Ko labu var dot tenkas?

Pirmais, kas gandrīz katram nāk prātā kā atbilde uz virsrakstā ietverto jautājumu, visticamāk, ir – neko. Taču kāda grāmatā izlasīta doma un viedokļos apkopotā pieredze rosina aizdomāties par to, ka ne vienmēr tenkošana ir kaitīga un ka no tās ir pat iespējams gūt labumu, ja vien…

Ierosme raksta tēmai radās itin nejauši. Intereses dēļ par pavisam citu jautājumu pārlapoju Daniēla Kānemana grāmatu “Domā ātri, domā lēnām”* līdz uzmanību piesaistīja teksta fragments, kurā autors vēstīja, ka vēlētos, lai viņa grāmatas saturs kļūtu par vērtīgu pienesumu cilvēku pļāpām.

Kānemans nedaudz teikumos arī pamato ideju, kāpēc tik svarīgi pievērst uzmanību tenku saturam. Nelielo pārspriedumu viņš noslēdz ar domu, ka tenkošana var sniegt arī labumu:

“inteliģenti tenkojot izteikta prognoze ir spēcīga motivācija nopietnai paškritikai”.

Inteliģentā tenkošana

Vai tāda maz iespējama? Ieskatoties sinonīmu vārdnīcā,  izrādās, ka ar vārdu “tenkas” var apzīmēt daudz ko, piemēram, – to pašu, ko ar vārdiem “stāsts” vai “teika”, kā arī sarunas, pārrunas, pļāpāšanu, izgudrojumus, baumas un tml. Sašaurinātāku jēdziena skaidrojumu sniedz skaidrojošā vārdnīca, kas vārdam “tenkas” kā sinonīmu uzrāda vien “baumas”. Šī vārdnīca norāda, ka tenkas nozīmē nepamatotas, nepatiesas ziņas. Savukārt, tenkošana ir nepatiesu ziņu izplatīšana.

Vēl citādi vārds “tenkas” tiek saprasts bibliskā kontekstā. Piemēram, ieskatoties vienā no interneta vietnēm, kas sniedz skaidrojumu, var uzzināt, ka Vecajā Derībā lietotais vārds, kas latviski tulkots kā “tenkošana”, nozīmē “noslēpumu atklāšana, ziņu pienešana vai skandālu radīšana, tirgošana”. Turpat tiek paskaidrots, ka tenkotājs ir tāda persona, kas, saņēmusi konfidenciālu informāciju par citiem cilvēkiem, to nodod tālāk tiem, kam ar to nav nekāda sakara. Tenkošanu no informācijas nodošanas atšķir pēc ziņu izplatītāja nolūka. Tenkotāju mērķis ir izcelties, liekot citiem izskatīties sliktākiem, kā arī slavināt sevi kā uzticības personu un zināšanu krātuvi.

Savienojumā ar “inteliģents” vārds “tenkas” pavisam noteikti nevar apzīmēt tādu informācijas apmaiņu, kas piesātināta ar zemisku nolūku.

Turklāt Kānemana liktais akcents norāda, ka tikai “inteliģentām tenkām” jeb (atļaušos tomēr lietot, manuprāt,  precīzāku apzīmējumu!) – tikai  “gudrības caurstrāvotām runām” ir potenciāls motivēt nopietnu paškritiku, no kuras iespējams gūt patiesu labumu. Visticamāk, ka tik dīvaino vārdu savienojumu – “inteliģentā tenkošana” – psihologs izvēlējies, lai liktu lasītājiem aizdomāties, ka tieši ikdienišķu sarunu ar draugiem un kolēģiem saturs ir ārkārtīgi nozīmīgs. 

Un jo īpaši svarīgi – ko un kā draugi, kolēģi un paši sakām par citiem. Ne tikai tāpēc, ka ar to tiek darīts labs vai ļauns kādam citam, bet arī tāpēc, ka ar to pašu nodarām labu vai ļaunu sev pašiem. 

Grāmatas “Domā ātri, domā lēnām” autors sniedz ieskatu tajā, kā tieši tas var notikt…

Kādas sarunas, tāda dzīve

Lielai daļai no mums ir raksturīgi spontāni prognozēt, kā draugi un kolēģi vērtēs mūsu izvēli un rīcību.

Sagaidāmajiem draugu un kolēģu vērtējumiem bieži vien ir daudz lielāka ietekme uz mūsu dzīvi, nekā domājam.

Kānemans ir pārliecināts, ka draugu iespējamie vērtējumi visbiežāk mums tapuši zināmi tad, kad visdažādākajos kontekstos apspriesti citi cilvēki aiz tā vienkāršā iemesla, ka citu kļūdas ir pamānāmas daudz vieglāk par savējām. Brīžos, kad tas notiek, parasti gan neaizdomājamies, ka dzirdētajam un runātajam ir pavisam tiešs sakars ar to, kāda var izvērsties pašu dzīve.

Psihologs raksta, ka cilvēkiem pat vislabākajos laikos ir ļoti grūti analizēt savus uzskatus un vēlmes, bet vēl jo vairāk – problemātiskos dzīves periodos, kad tas visvairāk nepieciešams.

Tieši krīzes situācijās bieži nokļūstam spontānu lēmumu varā. Un tad mūsu izvēles un rīcību lielā mērā nosaka tas, ko esam iepriekš saklausījuši mūsu draugu un kolēģu kādreiz par kādu izteiktajos spriedumos un vērtējumos.

Tāpēc tam, ko par kādiem citiem, mums dzirdot, tenko tuvo cilvēku lokā, tomēr pievēršama nopietna uzmanība – izskanējušie spriedumi ir kritiski jāizvērtē. Un, šķiet, ka ir arī vērts diskutēt par to, kas tajos nav pieņemams. Citādi – mīļā miera labad vai tāpēc, ka esam pļāpu pretinieki, noklusējot, sanāk, ka demonstrējam piekrišanu. Ne tikai tiem, kas izteikušies, bet arī sev. Līdz ar to krīzes situācijā, kad lēmumu pieņemšana kļūst spontāna, rīcību var ietekmēt, nevis paša pārliecība, kura tā arī nav apliecināta, bet gan no citiem dzirdētie, nepieņemamie vērtējumi.

Sekojot Kānemana domu gaitai, varam spriest, ka personīgā dzīve būs patiesas gudrības caurstrāvota tik lielā mērā, cik ar to piepildītas būs dzirdētās vai kopīgi risinātās draugu un kolēģu sarunas. To kvalitāte šodien ļoti lielā  mērā nosaka dzīves kvalitāti rītdien.

Pieredze

Oskars Gozis:
“Tenkošana noteikti ir sadzīves daļa, tāpēc sabiedrībā ar to nākas saskarties diezgan bieži. Tā kā šī parādība ir tik bieži sastopama, tad es cilvēkus nešķiroju pēc tā, kurš tenko vairāk, kurš – mazāk. Manuprāt, tas ir katra cilvēka personīgs lēmums un neviens cits, kā vien viņš pats, ir atbildīgs par katru vārdu, ko izteicis. Taču manas izjūtas par tenkošanas negatīvo būtību ir sakritīgas ar Salamana pamācībās teikto. Īpaši mani uzrunājusi atziņa, kurā ietverto patiesību nākas pieredzēt ik dienu: “Kur daudz vārdu, tur neiztiek bez grēka, bet kas savu muti savalda, ir gudrs.”(10:19) Pamācībās arī dots padoms vairīt prom no sevis “negantību teicēju mutes” un pļāpātājus (4:24). Tāpat lasāms, ka “Nepatiesas un viltīgas mutes slēpj sevī naidu, un kas otru aprunā un otram niknu slavu ceļ, ir nejēga”(10:18).

Uzskatu, ka tenkošana ir vājums, kuru ar rakstura spēku iespējams ierobežot. Arī mani personīgie novērojumi liecina – jo spēcīgāks ir cilvēka raksturs, jo viņš imūnāks pret tenkošanu. To arī esmu novēlējos sev – stiprināt raksturu!

Tas bija apzināts lēmums. Sākotnēji šķita, kas gan tur sevišķs! Taču izrādījies, ka tas ir daudz sarežģītāk nekā sākotnēji šķiet… Manuprāt, labākais padoms, ko esmu dzirdējis par to, kā rīkoties sabiedrībā, kurā kāds kādu aprunā, ir tenkotājam pajautāt: “Vai pašai personai esi izstāstījis to, ko Tu stāsti man?” Atbilde visticamāk ir zināma jau iepriekš, bet ne jau atbildi mēs sagaidām.”

Brigita Kabuce:
“Man ir nācies pārvērtēt kādu draudzību, salīdzinot savu pārliecību, ka Kristus ir mūsu Glābējs, ar kādas, labu laiku par draudzeni uzskatītas, sievietes uzskatiem. Bijām iepazinušās profesionālās pilnveidošanās kursos, ar šo enerģisko, sportisko sievieti bija interesanti aprunāties un dalīties domās par dažādām tēmām, bet, izrādījās, ka mūsu uzskati atšķīrās kādā būtiskā jautājumā – jautājumā par ticību. Draudzenei traucējošs šķita krustiņš, ko valkāju – uz krustiņa ir attēlots krustā sistais Jēzus – tātad es valkājot ap kaklu nāves simbolu un tas man varot kaitēt…

Mūsu draudzība pārtrūka it kā pati no sevis, vienkārši man vairs negribējās viņai piezvanīt, kaut arī viņas numurs vēl aizvien nav izdzēsts no mana mobilā telefona.

Pieredzēts arī, ko nozīmē ilgstoši atrasties darba vietā, kur, kā jau sieviešu kolektīvā, ar tenkošanu un citu aprunāšanu pie kafijas tases sākās katrs rīts un tas pats turpinājās arī pie pusdienu zupas šķīvja. Pamazām man sāka šķist, ka tur ir grūti elpot, bija tāda sajūta, ka nekas nenotiek, ka iegrimsti šajā tenkošanas purvā un stagnācijā. Tāpēc biju priecīga, kad apstākļi pavērsās tā, ka varēju no šīs darba vietas aiziet. Kopš tā laika pēc iespējas mēģinu norobežoties no sliktām ziņām, no aprunāšanas, novirzot sarunu uz citu tēmu vai godīgi pasakot, ka nevēlos to dzirdēt. Manuprāt, tie cilvēki, kuri tik labprāt lasa “Privāto dzīvi” un tenko par dažādu slavenu personību precēšanos, šķiršanos u.tml. ar to cenšas aizpildīt pašu dzīves tukšumu un garlaicību.”

Aiva Puļķe:
“Manuprāt, tenkošana ir nepamatotu un nepārbaudītu faktu apspriešana. Sarunas ir sarunas – vai nu par kādu, vai pavisam vienkārša runāšana un viedokļu apmaiņa, neskarot nevienu personīgi. Vai arī saruna par tēmu, zinot, ka izteiktajam faktam ir pamatojums, tam ir pierādāmība vai arī tā ir personīga pieredze. Es vienmēr atceros Bībeles citātu „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Daudz par to domāju, bet ne vienmēr spēju realizēt. Manuprāt, ir jābūt īpaši augstam intelekta līmenim, lai šo spētu simtprocentīgi praktizēt. Daudzreiz, satiekot vai saskaroties ar cilvēkiem vai situācijām, kas īpaši kaitina vai šķiet nepieņemamas, es atkal un atkal uzdodu sev šo jautājumu: “Vai tas maz ir iespējams – mīlēt un pieņemt pilnīgi visus?” Atbilde man vienmēr ir pa rokai: “Arī šo cilvēku ir radījis Dievs.” Tad ir mazliet vieglāk. Par draugiem es saucu tikai dažus un tieši tāpēc, ka mums ir kopīga dzīves uztvere un intereses. Esmu arī lūgusi Dievam, lai uzrāda, vai kāda draudzība ir īsta. Atbilde atnāca  virsskaņas ātrumā. Es to pieņēmu – ne ar visiem ir jādraudzējas vārda vistiešākajā nozīmē. Var arī vienkārši cienīt.

Tieši darba sarunas ir tās, pēc kurām visvairāk var spriest par līdzcilvēkiem (kolēģiem). Daudz esmu kritusi grēkā dažādās sarunās ar kolēģiem par citiem kolēģiem. Gandrīz neiespējami ir nepaust savu viedokli par kādu. Jautājums- kāpēc man tas ir bijis vajadzīgs? Vai tāpēc, lai kļūtu par labāku kolēģi citu acīs, vai lai paustu to, ko patiesi domāju? Godīgi sakot, esmu piedzīvojusi abas situācijas. Ar laiku saprotot, ka tikai otrais variants ir pieņemams un praktizējams.

Tagad ir pat ļoti viegli pateikt kādam kaut ko tieši acīs. Ir arī viegli pateikt, ka man par šo tēmu nav ko teikt vai nav viedokļa. Tāpat – gluži pretēji, ja jau ir iesākts par kaut ko runāt, tad cienīgi novest sarunu līdz galam.

Uzmanību pievēršu tam, vai cilvēks kaut ko stāsta mirkļa emocijās, vai pamato stāstīto. Vai cilvēks sāk ar to, ka ir tāds fakts, vai ar to, kas pie kaut kā ir vainīgs.”

Labos laikos ir vērtīgi nopietni izvērtēt, vai draugu un kolēģu loka runām, kurās tieši vai netieši nākas piedalīties, ir kaut kas kopējs ar patiesu inteliģenci. Ja tas tā nav, tad, ļoti iespējams, ka jāpacenšas to izmainīt, piemēram, kaut vai  izlasot un draugiem iesakot  šeit jau  pieminēto Kānemana  grāmatu, kas tieši  ikdienas sarunu kvalitātes paaugstināšanai  paredzēta, vai kādu citu no TUVUMĀ ieteiktajām grāmatām. Domāju, ka katra no tām īstajā laikā izlasīta neliks aizmirst, bet gluži otrādi – atgādinās un jaunā gaismā ļaus iemirdzēties ne vienai vien no Bībelē uzkrātajām gudrības atziņām.

*Grāmatā ­autors atklāj apziņas pasauli, izskaidrojot divas sistēmas, kas nosaka mūsu domāšanas veidu.

1. sistēma ir ātra, intuitīva un emocionāla;
2. sistēma ir lēnāka, apdomīgāka un ­loģiskāka.

Iesaistot lasītāju spraigā sarunā par domāšanas procesu, autors parāda, kādos aspektos varam un kādos nevaram uzticēties intuīcijai, kā savukārt gūt labumu no lēnās domāšanas priekšrocībām. Viņš piedāvā praktiskas un apgaismojošas ­atziņas par izvēļu izdarīšanu biznesā un personīgajā dzīvē, kas noderēs ikvienam lasītājam.