Krāsniņas, droni un Bībeles. Kā kristīgie aktīvisti palīdz Ukrainai?

Sākumā ir jautājumi par palīdzības iespējām Ukrainai, taču galvenais ir sākt darīt – ceļā un komunikācijas procesā lietas brīnumaini sakārtosies it kā visa pasaule sadotos rokās, lai palīdzība sasniegtu tos, kam vajadzīga. Šādu atziņu var izdarīt no kristīgo aktīvistu – Ventspils baptistu draudzes locekļa Kaspara Ašnevica un amerikāņu misionāra Garija Lansdovna stāstītā “Kristīgā dzīvesveida izpētes fonda” rīkotajā diskusijā janvāra beigās Ventspils augstskolas bibliotēkā par palīdzības iespējām Ukrainai. “Tuvumā” publicē abu aktīvistu iespaidus par pieredzēto un paveikto, atbalstot Ukrainu.

Krāsniņas, droni un Bībeles

“Ukraina man galvenokārt saistās ar mūziku,” teic G.Lansdovns. Viņš vēl pirms kara iepazinies ar kādas smagā roka grupas dalībniekiem no Ukrainas pilsētas Luckas. Kad sācies karš, viņš sapratis, ka vēlas doties palīdzēt Ukrainai, un no ASV ieradies Latvijā. “Tobrīd man bija plāns doties uz Ukrainu, sāku stāstīt draugiem par šo domu. Viņi nevarēja doties palīgā, bet solīja palīdzēt finansiāli, lai varu braukt. Toreiz sapratām, kādas ir konkrētās vajadzības Ukrainai, un draugi sūtīja man naudu,” atminas G. Lansdovns.

Viņš ar sievu Inetu jau 30 gadus darbojas arī starptautiskā kristīgā organizācijā “Jaunatne ar misiju”, un tai ir globāls tīkls – ja nepieciešams iespējams paskatīties internetā, ko organizācija dara dažādās Ukrainas pilsētās, kā arī sazināties ar to pārstāvjiem un lūgt padomu vai piedāvāt palīdzību.

Ukrainā G.Lansdovns bijis deviņas reizes, un viņu iedvesmojušas tikšanās ar cilvēkiem – gan vietējiem, gan tiem, kas palīdz kara plosītajai valstij. “Tu nezini, ko satiksi Ukrainā,” saka G. Lansdovns. Viņš stāsta par satikšanos ar kādu 75 gadus vecu japāni, sauktu par Misteru Fumi, kurš Harkivā gatavo pusdienas un katru dienu pabaro ap 700 cilvēkus. “Viņš Japānā visu pārdeva un kara laikā pārcēlās uz Ukrainu. Es tādu cilvēku vēl nebiju saticis – mēs satikāmies Ukrainā, un tas bija pārsteidzoši,” teic G. Lansdovns.

Bieži vien, atbilstošākais palīdzības veids ukraiņiem noskaidrojies, mēģinot saprast viņu vajadzības. Kāda ukrainiete kādā no ciematiem sūdzējusies par aukstumu, un mazliet vēlāk noskaidrojies, ka ciematā desmit ģimenēm nepieciešamas krāsniņas. “Man toreiz līdzi bija nauda, taču nebija skaidrs mērķis. Devāmies uz noliktavu un iegādājāmies desmit krāsniņas – tik, cik nepieciešams, lai pietiktu katrai ģimenei,” atminas G. Lansdovns. Viņš stāsta, ka reiz līdzīga pieeja bijusi arī citiem ziedojumiem.

“Toreiz mēs teicām, ka varam ziedot piecām šujmašīnām un aicinām ziedot vēl piecas, tādējādi dubultojot ziedojumu, kas arī notika. Līdzīgi bija ar droniem – kāds kapelāns bija jau nosūtījis uz Ukrainu astoņus, bet mēs piedalījāmies vēl ar diviem.”

Protams, G. Lansdovns saticis arī karavīrus un izplatījis viņiem Dieva vārdu. “Arī karavīri grib Bībeli, bet audio versijā, lai varētu klausīties. Viņi bija priecīgi par Bībelēm. Man bija gods kopā ar viņiem pusdienot,” stāsta Garijs.

Satikti daudzi cilvēki no dažādām pasaules valstīm, piemēram, no Kolumbijas un Argentīnas. Kāds no G. Lansdovna sastaptajiem latīņamerikāņiem Ukrainā dzīvo ar savu ģimeni un, kā kapelāns, palīdz brīvprātīgajiem karavīriem no spāniski runājošajām valstīm.

Kā viņš lūkojas uz Ukrainas braucieniem? “Aizbraukt uz Ukrainu man ir privilēģija. Ukraiņi – šie brīnišķīgie cilvēki – mani iedvesmo! Bet viss sākās ar vienu soli. Slava Ukrainai!,”– tā G. Lansdovns.

Garija Landsdovna prezentācija: Support Ukraine 2025.pptx

Kara bēgļus nogādā drošībā

K. Ašnevics uz Ukrainu dažādu ziedojumu kampaņu laikā aizsūtījis vairāk nekā 55 automašīnas. Viņa vectēvs cēlies no Ukrainas, un Pirmā pasaules kara laikā ieradās Latvijā, meklējot patvērumu. Daudzas vasaras bērnībā K.Ašnevics pavadījis pie radiem Krimā vai Karpatos. Kad sācies karš, viņš tam nevarējis noticēt, tomēr sapratis, ka jāmobilizē pieejamie resursi un jāpalīdz.

“Mans draugs, baptistu mācītājs Pēteris Eisāns, kurš vada palīdzības organizāciju, bija piesaistījis Polijā cilvēkus no Latvijas, lai palīdzētu nogādāt kara bēgļus drošībā. Kāds no maniem draugiem iedeva mikroautobusu, un es devos uz Poliju. Pirmais brauciens bija visemocionālākais. Man bija jāved uz Latviju divas neredzīgas sievietes, un pasažieru vidū bija arī vecmāmiņa ar bērnu, kurš bija bez rociņām un kājiņām,” stāsta K. Ašnevics.

Vēlāk jau viņa iniciatīvām pieslēdzās draugi un cilvēki no draudzes. Viņš lēš, ka uz Latviju nogādājis ap 200 cilvēku, kurus vedis ne tikai uz Ventspili, bet arī uz citām Latvijas pilsētām. “Kad lielā bēgļu straume apsīka, mums parādījās sponsori, un varējām vest pārtiku un lietas karavīriem. Mans draugs, kurš sākumā aizdeva mikroautobusu, vēlāk uzdāvināja divus autobusus kādai Ukrainas draudzei. Viņi vēl paspēja ar tiem izvest cilvēkus no Mariupoles,” teic K.Ašnevics.

Laika gaitā viņam un citiem aktīvistiem izdevies secināt, kā iespējams sniegt palīdzību Ukrainai. “Pastāv divi labdarības veidi – kad mēs nospraužam kādu mērķi, piemēram, mēs vācam naudu “ātrās palīdzības” auto. Tad ir otrs veids – kad mums kaut ko piedāvā, piemēram, Ventspils slimnīca mums piedāvāja gultas – tad mēs meklējām, kam tās nepieciešamas” atceras K. Ašnevics.

Ukrainā īpaši cieņā “ātrās palīdzības” auto

Viņš arī palīdzējis uz Ukrainu aizvest vairākas “ātrās palīdzības” mašīnas, un atminas naudas vākšanas procesu. “Es pārdevējam teicu, ka pērku vienu “ātrās palīdzības” auto. Tomēr tās pašas dienas vakarā man piedāvāja nopirkt Norvēģijā par labu cenu vēl vienu. Naudas man tobrīd nebija, taču palūdzu 24 stundas, lai padomātu. Nākamajā dienā man jau pusdienlaikā bija nauda otras automašīnas iegādei,” atceras K.Ašnevics. Vēlāk viņš iepazinies ar brīvprātīgajiem Ukrainā un tad jau sācis saņemt lūgumus pēc automašīnām armijai. Par “ātrās palīdzības” auto ziedojumiem ukraiņiem esot vislielākais gandarījums.

Tāpat K. Ašnevics saņēmis lūgumu iegādāties kravas automašīnu ukraiņu vajadzībām, taču tas bijis brīdī, kad projekti bija iestrēguši un nav bijis naudas. “Nosūtīju informāciju pazīstamam uzņēmējam. Pēc pusotras stundas nauda jau bija savākta, jo uzņēmējs bija uzrunājis savus draugus. Tā bija reize, kad visātrāk savācu naudu,” stāstas K. Ašnevics.

Bijusi reize, viņam zvanījusi darba apģērbu veikala īpašniece. “Viņai mainījās kolekcija, un bija daudz jaunu darba un medicīnisko apģērbu. Zvanīju uz Ukrainu, un saku, ka man ir apģērbs. Tad sarunā iestājās pauze. Sarunas biedrs tālāk stāstīja, ka no rīta zvanīts no tanku remontdarbnīcas – tai ļoti vajagot darba apģērbu, un, tad es to piedāvāju. Toreiz nosūtīju uz Ukrainu kravu 15 000 eiro vērtībā,” atceras K.Ašnevics.

Viņam ir svarīgi, lai būtu atgriezeniskā saiti par ziedoto. “Mans sadarbības partneru loks Ukrainā ir diezgan šaurs, jo tie ir cilvēki, kam es uzticos. Par katru automašīnu saņemu video, un uzzinu kur tā ir nonākusi,” teic K.Ašnevics.

Lasi arī:

“Jubilejas konvojs” – 50. automašīna ar humāno palīdzību uz Ukrainu (Inga Arāja, 17.11.2024.)