Atkarības, līdzatkarības, mantota, neplānota vai nenovēršama grēkošana… Kā tikt vaļā?

Kamēr pasaulē ir grēks, cilvēka dzīve nav viengabalaina. Grēks, kuru mantojam, piedzimstot… Grēks, kuru tik viegli izdarīt… Grēks, kas mūs saista, nelaiž vaļā… Atkarības un līdzatkarības, neplānota grēkošana un nenovēršama grēkošana… Tik daudz iespēju, tik daudz kombināciju! Mēs nedrīkstam ignorēt grēka iespaidu un spēku.*

Apustulis Pāvils savas vēstules romiešiem pirmajās trīs nodaļās tik daudz par to runā, un tajā pašā laikā ļauj ieraudzīt, ka ir izeja no grēka varas.

Kā tiekties pēc svētuma un taisnības?

6. nodaļas pirmie 11 panti runā par to, ko Dievs ir darījis, lai atrisinātu grēka problēmu. Jēzus Kristus nāve par mūsu grēkiem un augšāmcelšanās ir pamats tam, ka grēka vara ir salauzta. Dievs to ir izdarījis. Kā lai es identificēju sevi ar Jēzu Kristu? Kā lai es noticu, ka Viņš ir miris arī par mani? Tas nav viegli. Vēl grūtāk ir pieņemt, ka tur, pie krusta, bija arī mani un tavi grēki.

Bet ir vēl kāda problēma.

Kā pieņemt, ka esmu miris grēkam un ka mans grēks ir ticis nogalināts pie krusta?

Apustulis Pāvils ļauj mums ieraudzīt kristietības lielo bildi. Savā ziņā kaut kas tik universāls un milzīgs, ka mums to ir grūti aptvert.

Nomiruši grēkam

Grēka vara pār cilvēku ir tik liela, ka to nevar apturēt nekādi citādi, kā nonāvējot. Tas izklausās biedējoši, jo ne visi grēcinieki jūtas bezizejā iedzīti. Tie vienkārši “seko” grēkam: dara grēku, nedomājot par tā sekām. Bet

grēka varu nevar salauzt ar pašiedvesmu, ar labām domā, ar izjūtu, ka es visu kontrolēju.

Pāvils: “Mēs, kas esam nomiruši grēkam, kā lai mēs vēl dzīvojam tajā? Vai tad jūs nezināt, ka mēs, kas kristīti uz Jēzu Kristu, esam kristīti uz viņa nāvi? Tā mēs kristībā līdz ar viņu esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, kas caur Tēva godību uzmodināts no mirušajiem, arī mēs staigātu jaunā dzīvē.”

Pāvils runā par kristību kā lūzuma brīdi, kad tiekam kristīti uz Jēzus nāvi. Jēzus nāve pie krusta iznīcināja grēka varu šajā pasaulē. Pāvils nerunā par kristību notikumu kā tādu, bet gan par to, uz ko kristības norāda.

Kristībās mēs apliecinām vienotību ar Kristus nāvi. Mēs tiekam aprakti Viņa nāvē. Grēka vara tiek slīcināta.

Laikam uzreiz būs jāpasaka, ka grēka varas nogalināšana nenozīmē, ka mēs vairs nespējam grēkot.   Varbūt jāmēģina saprast, kas ir grēka vara jeb ko tas nozīmē būt grēka vergam? Tā ir dzīve, kurā mēs nespējam pārraut grēka ciklu: mēs ļaujamies savām iekārēm, kur grēks ir ikdiena, pieradums. To vislabāk pazīst atkarīgs cilvēks, kuram jau no rīta vajadzīgs salāpīties, jo bijusi liela alkohola daudzuma lietošana, un tad atkal ir vēlme lietot alkoholu, un tā visu dzīvi. Grēka vara ir tik liela, ka cilvēks grimst arvien dziļāk un dziļāk, nespējot neko sev līdzēt.

Kas notiek ar atkarīgu cilvēku, kurš kļūst par kristieti? Tas lielais brīnums ir augšāmcelšanās ar Kristu, atjaunota dzīve.
Pāvils: “Ja esam miruši līdz ar Kristu, mēs ticam, ka arī dzīvosim līdz ar viņu…”

Droši vien ir kāds brīdis, kad nemaz negribas dzert, bet tad pie durvīm klauvē kārdinājums. Ir cilvēki, kuri atkal klūp. Ir cilvēki, kuri cīnās pretī šim kārdinājumam. Kurā brīdī grēka vara mirst cilvēka dzīvē? Vai tas ir atgriešanās no grēkiem brīdis? Atkarīgam cilvēkam, lai kāda arī nebūtu viņa atkarība, ir grūti to atzīt. Līdz pēdējam brīdim. Bet tad nāk salūšana, kad tu saki: “Kungs, es vairs nespēju to izturēt! Kungs, palīdzi man!”

Dzīvi Dievam Jēzū Kristū

 “Tā uzskatiet arī jūs sevi kā mirušus grēkam, bet dzīvus Dievam Jēzū Kristū.” (11.pants)

“Lai jūsu mirstīgajā miesā vairs nevalda grēks, kas liek paklausīt tās iekārēm!” (12.pants)

Dzīvs Kristū – tas ir jauns statuss. Mēs esam piedzīvojuši brīvlaišanu no grēka verdzības.

Kad Amerikā tika atcelta verdzība, tad ne visi cilvēki apzinājās šo jauno statusu. Citi, ieraugot savus iepriekšējos saimniekus, domāja, ka tiks pārdoti atkal…

Tev var būt grēka verga izjūtas, kaut arī esi no šīs verdzības atbrīvots. Verga mentalitāte dažreiz ir tik dziļi mūsos. Kā zirgs, kurš staigājis pa apli, lai pumpētu ūdeni, kas atbrīvots joprojām iet pa apli. Kā mainīt verga domāšanu? Kā izdzīvot jauno statusu? Apustulis Pāvils saprot, kas tas nav ne viegli, ne ātri. Bet kaut kādā ziņā tā ir pāreja no viena saimnieka pie otra. No vienas komandas uz otru. Bet verga mentalitāte dažreiz ir tik dziļi iesūkusies mūsos. Kaut arī Kristus mums ir piedevis, mēs turpinām dzīvot tā, it kā mums nebūtu piedots. Pārfrāzējot dziesmu, kuru bieži dziedam mūsu draudzē – neesmu vairāk es grēka vergs, es esmu Dieva bērns. Un, ja es esmu Dieva bērns, ja es esmu miris grēkam, tad es mācos dzīvot kā Dieva bērns. Dažreiz šī pāreja no vecās grēka dzīves uz jauno dzīvi ir tik dramatiska! To var salīdzināt ar atbrīvošanu no koncentrācijas nometnes kara laikā, kad esi turēts gūstā, badināts, sists un mocīts, un tad nāk tie, kas tevi atbrīvo.

Pirms kāda laika dzirdējām par to, ka tepat Latvijā kādi cilvēki bija turējuši gūstā cilvēkus, kuri dzīvoja nožēlojamos apstākļos, kuru pensijas tika atņemtas, kuri tika apgādāti ar alkoholu, precīzāk, nodzirdīti, lai tikai nemēģinātu kādam sacīt, ka atrodas verdzībā. Un, kad šie noziedznieki tika atklāti, bija grūti atrast kādu no nomocītajiem, kurš gribētu liecināt pret viņiem. Tāds ir grēks un grēka verdzība. Bet tad, kad mēs tiekam atbrīvoti no grēka gūsta, mēs sākam dzīvot Dievam.

“…bet nododiet sevi Dievam kā tādus, kas no mirušiem darīti dzīvi”(13.pants)

Nodot sevi Dievam. Tas nozīmē atzīt un pakļauties Viņam. Būt tiem, kas piedzīvojuši augšāmcelšanos no saviem grēkiem. Tas ir kaut kas tāds, kas prasa no mums uzdrīkstēšanos un spēku. Tā ir vēlme dzīvot citādāk, dzīvot ar apziņu, ka mans patiesais cilvēks ir tas, kurš ir kopā ar Dievu, mana patiesā dzīve ir ar Viņu. Un savā ziņā tas labākais, kas ar mani un tevi var notikt, ir iekrist mīļā Dieva rokās. Iekrist un ļaut, lai Viņš mani nes, lai man māca staigāt kopā ar Viņu, lai man dod drošības izjūtu. To var mazliet salīdzināt ar bērnu, kurš mācās staigāt. Vecāki ir blakus, vecāki dod drošības izjūtu bērnam, un viņi paceļ mazuli, kas sasitas, samīļo. Un tad ir brīži, kad bērns jau pats droši staigā, bet tik un tā mēs, pieaugušie, paņemam bērnu aiz rokas, lai būtu drošāk pāriet ielu, lai būtu blakus.

Nodevuši sevi Dievam. Tā ir katra cilvēka visskaistākā dzīves pieredze. To varu apliecināt es pats un daudzi simti, tūkstoši un miljoni. Jo tā nav tikai tāda pasīva dzīve.

“…savus locekļus dodiet par taisnības ieročiem Dievam!” (13.pants)

Pāvils runā par cīņu pret grēku, jo grēks tik viegli neatkāpjas no mums. Var teikt, ka Sātans dara visu, lai dabūtu mūs atpakaļ savā pusē. Bet ir tik viegli sākt dzīvot ar filozofiju – to nedrīkst, nedari, nepieskaries, tas ir kaut kas slikts –, pilnīgi ignorējot to, ka varam darīt kaut ko ļoti īpašu kopā ar Dievu. Taisnības ieroči Dieva rokās. Kad mēs domājam par ieročiem, tad tas mums atgādina cīņu. Cīņa pret grēku, pret netaisnību. Bet Pāvils nesaka, ka mums pašiem jākļūst par taisnības cīnītājiem. Gluži pretēji – taisnības ieroči Dievam. Dievs darbojas caur mums. Dievs caur Svēto Garu palīdz mums ieraudzīt, kur mums ir jācīnās par taisnību. Parasti mēs ar šo vārdu saprotam taisnību sabiedrībā, jo pretējais vārds ir – netaisnība. Mēs dažreiz ļoti karsti un aktīvi iesaistāmies cīņā pret grēku, dažādām netaisnības formām, bet tā grūtākā lieta ir, ka mēs nereti šo cīņu uzņemamies paši. Žurnālists Aidis Tomsons, komentējot ažiotāžu ar Jura Rubeņa grāmatu, rakstīja, ka būtu svarīgi saprast, pret ko šobrīd cīnās Dievs? Vai nav tā, ka mēs nereti piedēvējam Dievam savas domas un savas vēlmes cīnīties pret, mūsuprāt, lielāko netaisnību. Bet varbūt, ka mums jācīnās  pret kaut ko citu.

Varbūt, ka Svētais Gars mūs skubina vispirms cīnīties pret netaisnību mūsos pašos.

Paklausīgi Dievam

“jūs esat vergi tam, kam paklausāt, – vai nu grēkam, kas ved nāvē, vai paklausībai Dievam, kas ved uz taisnību.” (16.pants)

“… atbrīvoti no grēka, jūs paklausāt taisnībai”. (18.pants)

 “Bet tagad, kad esat atbrīvoti no grēka un kļuvuši par kalpiem Dievam, jūsu darba auglis ir svētums; tas viss ved mūžīgajā dzīvībā.” (22.pants)

 Paklausība Dievam mums ļauj ieraudzīt vēl vienu niansi, ko nozīmē būt dzīvam ar Dievu. Paklausība Viņam ļauj mums ieraudzīt to kontrastu, kurā esam bijuši un kas mēs esam tagad. 6. nodaļā Pāvils bieži parāda šos kontrastus.

16.pants            Grēka vergi vai kalpi paklausībai

17., 18.pants    Grēka vergi vai kalpi taisnībai

20.-22.pants      Grēka vergi vai Dieva kalpi

Šajā pasaulē neeksistē tāds jēdziens kā absolūti brīvs cilvēks.

Rebeka Manleja Pipperta grāmatā “Ārā no sālstrauka” saka:

“Tas, kas tevi kontrolē, ir tavs kungs. Cilvēku, kas tiecas pēc varas, kontrolē vara. Cilvēku, kurš meklē pieņemtību, kontrolē pieņemtība. Mēs nekontrolējam sevi. Mēs tiekam kontrolēti no mūsu dzīves kungiem.”

Pāvils runā par grēku, kas kontrolē, un par Dievu, kas kontrolē. Un grēks var būt vēlme tikt ievērotam. Grēks var būt tiekšanās pēc lepnības. Tas, kam mēs sevi nododam, mūs kontrolē. Un tad mēs varam domāt, kā tad Dievs mūs kontrolē?

Viena no kalpa niansēm Romas kultūrā bija, ka kungs, kurš atbrīvoja vergu, varēja būt viņa patrons, kas palīdzēja viņam un atbalstīja viņu, kad bija grūti. Jēzus mūs atbrīvo no grēka verdzības, bet Viņš nekad nekļūst par tirānu, kas prasa no mums bezierunu paklausību, kas izdzēš mūsos jebkuru vēlmi domāt pašiem, bet gan visu saņemt no Viņa. Viņš ir mums blakus. Un paklausība var būt dažāda. Mēs varam paklausīt verdziski, iekšēji izjūtot nepatiku. Mēs varam paklausīt aiz bailēm, bet varam to darīt mīlestībā.

Paklausība kā pateicība par to, ka esam izglābti. Paklausība, kad zini: Jēzus dos tikai pašu vajadzīgāko mums. Viņš vadīs mani pa taisnības ceļiem sava Vārda dēļ. Un tad mēs tiecamies pēc svētuma. Tad mēs dzīvojam svētumā.

…jūsu darba auglis ir svētums

Mūs baida vārds “svēts”, jo jūtamies tik tālu no tā. Bet Jēzus Kristus nāk, lai mūs vestu un audzinātu svētumā. Svētums kā tiekšanās pēc morālās pilnības, kad es negribu vairs dzīvo tā, kā esmu dzīvojis līdz šim. Svētums kā ikdienas realitāte. Svētums domās un valodā. Kaut kas tāds, kas mūs atbrīvo no grēka atkarības, kas ļauj mums ieraudzīt dzīvi pavisam citādāku kā esam to redzējuši līdz šim.

Mums nav jākļūst par ciniķiem, kas saka: tas nav iespējams, jo es šad un tad vēl grēkoju. Tas ir iespējams, ja Svētais Gars mani pārveido.

Vai Tu esi nomiris grēkam? Varbūt, ka vēl ne. Varbūt ilgojies kļūt brīvs, bet esi gūstā kā koncentrācijas nometnē un netiec pats ārā, jo grēka verdzība ir kā cietums, no kura nevar izbēgt. Kristus nāk, lai Tevi atbrīvotu. Viņa priekšā atveras grēka cietumu durvis.

Ja esi miris grēkam, varbūt esi aizmirsis to, un grēko tāpēc, ka tevī vēl ir verdziska attieksme pret grēku. Tā vecā mentalitāte vēl nav izdzēsta. Joprojām kā atbrīvots zirgs tu staigā pa apli. Atceries, kas Tu esi Kristū un nodod sevi Viņam atkal no jauna!

Mums nav jāturpina dzīvot grēkā, mums nav jāpaliek grēka verdzībā, jo Kristus mūs atbrīvo.

*Svētruna par Pāvila vēstules romiešiem 6.nodaļu, sacīta 2017.gadā Rīgas Āgenskalna baptistu draudzē.

1.- 23.pants. “Ko tad nu sacīsim? Vai paliksim grēkā, lai vairotos žēlastība?  Nē, taču! Mēs, kas esam nomiruši grēkam, kā lai mēs vēl dzīvojam tajā? Vai tad jūs nezināt, ka mēs, kas kristīti uz Jēzu Kristu, esam kristīti uz viņa nāvi?  Tā mēs kristībā līdz ar viņu esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, kas caur Tēva godību uzmodināts no mirušajiem, arī mēs staigātu jaunā dzīvē.  Ja mēs ar viņu esam savienoti nāves līdzībā, tad būsim ar viņu savienoti arī augšāmcelšanās līdzībā, zinādami, ka vecais cilvēks mūsos ir līdz ar viņu krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēcīgā miesa, tā ka mēs vairs nekalpojam grēkam,  jo tas, kas nomiris, ir attaisnots un brīvs no grēka. Ja esam miruši līdz ar Kristu, mēs ticam, ka arī dzīvosim līdz ar viņu, zinādami, ka no mirušiem augšāmceltais Kristus vairs nemirs. Nāve vairs nevalda pār viņu,  jo mirdams viņš reiz par visām reizēm ir nomiris grēkam, bet dzīvodams viņš dzīvo Dievam. Tā uzskatiet arī jūs sevi kā mirušus grēkam, bet dzīvus Dievam Jēzū Kristū. Lai jūsu mirstīgajā miesā vairs nevalda grēks, kas liek paklausīt tās iekārēm!  Neatdodiet savus locekļus grēkam par netaisnības ieročiem, bet nododiet sevi Dievam kā tādus, kas no mirušiem darīti dzīvi, un savus locekļus dodiet par taisnības ieročiem Dievam!  Grēks vairs nevaldīs pār jums, jo jūs neesat padoti bauslībai, bet gan žēlastībai. Ko nu? Vai varam grēkot, ja vairs neesam padoti bauslībai, bet gan žēlastībai? Nē, taču! 16 Vai tad nezināt, ka, nodevuši sevi verdzības klausībā, jūs esat vergi tam, kam paklausāt, – vai nu grēkam, kas ved nāvē, vai paklausībai Dievam, kas ved uz taisnību. Bet lai pateicība Dievam, ka, reiz būdami grēka vergi, jūs no sirds esat paklausījuši tai mācībai, kas jums nodota, 18 un, atbrīvoti no grēka, jūs paklausāt taisnībai.  Jūsu cilvēciskā nespēka dēļ es runāju vienkāršā cilvēku valodā. Tāpat kā jūs, ļaunu darīdami, reiz nodevāt savus locekļus kā vergus nešķīstībai un ļaundarībai, tā tagad nododiet savus locekļus kā vergus taisnībai uz svētumu. Kad jūs bijāt grēka vergi, jūs nekalpojāt taisnībai. Kāds tad toreiz bija jūsu auglis? Tāds, par ko jums tagad jākaunas; tas viss ved nāvē. Bet tagad, kad esat atbrīvoti no grēka un kļuvuši par kalpiem Dievam, jūsu darba auglis ir svētums; tas viss ved mūžīgajā dzīvībā. Jo alga par grēku ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā.”

Tekstu rediģēja un sagatavoja publicēšanai Aija Volka. 
Autora personīgais viedoklis 
nav uzskatāms par kristīgā medija “TUVUMĀ.lv” 
vai Kristīga dzīvesveida izpētes fonda oficiālo nostāju. 
Ja Tev patīk Tuvumā.lv darbs, 
atbalsti mūs! 
Konta numurs: LV50HABA0551040282926