Patiesa sazvērestība vai vienkāršs covidiotisms? Augusta Kolma viedoklis

Jaunā koronavīrusa izraisītā saslimšana Covid-19 nav rimusies, un sabiedrība meklē atbildes. Kas īsti vainojams šajā globālajā katastrofā, un kāds ir ceļš uz normālo dzīvi — ja tāda vairs ir iespējama? Sociālajos tīklos izplatās sazvērestības teorijas, kas piedāvā savus skaidrojumus.

Nenovēršamā sazvērestība

Ikviens sociālo tīklu lietotājs agrāk vai vēlāk saskarsies ar kādu sazvērestības teoriju. Varbūt kāds šķietami saprātīgi domājošs draugs padalīsies ar video, kas it kā pamato 5G bezvadu tīklu kaitīgumu. Varbūt māmiņa no draudzes aprakstīs savas pārdomas par to, cik kaitīgas, viņasprāt, ir vakcīnas. Varbūt klasesbiedrs no pamatskolas bagātinās mūsu rīta kafiju ar Facebook ierakstu, kurā Volstrītas bankas, kroņprincis Mohamads bin Salmans un iluminātu ordenis savīti vienotā stāstījumā, cenšoties izskaidrot visas nelaimes šodienas pasaulē.

Covid-19 radītie jautājumi un neskaidrības ir lieliska augsne jaunu sazvērestības teoriju izplatībai. Vēl nesen Messenger sarakstēs klejoja podkāsta London Real intervija ar profesionālu sazvērestību teorētiķi Deividu Aiku (David Vaughan Icke). Šo videointerviju kāds bija papildinājis ar subtitriem latviešu valodā. Deivids Aiks noliedz Covid-19 pastāvēšanu un aiz visa saredz “viņus” — hierarhisku kultu, kas no ēnām pārvalda pasauli. Tikmēr arī izglītoti un kristīgajā vidē respektēti cilvēki aicināja parakstīt nu jau dzēstu pilsoniskās platformas Change.org iniciatīvu, lai neļautu Microsoft līdzdibinātājam un filantropam Bilam Geitsam (Bill Gates) Covid-19 aizsegā implantēt visiem cilvēkiem zemādas mikročipus.

Šīm idejām ir maz kopīga ar realitāti, tomēr krietna daļa sabiedrības — jāatzīst, arī gana daudz kristiešu — tām viegli notic un ņem tās vērā, izdarot lēmumus savā ikdienas dzīvē. Vai varētu būt, ka ir labs iemesls, kāpēc sazvērestības teorijas ir tik piesaistošas? Vai ir iespējams, ka gaistošie sazvērestības dūmi ceļas no pavisam reālas un postošas ļaunprātības uguns?

Varas spēles

Ārkārtas situācija tik tiešām ir piemērots laiks veikt liela apjoma politiskas reformas, piešķirot tām zināmu leģitimitātes izskatu. Amerikas Savienotajās Valstīs kāds vadošs politiķis 19. martā izteicās, ka Covid-19 ir “lieliska iespēja visu pārstrukturēt, lai atbilstu mūsu vīzijai”, raksta amerikāņu politiskais medijs The Hill. Savukārt politiski konservatīvais PJ Media publicēja 28. aprīļa video, kurā Hilarija Klintone (Hillary Clinton) izsakās, ka “būtu briesmīgi izšķiest šo krīzi”. ASV politikā šis teiciens ir dzirdams laiku pa laikam, un tā nozīme ir skaidra —

ārkārtas situācija jāizmanto, lai panāktu partijas programmai atbilstošus grozījumus likumos.

Arī Eiropā politiķi izmanto koronavīrusa aizsegu, lai nostiprinātu savu varu. Ģeopolitikas žurnāls Foreign Policy 31. martā ziņoja, ka Ungārijas parlaments iepriekšējā dienā nobalsojis par likumu, kas ministru prezidentam Viktoram Orbanam (Viktor Mihály Orbán) piešķir varu valdīt vienpersoniski bez beigu termiņa, vienlaikus ierobežojot vārda brīvību un paredzot stingru karantīnas režīmu. Tādēļ raizes par valsts varas pārmērībām šajā laikā nav gluži bez pamata.

Ķīnas Veselības Organizācija

Sevišķu neuzticību izpelnījusies Pasaules Veselības Organizācija (PVO), kurai tiek pārmesta pakļaušanās Ķīnas Komunistiskās partijas diktētiem noteikumiem. “Ķīnas ietekme pār PVO ir bijusi organizēta un pastāvīga,” raksta Wall Street Journal redkolēģija.

Pasaules Veselības Organizācijas ģenerāldirektors ir Tedross Adhanoms Gebreiesuss (Tedros Adhanom Ghebreyesus), Etiopijas bijušais veselības ministrs un ārlietu ministrs. Viņš ir pirmais PVO ģenerāldirektors, kurš pēc izglītības nav ārsts. Laikā, kad Tedross bija Etiopijas ārlietu ministrs, Amnesty International kritizēja Etiopijas valdību par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, un Eiropas Parlaments izteica Etiopijai oficiālu nosodījumu. The Hill norāda uz Ķīnas ietekmi un investīcijām Etiopijā, kā arī uz Ķīnas atbildību par koronavīrusa izplatību pasaulē.

“Ķīna ir dezinformējusi un maldinājusi pasauli,”

raksta The Hill, “un Tedross ir pievienojies šiem centieniem, publiski slavinot Ķīnas “caurredzamību” slimības izplatības apkarošanā.” CNN ziņo, ka Ķīnas varas iestādes 3. janvārī apklusināja ārstu, kurš bija cēlis trauksmi par šo saslimšanu. Vēlāk šis ārsts mira no Covid-19.

Ķīnas ietekme ir nozīmīga, jo tieši šajā valstī 2019. gada nogalē izcēlās jaunais koronavīruss SARS-CoV-2, kas izraisa saslimšanu ar Covid-19. Saskaņā ar Sauthemptonas Universitātes (University of Southampton) veiktu pētījumu, ja Ķīna būtu veikusi pasākumus slimības izplatības ierobežošanai vienu, divas vai trīs nedēļas agrāk, saslimšanas gadījumu skaits būtu ticis samazināts par attiecīgi 66 %, 86 % un 95 %.

Ķīnas nolaidība un noslēpumainība ir daži no apstākļiem, kas rada aizdomas par Uhaņas (武漢, Wǔhàn) Virusoloģijas insitūta vainojamību notikušajā. Uhaņa ir pilsēta Ķīnā, kura tiek uzskatīta par Covid-19 izcelšanās vietu. Aizdomas par minētā institūta lomu pandēmijas izraisīšanā pastiprina Ķīnas zinātnieku veikts pētījums, par ko ziņo Pakistānas izdotā avīze The News International. Minētais pētījums gan ir dzēsts no zinātnisko publikāciju platformas ResearchGate, taču arvien pieejams interneta arhīvā. “Vispirms ņemiet vērā, ka

tā nav sazvērestības teorija; tā ir negadījuma hipotēze,”

Austrālijas laikrakstā The Sydney Morning Herald raksta Čārlza Sterta Universitātes (Charles Sturt University) profesors Klaivs Hamiltons (Clive Hamilton). “Un mums nevajadzētu sajaukt apgalvojumu par dabīga vīrusa nejaušu noplūdi ar apgalvojumu, ka vīruss būtu konstruēts vai manipulēts laboratorijā, lai to padarītu iedarbīgāku. Ģenētiskā analīze pēdējo apgalvojumu ir atspēkojusi.” Tikmēr Deutsche Welle atsaucas uz britu zoologa Pītera Dazaka (Peter Daszak) viedokli, ka šāda noplūde tomēr ir mazticama.

REKLĀMA

Maija sākumā NBC News ziņoja, ka oktobrī Uhaņas Virusoloģijas institūta daļā, kurā ievērojams pastiprināts drošības režīms, laika posmā no 2019. gada 7. līdz 24. oktobrim nav notikusi mobilo sakaru aktivitāte, kas varētu liecināt par “bīstamu notikumu” laika posmā no 6. līdz 11. oktobrim. “Tas nesniedz tiešus pierādījumus laboratorijas slēgšanai vai jebkādu apstiprinājumu teorijai, ka vīruss nejauši izkļuvis no laboratorijas,” uzsver NBC News.

Decembra beigās Taivāna brīdināja Pasaules Veselības Organizāciju par iespējamību cilvēkiem vienam otru inficēt ar šo vīrusu, taču tās brīdinājumi tika ignorēti, ziņo Financial Times. Ķīna neatzīst Taivānu par neatkarīgu valsti, uzskatot to par daļu savas teritorijas, un pieprasa šādu attieksmi arī no citām valstīm un starptautiskām organizācijām. Savu attieksmi PVO demonstrēja, kad Tedrosa vecākais padomnieks Brūss Alivards (Bruce Alyward) 28. marta Skype intervijā ar Radio Television Hong Kong izlikās nedzirdam žurnālistes jautājumu par Taivānu un aicināja pāriet pie cita jautājuma, bet pēc tam atvienoja zvanu.

Vēl 24. janvārī Pasaules Veselības Organizācija, ignorējot pirms mēneša saņemtās ziņas no Taivānas, publiski paziņoja, ka saskaņā ar Ķīnas varas iestāžu publiskoto informāciju nav pārliecinošu pierādījumu, lai uzskatītu, ka infekcija ir pārnesama no slima cilvēka uz veselu. Šodien mēs zinām, ka SARS-CoV-2 ir ārkārtīgi infekciozs vīruss, ar ko ļoti viegli inficēt apkārtējos.

Neuzticamie dati

Situāciju sarežģī arī grūtības iegūt precīzus datus par šo saslimšanu. Bloomberg publicējis matemātikas profesores, datu zinātnieces Katijas O’Nīlas (Cathy O’Neil) viedokli, kurā viņa izceļ desmit iemeslus, kādēļ dati par Covid-19 izplatību ir neprecīzi. Citastarp O’Nīla norāda, ka inficēto cilvēku skaitu nav iespējams precīzi noteikt, testi pārbaudei uz SARS-CoV-2 ir neuzticami un standarti pacientu uzņemšanai slimnīcās ir mainīgi.

Šī gada sākumā publicēts pētījums prognozēja, ka ar Covid-19 saslimušo mirstība varētu sasniegt 11 procentus, 3. februārī rakstīja Austrālijas medijs news.com.au. Laika gaitā prognozētais skaitlis ir būtiski mainījies. “Neapstrādātais saslimšanas gadījumu mirstības rādītājs, kurā ietverti cilvēki ar Covid-19 diagnozi, ir bijis aptuveni 6 procenti gan pasaulē, gan Amerikas Savienotajās Valstīs. Bet, kad visi seroloģiskie dati ir tikuši savākti un analizēti, mirstības rādītājs starp inficētajiem varētu būt zemāks par 1 procentu,” aprīļa beigās rakstīja Washington Post. “Tomēr, kā norāda infekcijas slimību eksperti, arī šķietami zems rādītājs var rezultēties šokējoši lielā mirušo skaitā, ja vīruss izplatās lielā iedzīvotāju skaitā.” Forbes datu zinātnieks Nīals Makārtijs (Niall McCarthy) publicējis datu analīzi, argumentējot, ka, iespējams, Covid-19 ir bijis nāves iemesls lielākā skaitā gadījumu, nekā uzskatīts līdz šim.

Mēs nekad neuzzināsim, cik daudzos nāves gadījumos tik tiešām varam vainot Covid-19. Tomēr viens ir skaidrs: miršanas gadījumu skaits pasaulē šajā laikā neapšaubāmi ir būtiski pieaudzis. Lai arī šī pandēmija nav pilnībā izzināma un izmērāma, tā ir pavisam reāla un nāvējoša.

Aizpildīt tukšumus

Faktiskie apstākļi, kas izklāstīti iepriekš, gan rada pamatu šaubām par cilvēces kompetenci un godprātību globāla izaicinājuma priekšā. Tomēr tie ne tuvu nepamato sazvērestību teorētiķu idejas. Gluži pretēji — ja pasaules lielos notikumus vada “globālistu sazvērestība”, kas cenšas pakļaut pasauli Bila Geitsa vai reptiļu cilvēku valdīšanai, tad Covid-19 noteikti nav šādas sazvērestības produkts. Jaunais koronavīruss, kas liek slēgt valstu robežas, pārcelt svarīgāko ražošanu uz iekšzemi un apšaubīt starptautisku institūciju godprātību, ir īstens “antiglobālists”.

Kā gan izskaidrot šīs teorijas, kuras pārņem internetu, lai arī tajās it bieži nav iekšējas loģikas, nemaz nerunājot par uzticību pierādāmiem faktiem? Uzkrājot uzticamu informāciju un pielietojot kritisko domāšanu, varam censties noskaidrot objektīvo zinātnisko patiesību par Covid-19, vienlaikus atmetot visu to, kas ir nepamatots, neobjektīvs vai citādi apšaubāms. Taču zinātniskajai analīzei ir robežas. Ja mūsu rīcībā ir pārāk maz uzticamas informācijas, tad nav iespējams noskaidrot, piemēram, vai vīruss tik tiešām ir izkļuvis no laboratorijas, kurā ticis pētīts. Turklāt zinātne nesniedzas cilvēciskā pieredzējuma dzīlēs un nespēj atbildēt uz cilvēka ilgām saprast makrokosma (tas ir, pasaules un Visuma) līmeņa procesu nozīmi mikrokosma (tas ir, cilvēka) līmenī. Tas ir drīzāk filozofisks, pat teoloģisks jautājums.

Ja zinātne klusē un tautas sirdsapziņa — kristīgā Baznīca — tikai meklē atbildes, tad atbildes piedāvās dažādi laikmetīgi skaidrojumi — teikas, māņticības un, jā, arī sazvērestību teorijas.

Līdzīgi seniem mītiem, kas aizpilda tukšumus mūsu pasaules redzējumā un izskaidro pasaules haotisko dabu, sazvērestības teorijas izveido naratīvu, kas “saliek pa plauktiņiem” visu pieejamo informāciju atbilstoši mūsu priekšstatiem un aizdomām. Šāda domāšana savā būtībā ir tuva pagānu daudzdievībai. “Pagānisms [..] atzīst, ka Visums ir haotiska vieta, tāda, kuru mēs nevaram pilnībā izprast,” savā grāmatā The Right Side of History daudzdievību raksturo konservatīvais amerikāņu autors Bens Šapiro (Ben Shapiro), kurš pats pieder ortodoksālajam jūdaismam. “Nav [..] acīmredzamu likumu; tātad [pagānismā] Visumam jābūt saspēlei starp dažādiem prātiem, kas savā starpā cīnās par pārākumu.”

Daudzdievības domāšana ir cilvēka padošanās komplicētās realitātes priekšā; tā liecina par nespēju izvēlēties vienotu uzskatu sistēmu, loģiku, kas ir esības pamatā. Katra no dievībām izskaidroja noteiktu pieredzētās realitātes aspektu — vīrišķo un sievišķo, labo un ļauno, lopus un laukus, ūdeni un uguni. Cilvēka dzīvi noteica nevis zinātniski izzināmi procesi un skaidra mācība par morāli, bet gan dažādo dievību iegribas un to spēja gūt virsroku vienai pār otru. “Dievu pārpilnība tika radīta, lai izskaidrotu pasauli bez noteikumiem. Šādā ziņā politeisms ir pesimistiskāks un ciniskāks nekā jūdaisma un kristietības monoteisms,” raksta Šapiro.

Ir savādi redzēt šodienas kristiešus nemanāmi ieslīdam pagāniskā pasaules redzējumā. Nē, mūsdienās maz cilvēku tic Jodam un Pērkonam vai Laimai, Dēklai un Kārtai. Taču vietā nāk brīvmūrnieki un ilumināti, Bilderbergas grupa un ebreji (un vienmēr tieši ebreji!).

Šie “viņi” ir tie, kuri nosaka mūsu likteni, un tie, kuru rokās politiķi un miljardieri ir tikai šaha figūras. Nostāsti par ēnu organizācijām rada jaunas dievības. No šādiem “ticīgajiem” dzirdam pāsteigtus, viegli augstprātīgus jautājumus: “Tu tiešām domā, ka mums saka visu?

Vai tiešām tu netici, ka viss jau iepriekš ir izlemts?”

Bils Geitss. Foto: Simon Davis/DFID (licence)

Sazvērestību teorijas kļūst par jaunām reliģijām, kuru aizstāvji savā pārliecībā ir dedzīgāki par dažu labu kristieti. Tajā pašā laikā šīs teorijas (kas, starp citu, ir ļoti “devīgs” apzīmējums, jo kuru katru uzskatu nebūtu pareizi godāt kā teoriju) šķietami nekonkurē ar Bībeli. Protams, ticīgam kristietim būtu pavisam loģiski Jāņa atklāsmes grāmatas “zvēra zīmi” skatīt kontekstā ar 5. Mozus grāmatu, taču ir daudz aizraujošāk pieņemt, ka šeit domāti mūsdienīgi mikročipi, kurus Bils Geitss mums visiem grib iedabūt zem ādas, lai īstenotu kādu apokaliptisku ļaundarību. (Acīmredzot ar Microsoft Windows viņam nav bijis pietiekami.)

No haosa uz kārtību

Lai izskaidrotu cilvēka tieksmi visdažādākajiem līdzekļiem ienest nozīmi un struktūru pasaules haosā, kristietis darītu pareizi, ja ieskatītos Bībeles pašās pirmajās nodaļās. Diskusijās par radīšanas stāsta burtiskumu un centienos to pārinterpretēt mūsdienu zinātnes kategorijās mēs kādreiz pazaudējam to, kas šo stāstu padara tik nozīmīgu mūsu ikdienā. Radīšanas stāsts atklāj, kā mēs tiekam galā ar pasauli. Skaidrība par šo jautājumu palīdz izprast arī sazvērestības teoriju vietu un nozīmi sabiedrības domāšanā.

Svētajos Rakstos sacīts, ka Dievs radīja pasauli, liekot visai esībai izcelties no nekā (ex nihilo — latīņu val.), bet pēc tam nošķirot kategorijas un no tām izveidojot loģisku sistēmu. Visbeidzot Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības. Ja cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, tad viņš pats ir spējīgs kaut ko radīt no haosa, gluži kā Dievs no bezjēdzīgās tumsas radīja nakti (atpūtas laiku) un no bezmērķīgās gaismas radīja dienu (darba laiku).

Radīšana — pāreja no haosa uz kārtību — kādreiz neprasa vairāk par nozīmes piešķiršanu.

Galu galā visvienkāršākais akmens cilvēka rokās var pārtapt par rotaslietu, darbarīku vai ieroci — atkarībā no tās nozīmes vai kategorijas, kuru akmenim piešķir cilvēks. Akmens formas izmainīšana var pat nebūt nepieciešama.

Dievs cilvēkam deva uzdevumu rūpēties par dārzu un valdīt pār visu dzīvo. Ne vienmēr mēs varam raupjo pasauli — dabu, dzīves apstākļus, citu cilvēku gribu vai paši savas grēcīgās tieksmes — pakļaut mūsu nodomam. Mums jāvalda pār plēsīgiem zvēriem (burtiskā, bet arī pārnestā nozīmē), taču dažkārt mums no tiem ir jābaidās. Ādams pabeidz pasaules radīšanu, iedodot katram dzīvniekam vārdu, tas ir, pasakot, kas tas tāds ir un kāda ir šī zvēriņa vieta pasaulē, kādu to redz cilvēks. Ja dzīvnieks ir plēsīgs, tad iemācīties to atpazīt un no tā izvairīties bieži vien ir labākais, kā varam pār to valdīt — vienalga, vai dzīvnieks ir burtisks plēsoņa vai kāda cita dzīves realitāte, kuru savaldīt mums nav pa spēkam.

Tieši tas ir tas, ko mums sagrozītā veidā cenšas “pārdot” sazvērestības teorijas. Tās necenšas mums iestāstīt, ka līdzās visam tam, par ko jau raizējamies, ir vēl kāds cits ļaunums, par ko mums būtu jāuztraucas. Sazvērestības teorijas šo apslēpto ļaunumu saskata jau esošajā un (vismaz šķietami) neapstrīdamajā. “Laba sazvērestības teorija apstiprina jūsos jau esošās nojautas. Atklāj slēptas neredzamas kopsakarības, par kuru pastāvēšanu jums jau bija aizdomas. Sazvērestības teorija sakārto pasauli un izskaidro sarežģīto, tā atklāj apdraudējumu, kuram nav pievērsta pietiekama uzmanība,” raksta Jurģis Liepnieks.

Sazvērestības teorijas ir reakcija uz informācijas trūkumu un mūsu nespēju izprast sarežģītus procesus un iekļaut tos mūsu pasaules redzējumā, kā to darīja Ādams, iedodot katram dzīvnieciņam vārdu un lomu atbilstoši tā būtībai. Sazvērestības teorijas atrod auglīgu zemi tajā, ko mēs jau apzināmies kā patiesu: varenajiem mēs esam vienaldzīgi; bagātība atņem robežas cilvēka iegribām; šodienas varas struktūru aizkulises nav tīrākas par senatnes vareno noslēpumiem. Sazvērestības teorijas atzīst mūsu ikdienas ciešanas un saprot ticīgā vientulību neticīgā pasaulē. Līdzīgi čūskai Ēdenes dārzā tās mums piedāvā zināšanas, kuras mums nepienākas.

Džokeram bija taisnība

Publicitātes foto, © Warner Bros Entertainment Inc.

2008. gada filmā par Betmenu The Dark Knight (latviski — Tumšais bruņinieks) ļaundaris Džokers saka: “Neviens nekrīt panikā, kad viss notiek “saskaņā ar plānu”. Pat tad, ja plāns ir šausminošs!” Šī atziņa lieliski izskaidro domāšanu, kas ir pamatā sazvērestības teorijām. Cilvēkam, kurš dzīvo kritušā pasaulē (kā ikviens kristietis to apzinās), sakārtot visu nepatīkamo paredzamā un šķietami loģiskā sistēmā nozīmē justies tā, it kā viņš būtu savaldījis — tas ir, atpazinis — rūcošo plēsoņu, kas naktī mums uzglūn no krūmiem līdzās mūsu alai vai dubļu būdai. Pazīstams drauds, lai cik šausminošs, ir krietni mazāk biedējošs par nezināmo, kas uzglūn no pasaules haosa.

Kas tad ir vēl biedējošāks par sazvērestību? Britu rakstnieks Alans Mūrs (Alan Moore) ir sacījis, ka “sazvērestību teorētiķi īstenībā tic sazvērestībai tādēļ, ka tas ir mierinošāk. Patiesība par pasauli ir, ka tā ir haotiska. Patiesībā nav ebreju baņķieru sazvērestības vai pelēko citplanētiešu, vai 12 pēdas garo rāpuļveidīgo no citas dimensijas, kas visu vada. Patiesība ir daudz biedējošāka: neviens to nevada. Pasaule ir kuģis bez stūres.”

Cilvēka dabā nav pieņemt haosu.

Gluži kā Dievs no elementu haosa radīja jēgpilnu pasauli, kurā mums dzīvot, tāpat arī mums arvien gribas savā prātā izveidot sakārtotu sistēmu, lai cik absurda tā arī būtu, lai tikai izvairītos no sastingšanas pasaules šausminošā haosa priekšā. Tāda ir mūsu daba, kādu to Dievs mums Savā gudrībā ir piešķīris. Taču, ja mēs apzināmies mūsu spēju robežas un nepakļaujamies tieksmei meklēt mierinājumu fantāzijās, tad mēs varam pakļaut vienu no viltīgākajiem dzīvnieciņiem — mūsu pašu lepnību un pašpietiekamības apziņu.

Sniegties uz debesīm

Avots: Wikimedia Foundation

Cilvēks, lai arī radīts Dieva līdzībā, nav visvarens. Covid-19 to atklāj ļoti sāpīgā veidā. Iepriekš aprakstītās zinātnes neskaidrības un varas nesēju izdarības mums atgādina par cilvēku nepilnībām. Kad valstu robežas tiek slēgtas pat Šengenas zonas iekšienē, ir skaidrs, ka ilgstoša globāla sadarbība ir mīts, kam viegli varam noticēt tikai tad, kad visiem klājas labi. Tādēļ liela sazvērestība, kas sniedzas pāri valstu robežām un pāri publiskā un privātā sektora dažviet neskaidrajam nošķīrumam, ir šīs pasaules neiespējamība.

Filozofs Emīls Čorans (Emil Cioran) ir sacījis, ka cilvēks dzīvo nevis valstī, bet valodā. To der atcerēties, lasot par Bābeles torni. Šajā stāstā cilvēki ir nodomājuši uzcelt pilsētu ar torni, kas sniegtos debesīs. Savā kolektīvajā spēkā cilvēce vēlas sasniegt ne jau kosmosa telpu, kā to saprotam šodien, bet gan dievišķo realitāti. Dievs izjauc viņu plānus un spēju sadarboties, liekot viņiem runāt dažādās valodās. Cilvēki viens otru vairs nesaprot. Valodas barjera viņus nošķir, un cilvēkiem nākas izklīst, torni atstājot nepabeigtu.

Bābeles torņa būvlaukumā atklātās patiesības mēs redzam arī šodienas konkurencē starp pasaules lielvalstīm — ASV un Ķīnu, kā arī Eiropas Savienībā un tās centienos noturēties kopā par spīti iekšējiem spēkiem, kas cenšas to sašķelt. Ja vairāku tautu intereses ir pretēji vērstas, jebkādas runas par vienotu plānu aiz tā visa mums liktu cilvēku pielīdzināt Dievam.

Noticēt idejai, ka visus pasaules procesus vada kāds slēpts grupējums, nozīmētu pieņemt, ka šie mītiskie ēnu darboņi ir izdarījuši neiespējamo: uzcēluši īstenu Bābeles torni, lai sasniegtu šo dievišķo realitāti un apvienotu visu cilvēci viena plāna īstenošanai. Citiem vārdiem sakot, pieņemt sazvērestības teorijas nozīmē pārkāpt pirmo bausli un cilvēku padarīt par Dievu.

Šis raksts ir autora personīgs viedoklis un nav uzskatāms par kristīgā medija “TUVUMĀ.lv” vai Kristīga dzīvesveida izpētes fonda oficiālo nostāju.