Izpēte

Zaimošana vai demonstrētas sāpes? Viedokļi par izstādi “Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē” Marka Rotko mākslas centrā

28. oktobrī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā tika izstādīta igauņu keramiķa Sandersa Raudsepa personālizstāde “Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē”, kuras dēļ izcēlās skandāls. Vairākas reliģiskas un nevalstiskas organizācijas izteica nosodījumu par vairākiem mākslas darbiem, saskatot tajos Dieva zaimošanu un tādu saturu, kas jāliedz brīvi apmeklēt bez vecuma ierobežojuma. Līdz ar iebildumiem un vietējo politiķu iesaistīšanos vairāki darbi no izstādes tika izņemti, taču vēlāk citas organizācijas (piemēram, Muzeju biedrība) uzstāja, ka ir pārkāpts Satversmē noteiktais, ka Latvijā nepastāv cenzūra, un aicināja darbus izstādīt atkal.

Apkopojām dažus atšķirīgus viedokļus, kā arī pārpublicējam paša mākslinieka komentāru.

Fotoattēla apraksts nav pieejams.Jurģis Klotiņš, valsts prezidenta padomnieks, “Nacionālās apvienības” politiķis, ”Baznīcu nakts” organizētājs savā ”Facebook” profilā ierakstījis:

Runa ir par svētu simbolu aizskaršanu un zaimošanu. Taču arī par cilvēka cieņas aizskaršanu. Kādi saka un sacīs: “Māksla, svētā mākslas brīvība pāri visam! Jūs esat cenzori! Tā nedrīkst demokrātiskā valstī!”

Bet atļaujiet uzdot Jums tādu pārdomu jautājumu: “Vai Jums ir kaut kas svēts Jūsu dzīvē, Tavā dzīvē? Varbūt Latvijas simboli – Valsts karogs, Brīvības piemineklis, Valsts himna. Varbūt Jums svēti ir dzīvnieki (piemēram, dziedātājputni), vide kopumā, ekosistēma kā tāda? Kā Tu justos, ko Jūs domātu, ja kāds “mākslas brīvības vārdā” aizskartu un zaimotu to, kas Tev vai Tavai kopienai ir svēts? Tu sakostu zobus, klusētu, paciestu, jo taču – viņi “lielie eksperti” saka, ka tā var, tas ir pieļaujami…?”
Bet varbūt tomēr ir jāuzdod eksistenciāls jautājums: “Vai cilvēks vispār var dzīvot jēgpilnu dzīvi, ja viņam pilnīgi nekas vairs nav svēts? – Tāds, kā priekšā izjūt bijību, tāds, kas norāda nepieciešamās robežas cilvēka brīvības iespējām, lai cilvēka brīvība nekļūtu pašiznīcinoša, bet īstenotu savu potenciālu cilvēka cienīgi?”
Cits jautājums: “Kas īsti pamato to, ka autora – radošā aktīvista – tiesības uz savas radošās aktivitātes izpaudumiem ir augstāk liekamas par cilvēku kopienas tiesībām uz viņas pamatvērtību neaizskaršanu?
Kāpēc mēs “virināšanu” uzskatām par psihiskas slimības simptomu, bet vīrišķo orgānu eksponēšanu aiz nosaukuma “mākslas darbs” – to mums cenšas pasniegt kā “mākslu”?”
Papildus tam: es uzskatu, ka igauņu autora radošās aktivitātes izpaudumi pauž arī necieņu pret vīrieša ķermeni. Līdz ar to arī aizskar cilvēka cieņu. Ikviens cilvēks taču ir ķermeņa un intelekta substanciāls veselums, vai ne tā?
Jautājums mediju satura redaktoriem: “Vai Jūs varētu, lūdzu, ne tikai pārmest cenzūru vietā un nevietā, bet arī Latvijas cilvēkiem darīt plašāk zināmu to, ka mākslas un estētikas teorētiķi un filosofi nebūt nav vienisprātis par to filosofiski sarežģīto jautājumu, proti, vai māksla var atļauties visu un joprojām tikt saukta par “mākslu”, vai tomēr ir robežas, kuras pārkāpjot, autora radošās domas izpaudums vairs nav māksla?”
[..]
N.B.! Šeit paustais ir mans personīgs un politiķa viedoklis. Lūdzu, to nesaistīt ne ar vienu organizāciju, kurā es ieņemu kādu amatu.”
Fotoattēla apraksts nav pieejams.Aidis Tomsons, LR1 žurnālists: ”Ja manu bērnu būtu izvarojis priesteris-pedofīls, iespējams, Daugavpils muzejā izņemtais eksponāts vistiešāk atklātu manas sirds sāpes. Es nezinu, kā es ar šādām sāpēm tiktu galā. Es gan mākslas jomā esmu pilnīgs profāns, tāpēc nespēšu neko vairāk komentēt, taču man liekas, ka visu nosaka manis nolasītais vēstījums. Personiski man Kristus krusts ir svētums, un pirmā reakcija, redzot eksponātu attēlos (Daugavpilī izstādē neesmu bijis) liek riebumā saviebties. Bet
tas izprovocē mani domāt par to ļaunumu, kāds šajā pasaulē baznīcas un Kristus vārdā ir izdarīts, un man jāsecina, ka pārāk bieži Kristus ir aizvietots ar dzimumorgānu.”
Fotoattēla apraksts nav pieejams.Sandra Vensko, rakstniece komentārā ”Facebook”: ”Ja vīriešiem patīk vērot savus vai cita dzimumorgānus, tā ir māksla. Oriģinālāk būtu uzlikt sieviešu dzimumorgānus, tad to dēvētu par feminismu. Tā vai savādāk, māksla ir un būs pārspriedumu krustugunīs. Visforšākā līdz šim, ko esmu kā bērns skatījusies, ir ilustrācija Andersena pasaku grāmatai “Princese uz zirņa”. Ilustrācija pasakai par kailo karali. Tādai jābūt mākslas iedarbībai – ja nu ko, bet Andersena kailo vīreli, jeb pašsevitīksminošo karali rozā vākos ietērptajā grāmatā, atceros reizēs, kad gribas sacīt, nē, tā nav māķsla vai tā ir māksla. Karalim bija baisi liels, krunkaini sārts vēders un daudz glaimojošu kalpu apkārt. Tikai kapos nevajag krustiem piekarināt neko lieku.
Māksla ir radīt brīnumu un ar to šokēt – labā vai sliktā nozīmē.
Krustam taču ir daudz senāka nozīme, tas nāk no tālas senatnes un daudziem tik tāla atmiņu virtene nesniedzas. Arī putnubiedēklis ir krusts un dievnamā Jēzus ir redzams piesists krustā. Un ir Māras krusts. Varētu to neaiztikt un neaiztikt krustu, kas visu kristīgo pasauli apvieno kopīgās lūgšanās par gaismu. Spogulī jau redz katrs savu kailumu.”
Pats mākslinieks Sanders Raudseps ”Instagram” ierakstīja (un pārpublicējam tulkojumu no raksta apollo.lv):

Skandalozā skulptūra, īsi saukta par “Dicksus”, ir viena daļa no no skulptūru grupas ar nosaukumu “Tavs alternatīvais Jēzus”. Šis konkrētais eksponāts ir par sabiedrību, kas dzīvo paralēlā visumā. Viņi pielūdz pie varas esošos, kuri ar iebiedēšanu un nežēlīgiem paņēmieniem īsteno savus personiskos mērķus. Viņus raksturo bezkompromisa sacensības gars, augstas ambīcijas un alkas pēc diženuma. Kopā ar egocentriska uzvedību šīs ir īpašības, kas parasti tiek saistītas ar vīriešu dzimuma pārstāvjiem. Lai parādītu drosmi un iekšas, mums ir “jābūt ar pautiem” vai “jārīkojas kā vīrietim”. ..Tāpēc dzimumloceklis.

Ironiskā kārtā esmu saņēmis uzslavas par to, ka “man ir pauti”, lai šādu darbu ievietotu izstādē. Man arī teikts, ka, to darot, esmu īsts “krāns”.

Pienācis brīdis, kad šis mazais baltais dzimumloceklis uz krusta zināmai cilvēku grupai licis sašust un justies neērti.

Cilvēkiem, kuri ir sūdzējušies un pauduši dusmas, ir visas tiesības justies aizvainotiem, kā to varēja gaidīt, bet kas nebija paredzēts.

Mans nolūks bija sākt sarunu un pievērst uzmanību dažām mūsu sabiedrības liekulības izpausmēm.

Izskatās, ka tas ir nostrādājis, bet man negaidītā veidā.

Šo skulptūru lika cenzēt vīrieši, kuri ir mēģinājuši iegūt varu pār Marka Rotko mākslas centru ar iebiedēšanu un brīdinājumiem par turpmākajiem ierobežojumiem nākamajās izstādēs.

Apsveicu! Jūs darāt tieši to, ko sevī iemieso šī skulptūra.

Man ir vienalga, vai šī skulptūra galu galā tiks novākta, jo tā ir lieliski sasniegusi savu mērķi. Es vairāk bažījos par citiem māksliniekiem, kurus šī situācija varētu ietekmēt. Padodoties viena agresora pavēlei, jūs atverat slūžas turpmākai cenzūrai, kad kāds cits mākslas darbs var šķist kādam aizskarošs.

Man jāatzīst, ka man radās šaubas, vai man vajadzētu to izstādīt, zinot, ka tas varētu nokļūt internetā, un ne labā nozīmē. Mūsdienu “atcelšanas kultūra” ir iemācījusi mūs būt uzmanīgiem ar savām domām un darbībām, bet es negribēju, lai mani iespaido bailes.”

IESAKĀM

Atgādinām, ka izstādē redzamo darbus savā 18.novembra sprediķī pieminēja arī luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags.

https://tuvuma.lv/dzivibas-cela-abas-puses-arhibiskapa-jana-vanaga-spredikis-valsts-svetkos-video/

Aicinām izlasīt vai noklausīties arī agrāk publicētu diskusiju par līdzīgu gadījumu, kad sabiedrības strīdus izraisīja mākslinieka Kristiana Brektes zīmētais murālis uz Rīgas 40.vidusskolas sienas:

Kādai jābūt mākslai? Diskusija par murāli “Veltījums Džemmai Skulmei”

Aija Volka
Aija ir nodibinājuma ''Kristīga dzīvesveida izpētes fonds'' un fonda uzturētā medija ''Tuvumā'' dibinātāja. Aijas vīzija ir ar medija ''TUVUMĀ'' palīdzību savest kopā cilvēkus, lai nestu mieru Latvijā, Eiropā, pasaulē. Ieguvusi bakalaura un maģistra grādu komunikācijas zinātnē (LU SZF), specializējoties žurnālistikā, mediju ētikā. Šobrīd ir ceļā uz otro maģistra grādu bibliotēkzinātnē, pētot informācijpratību, tostarp – medijpratību. 2010.gadā ieguvusi Žurnālistikas cerības balvu par pētniecisko žurnālistiku. Sevi par kristieti uzskata kopš agras bērnības, kristījusies 16 gadu vecumā Rīgas Āgenskalna baptistu draudzē. Šobrīd ar vīru un trim dēliem dzīvo Ventspilī. Vairāk: aijavolka.lv
Next Article:

0 %