Iepriecināsim bēgļu bērnus Jordānijā, Ēģiptē un Gruzijā! Aicina Billijs Locs un Līva Eglīte


191
Bēgot no kara, rotaļlietas nav tās, ko paņem līdzi. Arī ne saldumu kastīti vai pašdarināto lecamauklu. Latvijā jau ceturto gadu norisinās labdarības akcija Zvaigzne Austrumos, aicinot Latvijas sabiedrību sagatavot un ziedot kurpju kastēs iesaiņotas dāvaniņas karadarbībā cietušajiem bērniem pasaules karstajos punktos. Mīlestība kurpju kastē – tāda devīze ir šim projektam un šo praktisko mīlestību kurpju kastes izmērā iepriekšējo trīs gadu laikā ir saņēmuši 112 90 Sīrijas, Irākas un Sudānas bēgļu bērni, kas patvērumu raduši Jordānijā un Ēģiptē. Kopš vasaras vidus 12 Latvijas lielākajās pilsētās ir bijusi aplūkojama ceļojošā fotoizstāde “Mīlestība kurpju kastē”. Līdz 4. decembrim tā apskatāma Rīgā tirdzniecības centrā ”Domina Shopping”.  Uz nelielu sarunu aicināju šīs fotoizstādes rīkotāju, “Baltic Global Initiative” projektu vadītāju, Līvu Eglīti, kā arī vienu no izstādē aplūkojamo darbu autoriem, fotogrāfu Billiju Locu.

Saruna ar Līvu Eglīti
Līva Eglīte bija visās 12 Latvijas pilsētās ceļojošās fotoizstādes atklāšanas reizēs un satika daudzus izstādes vērotājus.

 

Līva Eglīte izstādes atklāšanā t/c ”Domina Shopping”

Kā cilvēki uztvēra izstādes galveno vēstījumu – atbalstīt karā cietušos bērnus?

– Manuprāt, sabiedrība ir notrulinājusies attieksmē pret bēgļiem, jo katru dienu mēs kaut ko izlasām ziņās par kariem, teroraktiem. Tāpēc šī tēma cilvēkiem neliekas vairs tik sāpīga un aktuāla, bet, kad mēs runājam par bērniem un viņu ilgām pēc rotaļlietas un sava rotaļlācīša, mēs katrs varam atcerēties savu bērnību un tad sirdis atmaigst. Pieredzēju, ka bieži sākumā cilvēkiem ir skepse, jo viņi saka – karš jau notiek daudz kur un kāpēc jāpalīdz tieši šiem, un arī bērni Latvijā daudz kur ir trūcīgi un viņiem trūkst rotaļlietu. Ir bijuši pat tādi cilvēki, kas nāk klāt un prasa: “Vai šie ir tie bēgļi no laivām? Es negribu, ka jūs viņus fotografējat un mums rādāt.”

Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) datiem pasaulē ir vairāk nekā 10 miljoni bērnu, kas karadarbības dēļ palikuši bez mājām un liela daļa arī bez vecākiem.

 

Kas tad var mainīt šādu uztveri?

Es stāstu akcijas ”Zvaigzne Austrumos” idejas autora Pētera Eisāna stāstu par 2014. gadu, kad ziņās rādīja, kā “Islāma valsts” (ISIS) iebrūk Irākā un tajā sižetā bija tēvs, kurš nesa meitenīti uz savām rokām un viņai bija nogriezta galva. Pēterim sirds sažņaudzās, jo viņam pašam meita bija līdzīgā vecumā, un viņš saprata, ka nevar vairāk sēdēt siltās čībās un turpināt skatīties ziņas, it kā nekas nebūtu noticis. Pēteris saprata, ka ir jārīkojas, un viņš sazinājās ar kristiešu draudzēm Jordānijā, noskaidroja, ka humānā palīdzība uz tām apmetnēm tur jau tiek sūtīta. Bet tas, kas trūka bērniem, bija tieši rotaļlietas. Neviena bērnība jau nav iedomājama bez mīļā rotaļlācīša, kam mēs esam uzticējuši savus noslēpumus vai sirdssāpes. Saku cilvēkiem, ka bērni jau visur ir vienādi, neatkarīgi no politiskajiem apstākļiem, ādas krāsas vai rases un ka par bēgļiem viņi ir kļuvuši, jo ir izpostītas viņu mājas. Tad cilvēki sāk ieklausīties. Ja Latvijā bērni ir skatījuši kādu vienu vai vairākas rotaļlietas savā bērnībā, tad šajās apmetnēs ir bērni, kas nekad rotaļlietas nav redzējuši.

Ventspils bibliotēkā

Tavuprāt, fotogrāfijām ir vēl lielāks spēks, nekā parastiem stāstiem?

Izstādēs – īpaši Ventspils bibliotēkā un Jēkabpils tirdzniecības centrā- apmeklētus uzrunāja tieši fotogrāfijas. Piemēram, Jēkabpilī man kāda sieviete teica, ka iespēja redzēt iemūžināto mirkli, kas atceļojis pie mums, ir ļoti uzrunājusi. Fotogrāfijas kalpo kā tilts starp Jordāniju, Ēģipti un Latviju. Liels paldies fotogrāfiem Andrim Sproģim un Billijam Locam! Aicinu aplūkot izstādes noslēgumu Rīgā! Mūsdienu steidzīgajā laikmetā tas,  ko mēs redzam un uztveram vizuāli, atmiņā paliek ilgāk.


Saruna ar Billiju Locu

Billijs Locs
Fotogrāfs Biilijs Locs bija viens no tiem, kurš šī gada sākumā bija vienā no dāvaniņu izsaiņošanas galamērķiem – Ēģiptē–, un ar fotokameru iemūžināja Sudānas bēgļu bērnu dāvanu atvēršanas mirkļus, emocijas, pārsteigumu. Billija un viņa kolēģa Andra Sproģa uzņemtās fotogrāfijas ir arī apkopotas 2018. gada kalendārā, kuru var iegūt vispārizglītojošo skolu klases visā Latvijā, ja tās piedalās šajā projektā un atsūta kopbildi ar sagatavotajām dāvanām bēgļu bērniem.

Tu esi fotografējis dažādās pasaules vietās. Kā Tu raksturo šo gada sākumā nepilnas nedēļas laikā iegūto pieredzi Ēģiptē?

Tā bija unikāla pieredze, jo Ēģipte bija vieta, kur es nekad nebiju bijis. Tā ir arī diezgan atšķirīga kultūra.

Esmu bijis daudz kur pasaulē un man šķita, ka mani ir grūti pārsteigt, bet piedzīvotais Ēģiptē bija pilnīgi kaut kas citādāks. Man bija iespēja redzēt arī vietējo iedzīvotāju dzīvi, ko tūristi parasti neredz. Ja, piemēram, Jordānijā bija saceltas īpašas nometnes ar teltīm, ēģiptieši dzīvo tādās kā skārda būdiņās, kas ir celtas no ķieģeļiem. Tās ir vienā kārtā ir sabūvētas augstceltnes, par kurām es nodomāju, kā gan tās vispār turas kopā. Man bija ļoti interesanti ieraudzīt, ka arī šādi cilvēki var dzīvot.

Kur jūs dzīvojāt?

Mēs palikām pie sievietes, kura tur ir mācītāja vienā no vietējām draudzēm. Ar mani kopā bija Vaiva Šmite no Latvijas, kura tur jau bija dzīvojusi vairākus gadus. Tas bija ļoti noderīgi, jo viņa zināja vietējo kultūru un varēja daudz palīdzēt saprast, kas notiek.

Iepriekšējos 3 gadus dāvanu kastītes tika sūtītas uz Jordāniju, kur patvērumu ir atraduši Sīrijas un Irākas bēgļu bērnu ģimenes, un uz Ēģipti, kur ir sudāniešu bēgļu bērnu ģimenes. Šogad ir nākusi klāt vēl viena valsts, kurā izpausties labajiem darbiem – dāvaniņas tiks nogādātas Gruzijā, Krievijas – Gruzijas konfliktā cietušajiem bērniem. Arī šogad akcijā piedalās Igaunija un Lietuva. Igaunijā akcija norit līdz 28. novembrim, Lietuvā un pie mums Latvijā līdz 4. decembrim. Un tad ar furgoniem šīs dāvanu kastītes tiks nogādātas galamērķos. Dāvanas bērniem tieši rokās izdalīs akcijas vadītājs Pēteris Eisāns ar brīvprātīgajiem.

Ko nozīmē fotografēt no kara aizmukušus bērnus atšķirībā no fotosesijām ar mūsu laimīgajiem bērniem miera apstākļos? 

Esmu ļoti daudz fotografējis dažādas ģimenes sesijas, kur tev ir jāaicina iepozēt.  Šī projekta ietvaros mēs nelikām viņiem pozēt, lai dabūtu smaidu. Gribējām, lai kadri ir dokumentāli. Mani pārsteidza tas, ka bērni, kuriem nav mums pazīstamās lietas apkārt, tomēr atrod, ar ko spēlēties. Atceros, piemēram, vienu meiteni, kurai bija izdomāta spēle ar akmeņiem. Tā ir lielākā atšķirība: kamēr mūsu bērniem ir viss iespējamais un rotaļlietas ir pat par daudz, tur bērni atrod veidu, kā priecāties par mazumiņu. Neesmu drošs, vai satikām tikko no kara aizmukušos bērnus. Šķiet, liela daļa no tiem, kurus fotografēju, jau kādu laiku dzīvo Ēģiptē. Skolā, kur viņus bildējām, brīdi, kad viņi saņēma dāvaniņas, viņi, protams, uzvedās kā jau bērni. Tu pavērs pret viņiem kameru un tad viņi muļķojas un ākstās – pirksti gaisā un mēles ārā.

Viņi laikam nav raduši pie ikdienas fotografēšanās, kā, piemēram, mūsu bērni?

Man likās, ka Ēģiptē viņiem rietumu kultūra nedaudz tomēr ir pazīstama un fotokameru viņi noteikti ir redzējuši. Tur pat bija kāds skolotājs, kurš bildēja ar vecu iPadu. Kā jau bērniem, viņiem ļoti patika bildēties, tomēr mēs gribējām iegūt momentus, kuros viņi nemana, ka viņus fotografē. Meklēju brīžus, kuros bērni ir viņi paši, nevis tēlo kaut ko.

Vai, braucot uz Ēģipti, Tev bija padomā, ko konkrēti vēlies nofotografēt? Vai Tev bija plāns?

IESAKĀM noskatīties raidījumu  “Saknes debesīs”!

Pēteris Eisāns, akcijas “Zvaigzne austrumos” idejas autors un vadītājs:

“Šīs akcijas veiksmes pamatā noteikti ir gan komanda – ap 100 cilvēkiem katru reizi, kas nepieciešami, lai to visu realizētu- un, protams, arī mūsu mehānisms. Mēs ļoti rūpējamies, lai tas būtu viegls un lai cilvēkiem nebūtu sarežģīti piedalīties. Svarīgi, lai cilvēki saprastu, ka vajadzība ir pamatota.”

Mēs gribējām parādīt emocijas, bet to nekad nevar paredzēt, vai tās būs. Kad klāt bija skolotāji, bērni bija citādāki, jo viņiem bija pastāstīts, kā jāuzvedas. Līdz ar to mans uzdevums kļuva grūtāks. Pielāgojos apstākļiem un improvizēju. Iespējams, ja būtu savā galvā kaut ko konkrētu iedomājies, beigās nebūtu dabūjis pilnīgi neko. Sākotnēji bija domāts, ka mēs varētu doties pie bērniem ciemos viņu dzīvesvietās. Trīs skolotāju un četru bērnu pavadībā tikām aizvesti uz iespējamo labāko dzīvokli, kur viss bija uzposts. Sapratu, ka viņi nebūt negrib rādīt to patieso skarbumu, bet grib parādīt to labāko… Bērnu smieklus nofotografēju nākamajā dienā, kad devāmies uz sporta dienu. Piemēram, kad bērni spēlējās ar iegūtajām lecamauklām.

Vai arī Tavi bērni jau pazīst šo dāvanu akciju?

Mani bērni ir pazīstami ar šo akciju, mēs pagājušo gadu bijām piedalījušies un viņi zina, kas tajās kastītēs iekšā. Protams, par mērķa globālo nozīmi, domājams, viņi vēl nespēj aizdomāties, jo vēl ir pārlieku mazi.

Foto: Billijs Locs

 

 

 

 

 

 

 

 

  • Nauris Gutmanis

    Fotogrāfēja ar vecu ipadu?! Tas ir kaut kas slikts? Man vēl tagad nav pat vecs ipads.