Baznīca nav tikai ēka. Carnikavas dievnama uguns aizdedzina ticību (+VIDEO)

Aizvadītā gada kristiešiem svarīgo notikumu topā iekļāvām arī ziņu par nodegušo Carnikavas dievnamu.  Šī nelaime ir nozīmīgi ietekmējusi draudzi, tostarp ietekmējusi tās vienotību, kā arī kristiešu kopību plašākā mērogā.  Piedāvājam autores Martas Romanovas-Jēkabsones papildinātu versiju publikācijai, kas lasāma žurnāla ”Svētdienas Rīts” janvāra numurā, kā arī aicinām noskatīties draudzes veidotus  video un TV raidījuma ”Es ticu” sižetu par notikušo.

Aija Volka, ”TUVUMĀ” galvenā redaktore

Rekonstrukcijā esošā Carnikavas dievnama fasāde 2017.gada novembra beigās

Aizvadītā gada nogale mūsu draudzē izvērtās ļoti dramatiska. Jo Adventa otrās svētdienas rītā, 10. decembrī, pilnībā nodega Carnikavas baznīca Siguļos. Liesmas iznīcināja ne tikai 18. gadsimta senāko un vienīgo saglabājušos koka baznīcu Vidzemes jūras piekrastē, bet arī daudzu cilvēku pašaizliedzīgu darbu, desmit gadu garumā dievnamu rekonstruējot. Ādažu luterāņu draudze pēdējos desmit gadus bija apvienojusi spēkus ar Carnikavas draudzi un apkalpoja divus dievnamus – Baltezera un Carnikavas baznīcas, lai viena otrai palīdzētu piecelties kājās. Nupat likās, ka ieceres būs īstenojušās, ka arī Carnikavas dievnams būs atjaunots un tiks atvērts dievkalpojumiem 2018. gadā, Latvijas simtgadē.  Pagājušais gads draudzē tika īpaši veltīts ziedojumu vākšanai dievnama rekonstrukcijas pabeigšanai, bija saņemts finansējums no Lauku Atbalsta dienesta administrētās ES struktūrfondu naudas. Darbi jau tuvojās noslēgumam. Taču notika kas tāds, kas daudziem ir šoks, pārdzīvojums, bēdas.

Vai nu kāda indivīda ļaunprātība vai arī ļauna nejaušība ēku ir nopostījusi līdz pamatiem. Tas, kas palicis pāri, ir divi torņa balsti, kas pār krāsmatām slejas kā divas lūgšanā paceltas rokas. Tas ir sāpīgs zaudējums ne tikai draudzei, bet arī Latvijas un visas Eiropas kultūras mantojumam. Paldies Dievam, ka ugunsgrēkā cietušo nav. Par negadījumu ir ierosināta krimināllieta, un izmeklēšanu vada Latvijas Valsts policija.

Baznīca nav tikai ēka

Viens no pirmajiem agrā rītā uz notikumu vietu steidzās baznīcas atjaunošanas projekta vadītājs Artūrs Veispals: “Saņemot ziņu par baznīcas degšanu, domāju, ka deg varbūt kāds stūrītis, ka ugunsdzēsēji tūlīt nodzēsīs. Kad braucu no Carnikavas, es redzēju milzīgas liesmas pāri koku galiem. Tad es sapratu, ka ir cauri, ka nav vairāk baznīcas. Ka visi sapņi par šo dievnamu ir izsapņoti…”

Kad tur ieradās arī Carnikavas novada domes priekšsēdētāja Daiga Jurēvica, tikko bija iegruvis baznīcas tornis. “Visa baznīcas dega liesmās. Mēs stāvējām… un mēmi klusējām… Sajūtās bija ārkārtīga bezspēcība un jautājums “Kāpēc?”,” viņa atceras tā brīža izjūtas.

Degošais Carnikavas dievnams, 2017.gada 10.decembra agrā rītā

Arī mans vīrs, Ādažu draudzes mācītājs Ivars Jēkabsons otrā Adventa rītā pamodās ar ziņu – deg! Nodedzis! Tas bija vārdos neizsakāms šoks. Mēs kopā ar nedēļu veco meitiņu Sofiju uz rokām intensīvi organizējām krīzes komunikāciju starp draudzi un sabiedrību. Jau pāris stundas vēlāk par notikušo pirmajās ziņās presei viņš komentēja: “Dievnams ir nodedzis, tās ir sliktās ziņas. To vairs nevar mainīt. Šī vieta tagad ir kā melna rēta, kas līdzīgi blakus esošai kapsētai, liecina par smagiem zaudējumiem, par pūlēm, kas šķiet, ir kļuvušas veltīgas. Bet baznīca nav tikai ēka un dēļi. Baznīca ir augšāmceltā Kristus draudze, un tāpēc arī mēs augšāmcelsimies – tās savukārt ir labās ziņas.”

Pēc notikušās traģēdijas arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags savā Facebook profilā rakstīja:

“Pārbaudījuma brīdī atcerēsimies Kunga Jēzus apsolījumu, ka elles vārti viņa Baznīcu neuzvarēs. Ēka ir gājusi bojā, bet draudze dzīvo. Ne pirmo reizi tās dievnams ir ticis postīts.  Ar Dieva palīgu un labu cilvēku atbalstu tas atkal tiks uzcelts. Būsim līdzās Ādažu draudzei ar atbalstu, lūgšanām un ziedojumiem!”

“Celsimies un celsim!” (Neh. 2:18)

Pēc nedēļas krāsmatu novākšanas talkas dienā draudze uzslēja lielu krustu, kas veidots no sadegušajiem baļķiem. Draudzes mācītājs teica: “Mēs uzstādījām šo krusta zīmi, ka ir mirusi kāda vēstures daļa, ir palicis vien garīgs mantojums. Bet krusta zīme mūsu ticībā nozīmē ne tikai sēras, sāpes, dzīves netaisnību, bet arī cerību – dvēseles pestīšanai, Kristus augšāmcelšanai. Un es ticu, ja reiz Rakstos esam atraduši vārdu “Celsimies un celsim!”, tad paliksim pie tā, nevis pie krāsmatām. Šis krusts, lai mums atgādina sāpi, bet dāvā arī cerību.” Tāpēc neskatoties uz zaudējumu, draudze ir apņēmības pilna ar labas gribas cilvēku, dažādu organizāciju palīdzību un ziedotāju atbalstu Latvijā un pasaulē celt jaunu baznīcu Carnikavā.

Saviem darbiem par lozungu draudze izvēlējusies saukli “Celsimies un Celsim Carnikavas baznīcu!”. Tas ņemts kā atvasinājums no Bībeles Nehemijas grāmatas 2:18, jo šie vārdi bijuši par iedvesmu rīcībai un vērienīgiem atjaunošanas darbiem paaudžu paaudzēs. Tāpēc šobrīd ir uzsākta jaunas baznīcas celšanas ziedojumu vākšanas kampaņa, kurā aicināts piedalīties ikviens. Un šobrīd tas nenozīmē tikai kāda dievnama atjaunošanu. Tas nozīmē atjaunot arī garīgās kultūras telpu vērtībām, kuras dod spēku dzīvei, iedvesmu katrai ģimenei un svētību visai tautai.

Atdot teritoriju Dievam ir kristiešu kopīga lieta

Šajās dienās un nedēļās esam saņēmuši ārkārtīgi daudz atbalsta no dažādām draudzēm, konfesijām un privātpersonām Latvijā un ārvalstīs. Piemēram, jau tai pat dienā saņēmām atbalsta vārdus no katoļu māsu ģimenes kopienas Bauskā: “Arī mūs sasniedza satriecošā ziņa par dievnamu. Mēs vēlamies ziedot. Esam kopā ar jums vienoti lūgšanā un cerībā uz Augšāmcelšanos!”

Esam pārliecināti, ka šī nav tikai vienas draudzes vai pat vienas konfesijas “lieta”. Šī ir kristiešu kopīgā lieta, jo tā ir iespēja piedalīties Dieva misijā – atkarot vietu priekš Dieva tur, kur velns veicis savus postījumus. Atdot gaismai to, kur ienākusi tumsa.

Paldies visiem, visiem! Katrs vārds un lūgšana dod spēku iet tālāk. Katrs ziedojums, katrs aizlūgums, katrs atbalsta zvans un vārds ir arī būtisks ticības redzamais rādītājs. Ziedojot mēs varam katrs paust savu pateicību Dievam par tām svētībām, ko esam saņēmuši. Tas ir atbalsts kalpošanā citiem, kur nevaram piedalīties paši. Tas laiks un nauda, kas šādā veidā veltīta Dievam, iegūst mūžības vērtību.

Kopš ugunsnelaimes Carnikavas dievnama celtniecībai jau ir saziedoti apmēram 15 tūkstoši eiro no dažādām organizācijām, privātpersonām un draudzēm Latvijā un pasaulē. Piemēram, no Latvijas draudzēm savus ziedojumus un kolektes šim mērķim ir jau veltījušas Rīgas Sv. Jāņa, Cesvaines, Spāres, Zaļā, Rīgas Jēzus, Rīgas Krusta, Vangažu un citas evaņģēliski luteriskās draudzes. Ziedotāju vidū ir arī privātpersonas Vācijā, ASV, Igaunijas un pat no Taizemes un citi. Tiek plānoti šī projekta tālākie soļi un aplēstas iespējamās izmaksas, taču draudze pateicas visiem par atsaucību un uzticēšanos jau tagad. “Atbalstiet, aizlūdziet par to un padodiet aicinājumu atbalstīt Carnikavas dievnama celtniecību arī citiem! Kā sveces liesma nepaliek mazāk, bet vairāk, kad to padod tālāk citiem, tā arī mēs šādā veidā kopā izgaismosim Carnikavas novadu ar ticību un mīlestību. Vecā baznīca senāk kalpoja kā bāka kuģotājiem Rīgas Jūras līcī. Lai jaunā baznīca atkal kalpo kā bāka, kā gaismas nesēja un kā orientieris pasaulei!” aicina draudze un mācītājs Ivars Jēkabsons.

Ziemassvētki Laivu mājā

Draudze Ziemassvētku dievkalpojumu šoreiz svinēja Laivu mājā Carnikavas centrā pie Gaujas. Draudze tur šobrīd atradusi vietu dievkalpojumiem. Tas kļuva iespējams, pateicoties vietējo uzņēmēju grupai, kuri, uzzinot par nelaimi, tur piešķīruši draudzei pagaidu mītni uz pusgadu.

Svētvakara dievkalpojums iesākās ar procesiju no Tautas nama uz Laivu namiņu. Ar simboliskām Kristus gaismas svecītēm rokās cerības gaisma tika ienesta šajā mītnē un padota tālāk katram apmeklētājam. Uz dievkalpojumu bija ieradušies tik daudz cilvēku, ka mazajā namiņā bija cieši jāsaspiežas un daudziem jāstāv kājās.

Svētvakarā Ivara Jēkabsona sprediķī viena no tēmām, protams, bija par dievnamu: “Tai svētajā naktī, kad piedzima Jēzus, eņģeļu uzrunātie gani sacīja: “Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Kungs mums pavēstījis.” Tā arī daudzi uzdod sev līdzīgu jautājumu: “Ko Dievs šogad ar to visu, kas notiek mūsu dzīvē, grib mums pasacīt?” Lai kādas būtu mūsu katra atbildes, draudzes Ziemassvētki atnāca ar atsaucīgām rokām, kas nestāvēja malā, bet steidzās palīgā, lai nokoptu krāsmatas Siguļos. Ziemassvētki Carnikavā iesākās ar atsaucīgām sirdīm, kas deva vietu garīgumam savā dzīves telpā un palīdzēja sagādāt visu nepieciešamo telpu aprīkošanai dievkalpojumam. Ziemassvētki atnāca ar skanīgām dziesmām un priecīgām un līdzjūtīgām sirdīm no tuvienes un tālienes, lai atbalstītu draudzi cerībā un apņēmībā uzcelt atkal dievnamu Carnikavas novadā. Paldies visiem par atbalstu!” sacīja draudzes mācītājs Ivars Jēkabsons.

Tagad Laivu māja būs pastāvīga vieta, kur draudze ir nolēmusi tuvāko pusgadu noturēt dievkalpojumus katru svētdienu. Līdz šim dievnama rekonstrukcijas laikā draudze tikai divas reizes mēnesī pulcējās Carnikavas Tautas namā “Ozolaine”.

 “…tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.” (Rom. 8:28)

Draudze lēnām atgūstas no šoka. Un tagad šo nelaimi mēs saskatām kā jaunu iespēju apliecināt savu ticību un celt vispirms dievnamu savās sirdīs, no “dzīviem akmeņiem” kā liecību Dieva spēkam.

Draudzē ciešā sadarbībā ar pašvaldību ir izveidota darba grupa, kas paliek ar katru dienu kuplāka. Draudzes aktīvie locekļi katru dienu un citkārt arī pa nakti strādā, lai gatavot materiālus, apstrādātu informāciju, lai piesaistītu ziedojumus un veidotu pamatu jaunās baznīcas projektam.

Kā saka Artūrs Veispals: “Mēs darbojamies tagadnē, nevis raudam un domājam par to, kas tur ir bijis un kurš ir vainīgs vai kurš nav vainīgs. Kas ir bijis, tas ir bijis. Baznīcas vairs nav. Mums ir jābūt vienotiem un jāceļ jaunu baznīcu.” Kā jaunās baznīcas celtniecības grupas vadītājs viņš turpina:

“Šajā krīzē mēs kā kalpotāji, kā draudze esam saliedējušies un skaitliski mēs esam kļuvuši uz pusi vairāk un esam gatavi kopā celties un celt. Mēs nebaidāmies no grūtībām, mācāmies un darām lietas, ko līdz šim neesam darījuši. Mēs papildinām viens otru un augam kā komanda. Manuprāt, tas ir liels ieguvums, ko mēs spēsim uzturēt un attīstīt arī tālāk.”

Novada domes priekšsēdētāja Daiga Jurēvica uzsver: “Caur šo nelaimi mēs esam kļuvuši stiprāki, gudrāki, viedāki un esam apņēmības pilni, ka mūs nevar tā tik vienkārši salauzt. Cilvēki ir ieguvuši jaunu ticību, varbūt pat vēl stiprāku pārliecību kā līdz šim, ka mūsu spēkos tomēr ir izdarīt daudz vairāk.”

Ādažu draudzes priekšniece Inese Laubenbaha dalās savās izjūtās: “Vēlos pateikties katram, jo šajos Ziemassvētkos apjautu, ka esmu laimīga. Es fiziski un garīgi sajutu, ka esam vienas Miesas locekļi. Adventa notikums bija vienlaikus ļoti sāpīgs, gan, piedodiet, arī svētīgs.

Ne mirkli neradās šaubas, ka Dievs mūs ir atstājis, jo tas viss mūs ir pārveidojis. Gluži kā izspiežot piparkūkas formiņu tiek noņemta liekā mīkla, tā arī mūs Kungs formē pēc sava prāta, un tikai Viņš zina, kādam ir jābūt šīs formācijas rezultātam. Šī formēšana nes līdzi arī sāpīgus pārdzīvojumus un sajūtas, Dievs atņem visu lieko, bet dāvina brīvību un Mīlestību.”

Carnikavas dievnama krāsmatas, 2017. gada 10.decembra dienā

Artis Virsis, ilggadējs zvaniķis un draudzes padomes loceklis dalās: “Jā, uguns mūs apdedzināja un man ir grūti pieņemt, kad kāds saka, ka “tā vajadzēja”, bet piekrītu, ka tas mūs mainīja un process nav beidzies. Draudzē pēc postošā ugunsgrēka ne reizi nedzirdēju “varbūt nevajag?”, bet tikai “celsim!”. Tas nozīmē- būt. Jevgēņijs Vodolazkins grāmatā “Laurus” rakstīja: “Brīnums notiek, kad darbs tiek pareizināts ar ticību.” Tas precīzi raksturo manas sajūtas.”

Jānis Kopštāls arī aktīvi iesaistījies darbos un atzīstas, ka “Carnikavas Baznīcas nodegšana ļāva man ieraudzīt pavisam citu Ādažu draudzi. Nevis lepnu, pašapmierinātu un pašpietiekamu, bet pazemīgu, kalpot gribošu un varošu, vienotu savos mērķos, pilnu paļāvības uz Dieva vadību. Jo mērķi, kuru tā ir sev nospraudusi, cilvēcīgā spēkā nav sasniedzami. Es ieraudzīju draudzi, kurai es gribu būt piederīgs, draudzi, kura aizrauj ar savu degsmi un apņēmību. Lai cik tas dīvaini neskan, bet brīžiem šķiet, ka Baznīca nodega, lai mēs saprastu, ka nav jāgaida, līdz viss būs gatavs un sakārtots.

Dieva Vārdu var un pat vajag sludināt ne tikai Baznīcās un katedrālēs, bet arī kultūras namos, Laivu mājās un visur, kur vien iespējams.

Ja cilvēks zaudē kādu no Dieva dotajām maņām, tad kāda cita no tām pieaug, iegūst gluži vai pārdabiskas iezīmes. Mēs zaudējām Baznīcu, bet ieguvām kopību kalpošanā, paļāvību uz Dievu, sadraudzību viens ar otru.”

Zemāk skaties raidījuma “Es Ticu” 38.epizodi par Carnikavas dievnama nelaimi.