Liecības par Dieva tuvumu. Autobiogrāfijas “Izredzētais. I Valentine” recenzija (+VIDEO)


847
Vai spējat noticēt, ka kāds cilvēks savas dzīves laikā var turpat 50 reizes nonākt līdz dzīvības un nāves robežai,  50 reizes par mata tiesu izglābties no nāves?  Kaut ko tādu iedomājoties, gribas domāt   par “laimes krekliņu” vai īpašu izredzētību. Tieši tā, pārvērtējot  savu dzīves gājumu, par sevi saka sludinātājs, rakstnieks un uzņēmējs Vjačeslavs Kostigovs, kurš nesen klajā laidis autobiogrāfisku grāmatu “Izredzētais. I Valentine”.  Šoreiz tas nebūt nav teikts pašpaaugstinoties pār līdzcilvēkiem, bet gan dodot godu Dievam, jo katra šīs grāmatas lappuse ved tuvāk izpratnei, cik patiesi ir Svētajos Rakstos ietvertie vārdi, ka katrs mūsu mats ir skaitīts un katra mūsu diena ir bijusi jau zināma pirms to nebija nevienas.

Ar grāmatas autoru Vjačeslavu iepazinos pirms aptuveni 12 gadiem Latvijas Kristīgajā radio, kur diendienā strādāju. Toreiz Kristīgā radio telpās tika plānoti pirmie lielie Ģimenes svētki, kuri apvienoja visas konfesijas un neskaitāmas ģimenes no visas Latvijas. Vjačeslavs bija šo svētku izpilddirektors. Toreiz pat nenojautu, ka pāris dienas vēlāk iepazīšos ar viņa dēlu Rihardu un dažus gadus vēlāk mēs ar Rihardu laimīgi apprecēsimies. Tolaik, nezinot Vjačeslava uzvārdu, nodomāju, ka viņš ir viens no krievu mācītājiem, kas nāk uz “Vakara svētbrīžiem”. Manas domas par viņu kā sludinātāju “materializējās” un kļuva par realitāti pēc dažiem gadiem, kad viņš tiešām sāka kalpot Dievam kā sludinātājs un Dieva Vārda skaidrotājs. Jaunizdotās grāmatas lappusēs to smalkāk apraksta pats Vjačeslavs. Izrādās, viņa māmulīte gadu gadiem Dievam lūgusi un gavējusi par to, lai viss viņas nams reiz kalpotu Tam Kungam.

“Mamma par mani lūdza Dievu, kurš lēnām un mērķtiecīgi sāka sūtīt manā ceļā Savus vēstnešus.” (V. Kostigovs)

“Izredzētais. I Valentine” ir  stāsts par dzīves gājumu un ceļu pie Dieva. Hronoloģiskā kārtībā sakārtotās liecības atklāj neticamus, traģiskus un reizēm arī humoristiskus dzīves atgadījumus, sākot no 1947. gada līdz 2015. gadam. Slīkšana, suņu uzbrukumi, nenotikušas auto avārijas, biznesa grūtības, smagas ārstu diagnozes. Liecības atklāj skarbo līdzās pastāvošo mūžīgo cīņu starp Sātana meliem un maldiem un Dieva klātesošo mīlestību. Lasot piedzīvoto, lasītājam ir dota dziļi personīga iespēja vilkt paralēles ar savu dzīvi, notikumiem tajā un atbildēt uz jautājumiem, kas kādu brīdi atlikti. Grāmata sarakstīta viegli uztveramā valodā, bieži sastopams humors, jo autors nebaidās pasmaidīt par sevi un piedzīvotajiem dzīves līkločiem.

“2014. gadā man pienāca brīdis apstāties un ieskatīties savā dzīvē. Tas bija ļoti nopietns iemesls. Katrs no mums ne vienreiz vien esam “vicinājuši dūres pret debesīm”, it īpaši, kad nepiepildās mūsu iegribas. Es nopietni aizdomājos par jautājumu – kur bija Dievs manā dzīvē tad, kad man bija grūti?” nopietno jautājumu uzdod Vjačeslavs Kostigovs.

Katrs stāsts sākas ne vien ar gada skaitli un īsu virsrakstu, bet to ievada arī  trāpīgi piemeklēta Rakstu vieta. Šķiet, katrs notikums atspoguļo vai pamato kādu Bībeles lappusēs atrodamu pamācību vai Rakstu vietu. Rakstu pazinējiem noteikti būs interesantas šīs sasaistes, kas veidotas Vārdam ar 21. gadsimta dzīves reālijām.

Katoļu priesteris Andris Kravalis, grāmatas prezentācijā uzrunājot klātesošos, norādīja, ka grāmatas autora dzīves stāsts ir pateicības pilns ticības apliecinājums Dieva vadībai viņa dzīvē no pirmajām dienām:

“Grāmata ir autora dialogs ar Dievu, notikumu izvērtēšana, kuros varam ieraudzīt Dieva tuvumu. Lasot grāmatu, es redzēju lielu Dieva vadību, par kuru autors pateicas. Cik skaisti, ja mēs visi tā varētu paskatīties uz savu dzīvi un ieraudzīt, kur un kā Dievs ir svētījis, sargājis un vadījis. Kristus saka, Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība, un ja mēs esam Dieva bērni, mēs vienmēr esam ceļā. Ir labi, ja dzīvojam kā svētceļnieki un kā Dieva bērni. Pagātni mēs atdodam Dievam, nākotne mums vēl ir priekšā, un šis brīdis, kas mums dots, ir  Dieva labvēlība. Šī grāmata ir iedrošinājums ikvienam dzīvot ar pateicīgu atmiņu.”

“Starp septiņiem miljardiem cilvēku pasaulē nav otra tāda kā es,” raksta autors.  Taisnība. Arī mēs, lasītāji, katrs par savu dzīves gājumu noteikti varam ko pateikt, kādu pārsteigt vai nošokēt, jo “mēs visi esam Dieva izredzēti”. Kamēr mēs par to aizdomājamies, ir iespēja ielūkoties lappusēs, kas atklāj daudzus personīgus dzīves pavērsienus autora dzīvē. Vairums no tiem bijuši tepat Latvijā, pārējie – neskaitāmās citās pasaules malās. Kā atzīst Vjačeslavs, viņš zemeslodei apkārt aplidojis gandrīz divas reizes savā mūžā.

2010.gadā Ganā

“Būdams biznesā, es darbojos ar ļoti lielām naudas summām. Ar laiku es sapratu, ka no naudas baudījumu var gūt tikai tad, ja to tērē labdarībai, jo tai nav robežu. Ar naudu mūžīgo dzīvību nevar nopirkt. Nauda padara cilvēku cietsirdīgu, melīgu un aizmiglo acis. Vīri slēpj naudu no sievām un sievas no vīriem. Pat uz ticību Jēzum Kristum cilvēki, kuriem ir nauda, skatās it kā no augšas.” (V. Kostigovs)

Ko nozīmē biznesmenim apjaust, ka izdevumi ilgstoši ir bijuši lielāki nekā ienākumi, un tajā pat laikā piedzīvot, ka pazīstami un nepazīstami līdzcilvēki pieslēdzas un atbalsta finansiāli dārgas operācijas veikšanu? Autors atklāj interesantas un noteikti daudziem pazīstamas sajūtas, kas pārņem, kad no devēja pārtopi lūdzējā. Atkal esam aicināti pārdomāt mūsos esošo lepnību, ar ko Dievs strādā arī šādās situācijās. Vjačeslavs grāmatas lappusēs atklāj savu uzsākto cīņu ar slimību vēzis un atzīstas lasītājam  savas dzīves notikumos, kas, viņaprāt, slimībai ir radījuši labvēlīgu augsni. 38 gadus neslimot un pēkšņi saņemt šādu diagnozi

“Draugs arvien mīl draugu un likstas gadījumā viņu izjūt kā brāli.” (Sal. pam. 17:17)

“Šī 21. gadsimta briesmīgākā slimība, ciešanas un pārdzīvojumi tika pieļauti, lai es neatkāptos un nepazaudētu šīs atklāsmes, nekad nešaubītos par Tā Kunga mīlestību un nekad nezaudētu ticību Jēzum.” (V. Kostigovs)

Autors lasītāju ved izpratnē par lūgšanu nozīmi. Gan gadu ilgajām lūgšanām par saviem pie Dieva neatgrieztajiem tuviniekiem, gan lūgšanām, kas dažbrīd laužas ārā, pat ja prāts nesaprot, kādēļ un par ko, gan par grēku nožēlas lūgšanu nozīmi un tuvošanos Dievam.

Vjačeslavs savā grāmatā atklāj interesantu argumentu vai nerakstīto likumu, ko reiz izmantojis sarunā par Dievu ar vienu savu paziņu, ka “likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības”. Caur atklātām liecībām un sarunām ar neskaitāmiem savā ceļā satiktajiem, autors mudina saprast, cik nopietna mūsu dzīvē ir izvēle sekot Jēzum un tam līdzās – cik nopietnas un mūžīgas sekas ir, ja atsakāmies. Mēs visi esam atbildīgi Dieva priekšā par savu dzīvi un tās gājumu.

Šī ir grāmata, kuru var lasīt divējādi. To var lasīt pa atsevišķiem stāstiem, sadalot pa vairākiem vakariem, var lasīt arī  ne  hronoloģiskā secībā un iegūt katrā   stāstā  patiesības domugraudu. Var arī izlasīt pāris dienās kā brīnišķīgu biogrāfisku stāstījumu.Kādam pirms   grāmatas atvēršanas var rasties jautājums, par ko izredzēts un kurš tad ir izredzēts? Atbilde ir grāmatas stāstos, kas ir kā “cāļa zupa kristieša dvēselei”, un ved uz galveno – aicinājumu uzticēt sevi pilnībā Dievam, atzīt Jēzu Kristu par Glābēju un kļūt par izredzēto, lai būtu kopā ar Jēzu.

“Es ļoti ilgi pretojos Dievam, bet, kad kļuvu par kristieti, es sapratu, ka pirms diviem tūkstošiem gadu uzrakstītās rindas ir patiesas un aktuālas joprojām arī manā dzīvē.” (V.Kostigovs)