Diskusija. Vai vakcinēt bērnus? (+AUDIO)


407

2018. gadā par skandālu medijos izvērtās stāsts par diviem gadījumiem, kad nomira bērniņi, kuri nebija saņēmuši valstī noteiktās obligātās vakcīnas.

Avots: lsm.lv

Vakcīnu dēļ neslimojam ar slimībām, kas nogalināja mūsu senčus. Tomēr kustība pret vakcinēšanos Latvijā kļūst populārāka. Kristiešu sabiedrībā jau vairākus gadus aktuāls ir jautājums — piekrist vai nepiekrist vakcinēšanai, īpaši domājot par mūsu mazajiem. Laikā, kad pasaulē gaida izgudrojam jaunu vakcīnu pret koronvīrusu ”Covid-19”, aktualizējam 2018. gadā ierakstīto raidījuma ”Savienots” diskusiju starp vakcīnu atbalstītājiem un pretiniekiem par vakcinācijas nozīmi, riskiem un ētiskajiem apsvērumiem.  Atbildes kopā ar Augustu Kolmu meklēja divu bērnu mamma, arhitekte Evija Vizule, divu bērnu tēvs, platformas “Vakcīnrealitāte Latvijā” idejas autors Grigorijs Duņecs, trīs bērnu mamma, ārste Ilze Prikule, kā arī bērnu ārste (pediatre) Urzula Nora Urbāne.

Augusts Kolms (2018. gadā): Sāksim šo sarunu ar ļoti personīgu jautājumu — vai jūs paši vakcinējaties?

U. N. Urbāne, pediatre: Es pati noteikti vakcinējos, ievēroju visas Ministru kabineta noteikumos paredzētās vakcīnas, kas man kā riska grupai — kā cilvēkam, kas ir kontaktā ar bērniem — būtu reizi piecos, sešos gados — pret stingumkrampjiem un difteriju. Katru sezonu arī vakcinējos pret gripu, jo esmu ikdienā kontaktā ar daudziem gripas slimniekiem, strādājot Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanas nodaļā, līdz ar to gribu pasargāt no gripas gan sevi, gan arī citus, ko es varētu šādā veidā inficēt.

G. Duņecs, divu bērnu tēvs, platformas “Vakcīnrealitāte Latvijā” idejas autors: Arī esmu vakcinēts. Mani vecāki pieņēma šo lēmumu, bet tālāk es pats nerevakcinējos un savus bērnus nevēlos vakcinēt.

E. Vizule, divu bērnu māte, arhitekte: Es esmu potēta bērnībā. Arī tad, kad bija apmaksāta apdrošināšana, es katru gadu potējos pret gripu, bet tagad, kad vairs to nedaru, vairs arī neslimoju ar gripu. Tā kā — nē, es vairs nevakcinējos.

I. Prikule, ārste un trīs bērnu māte: Es potējos pati, ievērojot visus paredzētos noteikumus, vienīgi tagad, pēdējos gados, neesmu potējusies pret gripu dažādu dzīves apstākļu dēļ. Savukārt bērni ir saņēmuši pilnīgi visas vecumam atbilstošās potes, arī pret ērču encefalītu. Visu to, kas pašlaik ir aktuāls, to arī potējam.

Duņecs: Viedokļi dalās.

No kreisās: Urzula Nora Urbāne, Ilze Prikule, Augusts Kolms, Grigorijs Duņecs, Evija Vizule

Vakcinācijas mērķis

Kā jūs nonācāt pie sava viedokļa, kas ir jūsu autoritāte?

Vizule: Mums, kristiešiem, autoritātei ir jābūt tieši Dievam, Jēzum Kristum. Es nolēmu, ka es baiļu iespaidā nepieņemšu kaut kādus lēmumus un paļaušos uz Dieva autoritāti.

Gribu pieņemt šos lēmumus par savu bērnu vakcinēšanu, balstoties tieši uz ticību un mieru, nevis uz to, ko man uzspiež sabiedrība.

Es vēlos pieņemt mierā un informētus lēmumus, tādēļ arī šobrīd mēs esam atlikuši savu bērnu vakcināciju, jo mēs to gribam pieņemt mierā un informēti.

Duņecs: Mans viedoklis ir tāds, ka es labprāt dzīvoju dabiskā veidā un bez mākslīgiem imunitātes veidojumiem. Arī es kā Latvijas kristietis negribētu pieņemt nekādu sabiedrības uzspiestu viedokli. Saprotu, ka ir pētījumi, bet ir arī pētījumi uz abām pusēm, un es pieņēmu lēmumu nevakcinēt sevi un savus bērnus, jo katrs cilvēks pieņem lēmumu pats.

Urbāne: Es arī esmu kristiete. Arī es uzticos Dievam un ticu, ka ne visas kaites ir tādas, no kā mūs var pasargāt vakcīnas, un es ticu, ka Dievs mani pasargās arī no šīm.

Grūti man teikt par to iebiedēšanu, jo man mājās nav televizora, un arī radio es ikdienā klausos maz. Iegūstu informāciju par vakcīnām, jo pati docēju studentus Rīgas Stradiņa Universitātes pediatrijas katedrā un esmu spiesta lasīt jaunāko literatūru. Studējot doktorantūrā, bieži nākas piedalīties starptautiskās konferencēs, un tur ir iespēja dzirdēt arī prezentācijas par statistiku, par imunoloģiju un visām citām ar vakcīnām saistītām lietām no pasaules vadošajiem vakcīnu pētniekiem.

Klausoties šos stāstus, manī nerodas bailes. Rodas dziļāka izpratne par to, kāpēc jāvakcinē un kāpēc tas jādara tik bieži, kā tas minēts vakcinācijas kalendārā.

Strādājot bērnu slimnīcā, redzu, ka, diemžēl, ir bērniņi, kas nav vakcinēti un patiešām arī saslimst ar šīm slimībām.

Tas ne vienmēr beidzas tik drausmīgi, bet citreiz arī ne tik smagas saslimšanas var būt smagākas un pat izraisīt nāvi. Man rodas neizpratne, jo no šiem gadījumiem taču varēja izvairīties.

Par šiem pēdējiem diviem gadījumiem, par ko sabiedrībā bija liela ažiotāža — man ir liela nožēla, ka viss šis gadījums vispirms tika cilāts medijos un tikai pēc tam apspriests profesionālajā vidē. Ir daudzi blakusfaktori šajos gadījumos, un mums nevajadzētu uzreiz brukt virsū vecākiem. Atceramies, ka šie vecāki nupat katrs zaudēja bērniņu, un tie iemesli, kāpēc tas notika, nav izziņoti sabiedrībai, jo ir jāievēro konfidencialitāte.

Prikule: Par šo garā klepus gadījumu ir publikācija — intervija ar vecākiem. Viņi iepriekšējā dienā bija devušies pie pediatra saņemt šo vakcīnu, bet nav bijušas potes uz vietas. Nākamajā dienā bērnam bija sākusi celties temperatūra. Pat tad, ja būtu bijušas potes, šis bērns tāpat nebūtu pasargāts, jo inkubācijas periods garajam klepum ir divas dienas līdz divas nedēļas. Tātad viņš jau bija slims.

Urbāne: Mazus bērnus inficē citi, kas ir nevakcinēti, tādēļ ir runa par pūļa imunitāti. Pieņemot lēmumu, vai vakcinēt savus bērnus, jāatceras, ka mēs ietekmējam ne tikai savu bērnu, bet arī pārējos bērnus. Mans bērns ar savu dabīgo imunitāti varbūt pārslimotu vieglā formā (taču mēs nekad nevaram to paredzēt!). Tikmēr viņš var inficēt kādu bērnu, kuram jau tā nomākta imunitāte, ka viņam nav atļauts vakcinēties vai arī viņš vakcīnām ir par jaunu. Šim otram bērnam sekas būs daudz smagākas.

Duņecs: Par pūļa imunitāti es gribētu teikt — es ticu, ka cilvēki, arī bērni, veido paši savu dabīgo imunitāti. Ja mani bērni izslimos dabīgā veidā, es ticu, ka viņi pēc tam būs veseli. Viņi var arī nesaslimt pat bez potes un būt veseli, un tie bērni, kas ir vakcinēti — viņiem nav, par ko uztraukties.

Urbāne: Es gan gribētu nedaudz oponēt. Pirms vakcinācijas ēras visi izslimoja masalas, un smagās komplikācijas tiešām bija tikai dažiem bērniem. Taču ir arī tādas slimības kā difterija un poliomielīts, kur mēs uz savu dabisko imunitāti varam paļauties varam mazāk nekā uz dabisko izlasi. Ja skatāmies uz sešdesmitajiem gadiem, kad vakcinācijas aptvere nebija tāda un ar tādām vakcīnām, kā šobrīd — tad bija, teiksim, 17 poliomielīta gadījumi. Mūsdienās šo gadījumu vairāk nav.

Ņemot vērā, kāda pasaulē šobrīd ir migrācija — brauc cilvēki no kara skartiem apgabaliem un vietām, kur vakcinācija nav bijusi, — mēs nevaram garantēt, ka savā dzīvē nekad nebūsim kontaktā ar šīm smagajām saslimšanām.

Tad nostrādās dabiskais mehānisms, ko sauc par dabisko izlasi.

Vizule: Nesen bija gadījums, kur divi bērni Ukrainā saslima ar poliomielītu. Viņi tieši no vakcinētajiem saņēma šo vīrusu vai baktēriju. Tātad izskatās, ka vakcinējot drīzāk piedalies nevis par labu imunitātei, bet pret to. Ja sapotējies, un no tevis nāk infekcija, tātad tu nepiedalies kolektīvajā imunitātē.

Man ir epidemioloģijas biļetens par poliomielīta epidemioloģisko uzraudzību Latvijā no 2008. līdz 2012. gadam, kur ir ūdens paraugi, ņemti gan Rīgas kolektorā, gan citā teritorijā Latvijā, un mēs redzam, ka ir atrasti poliomielīta celmi. Tas ir divos paraugos, un tas ir konstatēts kā vakcīnas poliovīrusa celms. Tas nav dabīgais, bet no vakcīnas — tātad vakcinētie cilvēki to izplata. Kolektīvā imunitāte ir ļoti sarežģīta.

Duņecs: Gribētu paturpināt par dabisko atlasi. Ja cilvēks ir saņēmis vajadzīgo vakcīnu vai nav saņēmis vajadzīgo vakcīnu, ņemot vērā viņa dabīgo imunitāti, viņam ir iespēja saslimt gan vienā, gan otrā gadījumā. Tāpat viņam ir iespēja nesaslimt nemaz, ja imunitāte ir pietiekami vesela. Tas jau ir jautājums par vecāku dzīvesstilu un vecāku imunitāti.

Urbāne: Vakcinācijas mērķis ir ierosināt to, ka pret konkrēto izraisītāju veidojas antivielas, un pārsvarā šo vakcīnu sastāvā ir novājināti šie organismi. Dzīvās vakcīnas ir rotavīruss, masalas, masaliņas, cūciņas, vējbakas. Šajos gadījumos vakcīna satur dzīvu, novājinātu organismu, un var tikt izraisīti viegli saslimšanas simptomi. Šīs vakcīnas, arī vakcīnu pret tuberkulozi, nevar dot bērniem ar imunitātes traucējumiem.

Vakcīnas ir domātas, lai cilvēks izstrādā antivielas, jau pazīstot šo organismu. Viņš ir iepazinies ar dažādām organismu daļiņām — citās vakcīnās ir tikai daļiņa no šī organisma, kas saslimšanu nevar izraisīt, bet tajā pašā laikā imunitāte to atpazīst un izstrādā antivielas.

Kad vakcinēts cilvēks sastapsies ar šo izraisītāju, tad organisms jau zinās, ka tas ir tieši tas, un jau pratīs cīnīties.

Turpretī, sastopoties pirmo reizi, ja tā nav vakcīna, bet pats izraisītājs, tad, protams, cilvēkam var veidoties antivielas un tās var spēt tikt galā ar šo saslimšanu, bet mēs nekad nevarēsim zināt, kurš būs tas cilvēks, kurš būs tas bērns, kura organisms diemžēl ar to netiks galā. Mums ar to nevajadzētu tā vieglprātīgi spēlēties.

Prikule: Ir jāsaprot, kas ir vakcinācijas mērķis:

vakcinācija nepasargā no saslimšanas, tā pasargā no smagām saslimšanām tos vājākos.

Jo bieži vien vecākiem liekas, ka, ja es vakcinēšu, tad mans bērns nesaslims. Nē, nav tā, ka noteikti nesaslims vispār. Pasargā no meningīta, tuberkulozes un citām smagām saslimšanām.

Vizule: Jā, tā to pamato — mēs nesolām, ka tavs bērns nesaslims, bet noteikti būs bez komplikācijām vai ar mazākām komplikācijām nekā nevakcinēts. Bet to jau nevar pārbaudīt — kā būtu, ja būtu.

Prikule: Medicīna vairs nestāv uz vietas. Ja, piemēram, agrāk 19., 20. gadsimtā ārsts varēja teikt — manā praksē ir bijis tā un tā,— tad mūsdienās ir daudz un dažādu medicīnisko datu bāzu, kur ir veiktie pētījumi — pētījumi dažādās slimnīcās, randomizētie pētījumi, — un tur ir lielie statistikas dati.

Urbāne: Slimību un profilakses kontroles centrs arī droši vien komentēs, cik daudz ir šo gadījumu. Pārsvarā ziņo par notikumiem, un, vai tie ir saistīti ar vakcīnu, to mēs varam arī nekad neuzzināt. Ārstu interesēs ir ziņot par vakcīnām. Ja manā praksē kādreiz nonāktu kāds bērns, kuram būtu kāda vakcīnas blakne, arī es par to ziņotu.

Teiksim, tai pašai tuberkulozes vakcīnai blakņu ir diezgan daudz, tādēļ arī dažādās sabiedrībās arī notiek diskusija, kurā brīdī šo vakcināciju varēs atcelt. Tas ir noteikt skaits saslimušo gadā, zem kura var domāt, ka varbūtība šim bērniņam sastapties ar tuberkulozi ir diezgan zema, tādēļ no šīs potes var arī izvairīties. Latvijā, diemžēl, šī statistika nav tik iepriecinoša, un es nezinu, kad mēs varēsim atteikties no tuberkulozes vakcīnas, bet, teiksim, Čehijā pirms pāris gadiem no tuberkulozes vakcinācijas jau atteicās. Tas bija nevis vakcīnu pretinieku argumentu dēļ, bet tieši balstoties uz statistiku, ka ir samazinājies saslimušo skaits.

Duņecs: Man tad rodas jautājums, kāds ir mērķis vakcinēt cilvēkus, vakcinēt bērnus. Vai panākt, ka valstī visi ir veseli? Jā, mēs dabūjām novājinātā veidā infekciju, bet vakcīnu sastāvā ir kaitīgas vielas — smagie metāli, formaldehīds, alumīnijs. Palasot pieredzes stāstus no māmiņām, kas pēc vakcinācijas ir novērojušas ļoti sliktas blakusparādības. Es savu bērnu negribētu redzēt tādā stāvoklī.

Vizule: Par komplikācijām — kāda tad ir mūsdienu pediatru izglītība, cik daudz viņi tiek informēti un apmācīti atpazīt komplikācijas? Jo tie gadījumi, kas ir bijuši mūsu ģimenē un arī pazīstamiem — pat tad, ja uzreiz pēc vakcīnas nonāca reanimācijā, tomēr netika atzīta vakcīnas vaina nevienā no gadījumiem.

Urbāne: Konkrētos gadījumus nezinu. Infektoloģijas ciklā visiem studentiem tiek lastītas lekcijas, arī par vakcīnu iespējamām blaknēm. No tām biežākās ir lokāls apsārtums injekcijas vietā, temperatūras pacelšanās. Tā ir normāla parādība. Anglijā vadlīnijās iestrādāts, ka pie dažām vakcīnām dod paracetamolu, lai temperatūra neveidotos. Protams, var būt arī smagākas reakcijas. Viena no smagākajām ir anafilaktiska reakcija. Grūti komentēt, kāpēc netika ziņots, jo es vienkārši nezinu.

Ja bērns vai pieaugušais nonāk līdz intensīvās terapijas speciālistiem, mūsu slimnīcā noteikti tiktu veidoti konsiliji un iesaistīti infektoloģijas speciālisti. Tas nebūtu tikko universitāti pabeidzis dakterītis. Mūsu infektologi regulāri apmeklē starptautiskus kongresus, kur runā par šīm blaknēm un statistiku. Tie ir speciālisti, kas ar to pelna savu maizi.

Prikule: Domāju, ka vecāki bieži vien sajauc vakcinācijas blaknes ar vienkāršu sagadīšanos. Lasīju gadījumu, kur iepriekšējā dienā gribēja vakcinēt, nākamajā dienā cēlās temperatūra. Ja vakcīna būtu bijusi, bērniņam nākamajā dienā tāpat būtu cēlusies temperatūra, un vecāki, iespējams, būtu sacījuši, ka tā ir vakcinācijas blakne. Inkubācijas periodi ir tik ļoti dažādi, un mēs jau nezinām, ka varbūt ir kāda alerģija vai cita saslimšana, kā tas bieži vien ir.

Vizule: Iespējams, ka šī vakcīna izraisītu šo komplikāciju. Ja bērns mirst no slimības, tātad arī vakcīna viņu var nogalināt. Cik bērnu mirst no vakcīnas! Cik ar mammām ir runāts, Slimību profilakses un kontroles centrs to neatzīst. Viņi to sauc par pēkšņās nāves sindromu.

Urbāne: Tieši par pēkšņās nāves sindromu ir starptautiski pētījumi, kas apliecina, ka saistības ar vakcināciju nav. Taču tā var likties, jo vecums, kad šis pēkšņās nāves sindroms notiek — divi līdz četri gadi —, ir vecums, kad bērni uzsāk šo vakcināciju. Nevar teikt, ka vakcīna to izraisītu. Ir grūti spriest, vai tas ir biežāk starp vakcinētiem vai nevakcinētiem bērniem, jo nav viegli dabūt pietiekami daudz nevakcinētu bērnu, lai par to izdarītu pētījumu un salīdzinātu. Šī sindroma rašanās nav izskaidrota, un tur var būt dažādi faktori. Pat autopsijā nevar atrast cēloni, bet pašlaik nav nekādu pierādījumu, kas to saistītu ar vakcīnu.

Duņecs: Pētījumu var veidot ar mērķi dabūt noteiktu informāciju vai iznākumu. Ir viedoklis, ka vakcīnas grauj imunitāti. Bērniņš ir tikko piedzimis, un viņam jau dažu nedēļu vecumā ievada organismā nedabiskas vielas. Tas nav pētījums, bet tie ir pieredzes stāsti. Vienai sievietei pirmais bērns bija vakcinēts, otrais bērns nav. Otrais bērns ir krietni veselāks, un viņam imūnsistēma ir labi attīstījusies. Pirmais bērns ir dabūjis triecienu pa imūnsistēmu tieši ar vakcīnu.

Urbāne: Triecieni imūnsistēmai mums ir katru dienu. Piemēram, ņemt bērnu uz dievkalpojumu ir ļoti liels trieciens bērna veselībai, jo tur viņš sastopas ar tiem antigēniem — un tas nav novājinātā veidā, kā tas ir vakcīnā, kas ir tieši ar mērķi izraisīt imunitāti. Tie ir tie paši patogēni, kas ir ar mērķi izraisīt saslimšanu. Mazajiem bērniņiem imūnā sistēma nav tik spēcīga kā mums, pieaugušajiem. Tāpēc vakcinācija ir vajadzīga mazajiem, jo viņiem visbiežāk ir nāves gadījumi, ja viņi saslimst ar kādu no vakcīnkontrolējamām saslimšanām.

Pirms pneimokoka vakcīnas ieviešanas Bērnu slimnīcā intensīvajā terapijā bija ļoti daudz bērnu ar smagu pneimoniju. Šobrīd pneimonija reti nonāk intensīvajā terapijā. Bērni, protams, dažkārt slimo ar plaušu karsoni, un tad viņus var izārstēt ar antibakteriālo terapiju. Visbiežāk tas notiek mājās.

Mēs mūsdienās esam aizmirsuši, kā slimoja cilvēki, kad šīs vakcinācijas nebija — kāda tolaik bija mirstība un kāda ir tagad.

To nevar saistīt tikai ar higiēnas uzlabošanos un barojuma uzlabošanos. Mana mamma gāja skolā pirms sešdesmito gadu robežas, un viņiem padomju laikā higiēna tika ievērota daudz striktāk nekā tagad. Skolotāji regulāri pārbaudīja, vai bērniem ir tīras rokas un tīrs apģērbs. Mūsdienās tas nenotiek, un tik un tā saslimstība ar vakcīnkontrolējamām saslimšanām ir samazinājusies. Es ticu, ka tas tiešām ir vakcinācijas dēļ.

Duņecs: Ja mēs ejam uz lielveikalu, uz baznīcu, uz koncertu, ja ejam spēlēties smilšu kastē, tad mēs dabūjam baktērijas, kas uzlabo mūsu imūnsistēmu, jo mūsu organisms atrod veidu, kā ar tām cīnīties. Vakcīna asinīs ievada ķīmiskas vielas. Tās ir divas pavisam dažādas lietas.

Urbāne: Vakcīnu sastāvā ir dažas no tām vielām, ko jūs iepriekš nosaucāt, bet ne visas. Nelielā daudzumā tās ir arī vesela cilvēka asinīs. Bez šīm ķīmiskajām vielām, kas ir ievadītas ļoti nelielā daudzumā, lai stabilizētu vakcīnu un nodrošinātu, ka imunitāte tiek izraisīta, ir arī dažādo patogēnu daļiņas, kas izraisa šo antivielu veidošanos un bērnu pasargā.

Ja bērns sastapsies ar hemofīlo nūjiņu, varbūt viņš izslimos vieglu plaušu karsoni un viņam radīsies imunitāte. Bet varbūt viņš dabūs smagu meningītu! Vai ar clostridium tetani, kas var izraisīt stingumkrampjus. Es negribētu savam bērnam novēlēt sastapties ar to un cīnīties dabiskā veidā, jo stingumkrampjus izārstēt nevar. Tā ir ārkārtīgi mokoša nāve.

Vizule: Kad paskatāmies filmas no sešdesmitajiem gadiem, redzam, ka tolaik sabiedrība normāli uztvēra masalas, masaliņas, vējbakas. Ārsti zināja, kā tās diagnosticēt un ārstēt. Esmu izslimojusi vējbakas — sabiedrība to uztvēra veselīgi. Mūsdienās par to uzņem trillerus par to, kā viens nevakcinēts cilvēks skolā ielaidis masalas — ārprāts, visi mirs! Man pasaka: tavs bērns mirs no masalām. Mēģina ar to iebiedēt. Vai esam aizmirsuši, ka tā ir bērnu infekcijas slimība? Jā, kādam var būt komplikācijas, bet arī vakcīnām ir komplikācijas.

Urbāne: Tas ir akmens ārstu lauciņā. Tās stratēģijas, kā piespiest vakcinēt bērnu, varbūt nav tās pašas efektīvākās. Vakcinēt vai nevakcinēt — tas tomēr ir ticības jautājums. Cik grūti ir ar iebaidīšanu ateistu padarīt par kristieti vai otrādi, tikpat grūti ir vakcīnas pretinieku, kurš ar visu pārliecību ir pret, ar iebiedēšanu pārliecināt kļūt par vakcīnas piekritēju.

Manuprāt, labāka stratēģija būtu runāt par šīm lietām. Runāt ne tikai tad, kad tikko piedzimis bērns un viņš to uztver daudz saasinātāk, bet tam būtu jāsākas skolas solā, iegūstot labāko izpratni par imunitāti, kas par imunitāti ir mīts un kas ir zinātniski pierādīta patiesība, kā strādā vakcīnas, arī par vakcīnu sastāvdaļām. Varbūt jau vidusskolā būtu jārīko debates par šo, nevis aizdomāties par to tikai tad, kad pašam piedzimst bērni, un tad cilvēks tiek baidīts no visām pusēm. To es arī mūsdienu sabiedrībai novēlētu — vairāk izglītoties, uztvert to visu ne tik ļoti emocionāli kā loģiski un racionāli, par to diskutējot savā starpā un tad arī pieņemot atbildīgus lēmumus.

Atbildība par citiem

Ja mēs katrs uzņemtos atbildību par savu dzīvi un savu ģimeni, un vakcinētos tikai tie, kuri gribētu, vai tas būtu pieņemams kompromiss, vai tomēr manas izvēles dēļ varētu tikt ietekmēti arī citi?

Urbāne: Izvēloties “tu dari tā, kā tu gribi, un es darīšu tā, kā es gribu”, mēs varam uzņemties atbildību tikai par savu bērnu. Tajā pašā laikā gan tiem, kas ir vakcīnu pretinieki, gan tiem, kas ir vakcīnu aizstāvji, būs tādi bērniņi, kurus nevar vakcinēt. Tie būtu jaundzimušie līdz divu mēnešu vecumam, bērni ar vēzi, kuri saņem ķīmijterapiju, tie būtu bērni ar HIV, kas drīkst saņemt tikai dažas vakcīnas. Vai ir taisnīgi, ka šis bērns nonāk tādā vidē, kur ir patogēni, ar kuriem viņa imunitāte nevarēs cīnīties? Viņu var pasargāt tikai ar to, ka citi cilvēki neslimo ar šīm slimībām. Viņi nevar padalīties ar labajām antivielām, bet viņi arī neslimo un līdz ar to nevar inficēt šo bērniņu. Tad viņš var arī iet uz bērnudārzu un iejusties sabiedrībā.

Prikule: Piekrītu, ka ir negodīgi atstāt tos bērniņus, kas objektīvu iemeslu dēļ nedrīkst vakcinēties, bez iespējas tikt pasargātiem. Tā ir diezgan egoistiska rīcība. Mūsdienu medicīna saka: ir jāvakcinē, tā ir vislabākā tava bērna pasargāšanas iespēja. Un tu apzināti izvēlies nevakcinēt.

Kad mācījos, man visu iemācīja par vakcināciju. Kad man sāka dzimt bērni, arī es nonācu izvēles priekšā — kas tad būtu manam bērnam vislabākais. Pirmais bērns man tika vakcinēts tajos divos mēnešos, un parādījās pēc tam atopiskais dermatīts, kas nav saistīts ar vakcīnu. Es kā mediķis to zinu, bet es pieņemu, ka cita māmiņa, kuras bērnam pēc vakcinācijas parādās šāda veida ādas problēmas, to mierīgi varētu saistīt ar vakcīnu. Tāpēc es tiešām novēlu vecākiem vairāk izglītoties un meklēt atbildes, jautāt ārstiem. Aicinu veidot diskusiju ar savu ārstu, veicināt izpratni par to, kas tad ir tā vakcīna, jo mēs esam atbildīgi par sabiedrību kopumā, ne tikai katrs par savu ģimeni.

Duņecs: Gribētu rosināt katram cilvēkam, kas grib pieņemt lēmumu vakcinēt savu bērnu, iepriekš izlasīt konkrētās injekcijas sastāvu un iespējamās blakusparādības. Būtu jāprasa parakstīties, ka viņš piekrīt vai arī nepiekrīt šī bērna vakcinācijai. Tas būtu risinājums.

Vizule: Tas it īpaši ir svarīgi kristiešiem. Mums ir jābūt izglītotiem un drošiem, un jāprasa ārstam zāļu instrukcija, apraksts, jo tas satur mums svarīgu informāciju. Piemēram, mēs, sākot pētīt sastāvus, uzzinājām par vakcīnām, kuras nav gluži ētiskas, jo satur sastāvdaļas no aborta, abortētu bērnu šūnas. Tas raisa ļoti daudz jautājumu kristiešu vidū — vieni ir par, otri ir pret. Katoļi ir jautājuši Vatikānam, ko šajā sakarā darīt, un Vatikāna pontifikālā dzīvības akadēmija ir izdevusi veselu dokumentu, aprakstot, ko darīt. Tur viena no svarīgākajām lietām ir, ka

tev kā katoļu vecākam ir pienākums prasīt savai valdībai pēc ētiskām vakcīnām.

Šobrīd vējbaku vakcīnai nav alternatīvas.

Urbāne: Mums jāzina, ka tās noteikti nav visas vakcīnas. Ir šādas diskusijas par atsevišķām vakcīnām. Jāzina, vai tās ir Latvijā pieejamās vakcīnas un kuras tieši. Gluži tāpat, kā bija toreiz par timerosālu, kam ir saistība ar nervu darbības attīstības traucējumiem. Latvijā pieejamās vakcīnas šo timerosālu nemaz nesatur, un tas ir skaidri zināms.

Vizule: Jā, to var noskaidrot, ieejot Valsts zāļu aģentūras mājaslapā un vakcīnu sarakstā apskatoties zāļu aprakstu.

Noslēgumā — kas ir labākais vai sliktākais, ko vakcīnas ir izdarījušas?

Urbāne: Manuprāt, labākais ir, ka daudzu vakcīnu dēļ saslimstība ir mazinājusies, vai vismaz mazinājies komplikāciju daudzums. To mēs varam redzēt, skatoties uz laikiem pirms vakcinācijas ēras.

Prikule: Man arī liekas, ka labākais ir saslimstības mazināšanās un nāves gadījumu mazināšanās no smagākajām slimībām. Varam pasargāt cilvēkus arī no tām slimībām, kuras nebija līdz tam ārstējamas.

Duņecs: Pirmie, kas gūst labumu, ir cilvēki, kas izplata vakcīnas. Domāju, ka tas ir pats galvenais jautājums. Bet sliktākais ir tas, ka cilvēki gūst blakusparādības un iegūst organismā neorganiskos savienojumus un smagos metālus. Bērni kļūst alerģiski, un viņiem kļūst vājāka imūnsistēma.

Vizule: Žēl, ka sabiedrībā valda naids un nevēlēšanās diskutēt, bet pamazām tas mainās. Arī tas, ka neuzticamies savai dabiskajai intuīcijai un imunitātei, un ārsti nepiedāvā alternatīvas, kā uzlabot imunitāti. Manuprāt, tas ir svarīgi, lai nav tā, ka vienīgā profilakse pret garo klepu vai poliomielītu būtu vakcinācija, bet ka pateiktu — mazgājiet rokas, ejiet ārā, svaigā gaisā, ēdiet veselīgi. Žēl, ka ārsti nespēj atpazīt šīs bērnības infekcijas slimības, kā bija šajā gadījumā, kad bērniņš nomira ar garo klepu, bet ārsts neatpazina. Sabiedrība ir ļoti slima, bērni ir slimi ar autoimūnam slimībām un hroniskām slimībām kā nekad agrāk. To var saistīt vai nesaistīt ar vakcīnām — varbūt tā ir sagadīšanās, varbūt to ietekmē zobu pasta vai smagie metāli no gaisa. Negatīva ietekme varētu būt arī tam, ka pa taisno asinīs ievadām alumīniju.

Urbāne: Gribētu piebilst, ka pa taisno asinīs netiek ievadīta neviena vakcīna. Tās ir vai nu intramuskulāras vai intrakutānas, vai subkutānas. Un ārsti spēj gan atpazīt vakcīnkontrolējamās saslimšanas. Par poliomielītu var diskutēt. Es nezinu, vai es atpazītu poliomielītu pirmajās stadijās, bet garais klepus bērniem sākas kā visas vīrusu saslimšanas. Kad paliek sliktāk un var redzēt, ka tas ir garais klepus, tad jau to redz visi. Ārsti atpazīst, bet nevienam uz pieres nav rakstīts, kas šobrīd izraisa puņķus. Mūsu valsts nevar visiem bērniem, kam ir klepus, apmaksāt šo pārbaudi. Taču neviens nevar pabeigt Medicīnas fakultāti, nezinot, kā atpazīt masalas, masaliņas, vējbakas un garo klepu. Katrs students 5. kursā tiek iepazīstināts ar vadlīnijām.

Noklausies visu raidījumu, arī Slimību profilakses un kontroles centra pārstāvja skaidrojumu, platformā HearThis (zemāk) vai Apple Podcasts!