Dzīve ar kvalitātes zīmi. Lienes Baltgailes liecība [+AUDIO]

Liene Baltgaile ir Alfa kursa koordinatore Rīgas Doma ev. lut. draudzē. “Alfa kurss man ir tāda sirdslieta, jo varu būt cilvēkiem līdzās kādu mazu ceļa gabaliņu,” saka Liene. “Tas ir tāds svarīgs dzīves posms, kurā tu maini savu attieksmi pret dzīvi.” Liene zina, par ko runā, jo viņa pati ienāca draudzē tieši caur Alfa kursu. Taču sākumpunktu, no kura uzlūkot viņas ceļu ar Dievu, mēs varam izvēlēties katrs pats — vai tās būtu Bībeles stundas pirmajās klasītēs, vai ciemošanās harizmātiskā lūgšanu grupā, vai nozīmīga tikšanās ar kādu dziednieci-pareģi. Ar Lieni tikos raidījumā “Savienots” šā gada februārī. Svinot Kristus augšāmcelšanos, publicējam Lienes atgriešanās stāstu arī rakstveidā.

Kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors Augusts Kolms

Ticēt kam augstākam

Neesmu augusi kristīgā ģimenē, un man nav bijuši kristīgi vecāki. Mana vecvecmamma bija ļoti ticīga, un viņa aiz aizkariem padomju laikos nokristīja manu mammu un mammas māsu, bet ar to tas arī viss beidzās, nebija nekādas izaugsmes ticībā vai attiecību ar Dievu. Skolā, pirmajā klasē, mums bija Bībeles stundas no paša rīta — pirms pirmajām mācību stundām. Tās nebija obligātās stundas, un mamma man ļāva iet uz Bībeles stundām. Tas bija mans pirmais priekšstats par Dievu — bērnu Bībele, skaistas bildes, varbūt arī kādas nelielas lūgšanas, kuras īsti vairs neatminos.

Otrā pieredze bija, kad manas māsas klases audzinātāja bija kristiete, un viņas meita draudzējās ar manu māsu. Meitenei bija māsa manā vecumā, un mēs bijām draudzenes. Līdz ar to bieži bijām kopā ar šo ģimeni, un ik pa laikam viņu mamma mūs paņēma līdzi kopā ar savām meitām uz lūgšanu grupu. Tur bija kādas piecas vai sešas sievietes, un man nebija ne jausmas, kas tur notiek, jo viņas lūdza mēlēs. Biju mazs bērns, un es skatījos un domāju, ka tur kaut kas nav kārtībā.

Tad tas viss arī beidzās. Protams, nebija tā, ka Dievam neticēju. Dievam esmu ticējusi vienmēr, bet es gluži kā vairums ticēju “kaut kam augstākam”, jo man nebija ne jausmas, kas ir Dievs. Bet bija lūgšanas, kad bija kādi izaicinājumi ģimenē vai kādas citādas lietas, kādas sirdssāpes, kurās mēdzu lūgt Dievu, arī sacīju Tēvreizi. Laikā, kad mana dzīve vispār nebija saistīta ar ticību, tā bija mana vistiešākā pieredze ar Dievu.

Labprātīgi uz baznīcu nekad nebiju gājusi un vienmēr domāju, ka nekad mūžā nelaulāšos baznīcā, jo tur viss ir tik drūms, cilvēki nāk noskumuši, un kāpēc gan lai es tur pavadītu savu priecīgāko dienu mūžā? Tur, kur visi ir tik negatīvi noskaņoti. Tāds bija mans priekšstats par to, kas ir baznīca. Apmeklējot baznīcu kādās ekskursijās, vienmēr gāju ar tādu bijību, bet nekad nebiju domājusi, ka gribētu būt kopā ar savu līgavaini un teikt jāvārdu tieši tur. Vienmēr biju domājusi, ka skaistas kāzas ir pie dabas, kaut kur pie ūdens.

Nevaru teikt, ka mana dzīve būtu bijusi pavisam citāda nekā citiem pasaulīgiem jauniešiem. Nebiju nekāds razbainieks, netaisīju problēmas. Ballītes bija topā — tās nebija katru piektdienu, sestdienu un svētdienu, bet noteikti kādas divas vai trīs reizes mēnesī. Ne jau vienmēr bija tā, ka piedzeries līdz bezsamaņai, bet, protams, bija arī kādas tādas reizes. Tā bija mana jaunietes dzīve. Mācījos labi, ar to man problēmu nebija. Tagad, protams, uz to skatos ar tādu prieku, ka Dievs jau tajā laikā bija man devis gaišu galvu, ka viss labi padevās. Tajā laikā šķita, ka esmu tik gudra.

Neaiziet uz sektu

12. klasē sāku strādāt naktsklubā, lai varētu nopelnīt naudu darbā, kuru iespējams apvienot ar mācībām. Protams, tur dzīve nedaudz mainījās, jo ballīšu kļuva vairāk. Manas darbdienas pārsvarā bija piektdienas un sestdienas, un es sākumā strādāju par viesmīli, bet vēlāk par bārmeni. Manā draugu pulkā nebija neviena kristieša, un nebija domu par kristietību. Vienmēr centos darīt dzīvi labāku, izturēties pret visiem pēc iespējas labi. Protams, bija savas domas, ko es arī nemēģināju slēpt, jo man jau likās, ka savas domas taču ir jāizsaka. Mēģināju būt diezgan tieša, necentos liekuļot. Tajā pašā laikā manas ikdienas daļa bija cilvēku aprunāšana, jo vienmēr var par kādu kaut ko pateikt.

Nebija tādu brīžu, kuros manā dzīvē ienāktu prātā doma, ka ir kaut kas jāmaina. Likās, ka dzīve ir diezgan normāla. Es nenācu no turīgas ģimenes, bet mums nekā netrūka. Paēduši mēs bijām vienmēr, arī tad, kad bija kādi grūtāki laiki, bet nebija arī iespēju iegādāties katru lietu, ko gribējās. Man likās normāli, ka pašam ir jānopelna, ir jāpalīdz ģimenei. Tas bija svarīgi, jo tā mani audzināja, ka mēs esam kopā ar ģimeni, arī brīvdienās pavadām laiku kopā. Lai arī mani vecāki bija šķīrušies, mana mamma vienmēr darīja tā, lai mēs varētu pavadīt laiku kopā. Bijām tāda vienkārša padomju laiku ģimene.

Mans bijušais priekšnieks piedāvāja pastrādāt bārā, kuru Norvēģijā bija iegādājies, jo starp mums bija izveidojusies uzticība. Pieņēmu izaicinājumu un sāku strādāt. Divas nedēļas biju Norvēģijā, un divas nedēļas varēju būt mājās. Es tā sapratu, ka gribas kaut ko ar to savu dzīvi darīt. Biju atbraukusi uz Latviju un izdomāju, ka man vajadzētu aiziet pie tādas dziednieces-pareģotājas. Mana māsa pie viņas arī bija vienu reizi gājusi, un viņa man teica, ka šī sieviete esot baigi labā. Sākumā šaubījos, bet tomēr aizgāju pie viņas. Tā bija mana pirmā un vienīgā reize, kad gāju pie šādiem cilvēkiem. Laikam dzirdēju to, ko gribēju dzirdēt, jo saprotu, ka tā tas viss darbojas: viņa saka to, ko tu gribi dzirdēt, varbūt ievērpj kādu intrigu tavā dzīvē, kas liek padomāt. Viņa prasīja, vai es esmu nokristīta, un es teicu, ka nē. Viņa teica, ka man vajagot nokristīties, lai man būtu Dieva aizsardzība. Tā nu es izgāju no turienes. Mani uz Jelgavu pie šīs sievietes bija atvedusi māsa, un viņa teica, ka arī bija saņēmusi tādu pašu padomu.

Tā nu atbraucām mājās un diezgan aktīvi sākām meklēt iespēju nokristīties. Ja vajag, tad vajag. Izdomājām, ka mums ir jāmeklē baznīca, kas nebūtu sekta. Kā lai mūsdienās atrod baznīcu, kas nav sekta? Tev nav ne jausmas. Tajā mirklī tu nezini, kuras ir normālas baznīcas un kuras nav, jo baznīcu apkārt ir tik daudz. Sākumā meklējām tuvāk mājām, bet tuvējā baznīca īsti neuzrunāja. Nospriedām, ka jāsāk ar Rīgas centru, jo tur taču nebūtu kaut kādas sektas. Tā mēs uzgājām Doma baznīcu. Tas bija 2013. gada rudens.

Uzrakstīju e-pastu draudzes kancelejai, ka gribam nokristīties un vēlamies noskaidrot, vai tas ir iespējams un kas ir jādara. Saņēmām atbildi, ka tieši nākamā gada sākumā sāksies Alfa kurss, kurā var iziet iesvētes mācību un tad arī nokristīties. Mēs ar māsu pieteicāmies un kursu izgājām. 1. jūnijā mums bija kristības.

Kristību diena. No Lienes personīgā arhīva

Protams, nebija tā, ka mana dzīve mainījās pilnīgi krasi un uzreiz, ka es metu pie malas ballītes un visu pārējo ikdienas dzīvi. Noteikti tā nebija. Man bija savs priekšstats par Dievu, un ļoti patika visas Alfa kursa lekcijas. Lika daudz ko padomāt, arī atcerēties kaut kādas situācijas, kurās tu ieraugi, kur Dievs ir bijis blakus. Bija iespēja piedalīties nākamajā Alfa kursā kā palīgam. Izdomāju, ka es to gribu darīt, jo man tā vide patika. Jau Alfa kursa laikā sāku nedaudz iet uz dievkalpojumiem, vispirms uz ceturtdienu dievkalpojumiem sešos vakarā. Tās ir 45 minūtes, un man patika, jo bija sajūta, ka neviens nebāžas virsū. Pusotru stundu ilgais svētdienas dievkalpojums likās par garu.

Ar laiku tomēr sāku iet arī svētdienās, jo varēju satikt Alfa kursa dalībniekus un cilvēkus no komandas. Bija sajūta, ka esmu mājās. Pēc pirmā Alfa kursa mainījās mans priekšstats par to, ka es negribētu laulāties baznīcā. Tagad zinu, ka gribu laulāties tikai baznīcā. Tā bija mana pirmā prāta izmaiņa. Tā es sāku iesaistīties Alfa kursā kā palīgs, un arī tagad kalpoju Alfa kursā.

Pirmais gads pagāja tāds, kurā tu it kā esi ar Dievu, bet it kā neesi ar Dievu. Aizej uz dievkalpojumu, bet piektdienā aizej uz ballīti. Vai arī aizeju pie draugiem ciemos, un tad ar vīna glāzi rokā — vienu, otru, trešo — stāstu to, cik Alfa ir forša un Dievs vispār arī ir diezgan labs. Beigu beigās sapratu, ka tas viss īsti neiet kopā.

Vārdi un draugi

Naktsklubā biju strādājusi ilgi, un tur komandā bija daudz krievu valodā runājošu cilvēku, kas vienmēr ļoti labi lamājās. Arī es šos izteicienus un rupjos vārdus ikdienā pielietoju. Sāku sevī pamanīt, ka, tiklīdz pateicu kādu lamu vārdu, man sirdī bija sajūta, ka tas izklausās tik neskaisti! Pirms tam nekad nebiju to iedomājusies. Dievs man parādīja no malas, ka tas tiešām izklausījās pretīgi, ka meitene var tā runāt. Tā bija pirmā lieta, kas manī tika izmainīta tik ļoti krasi. Vairs nevarēju pati izteikt šos lamuvārdus, un tad, ja biju kādā kompānijā, kur šie lamu vārdi tika pielietoti, man likās, ka manas ausis žvingst. Tad es sapratu, ka tā ir vide, kurā vairs negribu būt; ka tas nav tas, kas man patīk un ko es gribētu savā dzīvē darīt tālāk. Daļa cilvēku vienkārši pazuda no manas dzīves. Nevaru teikt, ka es kādu tīšām būtu raidījusi prom. Drīzāk tas notika pats no sevis, jo es vairs nebiju tāda, kāda es biju iepriekš. Es vairs negribēju lamāties.

Ar laiku arī alkohols man vairs negaršoja. Aizbraucu ciemos pie draugiem ar vīna pudeli līdzi, un es iedzeru to vienu malku, un es saprotu, ka nepatīk man vairs ne tas vīns, ne kas cits tādos apjomos. Tad man kļuva skaidrs, ka arī tas manī tiek mainīts. Ir lietas, kas neiet kopā ar Dievu. Kā sacīts — atmet savu veco dzīvi un ietērpies jaunajā. Man bija jāizdara izvēle, vai es to gribu darīt, jo arī iepriekšējā dzīvē pirms ticības Dievam man bija svarīgi, ko par mani domāja cilvēki — kā es izskatos, kā pret mani izturas, ko par mani domā. Arī par to es biju domājusi, ka man tagad vairs nebūs neviena drauga, jo visi mani draugi bija tādi paši kā es. Tā arī bija, ka pazaudēju lielāko daļu savu draugu. Palika tikai viens puisis ar savu līgavu, kas bija mani draugi un vēl joprojām ir. Viņi nav kristieši. Meitene izgāja Alfa kursu Domā. Viņu dzīve nav tā mainījusies, bet viņi mani pieņem tādu, kāda es esmu. Viņi zina, ka es ticu Dievam, un es viņiem šad tad pastāstu kaut ko par Dievu. Man nav problēmu pie viņiem būt, un viņi man nepārmet, ka es ar viņiem vairs neballējos vai negribu iedzert. Viņi bija vieni no tiem, ar kuriem mēs ik pa laikam satikāmies un iedzērām, un sarunājāmies. Tagad mūsu tikšanās reizes ir pilnīgi citādas — ar tēju. Viņi man ir tādi sirdsdraugi.

Kopumā tomēr paliku bez draugiem. Es to nevienā mirklī nepārdzīvoju, jo man sirdī bija tā sajūta, ka tādu dzīvi es vairs negribu. Varbūt kādam likās, ka es tagad tēloju baigo kristieti, jo es nedzeru, bet tas bija pilnīgi nepiespiesti, jo es tiešām negribēju to darīt.

Man vienmēr ir prieks un pateicība Dievam par to, kādu Viņš mani ir radījis, kādu Viņš mani ir mainījis un kādu Viņš vēl joprojām mani veido.

Ziemsvētku vakars Doma baznīcā 2015. gadā. U. Muzikanta foto

Mani priekšstati par dzīvi un manas dzīves vērtības mainījās — ne par simt procentiem, bet man pirmajā vietā vairs nav karjera un izaugsme. Tas arvien, protams, ir svarīgi, jo Dievs mums ir dāvājis prātu un gudrību, lai mēs to lietotu, nevis noliktu kaut kur plauktā, domājot, ka Dievs mums iedos visu arī tāpat. Viņš mums ir devis šo veselo saprātu, lai mēs domātu. Man dzīvē parādījās tādas primāras vērtības, ka gribas veidot attiecības ar Dievu, būt Viņa tuvumā arvien vairāk, lūgšanās un Vārda lasīšanā, klausīties izglītojošas lekcijas saistībā ar Dieva Vārdu. Tas ir tas, kur sajūtu dzīves piepildījumu. Neatkarīgi no situācijas dzīvē, darbā, attiecībās es izjūtu Dieva tuvumu. Viņš man ir līdzās, lai vai kas notiktu, arī brīžos, kad šķiet, ka esmu viena. Tam visam var iziet cauri. Esmu priecīga par visu, kas ir manā dzīvē, jo es uzskatu, ka vērtība nav tajā, cik tev ir cilvēku apkārt, bet vērtība ir tajā, cik daudz tu ar saviem līdzcilvēkiem vari runāt par to, kas tev ir svarīgs. Man patiesi svarīgs ir Dievs, un es priecājos, ja man ir kaut vai viens cilvēks, ar kuru es varu parunāt par Dievu. Un viņu ir vairāk nekā viens. Vērtība nav masā, vērtība ir kvalitātē. Tā es mēģinu turpināt savu dzīvi ar kvalitātes zīmi.
Priecājos, ka manā ģimenē kristietība ir ieņēmusi svarīgu vietu, jo arī mana māsa ir kļuvusi par kristieti caur Alfa kursu. Arī mana mamma, kura bērnībā gan bija kristīta, bet netika iesvētīta, gāja Alfa kursu — mēs ar māsu viņu pavilkām. Tā tas izvērtās, ka gan man, gan māsai ceļš gāja caur šo sievieti Jelgavā, un mammai caur mums ar māsu. Mums gan bija problēmas ar vecomammu. Viņa mums pārmeta, ka esam tādas svētās palikušas, jo viņa taču zina, kādas mēs esam bijušas. Bet es ticu, ka arī vecāsmammas ceļš var aizvest pie Dieva, jo Dievam visas lietas ir iespējamas. Mums var likties, ka kāds jau nekad mūžā neatgriezīsies, bet Dievam noteikti ir cits plāns katram no mums. Tas ir kaut kas ļoti foršs.
Sievietei Jelgavā mēs ar māsu aizsūtījām vienu ziņu par to, ka mēs pie viņas nekad nebrauksim, bet ar domu, ka mēs sakām paldies, jo viņa mums toreiz parādīja ceļu pie Dieva. Vai tas bija Dieva plāns tajā brīdī, to es nezinu. Neesmu par šiem cilvēkiem un zinu, kā ir Bībelē par to rakstīts, un es ticu, ka ir cilvēki, kas ir savā vietā un ir ar Dievu. Dievs laikam saprata, ka citu ceļu es vienkārši neuzklausītu, jo varbūt kādas zīmes manā ceļā man jau bija gājušas garām. Šis bija citādi, jo to man pateica kāds cits — un vēl tāds cilvēks.

Atvērt acis brīnumā

No Lienes personīgā arhīva

Atskatoties uz to, kāda biju agrāk, varu sacīt, ka es biju egocentrisks cilvēks. Man šķita, ka viss grozās ap mani. Šajā vidē vairumam pasaulīgu cilvēku liekas: pasaule griežas ap to, kas esmu es; es esmu centrs vismaz savā dzīvē, un, lai kas man būtu apkārt, tas ir daudz mazsvarīgāks par mani un manām vēlmēm; es taču esmu tik laba, un es visiem gribu labu, bet pret mani šā un tā. Protams, katram ir plāns savai dzīvei. Es biju izdomājusi, kas es gribētu būt un kas es noteikti negribētu būt. Tā nu tu dzīvo tūkstoš kilometru rādiusā uz priekšu, mēģini savu dzīvi saplānot un nebaudi to, kas tev ir dots tagad un šajā mirklī. Nesaku, ka nav jābūt dzīves mērķiem. Tiem noteikti jābūt. Arī sapņi mūs var motivēt. Tomēr tajā laikā tik ļoti koncentrējos uz to, kas man ir svarīgi, uz savām emocijām un sajūtām, uz to, kādai vajadzētu izskatīties nākotnei, ka, manuprāt, palaidu garām ļoti daudzas labas lietas, kuras man bija dotas konkrētā brīdī.

Tagad uz to skatos pilnīgi citādi. Izbaudu katru dienu un to, ka varu piecelties, ka varu atvērt acis un ir jauna diena, varu staigāt savām kājām un iziet ārā, un man nav jāslēpj, ka gribu lasīt Vārdu vai pielūgt Dievu. Tas varbūt izklausās pārspīlēti, bet es esmu iemācījusies ieraudzīt visās lietās kaut ko labu — ar domu, ka Dievs šo situāciju pārzina labāk, un es zinu, ka arī šajā situācijā Viņš man iedos vai nu risinājumu, vai mierinājumu, vai kādu pamācību, vai atziņu, vai atklāsmi. Tā dzīvojot, man katra diena ir kaut kas ļoti liels un brīnišķīgs.

Katra diena ir brīnums.

Katru dienu es pamostos ar to, ka esmu atkal atvērusi acis brīnumā. Mums ir tik ļoti pašsaprotami, ka es varu elpot, varu staigāt, man ir ēdamais, jo man ir darbs. Šajā laikā, kad esmu ar Dievu, Viņš man ir arvien vairāk iemācījis novērtēt arī šīs parastās, ikdienišķās lietas, un es cenšos tā dzīvot. Zinu, ka arī tagad es tik daudz kļūdos, tik daudz klūpu un krītu. Ar savām cilvēciskajām emocijām pārņemu visu sevi. Neesmu no tiem cilvēkiem, kuri var pateikt “man Dievs teica”, vai “mani Dievs uzrunāja”. Noteikti nē, jo man pašai ir problēmas ar to, ka es bieži nedzirdu, ko Dievs man saka. Nevaru teikt, ka esmu labs piemērs, kā to sadzirdēt. Bet iekšējās sajūtas ir tādas, ka liekas, ka Dievs grib ar kādām lietām izvest tevi kaut kam cauri un atkal kaut ko jaunu parādīt. Lai cik būtu slikti, es vairs nekoncentrēšos uz to slikto. Tieši otrādi — saskatīšu tajā kaut ko labu, jo es zinu, ka pāri visam tam ir Dievs, un Viņš to visu redz un zina, kāpēc tam ir jānotiek. Ir paļāvība sirdī, ka Viņš var izvest cauri jebkurai situācijai. Tas ir kaut kas tāds, ar ko es cenšos katru dienu staigāt. Tā man dzīve iet uz priekšu kopā ar Dievu, kas ir daudz foršāk nekā būt kopā ar savu ego.

Raksts sagatavots, izmantojot TUVUMĀ.lv veidotā radio raidījuma “Savienots” 10.02.2021. epizodē dzirdamo sarunu ar Lieni Baltgaili. Liecība ir rediģēta, lai nodrošinātu īsumu, saprotamību un lasāmību. Raidījumu vari noklausīties iegultajā atskaņotājā (augstāk) vai Apple Podcasts, Spotify un HearThis. Ja arī Tu vēlies publicēt savu liecību, pārdomas, recenziju vai kādu cita veida rakstu, raksti uz tuvuma@tuvuma.lv!