Augšāmcelties dzīvībai, nevis nāvei. Augusta Kolma viedoklis


622
Kamēr pasaules nedalīto uzmanību piesaistījusi globālā pandēmija, nemanāmi pietuvojusies kāda zīmīga notikuma pirmā gadadiena. 2019. gada aprīlī pasauli šokēja ugunsgrēks, kas nopostīja Parīzes Dievmātes katedrāles koka konstrukcijas. Pašlaik, kad bailes no slimības pārņēmušas un apturējušas ne tikvien sabiedrisko dzīvi un ekonomiku, bet arī dievkalpošanu, pulcēšanās nav iespējama gandrīz nevienā Eiropas baznīcā. Taču, par spīti visam, izdegušajā dievnamā Parīzē šodien notiek Lielās piektdienas dievkalpojums.

Vārds tapa miesa

Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības.

/Jāņa evaņģēlijs 1:14/

Parīzes Dievmātes katedrāle ir īstens piemineklis nozīmīgākajam Rietumu sabiedrības vērtību avotam. Senatnē, ienākot senā Eiropas pilsētā, svešiniekam atlika vien palūkoties uz torņiem, kas sniedzas debesīs, un celtnēm, kuras redzamas laukumu vidū, lai apjaustu, kas ir šīs sabiedrības vērtību centrā. Tik daudzi no vēl šodien redzamajiem viduslaiku un renesanses arhitektūras izcilākajiem piemēriem ir celti tieši Dievam par godu. Arī Parīzes Dievmātes katedrālē savienota mākslinieciska izcilība un inženiertehniska meistarība, lai radītu patiesu arhitektūras brīnumu, kas veltīts mūsu Kungam.

Eiropas unikālo izaugsmi nevar izskaidrot ar vienu vēsturisku nejaušību, un būtu vienlīdz absurdi to piedēvēt šeit dzīvojošo tautu iedomātam pārākumam. Nē, mūsu civilizācijas kultūras izcilība aizsākas kristietības un jūdaisma mantojumā, kas redz cilvēku kā Dieva līdzībā radītu un pasauli — kā loģisku, sakārtotu un izzināmu veselumu. Kristīgā ticība nenoniecina ne garīgo, ne materiālo. Tā vienlīdz ciena mākslas skaistumu un darbarīka lietderību, dievišķo atklāsmi un cilvēcisko saprātu, taustāmo realitāti un netaustāmo patiesību. To apliecina ikviens meistarīgi uzcelts dievnams, kurā ielikts labākais no sava laikmeta estētikas un tehnoloģijām, lai ticīgie varētu pulcēties un saņemt patiesu garīgu piepildījumu.

Līdzās tehnoloģijām un daiļradei attīstījās kristīgā morāle. Šodien tā ir nesaraujami saistīta ar pārliecību, ka ikvienam cilvēkam ir unikāla morāla vērtība, kas nav atkarīga no piederības “pareizajai” tautībai vai sabiedrības šķirai.

Kristīgās morāles redzējumā ikviens cilvēks ir Dieva līdzības atspulgs.

Sabiedrība, kas no sirds šādi ticēja, uzcēla templi, lai pielūgtu Dievu un godinātu Jaunavu Mariju — cilvēku, caur kuru, izsakoties evaņģēlista vārdiem, Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, tas ir, garīgā īstenība Kristus personā  kļuva par taustāmu realitāti.

Baznīca, ko esam pelnījuši

Parīzes Dievmātes katedrāles izdegšana nav tikai mākslas, arhitektūras un vēstures vērtību zaudējums. Šis ugunsgrēks ir dziļi simbolisks notikums. Svētā Krēsla oficiālajā paziņojumā Parīzes Dievmātes katedrāle nosaukta par kristietības simbolu Francijā un pasaulē. Katoļu autors Maikls Noulss (Michael Knowles) raksta, ka šo baznīcu ticīga tauta 182 gadus cēla kā savas ticības liecību. To lasot, gribas jautāt: kāda ir pasaule šodien? Vai mēs, latvieši, esam tauta, kas apliecinātu savu ticību Dievam, uzceļot tai vienlīdz iespaidīgu simbolu — vai drīzāk radīsim nākamo Bābeles torni kā apliecinājumu mūsu pašu izcilībai?

Foto: Guillaume Levrier, Flickr

Atbilstoši Pew Research datiem, kristiešu skaits Eiropā no 2010. līdz 2020. gadam samazinājies par gandrīz 20 miljoniem, Latvijā — par 100 000. Tikai 10 % Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka reliģija ir ļoti svarīga viņu dzīvēs. 16 % latviešu apmeklē dievkalpojumu vismaz reizi mēnesī, 17 % apgalvo, ka lūdz Dievu katru dienu, bet 28 % ir pilnībā pārliecināti, ka Dievs ir. Varētu domāt, ka ticības trūkums vismaz daļēji izskaidrojams ar padomju režīma atstātajām pēdām. Taču arī Francijā dati nav iepriecinoši. Tikai 11 % cilvēku uzskata, ka reliģija viņiem ir ļoti svarīga, lūdz Dievu katru dienu un tic Viņam ar absolūtu pārliecību. Dievkalpojumus reizi mēnesī apmeklē 22 %. Jāpiebilst, ka ne visi no ticīgajiem šajos datos ir kristieši. Francijā šodien ir vairāk nekā pieci miljoni islāmticīgo.

Tad Jēzus iznāca ārā ar ērkšķu vainagu galvā un purpura apmetnī. Pilāts tiem sacīja: “Redzi, cilvēks!”.

/Jāņa evaņģēlijs 19:5/

Arī tad, ja Dieva žēlastībā tā tiks atjaunota iepriekšējā izskatā, Parīzes Dievmātes katedrāle tomēr pieder pagātnei, nevis tagadnei. Laicīgie mediji rakstīja par katedrālē atrodamo mākslas darbu un relikviju unikalitāti un pašas ēkas arhitektonisko mantojumu. Cenšoties dažādos izmērāmos veidos izteikt dievnama vērtību, tā patiesā nozīme tika piemirsta. Katedrāle liecināja par laiku, kad kristīgā ticība bija Eiropas sirdsapziņa. Par ko liecina šodienas izdegusī baznīca? Vai nav tā, ka skaudrā garīgā īstenība kļuvusi redzama un taustāma apkvēpušajos mūros un pelnos pārvērstajās jumta konstrukcijās, kas nežēlīgi godīgā veidā sauc: “Redzi, kristietība!”.

Templis Kungam

Tomēr ticīgajiem nebūtu saprātīgi apraudāt kristīgās Eiropas norietu, neielūkojoties pašiem savas sirdsapziņas dzīlēs. Izdegusī katedrāle mūs katru aicina ieskatīties spogulī ar kritisku skatu. Kas ir tas, ko mēs, gadiem ejot, varbūt esam pazaudējuši?

Vai jūs nezināt, ka esat Dieva templis un ka Dieva Gars jūsos mājo?

/Pāvila 1. vēstule korintiešiem 3:16/

Rakstos sacīts, ka mēs katrs esam Dieva templis. Cilvēks gan ir radīts pēc Dieva līdzības, taču viņš ir kritis grēkā un pakļauts nāves varai. Citiem vārdiem sakot, mēs neesam tas, kas mēs varētu būt, vai tas, kam mums vajadzētu būt. Pat gana godīgs neticīgais atzīs, ka viņš varētu būt labāks cilvēks. Ikviens savā dzīvē ir izdarījis un turpina izdarīt kādas objektīvi nepareizas izvēles — arī tad, kad pareizais ceļš ir acīmredzams.

Sagaidot Kristus Augšāmcelšanās dienu, ir vērtīgi kaut nedaudz apstāties un pārdomāt, kāds templis esmu es pats.

Vai otrpus mana tempļa mūriem neslēpjas posta aina? Vai tā sienu laicīgā vērtība nav aizēnojusi tempļa patieso nozīmi?

Dzīvie miroņi

Cilvēks, kas pazaudējis būtisku daļu savas cilvēcības, laika gaitā atveidots mitoloģijā un daiļradē ar dažādu šausminošu tēlu palīdzību. Pirms simt gadiem izplatīti bija stāsti par vilkačiem, vampīriem un spokiem. Taču pēdējo piecdesmit gadu populārajā daiļradē no visiem dzīvajiem mirušajiem vislielāko popularitāti iemantojis zombijs, par ko liecina kaut vai AMC televīzijas seriāla The Walking Dead (Latvijā – “Staigājošie miroņi”) nu jau desmit gadus ilgie panākumi.

Ja spoka tēls mums atklāj, kas notiek, kad garīgā nozīme pastāv atrauti no jebkādas ķermeniskas realitātes, tad zombijs šo simbolismu apgriež kājām gaisā. Šeit tiek paņemts prom viss, kas esībai piešķir jēgu — dvēsele, personība, sabiedrība, cerība uz labāku rītdienu. Atliek vien ķermenis, kas tiecas patērēt.

Foto: Eddy Berthier, Flickr

Tādēļ zombiju stāsta īstenās šausmas atklājas šaubās, vai es — dzīvais, elpojošais, domājošais cilvēks — jau šodien savas esības dzīlēs neesmu pazaudējis kaut ko no tā, kas manu dzīvi dara patiesi jēgpilnu. Ne velti seriāla nosaukums liek aizdomāties, kas tad ir tie staigājošie miroņi — vai klejojošie mirušo ķermeņi, kas atnes nāvi un iznīcību, vai tomēr cilvēku grupiņa, kas cīnās par izdzīvošanu kritušā, bezjēdzīgā pasaulē?

Tā nav nejaušība, ka šodienas briesmonis ir tieši zombijs, nevis spoks vai vilkatis. Civilizācija, kas labākajās modernisma tradīcijās pamazām atmet visas idejas par garīgu realitāti, vairs neprot ticēt nekādiem īsteni pārdabiskiem tēliem. Zombijs ir bezjēdzīgākais starp briesmoņiem, kā to uzsver pareizticīgais ikonu mākslinieks Džonatans Pažo (Jonathan Pageau). Zombijs vienkārši ir staigājošs līķis, un tā izcelsme un darbība ir pakļauta zinātniskai analīzei un likumsakarībām.

Taču kādēļ gan nespert soli tālāk? Arī cilvēks ir staigājošs ķermenis, kura izcelsmi un darbību esam iemācījušies gluži labi analizēt un likumsakarīgi izskaidrot. Aprobežojoties ar tīri zinātnisku skatījumu uz realitāti, kurā nav vietas garīgām patiesībām, mūsu esību un cilvēcisko pieredzējumu var izsmeļoši izskaidrot ar neironu darbību mūsu smadzenēs. Šādas eksistences būtība izsakāma dzejnieka vārdiem:

Velti ir strādāt,

Veltīgs ir darbs:

Galā tik zemē

Grauž tevi tārps.

(E. Veidenbaums. Tumsa un migla)

Sabiedrība, kas atsacījusies no Dieva, labprāt atzīs morāli par evolucionāri lietderīgu, taču nespēs pārliecinoši argumentēt par tās objektīvo patiesumu. Skaidrojot pasauli tīri materiālistiskās kategorijās, mēs varam precīzi aprakstīt lietas un parādības, taču nespējam pasacīt, kāda ir to nozīme. Šādi mēs gan varam uzcelt katedrāli, taču, lai šīs spējas liktu lietā, vispirms jānonāk pie pašas idejas par šādu katedrāli.

Kristietība aicina mūs izdarīt šo lēcienu ticībā un atzīt, ka cilvēks ir Dieva līdzībā radīta būtne ar unikālu vērtību, nevis bezmērķīgs neironu sakopojums kosmosa tukšumā. Šīs patiesības nav matemātiski izmērāmas vai fizikāli pierādāmas. Tomēr, ja piemirsīsim, ka lietām un būtnēm piemīt nozīme, mēs vairs nespēsim katedrāli atšķirt no drupām vai cilvēku — no staigājoša miroņa.

Ja ļausim Eiropas civilizācijai aizmirst avotu, kas tai atnesa brīvību, demokrātiju un izpratni par indivīda vērtību, tā kļūs par zombiju, kas gan vēl staigā, taču kurā vairs nav patiesas dzīvības.

Tā līdzināsies puķei vāzē, kas, atrauta no saknēm, drīz novītīs, vai katedrāles apdegušajām sienām, kuru vidū guļ pelnu kaudze.

Augšāmcelšanās

Jūs, kas bijāt miruši savos grēkos un miesā neapgraizīti, Dievs darīja dzīvus līdz ar Kristu, dāvādams mums visu grēku piedošanu.

/Pāvila vēstule kolosiešiem 2:13/

Foto: Joaquim Alves Gaspar, Wikimedia Commons; Augusts Kolms

Lieldienu laikā atceramies mūsu Kunga Jēzus Kristus nokāpšanu nāvē un atgriešanos dzīvībā. Šajā neziņas pilnajā laikā Kristus augšāmcelšanās notikums dod cerību, ka arī mums ikvienam ir ceļš no nāves uz dzīvību — ceļš uz miesas augšāmcelšanos laiku beigās, bet arī ceļš uz gara augšāmcelšanos jau šodien. Ja zombiju stāsts ir par jebkādas nozīmes nāvi, tad Kristus stāsts ir par nozīmes — Dievišķā Vārda (Logos) — augšāmcelšanos. Tādēļ Jēzus ir anti-zombijs, kurš bezcerības un bezjēdzības pārņemtai pasaulei atnes jaunas rītdienas cerību.

Šis raksts ir autora personīgs viedoklis un nav uzskatāms par kristīgā medija “TUVUMĀ.lv” vai Kristīga dzīvesveida izpētes fonda oficiālo nostāju.