Nika Vujačiča seši dzīves “F” un citu iedvesmotāju stāsti konferencē “Unbreakable” (+VIDEO)
16. novembrī ”ATTA” centrā ap 2000 cilvēku, vairumā jaunieši, pulcējās konferencē ”Unbreakable”, kas tika pieteikts kā “lielākais motivācijas pasākums”.
Pasākuma dalībniece Inese Šteina:
“Motivācija ir jēdziens, kas radies no latīņu vārda un nozīmē “iekustināts”. Man šķiet, ka jau atnāšana uz šo pasākumu mazliet iekustināja, jo ar transportu tur nokļūt bija grūti. Tomēr ne neiespējami. Pasākumā piedalījās arī diezgan daudz invalīdu, kuri paši centās tikt galā. Varēja sastapt dažādu konfesiju pārstāvjus, arī kapelānus un priesterus. Diezgan daudz jauniešu bija ieradušies tāpēc, ka viņu firmas vai citas iestādes vadītāji bija uz to mudinājuši, iegādājoties tiem biļetes, kuras nebija lētas, 77 eiro bija lētākās (silver), aizmugurē, priekšējos sēdekļos – gold un dimant.
Vispirms runāja aktrise Zane Daudziņa par to, kā ir jāstāsta sava pieredze, kā jāuzstājas uz skatuves, cik svarīgi ir ticēt, ka sapnis piepildīsies. Patiesi visi deviņi runātāji bija dedzīgi, pārliecinoši un mērķtiecīgi. Par dažiem pastāstīšu.
Latviešu puisis Kārlis Bardelis oficiāli atzīts par sešu Ginesa rekordu ieguvēju, un trīs no tiem neviens vairs nevarēs viņu pārspēt. Nebūdams profesionāls airētājs, viņš laivā sēdējis jau pirms 10 gadiem. Bet 2022. gadā viņš pārairējis pāri Klusajam un Indijas okeānam. Kā tas noticis? Vispirms okeāna ekspedīcijas jāiesniedz Okeāna airēšanas asociācijai Anglijā, tad rezultātus nosūta Ginesa rekordu apkopotājiem un no tiem saņem oficiālu rekorda apstiprinājumu sertifikāta veidā. Jau no bērnības viņam bijis sapnis iekļūt Ginesa rekordu grāmatā. Viņam patīk ceļot apkārt pasaulei bez burām un motora. Protams, tas nav viegli, piemeklē izaicinājumi, grūtības. Airējot pāri Indijas okeānam, viņš nonācis pretstraumē, veselu mēnesi uz vietas. Uz sejas pumpas sametušās, āda no saules nākusi nost, bet viņš saglabājis pozitīvas domas. Mēģinājis katru rītu no jauna: varbūt šodien sanāks tikt mazliet uz priekšu. Neatlaidība un mērķtiecība palīdzējusi, bet tad jauns šķērslis –Somālija, kur vajadzētu piezemēties, taču nav iespējams, jo tur dzīvo bandīti. Lai no tiem izsargātos un saglabātu dzīvību, airējis Somālijai garām pa ūdeni, uz sauszemes nav izkāpis. Neatlaidība, ticība, pozitīva domāšana palīdzējusi sapņus piepildīt.
Ļoti pārliecināja arī Evija Reine – Antarktīdas maratona uzvarētāja, kura jau no trešās klases, kad pirmo reizi izdzirdējusi vārdu ”maratons”, nolēmusi, ka to būtu labi izmēģināt. Viņai paticis skriet krosu arī vecākajās klasēs. Āķis lūpā, bet pagājuši 11 gadi līdz sapnis piepildījies. Studējusi un ieguvusi psiholoģiskās sagatavošanas treneres kvalifikāciju. Magistra darbā pētījusi motivāciju, kāpēc cilvēki skrien. Izrādījies, ka latvieši skrien tāpēc, ka grib parādīt kaimiņam, ka viņi var. Spāņiem tas neesot tik svarīgi, viņi to darot sevis dēļ. Dalības maksa maratonam Antarktīdā augsta: 18 000 dolāru. Lai to nopelnītu, meitene, kura uzskata sevi par patrioti, devusies uz Norvēģiju. Evijai piemīt neatlaidība, mērķtiecība un gribasspēks, viņa var būt piemērs citiem, kā piepildīt savus sapņus un nest Latvijas vārdu pasaulē. Šis bijis 35.maratons. Tulznas, mīnus 15 grādi sals, gandrīz atsaldējusi ausi, bet viņa bijusi laimīga, bet nākošajā gadā grib skriet uz Ziemeļpolu.
Mani aizkustināja arī kāzu un pasākumu vadītājas Anitas Bendikas stāsts, kurai jāaudzina bērns ar smagu invaliditāti. Tas būs ,,mūžīgais bērns”, par kuru jārūpējas 24 stundu garumā un vecāki bieži ,,izdeg”, jo atpūtas iespējas ir ierobežotas. Bērns ne tikai nav attīstījies, nerunā un nestaigā, bet veselība arvien pasliktinājusies. Viņš dienas pavada ratiņkrēslā. Māte ved viņu uz rehabilitācijas nodarbībām, izjādēm ar zirgiem, ir palīgs asistente Gunta, tāpēc vecāki var arī strādāt.
Māris Simanovičs stāstīja par zaļo domāšanu, viņš parstāv Baltijā apgrozījuma ziņā lielāko vides apsaimniekošanas un atkritumu pārstrādes uzņēmumu grupu AS “Eco Baltia grupa”. Viņš ir pārliecināts, ka zaļā domāšana un inovācijas ir ceļš uz ilgtspējīgu nākotni.
Pēdējais uzstājās Niks Vujičičs, kurš ir piedzimis Austrālijā bez rokām un kājām, bet ar neatlaidīgu darbu viņam ir izdevies kļūt par kouču un uzņēmēju. Viņam ir sieva un četri bērni. Skolā viņš ir piedzīvojis mobingu, bērni viņu apsmējuši. Viņš pārdzīvojumos ir domājis par pašnāvību. Iekšēji pārvarējis izaicinājumus, tāpēc spēj iedvesmojoši runāt un aizdedzināt citus sasniegt savus mērķus.
Viņš aicina būt iejūtīgiem vienam pret otru, jo attieksme nosaka visu.
Katrs cilvēks ir pelnījis cieņpilnu attieksmi pret sevi. Niks ir radījis Sociālās emocionālās mācīšanās programmu ar nosaukumu “Attitude ir Altitude”. Tā palīdz cilvēkiem ieviest pozitīvas pārmaiņas ģimenes un darba kolēģu attiecībās. Viņš uzskata, ka ikviens cilvēks spēj pārvarēt grūtības, piedot pāridarījumus, sākt jaunu dzīvi. Niks Vuijičičs aicināja pievērsties Dievam. Kristus spēkā viss ir iespējams.
Patiešam mēs esam radīti ar milzīgu potenciālu. Vai mēs to realizējam? Dievs vēlas, lai izvirzām lielus mērķus un uz tiem ejam. Ir grūti cīnīties, nepadoties, iet kopā ar Dievu. Katram ir savas grūtības, nav neviena bez tām. Dievs mūs motivē. Ir izšķiršanās laiks. Mani šis pasākums iedvesmoja jauniem darbiem.”
Pasākuma dalībniece Dita Pavloviča (ar autores atļauju pārpublicēts no ”Facebook”):
- “”Nika seši “dzīves F” jeb svarīgās lietas augošā secībā, sākot no mazāk nozīmīgās (bet tik un tā nepieciešamas un būtiskas): fun, finance, fitness, friends, family, faith [red. – tulkojumā: prieks, finanses, sports, draugi, ģimene, patiesība jeb ticība Dievam; vēl minēts ”find your dream” jeb atrodi sapni].
- Lieli, ļoti lieli mērķi. Nevajag vēlēties būt kā Īlonam Maskam. Vajag vairāk. Viņam ir apņemšanās aptuveni divpadsmit gadu laikā atrisināt bada un trūkuma problēmas Āfrikā pēc jauna principa.
- Teikt saviem bērniem, ka viņi ir brīnišķīgi, kamēr viņiem no tā paliek slikti, arvien turpināt to teikt.
- Ja tevi par kristīgiem uzskatiem kancelē banka, kopā ar draugiem uztaisi pats savu banku. Ja kancelē ”Youtube”, uztaisi jaunu platformu! (Bāc, kad tā kancelēšanas kultūra beidzot nokancelēs pati sevi!- piezīme no manis).
- Jā, Niks nav nekāds žēlojams nabadziņš, vecāki viņu audzināja par cīnītāju, nevis upuri. Un viņš šobrīd ir ļoti turīgs! Gribi rotaļlietu- izdomā, kā pie tās tikt, viņi teica. Un mazais Niks izdomāja, kā, ar pleciņu stumjot putekļu sūcēju, var uzkopt visu māju, pēc pāris mēnešiem pats nopelnot rotaļlietai.
- Savu “upura kartīti” vari izmantot…bet ļoti, ļoti reti.
- Ja ir kāds, kurš nav par Niku dzirdējis- viņš ir 40 gadus vecs ļoti veiksmīgs uzņēmējs. Viņam ir sieva un četri bērni. Viņš sērfo, skeito, laivo. Jau kopš dzimšanas viņam nav ne roku, ne kāju. Un ticība Jēzum ir tā, kas uztur stipru viņa garu. Mirt viņam nav bail, jo viņš vienkārši turpinās dzīvi pie Tēva debesīs.
IESAKĀM
JAUNĀKIE KOMENTĀRI