Atklāti par šķiršanos kristiešu vidū. Intervija ar mācītāju, bīskapi emeritu Jānu Jērumu-Grīnbergu


583
Kristīgajās draudzēs nav pieņemts skaļi runāt par grūtībām ģimenes attiecībās un šķiršanos. Šī tēma nav atrodama svētdienas sprediķu krājumā. Vienīgais man zināmais izņēmums ir Lutera draudze, kurā divreiz gadā tiek rīkots seminārs atbalstam pēc šķiršanās un to vada ģimenes psihoterapijas speciāliste Nansija Lībiete (vairāk informācijas par semināru šeit).

Draudzēs lielākoties tiek norādīts: katram kārtīgam kristietim jālaulājas, nevis jādzīvo civillaulībā. Ģimene ir Dieva iedibinājums, sabiedrības šūna, Dievs svētī laulību, kas ir noslēgta baznīcā, t.i., Dieva priekšā. Šķiršanās turpretī izbeidz laulības savienību.

UZZIŅA

· Latvijas Republikas pamatdokumentā Satversmē ierakstīts, ka valsts atzīst savienību starp vīrieti un sievieti.

· Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2018. gadā Latvijā tika šķirtas 5 697 laulības, kas ir par 21% vairāk, nekā 2010. gadā. OECD ziņojumā1, kas publicēts 2019. gada jūnijā, minēts, ka Latvijā ir vislielākais šķirto cilvēku pieaugums Eiropas Savienības valstīs – 3.1 uz 1000 iedzīvotājiem.

Laulības sakarā draudzēs dzirdam, ka Bībelē ir diezgan nepārprotami teikts: laulība ir vienreiz un uz visiem laikiem – līdz nāve abus šķirs. Ja laulība nefunkcionē, nereti cilvēks kristiešu aprindās dzird vienu – Bībele aizliedz šķiršanos (ja nu vienīgi kāda no laulātiem neuzticības dēļ).

Tas, cik svarīga ir laulība mūsu sabiedrībā, jo tā atspoguļo kristīgās vērtības, dzirdam no Latvijas lielāko konfesiju pārstāvjiem, kuri bieži vien skaļi uzstājas tad, kad politikā tiek apspriesti jautājumi, kas skar vardarbību pret sievietēm, bērnu izglītību un ģimenes konstitucionālo statusu. Mums patīk domāt, ka esam konservatīva un kristīga sabiedrība, bet šķiršanās statistika liecina, ka reālā situācija ir cita.

Ir konfesijas un draudzes, kurās pastāv vesela virkne ierobežojumu, kas radīti ar nolūku sodīt tos, kuriem nācies spert jau tā emocionāli un praktiski smago soli – šķirt savu laulību.

UZZIŅA

Mūsdienās liels skaits katoļu daudzās valstīs saskaņā ar civillikumu ir šķīrušies un noslēguši jaunu civillaulību. Baznīca, būdama uzticīga Jēzus Kristus vārdiem (“Ja kas šķiras no savas sievas un citu precē, tas pārkāpj ar viņu laulību. Un ja sieva šķiras no sava vīra un iziet pie cita, viņa pārkāpj laulību”: Marka evanģēlijs 10.nodaļa, 11.-12.pants), turpina mācīt, ka nevar atzīt šo jauno savienību par spēkā esošu, ja pirmā laulība bijusi spēkā esoša. Ja šķīrušies uzsāk jaunu kopdzīvi civillaulībā, tad viņi atrodas tādā stāvoklī, kurā tie objektīvi pārkāpj Dieva likumu. Kopš tā brīža viņi vairs nevar pieņemt euharistisko Komūniju, kamēr šis stāvoklis saglabājas. Tā paša iemesla dēļ viņi nevar pildīt dažus atbildīgus amatus Baznīcas kopienā. Izlīgšanu Gandarīšanas sakramentā var piešķirt tikai tiem, kas nožēlo, ka grēkojuši pret Kristu, pārkāpjot Viņa derības un uzticības zīmi, un apņemas dzīvot pilnīgā atturībā. (Katoļu baznīcas katehisms, 1650.p.)

Piemēri:

· Romas Katoļu baznīcā cilvēks, kas šķīries un apprecējies otrreiz, nav tiesīgs pieņemt euharistisko Komūniju jeb Svēto Vakarēdienu (Katoļu baznīcas katehisma 1650. p.). Romas katoļu baznīcā laulība ir nešķirama (1141. kanons). Baznīca uzskata, ka, noslēdzot otro laulību (pēc šķiršanās), cilvēks dzīvo laulības pārkāpšanā. Noteiktajos gadījumos ir iespējams atzīt laulību par spēkā neesošu, bet tikai caur Baznīcas tiesu.

· Vasarsvētku draudzēs (latviešu kopienās) cilvēks, kas šķīries, nedrīkst kalpot draudzē (pat ja šķiršanās notikusi, pirms cilvēks kļuvis par kristieti un kristījies; tā saucamajā “vecajā dzīvē”).

Uz interviju par šo draudzēs tik nepopulāro un sāpīgo tēmu esmu aicinājusi luterāņu bīskapi emeritu Jānu Jērumu-Grīnbergu, kura ir dzimusi Lielbritānijā, daudzus gadus kalpojusi Lielbritānijas Luterāņu baznīcā un tagad dzīvo Latvijā.

Jāna Jēruma-Grīnberga ir luterāņu bīskape, kas pēc ierašanās no Lielbritānijas uz dzīvi Latvijā Luterāņu un Anglikāņu baznīcu vienošanās ietvaros ir kalpojusi Sv. Pestītāja Anglikāņu baznīcā Rīgā. Šobrīd Jāna Jēruma-Grīnberga ir sieviete ar augstāko garīgo amatu Latvijā, kaut arī emeritūrā. Kopš 2020. gada pavasara Jāna Jēruma-Grīnberga ir arī Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības priekšsēdētāja.

Intervijas mērķis ir iepazīties ar garīdznieces pastorālo pieredzi laulības šķiršanās jautājumā.

Jāna Jēruma- Grīnberga

Kādi ir biežāk sastopamie šķiršanās iemesli, kas mudina cilvēkus meklēt šķiršanos?

Visbiežāk min šādus iemeslus – laulības pārkāpšana, finansiālas grūtības, nesaderība dzimumdzīvē, atsvešināšanās gadu gaitā, varmācība (fiziska un garīga), politisko vai reliģisko uzskatu nesaderība utt. Diemžēl, bieži ir tā, ka sīkumi netīras zeķes uz grīdas, TV raidījumu izvēle, pūce laulājusies ar cīruli ir vai nu iemesls, vai t.s. pēdējais salmiņš kamielim, ko principā varētu risināt, bet cilvēki nevēlas strādāt pie savām attiecībām, var arī teikt, ka šķiršanās šodien ir modē.

Vai ticības dēļ sievietei vardarbīgā laulībā būtu jāpacieš bailes, vilšanās, agresivitāte no vīra? Vai Kristus dēļ sievietei vajadzētu samierināties ar neizdevušos laulību?

Jautājums, protams, ir par to, kā mums saprast Jēzus teiktos vārdus, kā tie atspoguļoti Mateja evaņģēlija 19. nodaļā. Tur atrodam garāko šķiršanās iztirzājumu, kur ir tādi Jēzus vārdi: “Tādēļ, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt” un “Es jums saku: ja kāds savu sievu atlaiž ne viņas netiklības dēļ un apprec citu, tas pārkāpj laulību.”

Bet ir vērts atcerēties kontekstu. Jēzus šīs lietas saka tāpēc, ka viņu izaicina farizeji, vaicājot: “Vai ir atļauts vīram atlaist sievu kura katra iemesla dēļ?”

Piemēram, jūdaismā šķiršanās ir ar ļoti humānu seju, vismaz teorētiski. Šķiršanos regulē Tora ar vienu no tās 613 likumiem (micvām). Uzskatot, ka laulībā abi ir vienoti ne tikai miesā, bet arī dvēselē, laulības izbeigšanu tāpat kā tās sākumu iezīmē īpaša ceremonija ar juridisku, emocionālu un metafizisku nozīmi. Šķiroties vīram ir jāiedod sievai tā sauktais get – šķiršanās dokuments.

Getu piešķir rabīns un tam ir īpašs, izsenis reliģisko autoritāšu apstiprināts formāts. Pēc geta izrakstīšanas un saņemšanas abas puses ir brīvas laulāties no jauna. Bet tas attiecas tikai uz vīriešiem (nevis uz sievietēm, kuras nevar vīram izsniegt getu) un iemesls šķiršanās gadījumam var būt tiešām sīks. Tāpēc jautājums – vai ir atļauts sievu atlaist kura katra iemesla dēļ un Jēzus atbilde uzsver laulības garīgo un dievišķo saturu, apliecinot, ka tik vienkārši, kaut kādu sīkumu dēļ sievu atlaist nedrīkst. Vēl vairāk Jēzus saka, ka vīrs, kurš tādā veidā uzvedas, pārkāpj laulību. Šos Jēzus spriedumus var attiecināt uz visām laulībām, arī tām, kas noslēgtas ne tikai senajā jūdu kultūrā (vai arī šodienas ticīgo ebreju vidū, kur šī sistēma vēl aizvien ir aktuāla), bet arī uz 21. gadsimteņa kristiešu laulībām, kuras tad analogi arī nedrīkst šķirt, ja nu vienīgi laulības pārkāpšanas gadījumā.

Nākošais apsvērums – ģimenes dzīves konteksts. Uzskatām ģimeni kā fundamentālu sabiedrības balstu, vēl vairāk – kā spoguli Kristus attiecībām ar baznīcu. Pāvila vēstulē efeziešiem 5. nodaļā rakstīts: “Pakļaujieties cits citam Kristus bijībā: jūs, sievas, – saviem vīriem kā Kungam, jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, pats būdams savas miesas Pestītājs; kā draudze visās lietās pakļaujas Kristum, tāpat arī sievas vīriem. Jūs, vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi un pats sevi tās labā ir ziedojis, lai to darītu svētu, šķīstot mazgāšanā ar ūdeni caur vārdu, lai draudzi varētu stādīt sev līdzās godības pilnu, bez traipiem, negludumiem un kā tamlīdzīga – svētu un nevainojamu. Tāpat arī vīriem pienākas mīlēt savas sievas kā savu miesu – tas, kas mīl savu sievu, mīl sevi pašu, jo neviens jau nenīst savu paša miesu, bet gan to baro un lolo tāpat kā Kristus savu draudzi – mūs, kas esam viņa miesas locekļi. Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un savu māti un pieķersies savai sievai, un tie divi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; te es runāju par Kristu un draudzi, tomēr arī jūs ikviens mīliet savu sievu kā sevi pašu, bet sieva lai bīstas vīra.”

Tomēr jāsaprot, ka

te ir runa par absolūto ideālu, laulību, kurā vīrs mīl savu sievu tā, kā Kristus ir mīlējis savu draudzi un sevi tās labā ziedojis vai upurējis. Attiecības, kurās vīrs vai sieva neizrāda šādu mīlestību, neatbilst šim ideālam, un tās nav uzskatāmas par kristīgām laulībām.

Cilvēciski runājot, mums nav tiesību ieteikt otram cilvēkam, arī no varmācības cietušai sievai, ka tai ir jāatgriežas situācijā, kur viņai tiek fiziski, emocionāli, psiholoģiski vai garīgi darīts pāri. Kā vispār drīkst pateikt: “Jā, vīrs tevi sit, rauj aiz matiem, terorizē, bet Dievs noteikti grib, lai tu sevi tādai rīcībai pakļauj.” Tas tāpat, protams, attiecas uz laulībām, kurās vīrs ir cietējs; dažreiz tas ir pat sarežģītāk, jo vīriešiem nereti ir grūtāk atzīt, ka viņu sievas ir vardarbīgas.

Bet vissliktākais, manuprāt, ir cietušajai vaicāt: „Kāpēc tavs vīrs ir varmācīgs? Ko tu viņam nodarīji? Kā tu viņu esi izprovocējusi?” Jo tas uzgāž vainu nevis tam, kurš grēko, bet tai, kura cieš.

Vai bērnu dēļ sievietei būtu jāpaliek laulībā, kurā vīrs izrāda emocionālo vai fizisko vardarbību?

Nē, visnotaļ nē. Dzīve ģimenē, kur notiek jebkāda vardarbība, ievaino arī bērnus, pat ja pats vardarbības akts nav pret viņiem vērsts. Viņi to redz, un tas neizbēgami ir ar emocionālām un psiholoģiskām sekām. Nereti ir tā, ka zēns, kurš redz, kā tēvs sit māti, ieaug tādā attiecību modelī un pats nes šādu lāstu tālāk. Runa ir vai nu par disfunkcionālām ģimenēm, kuru uzvedības modelis tiek pārnests no paaudzes paaudzē, vai par ģimenes traumu, vai nenožēlotu grēku, kas tiek pārvērst par paaudžu traumu.

Pragmātiski runājot, dažkārt sievietei, protams, ir grūti atstāt savu vīru – iemesls ir līdzekļu trūkums, mājvietas trūkums, nav drošas vietas, uz kurieni bēgt utt. Tāpēc sieviešu patversmes, kur iespējams atrast drošību un sākt risināt praktiskos jautājumus, ir ļoti svarīgas.

Vai jūsu ilggadējā kalpošanas laikā baznīcā, īstenojot arī pārraudzības funkciju bīskapes amatā, ir bijis kāds laulības šķiršanas gadījums, kas šokēja?

Nezinu, vai šoks ir pareizais vārds, bet ir bijušas reizes, kad esmu pārsteigta, apbēdināta vai pat sadusmota (nereti pati sev pārmetu, ka neesmu sapratusi, cik smagi cilvēkam ir bijis). Gadījumi šādi: vīrs pamet sievu pēc 40 gadu laulības dzīves, saka, ka pēdējie 25 gadi ir bijis kā garīgs tuksnesis, ko viņš panesis tikai bērnu dēļ. Arī sen pieaugušie bērni šo viņa soli ļoti smagi pārdzīvoja. Kāds cits vīrs savu daudzbērnu ģimeni pameta tāpēc, ka viņam bijis grūti tikt galā jeb pieņemt bērnu ar īpašām vajadzībām. Bet smagākais bija gadījums, kad baznīcas darbinieks īsi pirms laulībām atzinās, ka viņam ārzemēs jau ir sieva un bērni.

Kā pareizāk rīkoties draudzes locekļiem, kas zina par vardarbīgo situāciju ģimenē un grib palīdzēt?

To grūti pateikt. Manuprāt, pats pirmais, ko vajadzētu darīt, ir uzklausīt cilvēku, kurš beidzot, bieži vien trīcēdams un drebēdams, ir gatavs par to runāt. Šādus stāstus ir ārkārtīgi smagi klausīties. Skatīties, kā traumētā sieviete raud, kā viņa par sevi un savām tiesībām šaubās. Vispirms ir jāļauj runāt, raudāt, pat lamāties, ja vajag. Bet neteikt: “Tu, dumjā zoss, kāpēc vienkārši neej prom?” Ļoti reti sieviete pēc pirmās vardarbības reizes ir gatava tūlīt sakrāmēt mantas un doties projām. Lai gan sākumā visas saka – ja vīrs kaut reizi pacels roku, es momentā aiziešu. Bet dzīvē tā reti notiek. Ir vienmēr cerība, ka varmāka nožēlos, mainīsies. Un ļoti bieži pēc varmācīgās epizodes tā notiek vainīgais raud, atvainojas, solās nekad vairs tā nedarīt. Sieva piedod, cerēdama, ka vardarbība neatkārtosies, ka viņa spēs vīram palīdzēt mainīties, ka Dievs viņam atvērs acis utt. Pētījumi rāda, ka sievietes pārcieš vidēji 35 varmācības gadījumus, līdz viņas ir gatavas nodot vīru policijai.

Mācītājam vai mācītājai var būt ļoti svarīga loma, gan vienkārši uzklausot, gan lūdzot kopā, gan atbalstot ar praktiskiem soļiem, iesaistot kādu uzticamu cilvēku, piemēram.

Ir labi arī ieteikt kādu profesionālu palīdzību – krīzes centru, psihologu, ārstu, policiju. Ir mājas lapa cietusajiem.lv  vai pretvardarbibu.lv, kur var atrast informāciju gan par to, kas ir vardarbība, gan arī, kur saņemt palīdzību. Tur var atrast praktiskus padomus, kā sevi pasargāt no varmācības.

Galvenais – ja pastāv reāls drauds cilvēka veselībai vai pat dzīvībai, jāvēršas policijā, jo vardarbība ģimenē ir krimināls pārkāpums.

Jautājumi, kas skar pastorālo pieeju

Ko jūs ieteiktu cilvēkam, kurš laulībā piedzīvo lielas grūtības, bet nespēj savas problēmas uzticēt ne savam mācītājam, ne kādam no draudzes cilvēkiem, zinot, ka tiks nosodīts vai nosodīta?

Es iesaku meklēt tādu kristiešu kopienu, kur nenosodīs.

Lielākoties kristiešu draudzes uzskata, ka cilvēks, kurs šķīries, ir brāķis. Kā dzīvot pēc tam?

Manā pieredzē tā nav bijis, jo neesmu nekad dzīvojusi draudzē, kas tā domātu. Pirmkārt, arī tajos gadījumos, kad kāda cilvēka tieša grēka dēļ, piemēram, neuzticības dēļ izjūk laulība, ir taču jāatceras, ka Dievs piedod grēciniekiem un atlaiž viņu grēkus: “Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām sevi un patiesības nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad viņš ir uzticams un taisns un mums piedod grēkus un šķīstī mūs no visas netaisnības. Ja mēs sakām, ka neesam grēkojuši, tad padarām viņu par meli un viņa vārda nav mūsos.” (1. Jāņa vēstule 1.8-10)

Otrkārt, Pāvils raksta: “Dieva taisnība ticībā uz Jēzu Kristu ir visiem, kas tic; tur nav nekādas atšķirības, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.” (Vēstule romiešiem 3.22-23)

Ja draudze tev liek justies kā brāķim, kurš uz visiem laikiem sabojāts, iesaku meklēt tādu draudzi, kas palīdzēs vaļsirdīgi izsūdzēt grēkus, tikt dziedinātam un salāpītam. Esam visi galu galā simul justi et peccatores, reizē grēcinieki un svētie, un mums nav tiesību nevienu savu brāli vai māsu uzskatīt par brāķi.

Kā jūs skaidrotu šo situāciju (reāla cilvēka pieredze): kristīgajās draudzēs baidās šķirties, jo kristīgā baznīca ir pret atkārtotām laulībām. Sanāk, ja šķiros, sevi pakļauju vientulībai. “Kas atšķirtu precē …”. Tāpēc labāk cieš pazemojumus, jo vientulība šķiet biedējošāka par pazemojumiem un neveiksmīgu laulību.

Šāda nostāja bija gandrīz visās kristīgajās baznīcās vēl gluži nesen. Bet ir liela atšķirība starp cilvēkiem, kuri vienreiz kļūdās, apprecot nepareizo cilvēku, un tādiem, kas precas un šķiras frivoli — vieglprātīgi.

Protams, baznīcām ir jāpretojas tādai sērijveida monogāmijai, bet Dieva žēlastībā lietas tomēr lēnām mainās. Ir daudzas protestantu baznīcas, kuras šo jautājumu skata drīzāk žēlastības gaismā, nevis ar burtisku jebkādu otrreizējo laulību noliegšanu.

Visbeidzot, kā ir ar mīlestību un nemīlēšanu laulībā? Vai jūsu mācītājas un bīskapes praksē ir bijuši gadījumi, kad atklājas, ka sieviete baznīcā ir apprecējusies ne mīlestības dēļ, bet apkārtējo spiediena dēļ? Piemēram, pēc 20 gadiem laulībā sieviete saprot, ka nav dzīvojusi savu dzīvi.

Šādi gadījumi ir bijuši, īpaši kopienās, kurās ir spēcīga hierarhiska struktūra. Ir grūti pateikt, kā ir labāk, jo arī laulības – romantisku jūtu mudinātas – ne vienmēr ir tās stabilākās. Jautājums ir – kas paliek pāri, kad pirmā kaisle noplok? Vai arī tad jāšķiras, jāmeklē jauns emociju šotiņš? Dažreiz vecāku sarunātas laulības, kā tas ierasts daudzās kultūrās, izrādās noturīgākas, bet tikai tad, ja abi partneri tām ir piekrituši. Ja tas no ārpuses uzspiests, tā ir sava veida varmācība. Nezinu, kā ir Latvijā, bet Lielbritānijā uzspiestās laulības ir nelikumīgas un sievietēm ir tiesības uz šķiršanos, jo nav brīvprātīgi piekritušas.

Bet katrs gadījums ir atšķirīgs.

Kad un kādos gadījumos var glābt laulību ar baznīcas palīdzību?

Domāju, ka tikai tad, ja abi laulātie tiešām vēlas savas attiecības glābt un ir ar mieru runāt vaļsirdīgi viens ar otru un ar cilvēku baznīcā, kam uzticas, piemēram, ar mācītāju vai citu ar pieredzi un zināšanām padomdošanā. Tas atkarīgs arī no draudzes attieksmes –

ja draudze ir gatava saprotoši, bez nosodījuma palīdzēt ar lūgšanām, ar iespēju tikties ar kādu, kas darbojas kā vidutājs, tas var ļoti palīdzēt pārvarēt grūtības.

Turpinājums sekos…


KĀDA IR TAVA PIEREDZE UN PĀRLIECĪBA?

Tuvumā.lv redakcija ir nosūtījusi jautājumus par šķiršanās problemātiku visu konfesiju pārstāvjiem, kā arī vairākām brīvdraudzēm un tostarp kristīgām krievu kopienām.

Pirmie, no kā saņēmām atbildi, bija anglikāņi. Vēlāk komentāru atsūtīja metodisti, adventisti, atsaucās arī Andris Opengeims. Uz mūsu jautājumu reaģēja arī katoļi, Mārcis Jencītis, Kristaps Āboltiņš, lai arī vēl esam bez atbildēm (katoļi gaidot komentāru no katoļu tiesas; M.Jencītis solīja atbildēt klātienē pēc viņa draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojuma apmeklējuma; K.Āboltiņš no ”Dieva Mājas” aizbildinājās ar laika trūkumu).

Mēģināsim rast iespējas turpināt apkopot komentārus.

Ja arī Tev ir sava pieredze, komentārs vai jautājumi, ar ko vēlies dalīties atklāti vai anonīmi, raksti: redakcija@tuvuma.lv.