Vai Ziemassvētkos Jēzu Kristu aizstās Grinčs?

Dienu pirms Pirmās Adventa svētdienas Ventspils Lielajā laukumā tika iedegta lielā egle. Pasākuma pārsteiguma viesis, kas bija ieradies iepriecināt bērnus, bija Grinčs.

Nebiju klāt pasākumā, un tikai, spriežot pēc sociālajos tīklos ievietotiem video, ”grinča stilā” paburkšķēšu: nu vai ziniet, ir nu gan Ziemassvētku stāsts aizgājis tik tālu – Jēzu Kristu, kurš dzima Ziemassvētkos, aizstāj vairs nevis komercializētais Ziemassvētku vecītis, bet vecīši bijuši pat vesels bars uz skatuves, un kā teju centrālais pārsteiguma tēls: dāvanu zaglis Grinčs.

Pilsētā runā, ka Grinčs ticis samīļots, un tad nu viņam atmaigusi sirds, un samierinājies: Ziemassvētkiem ļaus šogad notikt. Tātad, galvenais ir samīļoties: mīlestība, kopība. Tad būs dāvanas.

Diemžēl jāatzīst: kādu laiku iepriekš biju nokļuvusi tik tumšā ielejā, ka nekur apkārt neredzēju gaismu. Pilnīga bezcerība. Pat nepārstājot ticēt Dievam. Smeldze tādā brīdī ir tik smaga, ka šķiet: labāk būtu ātrāk nokļūt pie Dieva, Viņa gaismā. Ja vien viņš pieņems pie sevis. Ja ar savām tumšajām domām nenonākšu ellē… Emocijas, kas tādā brīdī tirda, ir graujošas: vilšanās sevī, savā dzīvē, savos sapņos, savās spējās. Dienas rit viena pēc otras, un tu brīnies, kā tas var būt, ka agrāk tik ļoti stresoji par katru ”pazaudētu minūti”, jo darbi dzina darbus, katra iespēja bija kā tramplīns uz jaunu iespēju, un tā šķiet, ka tu kāp un kāp, un kāp, un kāp…

Un tad attopies, ka trepes atbalstīji pret nepareizo sienu*, un krīti lejup. Un esi kaut kur pašā apakšā. Jāsāk viss no nulles. Bet nav spēka. Nav vēlmju. Nav pat stress par to, ka laiks aiztek. Jo tu taču nevienam neesi vajadzīgs. Neviens pat nav pamanījis, ka tu visu dienu tieši neko neizdarīji, kaut arī bija laiks, kad tu to stundu laikā būtu izdarījis to, ko ”vidējais latvietis” – pa mēnesi. Visa tava pašpārliecība ir saplīsusi kā ziepju burbulis.

Nebija vērts nevienam neko pierādīt. Nebija vērts censties. Ar šādām domām sevi smacē līdz paliec bez elpas. Tad ir jādodas ārā, – un tu nesies neprātīgi kaut kur nesaprotamā virzienā, kaut kur…. Kaukt uz mēnesi. Pa miglu atceries, ka bija laiks, kad katrs saules stars bija kā sveiciens no Dieva. Bet tagad tu esi nonācis tumsā. Un tik skaudri redzi savu ēnas pusi, kas pašam riebjas…

Kādi vēl Ziemassvētki… Kādas dekorācijas… Kādas dāvanas… Kādi apsveikumi…. Pat cilvēku pārpildīta baznīca nešķiet kaut kas piemērots tavai situācijai, kad esi iekritis tumšā ”cellē” Dievu lūgt. Izmisīgi jautādams: KĀDS IR TAVS PLĀNS MANAI DZĪVEI? Uz kuru pusi man tagad stutēt trepes jaunam kāpienam? Vai arī turpmākais dzīves gājums būs kaut kur uz leju, vai pa apli, vai zigzagā, vai atpakaļgaitā?…

Nāk prātā arī draudzeņu stāsti par Ziemassvētku tumšo pusi. Kādai Ziemassvētki saistās ar mātes nāvi, un kopš tā laika viņu traumē eglītes… Ne reizi mājās nav egle, kaut arī ģimenē ir mazi bērni. Ģimene ir dedzīgi kristieši, un draudzene ar vīru ir vienojusies, ka Ziemassvētkos galvenais nav ne rotājumi, ne dāvanas, bet tikai un vienīgi Jēzus Kristus, tāpēc viņi svin Ziemassvētkus atšķirīgi. Piemēram, uzaicina pie svētku galda kādu vientuļu cilvēku, kam nav, ar ko būt kopā.

Vēl kāda draudzene stāsta: viņai nav ne jausmas, ko darīs šajos Ziemassvētkos. Nav vīra, bērnu, nav vecāku. Varbūt pie māsas, bet agrākais draudzīgais kontakts pēdējā laikā pagaisis…

Vai patiešām Jēzus Kristus piedzima šajā pasaulē, lai mēs, kristieši, Ziemassvētkos lauztu savas sirdis, plosot sevi vientulībā?

Filmā par Grinču bija stāsts par bērnības traumu, kas radīja vēlmi atriebties.

Grinčs tika ”atgriezts dzīvē” – kur ir citādā pieņemšana un dāvināšanas prieks.

Starp citu, dāvanas var būt kā viena no mīlestības valodām**.

Bet ir vēl citas iespējas, kā izpaust mīlestību, un varbūt tieši tādas dāvanas ir vērts sagatavot šajos Ziemassvētkos:

• labi vārdi (pasaki paldies par katru it kā pašsaprotamu lietu- nebaidies, ka otrs paliks lepns; tu viņu ar labiem vārdiem tikai celsi un iedrošināsi);
• kopā kvalitatīvi pavadīts laiks (neejiet uz kino vai teātri, kur vērot citus, un blakus sēdošo turpināt ignorēt; – izdomājiet, kā darīsiet kaut ko tā, lai varat viens otram ieskatīties acīs, pārmīt vārdus; gūt kopīgas emocijas);
• labi darbi (iztīri otram automašīnu, pagatavo rīta kafiju, notīri zābakus vai ko citu, – parādot savu vērību un rūpes);
• pieskārieni (samīļo, iedod buču uz vaiga, papliķē pa plecu, sabužini matus vai kā citādi parādi savu silto sirdi).

Nu re, un beigās jau nonācām atpakaļ līdz tam, ka nekas nepareizs: samīļot Grinču. Arī tā var būt kā ”dāvaniņa” kādam, kurš īgņojas. Bet, kur te paliek kristīgā vēsts?

Jēzus Kristus diez vai piedzima tāpēc, lai Jāzeps un Marija nebūtu vientuļi, vai tāpēc, lai tie tiktu austrumu gudro apdāvināti… Viņš piedzima, lai mainītu pasaules paradigmu,- kā tagad moderni saka.

Paradigma ir ”konceptuāla pamatsistēma, problēmu izvirzīšanas, formulēšanas un risināšanas modelis, kas dominē noteiktā vēsturiskā periodā” (avots: tezaurs.lv).

Pirms Kristus bija Vecās Derības paradigma. Dievs bija ļoti prasīgs no cilvēkiem, kuri nu nekādi neprata būt gana labi, un viņu dzīvesveids mūždien aizgāja šķērsām… Jēzus Kristus piedzimšana atklāja it kā vienkāršāku pieeju: aizliegumus, kas bija formulēti 10 baušļos, ietvert pavisam vienkāršā, pozitīvi virzītā formulējumā:

mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.

(Mateja evaņģēlijs 22.nodaļa; 37.-39.pants).  Jeb: tuvāk Dievam – tuvāk cilvēkiem (medija Tuvumā.lv sauklis).

Diemžēl kristiešu dzīvē bieži vien pietuvošanās cilvēkiem nozīmē arī to, ka mēs sajūtam cilvēku ”smaku”, ieraugām grumbas un pumpas, niķus un stiķus, un sazin ko vēl atklājam. Un paliek grūti. Pavisam grūti mīlēt.

Arī, iepazīstot savas personības dziļākos slāņus, var palikt arvien grūtāk sevi mīlēt. Un tad ir jāiemācās samierināties ar to, ka es esmu tāds, kāds es esmu, jo Dievs ir darījis visu to labāko, lai mani radītu.

Pieņem to! Satver to! Un pirms domā par sevis dāvināšanu citiem, pieņem pats sevi kā Dieva radītu! Un tad dodies tālāk: turp, kur Svētais Gars Tevi mudinās iet. Pat, ja tas nav uz augšu, bet uz leju, pa apli, zigzagā vai atpakaļ… piemēram, mājās.

Jēzus Kristus nāca, lai ikvienu atbrīvotu no visu grēku nastām, un lai mums nav jābaidās nonākt ellē.

Notici, ka kristieši visā pasaulē sirsnīgi Dievu lūdz, lai tu, es un citi – piedzīvojam patiesi sirsnīgus un gaismas pilnus Ziemassvētkus! Svētkus, kad izjust kaut mazu kripatu no paradīzes. Varu apliecināt, ka manā dzīvē gaismu atgrieza trīs cilvēkbērnu kopīga lūgšana, kam bija efekts jau pēc dažām stundām. Par šo lūgšanu pat nezināju, bet tagad jūtu pienākumu apliecināt, ka Dievs ir mīlošs un brīnumains. Vienmēr.

Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Jēzus Vārdā, tur Jēzus ir viņu vidū. (Mateja evaņģēlijs, 18.nodaļa 20.pants).

* Iesaku izlasīt Ričarda Rora grāmatu ”Kritiens augšup”– salīdzinājums par trepēm ņemts no grāmatas

** Iesaku izlasīt Gerija Čepmena grāmatu ”Piecas mīlestības valodas”