Raudzīties uz Augšāmcelto ar apustuļu acīm. Arhibīskapa Jāņa Vanaga vēstījums Lieldienās
Kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome nopirka smaržīgas zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu. Nedēļas pirmajā dienā rīta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa un sarunājās savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?” Pacēlušas acis, tās redzēja – akmens jau novelts. Bet tas bija ļoti liels. Ienākušas kapā, tās ieraudzīja baltās drānās tērptu jaunekli sēžam labajā pusē, un tās izbijās. Bet viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu, Nācarieti, krustā sisto, viņš ir augšāmcēlies, un viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie viņu nolika. Bet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums sacījis.”
Marka evaņģēlijs 16:1-7
Kristus ir augšāmcēlies! Ar šo lielo un nozīmīgo notikumu es mūs visus sirsnīgi apsveicu! Zaļās ceturtdienas vakarā Jēzus ar mācekļiem svinēja Pashas svētkus. Tad, pateicības dziesmu dziedājuši, viņi izgāja uz Eļļas kalnu. Mēģiniet stādīties priekšā – mirkli pirms katastrofas – ko Jēzus darīja? Kopā ar mācekļiem dziedāja pateicības dziesmas! Mācekļi priecīgi dziedāja līdzi, jo viņi nezināja, kas tūlīt notiks. Bet Jēzus zināja! Viņa vaigam vajadzēja būt nāves baiļu nomāktam. Tomēr viņš kopā ar draugiem dziedāja par glābšanu, kuru Dievs savai tautai bija sagādājis pirms gadu simtiem.
Lai sastaptu to, kas notiek tajā brīdī, nepietiek ar atmiņām par seniem notikumiem. Jēzus zināja, ka trešajā dienā Tēvs viņu piecels no kapa varenā spēkā, kas pārspēj katru saprašanu. Nebūs vairs baiļu, ne asins sviedru, ne ciešanu. Nāve būs aprīta uzvarā. Ellei tiks izrauts dzelonis. Dažas stundas pirms moku ceļa Jēzus dziedāja pateicības dziesmu, jo viņš zināja.
Mācekļi no svētku noskaņas tika izrauti spēji un skarbi. Dzīves īstenība apklusināja viņu dziesmu un izklīdināja tos pa malu malām.
Taču Lieldienu rītā viņu dzīvē ienāca Augšāmceltais.
Nē, uzreiz viņi nesvinēja. Vispirms viņi pārbijās, domājot, ka redz spoku. Tikai tad, kad tie viņu pazina, kad pieskārās viņa brūcēm – tad viņus sagrāba Lieldienu prieks. Kad pēc tam viņiem pašiem bija jāpiedzīvo līdzīgs gals, tas nespēja viņus apturēt un izklīdināt, jo nu arī viņi zināja.
Lieldienu dievkalpojumā, nē – katrā dievkalpojumā mēs sapulcējamies kā mācekļi ap Jēzu. “Mūsu Kungs Jēzus Kristus tanī naktī, kad viņš tapa nodots…” Katrā dievkalpojumā atskan vārdi, kas padara to pašu notikumu klātesošu. Katrā dievkalpojumā mēs dziedam pateicības dziesmu tāpat, kā kopā ar Jēzu dziedāja pirmie mācekļi. Un mirkli vēlāk viņš lauž ar mums maizi tāpat kā ceļā uz Emmausu. Tas viss notiek tādēļ, lai mēs viņu pazītu un pieskartos viņa brūcēm. Lai arī mēs zinātu. Lai mēs droši zinātu un lai mūs sagrābtu augšāmcelšanās prieks.
Jau veselu gadu dzīves īstenība mēģina mūs kā Kristus draudzi izklīdināt.
Padarīt dievkalpojumus par senu notikumu atmiņām un augšāmcelto Kristu par tādu kā rēgu. Neļausim tam notikt! Pretosimies tam savā sirdī un garā! Neļausim atdzist ilgām reiz atkal dievkalpojumā satikties ar dzīvo Kristu, lauzt maizi ar viņu un mācekļu pulkā dziedāt pateicības dziesmu. Lai vienmēr zinātu.
Turēties pie Kristus, pie viņa baznīcas un dievkalpošanas ir tas, kā sveikt viņa augšāmcelšanos. Lai jums dzīvas un spēkpilnas Lieldienas!
Ar LELB.lv redaktora atļauju pārpublicēts 4. aprīļa raksts. TUVUMĀ.lv redakcija papildinājusi ar izvēlētu ilustratīvu attēlu, izcēlumiem tekstā un Svēto Rakstu vārdiem no Marka evaņģēlija.
JAUNĀKIE KOMENTĀRI