošanas tūlīt jādodas uz koncertzāli vai universitāti; un iespēja horizontāli atlaisties 10 stundu lidojuma laikā kļūst ļoti nepieciešama.

Tev šogad nosvinēta nozīmīga dzīves jubileja. Atskatoties uz dzīves gadiem, ko Tu uzskati par savu lielāko sasniegumu?

Beidzamā laikā es aizdomājos par pārmantojamību, proti, agrāk kā Latvijas jaunietis es sajutos drošs, ka latviešu kultūra un kultūrpolitika būs gana spēcīga, iedvesmojoša un pastāvēs mūžam, jo bija taču brāļi Kokari, Ausma Derkēvica, Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Eduards Smiļģis un citi celmlauži. Bija. Aizejot Imantam Ziedonim un brāļiem Kokariem, manī palika liela tukšuma sajūta. Un es nodomāju:

cik milzīga nozīme ir bijusi darbam, kas lielāks par pašu darītāju, radot lietas, kas sniedzas tālāk par paša pavardu.

Būdams pasaulē atzīts un pieprasīts komponists, Tu tomēr atrodi laiku un vēlēšanos radīt mūzikas svētkus dzimtajā pusē, kā arī atbalstīt Priekules mūzikas un mākslas skolu. Pastāsti, lūdzu, par šo sadarbību!

Es vēlētos, kaut vairāk spētu līdzēt! Un kas ir pasaule? Pasaule nav mājas. Būsim godīgi: pasaule, pirmkārt, ir platforma darījumiem un ceļošanai, un tad vēl ir kāds procents aiz komata, kas runā par planētas Zeme saudzēšanu un badu…

“Šovasar ar saviem uzticamajiem profesionāļiem režisoru Renāru Vimbu un operatoru Daini Juragu devāmies vulkānu ekspedīcijā vākt materiālus manai nākamajai simfonijai. Šeit kūpošais ezers Jaunzēlandē.”

Es domāju, ka, ieguldot mīlestību savā ģimenē, mājās, pilsētā un valstī, mazāk būs sajūtas, ka esi “pazudis tulkojumā”.

Trīs lietas, kas Tevi dara laimīgu ilgtermiņā un īstermiņā?

Man grūti pamanīt tās – gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Laimes brīdis, kas ilgst kādas septiņas sekundes, atnāk pēkšņi pats – visbiežāk esot kaut kur ārā, dabā.

Vai Tev ir plāns nākamajai dzīves desmitgadei?

Plaukstās tur Tenerifes vulkānu

Tā kā esmu mākslinieks, tad ir milzīga vēlēšanās turpināt radīt. Pirms pāris gadiem tapa Ziemeļblāzmas multimediālā simfonija, tagad top Vulkānu simfonija. Pēc pāris gadiem – Ūdeņu un Vēju simfonijas, pēc tam vēl citas.

Kad bērni izies savās dzīvēs, tad ar sievu daudz ceļosim.