Būt draudzē bez glābšanas riņķa. Anonīms stāsts par pārdzīvoto pēc laulības šķiršanas (+ APTAUJA)


364
Viņa pievērsās Dievam, apprecējās draudzē, divdesmit gadus dzīvoja kristīgā laulībā, daudzus gadus kalpoja draudzē un ārpus draudzes, līdz kādā brīdī, līdzīgi kā Ījabs, pazaudēja gandrīz visu, ieskaitot laulību. Draudze, kā mums šķiet, būtu īstā vieta tiem, kam salauzta sirds, un kristieši būtu īstie cilvēki, kuri smagos dzīves brīžos, jo īpaši tādos kā kristīgas laulības šķiršana, būtu tie, kas raudās ar tiem, kas raud (Romiešiem 12:15). Bet šis nav tas stāsts. Aktīvs draudzes cilvēks nesaņēma apkārtējo iejūtību personīgās krīzes laikā- iekrita aukstā okeānā bez glābšanas riņķa.
Turpinām iesākto rakstu sēriju par kristiešu sabiedrībā neērto šķiršanās tēmu (1.daļā- intervija ar bīskapi emeritu Jānu Jērumu-Grīnbergu).  Šīs publikācijas beigās ir dažādu konfesiju un draudžu atbildes uz Tuvumā.lv redakcijas uzdotajiem jautājumiem par to, kāda ir nostāja pret laulības šķiršanu. Daļa no uzrunātajiem vairāku mēnešu laikā tā arī nesniedza savu komentāru. Taču- tēmas izpētes laikā- mūs uzrunāja kāda sieviete, kura piekrita sniegt atklātu interviju par viņas šķiršanās pieredzi. Vārds un konfesionālā piederība, arī draudze netiks publiskota, lai saglabātu personas tiesības uz privāto dzīvi un tiesības turpināt būt kristīgajā kopienā un kalpot. Vārds un draudze netiks atklāta arī tādēļ, ka šāds vai līdzīgs notikums, visticamāk, ir iemesls tam, kādēļ kāds tavs paziņa pārstājis apmeklēt draudzi un izvairās no satikšanās. Varbūt pat kas līdzīgs ir noticis ar tevi. Mūsu mērķis nav uzsvērt konfesiju atšķirības, bet runāt par attieksmi, kristiešu kopienu un draudzi, kurā mēs vai nu esam viens otram brāļi un māsas-parādot līdzjūtību, žēlsirdību, rūpes par citiem, jo sevišķi grūtās situācijās, vai tikai saucamies.
Katram, kas savā dzīvē ir piedzīvojis attiecību izbeigšanos, sāp. Attiecības mēdz beigties vēl pirms tās iestūrē laulības ostā, bet citreiz attiecības izbeidzas pēc daudziem laulībā nodzīvotiem gadiem. Katram ir savs stāsts un savas sāpes. Raksti: redakcija@tuvuma.lv vai aija@tuvuma.lv.


Sapnis par kristīgu laulību

Zane (vārds mainīts): – Es nācu pie Dieva 16 gadu vecumā. Pēc kāda laika man radās vēlēšanās apprecēties, bet man nebija priekšstata par kristīgu laulību. Tad es satiku kādu misionāru, kas man paskaidroja kristīgas laulības modeli: viņš uzzīmēja to kā trijstūri – augšā ir Dievs un apakšējā plaknē esmu es un mans nākošais vīrs. Viņš paskaidroja – jo mēs vairāk tuvosimies Dievam uz augšu, jo tuvāk iesim viens otram. Pamatbūtība, ko es sapratu, ir tā, ka, protams, man ir jāprecas tikai ar ticīgu cilvēku, kam Dievs ir svarīgs, un cita varianta nav. Citādi laulība nav iespējama. Tas kļuva arī par manu lūgšanu un mērķi. Vēlāk es satiku jaunu vīrieti, kurš bija gatavs nākt līdzi uz baznīcu; viņš pieņēma Jēzu Kristu. Es lūdzu Dievu, vai šis būtu īstais cilvēks un arī saņēmu apstiprinošu atbildi.

Mans topošais vīrs nokristījās, iesvētījās. Un tā mēs arī līdz šķiršanās laikam gājām uz baznīcu katru svētdienu. Mana izpratne vienmēr bija tāda, ka Dievam laulība ir ļoti svarīga, ka Viņš ienīst šķiršanos, kā mēs zinām no Bībeles. Šis pants tiek bieži citēts no Maleahijas grāmatas (Maleah. gr. 2:16). Mans mērķis bija, ka, lai vai kas, es nešķiršos nekad, bet gan dzīvošu laulībā līdz mūža galam. Rezultāts ir tāds, ka es daudzus gadus lūdzu par laulību, par vīru, par sevi, arī lai varu būt laba sieva. Es vienmēr lūdzu un cīnījos par laulību, mans mērķis bija būt labai sievai. Kādā brīdī, bez iepriekšēja brīdinājuma vīrs vēlējās šķirties. Es domāju, ka uz to brīdi viņam jau bija sākušās citas attiecības, un tad sākās mana cīņa par laulību, kuru es realizēju divus gadus: es sūtīju draugiem aizlūgšanas vajadzības, rakstīju uz [Latvijas] Kristīgo radio, cīnījos, lūdzu, un man likās, ka noteikti jānotiek brīnumam. Atceros, ka es paņēmu Deivida Vilkersona grāmatu par attiecībām un par neatbildētām lūgšanām, kurā Vilkersons rakstīja, ka 98% laulību šķiršanās gadījumos otra puse neatgriežas atpakaļ.

spektrs.com – Deivids Vilkersons
Deivids Vilkersons. Foto: spektrs.com

Es atceros, ka mani tik ļoti uztrauca tāda cienījama mācītāja kā Deivida Vilkersona paziņojums, ka es to grāmatu pat aizsviedu pa gaisu.

Man likās, ka viņš nesaprot, ko viņš runā. Tūlīt taču Dievs pagodināsies, tūlīt būs brīnumi! Bet tas nebija mans gadījums. Man bija grūti pieņemt, bet Dievs man to apstiprināja. Trīs reizes. Varbūt kādiem, kas saprot uzreiz, pietiek ar vienu reizi, bet tiem, kas nesaprot, vismaz trīs.

Dievs apstiprināja to caur mācītāju, kas mūs laulāja, caur manu garīgo mentoru, un Dievs to atklāja man pašai, ka man šis cilvēks ir jāatlaiž, ka cīņa ir jābeidz, ka laulība ir beigusies. Tad es arī piekritu šķirties un laulība tika izšķirta.

Būdama kristiete un kalpotāja draudzē, man tas bija ļoti smagi, tāpēc ka, pirmkārt, jutos kā pilnīga lūzere, un otra lieta ir vispārīgā bezspēcība, jo mūsu draudzes, vienalga kādas konfesijas, nav sagatavotas gadījumiem, kad  cilvēki tajās šķiras. Nav tādas prakses, kā palīdzēt gadījumos, kad notiek šķiršanās. Lai gan es gāju lielā draudzē, kurā ir vairāki mācītāji (četri), man neviens personīgi nepiedāvāja garīgo palīdzību un nejautāja par apstākļiem. Man piezagās rūgtums uz kādu laiku, jo man likās, ka, ja mācītāji ar mani nerunāja, tad viņi nerunāja arī ar manu bijušo vīru. Vēlāk gan es uzzināju, ka gandrīz katrs no viņiem bija runājis individuāli ar manu bijušo vīru, bet es to nezināju, jo mani neviens neinformēja.

Es saprotu, jo neviens īsti nezina, ko teikt. Tu paliec viena. Un tava atbalsta grupa ir tavi draugi. Taču draudzēs noteikti vajadzētu pievērst uzmanību tam, ka tagad ir laiki, kad šķiras vairāk un vairāk, un ir jābūt praksei, kad mēģina runāt ar cilvēkiem, kas iet tam cauri vai vismaz uzklausīt.

Aļesja Lavrinoviča: – Ja mācītājam draudzē ir jācenšas aizsniegt cilvēkus, kas nonāk laulības krīzē, vai tas nozīmē, ka mācītājam būtu jāsāk pilnveidot savas zināšanas un prasmes par to, kas ir cilvēku attiecības un cik sarežģītas tās ir? Vai šis ir pilnveidošanās darbs, kas mācītājam būtu jāveic vispirms ar sevi?

Zane: – Es tā nedomāju. Ir dažādi mācītāji ar dažādām dāvanām un ar dažādiem aicinājumiem. Ir mācītājs, kuram ir dāvana teikt sprediķi, ir mācītājs, kuram ir dāvana pastorālajā aprūpē, ir mācītājs, kuram ir kāda cita, varbūt pravietošanas, dāvana. Ja, pieņemsim, draudzē ir četri mācītāji, viņi nevar būt visi vienādi. Viņi nevar būt visi tikai ar sprediķošanas dāvanām. Varbūt draudzei arī ir jāpaskatās plašāk. Dzīvojot ārpus Latvijas, es biju draudzē, kurā bija pastorālā aprūpe. Ja man tajā ārzemju draudzē notiktu laulības iziršana, pie manis nenāktu mācītāji, kas atbild par visu draudzi, kuri ir kā apustuļi, bet pie manis nāktu runāt cilvēki, kas veic pastorālo aprūpi. Un tam pat nav jābūt mācītājam. Tie var būt cilvēki, kas ir šajā [dvēseļu aprūpes] kalpošanā, kas seko līdzi un skatās, kas notiek ar cilvēkiem.

Aļesja: – Draudze ir vieta vai kopība? Kādam mērķim draudze pastāv? Kādu nozīmi nes vārdi ”draudze”, ”sadraudzība”, ”garīga ģimene”?

Zane: -Draudze nav tikai vieta, kur tu ienāc, noklausies un izej. Draudzi es redzu kā organismu. Ja organismam ir kāda slima vieta, ir jābūt mehānismam vai kādam plānam, kā ārstēt šo slimo vietu. Jābūt risinājumam. Tas ir daudzkārt dzirdēts, ka cilvēks aiziet no draudzes kādu iemeslu dēļ, pazūd un nekad neviens nepainteresējas, nepazvana viņam. Tikpat labi tas cilvēks jau ir nomiris, bet neviens nezina. Kāda ir izpratne vispār, kas ir draudze? Mēs esam kā ģimene. Kā tad mēs nezinām, kas notiek mūsu ģimenē? Vai ja ģimenē kādam notiek kaut kas slikts, mēs visi izliekamies, ka nekas nav noticis.

Esmu runājusi ar daudziem cilvēkiem. Viena no lielākām sāpēm ir tā, ka pie visa, kam tev tāpat jāiet cauri, ir vēl jāpārvar to, kā kristieši tavā draudzē pret tevi izturas. Izturēšanās ir ļoti dažāda. Viena lieta ir aprunāšana. Esmu novērojusi, ka cilvēki, jo īpaši sievietes, jūtas labāk, ja viņas var pateikt tādus vārdus: “Gan jau viņa pati nebija tik laba. Labas sievietes vīri neatstāj.” Esmu laikam sapratusi, kādēļ tā saka, jo sievietei šķiet, ka, ja tu būsi tik laba un forša, un skaista, tad tevi neatstās, jo atstāj to citu, un viņai noteikti kaut kas nav kārtībā. Tas dod sava veida mierinājumu. Tik foršu sievieti taču nevarētu atstāt.

Es zinu gadījumu, kad kādā draudzē bija sieviete, kuru piekrāpa vīrs un ātri apprecējās ar citu. Tajā pašā draudzē bija arī kāds dievbijīgs vīrietis, kuru bija pametusi sieva. Viņi bija viena vecuma un ieskatījās viens otrā. Mācītāja uzstādījums bija: “Neiedomājieties, ka es jebkad dzīvē jūs laulāšu!” Viņi aizgāja uz citu draudzi.

Ir jāiet uz tādu draudzi, kur mīl Dievu, kur mīlēs tevi. Tev nav jāpaliek tādā vietā, kur runā un māca tādas lietas, un kur tik nežēlīgi var izturēties pret cilvēkiem.

Var uz kādu brīdi nolikt noteikumus un to, ko saka cilvēki, un iet pie Jēzus personīgi un runāt ar Viņu. Ja ir vajadzīgs, lūgt piedošanu un saņemt to, un dzīvot tālāk.

Skumji atzīt, ka tā vietā, lai tu saņemtu savā draudzē mierinājumu un iedrošinājumu, tas, ko tu saņem, ir nosodījums un kauna izjūta, ka esi izgāzusies. Labi, ka Dievs tā nekad neskatās.

Kalpošana draudzē

Katrā draudzē, konfesijā ir citādāk, taču pēc šķiršanās es jutu, ka esmu savā ziņā nelikvīds, nekvalificējos kalpošanai. Pēc šķiršanās vairs neaicināja kalpot. Man bija grūti palikt tajā pašā draudzē, kur mēs kopā ar vīru bijām daudzus gadus. Tad, kad šķīros, zaudējumi sanāca milzīgi – tu zaudē savu draudzi, laulību, mājas. Kad jau tā ir slikti, visam “bonusā” nāk klāt ticīgi cilvēki, kas saka: “Viss, tava dzīve ir beigusies, tu vairs nekad nevarēsi precēties, tev nekad vairs nekas nebūs.”

Tava dzīve jau tā praktiski ir beigusies.. Es biju precējusies vairāk kā 20 gadus. Tātad, dzīve, kas ir bijusi vairāk kā 20 gadus, ir beigusies.. Ja tu aizej pasaulē pēc palīdzības un stāsti cilvēkiem, cik tev grūti, pasaule teiks: “Tev taču ir cerība, tava dzīve nav beigusies!” Bet ja tu aiziesi pie atsevišķiem ticīgajiem no dažādām konfesijām, viņi pateiks: “Viss ir beidzies! Tev nekāds ceļš nav paredzēts. Tas nekas, ka Dievs ir teicis, ka nav labi būt vienam. Tas nekas, ka vīrs tevi piekrāpa un pameta. Tas nekas, ka tu gribēji saglābt laulību. Tam nav nozīmes.”

Brīžiem liekas, ka pasaule ir tik daudz žēlastības pilnāka. Jūs pat nevarat iedomāties, cik daudz žēlastības ir pasaulē. Viņi teiks: “Tevi sita? Tev darīja pāri? Tevi piekrāpa? Aizmirsti par tādu vīrieti!” Bet šeit [draudzēs] ir tā – tev ir jāņem atpakaļ, tev ar tādu jādzīvo, tas nekas, ka viņš nāk un iet.

Garīdznieks, kas atbalstīja grūtā brīdī

Vislielāko atbalstu saņēmu no citas konfesijas mācītāja. Man bija sajūta, ka jāaiziet pie viņa. Man bija bail iet. Es aizgāju un sapratu, ka cilvēks patiesi staigā ar Dievu; viņā ir iejūtība, žēlastība, mīlestība, kas cilvēkiem, kas jau tā cieš, ir visvairāk vajadzīga. Mācītājs uzklausīja mani. Viņš pazvanīja arī manam bijušajam vīram. Mācītājs tad teica, ka agrāk viņam arī likās, ka vienmēr ir jāsaka, lai cilvēki paliek laulībā, bet tagad viņš vairs neuzdrīkstas gadījumos, ja vīrs ir vardarbīgs vai ja vīrs krāpj, vai ja ģimenē notiek emocionāla vai finansiāla vardarbība, likt sievietei palikt tādās attiecībās. Vispirms esot jāsaprot situācija. Citreiz pirmais, kas ir jāsaka: “Tev jāiet prom, jāmūk.”

Konkrēts mācītājs man pateica to, ka Dievam rūpu es kā cilvēks, nevis laulība kā institūcija. Tas bija lielākais pagrieziena punkts manā domāšanā.

Jo no tās teoloģijas, no kuras es dzīvoju līdz tam, es biju sapratusi, ka laulība ir gandrīz vai Dieva vietā. Laulības dēļ man ir jāliek sevi uz altāra un jāspēj upurēt savu pašcieņu, veselību un daudz ko citu, jo Dievam tas esot tik svarīgi. Ja es Viņu ‘piečakarēšu’ un piekritīšu šķirties, un izšķiršos, tad es kļūšu par noziedznieci. Pēc analoģijas: Dievs ienīst šķiršanos, tātad Viņš pēc tam ienīdīs arī mani.

Kādai sievietei draudzē kāds no draudzes locekļiem teica, ka viņa degs ellē, jo ir izšķīrusies.

Es sapratu pretējo: mūžībā es stāvēšu varenā Dieva priekšā, un tur nebūs ne mana bijušā vīra, ne laulības institūta, ne manu bērnu. Būšu es. Dievam rūpu es kā cilvēks. Viņš mani ļoti, ļoti mīl. Institūts viņam nekad nav svarīgāks par mani kā par cilvēku, kā par dvēseli, par kuru Viņš ir nomiris. Šī apzināšanās bija brīdis, kad es ieguvu milzīgu brīvību. Esmu lūgusi piedošanu Dievam par to, ka neesmu bijusi tik laba sieva, piedevu savam bijušajam vīram, bet galvenais, es zinu, ka Dievs man ir piedevis, ka Viņš ir otro iespēju Dievs. Tas dod man mieru. Un man likās, ka man tas ir jāpastāsta citām sievietēm un vīriešiem.

Tēma par šķiršanos ir polarizēta. Tiem, kas nonāk šādā situācijā, ir kaut kā jādzīvo. Tas, ko es redzu, ka cilvēki, kas ir šķīrušies, cieš no viedokļu dažādības un uzstādījumiem, kas ir cilvēku izveidoti un pieņemti. Tāpēc es vēlos pacelt šo jautājumu. Pastāstīt, kā es jutos, kad man bija jāiet tam cauri. Lai mācītāji, kas atbildīgi par draudzēm, kuras Dievs viņiem uzticējis, padomā par cilvēku, kad māca savus vai (kā viņiem liekas) Dieva noteikumus. Jēzus nenomira dēļ noteikumiem, Viņš nomira dēļ manis, atdeva savu dzīvību dēļ manis. Vai tādēļ, lai mani pēc tam ar āmuru zemē dzītu par lietām, kurās es neesmu vainīga?

Aļesja: -Man nāk prātā Jēzus vārdi, ka sabats ir priekš cilvēka, nevis cilvēks priekš sabata (Marka evaņģēlijs 2:27). Sanāk, ka noteikumi ir priekš cilvēka, jo cilvēks ir primārais, ko Jēzus izceļ jau tajā laikā. Bet tas, kas ir šodien, izklausās līdzīgi farizejismam, kad noteikumi ir pāri visam..

Profesionāli šefpavāru padomi kā izvairīties no kļūdām virtuvē.
Foto: viesistaba.lv

Zane: -Institūts pāri visam, noteikumi pāri visam. Es saprotu, ka ar šo liecību es neuzrunāšu tos, kas tā runā, es viņus neizmainīšu, jo komentāros var uzrakstīt simts pantus, kurus var sagrozīt pa savam. Piemēram, kas atšķirtu precē (Mateja evaņģēlijs 5:32)… Tajos laikos atšķirta bija tad, kad vīram nepatika uzvārītā putra, tad vīrs varēja iet pie citas. Tad viņa palika atšķirta. Un neviens acīmredzot par viņu nerūpējās.

Neesmu teoloģe. Bībeli zinu. Bet kad man šādus Bībeles pantus sagāž virsū, tad es sēžu un domāju: kāds ir Dievs, ko es pazīstu? Kāds ir Jēzus? Kāpēc es vispār sekoju Jēzum un kāpēc es Viņu mīlu? Kāpēc es zinu, ka Viņš mani mīl? Tāpēc, ka es zinu, ka Viņš tāds nav. Ka tā nav Viņa sirds.

Viņš zina manu sirdi. Viņš zina, cik daudz es lūdzu un asaras izlēju, lai saglabātu laulību. Viņš zina visu par mani. Viņš man pēc visa piedzīvotā neteiks: “Nu mīļā, man žēl, ka tev neizdevās, tagad atlikušo dzīvi kā ir, tā jādzīvo, tagad novilksim kaut kā līdz tai mūžībai un tur nebūs ciešanu, sāpju un asaru.” Kad es sapratu, ka Jēzus tāds nav, manī ienāca mīlestība pret Dievu.

Es vienreiz redzēju tādu bildi lūgšanā: ir cilvēki, kas nepazīst Dievu; Dievs viņus uzrunā, un viņi grib nākt. Tad mēs kristieši nostājamies viņiem priekšā, un mums rokās ir grāmata ar noteikumiem. Cilvēks grib nākt pie Jēzus kājām pasēdēt, bet mēs viņam savus noteikumus: Bet vai tu to pareizi dari, vai tu šo? Vai tu tā dari? Un tad mēs šo cilvēku nelaižam pie Jēzus kājām, jo viņš vai viņa nekvalificējas kaut kādu iemeslu dēļ. Man liekas, ka ir skumji, ka tie, kas māca, uzliek tādas nastas cilvēkiem. Cilvēki jau tā ir sagruvuši, bet viņiem uz kamiešiem uzliek vēl miltu maisu nest, jo viņi neskaitās gana labi vai gana svēti, lai vadītu kaut ko vai piedalītos kalpošanā.

Aļesja: -Tas man atgādina atkal Jēzus vārdus: jūs uzkraujat cilvēkiem nepanesamas nastas, bet paši tām nepieskaraties ne ar vienu pirkstu (Lūkas ev. 11:25)

Zane: -Tas ir tieši tas pants, kas man nāca prātā. Otra Rakstu vieta, kas man nāca prātā, ir par to, ka labāk lai daudzi nekļūst par mācītājiem, zinādami, ka nāks grūtākā tiesā (Jēkaba vēstule 3:1). Labāk tad netopiet par mācītājiem, jo Jēzus varbūt raud, kad redz, ka jūs brūkat virsū nabaga cilvēkam, ko vīrs atstājis pēc divdesmit gadiem laulības, kas palikusi bez līdzekļiem, bez dzīvesvietas, bez nekā, bet jūs nākat un dauzāt ar saviem noteikumiem pa galvu. Es šo saku līdzībā.

Man ļoti žēl tās draudzes, kas kultivē praksi, ka tev jālūdz desmit gadus par vīru (kurš aizgājis). Viņš sen jau precējies ar citu, ir citā draudzē, bet tiek kultivēts, ka tev joprojām jālūdz par viņu.

Tajā pat laikā es zinu gadījumu, kad Dievs bija uzrunājis sievieti, un viņa lūdza desmit gadus, un vīrs atgriezās. Dievs viņai konkrēti to bija sacījis. Bet neviens cilvēks nevar pavēlēt citam. Vīrietis jau ir apprecējies ar citu, bet mācītājs turpina sludināt, ka sievietei ir jāturpina lūgt un jābūt vienai. Absurdi. Runa ir par cilvēkiem, kas vada lielas draudzes, un viņi to neredz. Es nezinu, kāpēc viņi to neredz.

Čitā skolēns, vēlēdamies nobiedēt vecākus, nejauši pakārās virves cilpā
Ja Jūda nebūtu pakāries, vai viņam tiktu dota otrā iespēja?

Kāds vieds mācītājs man teica: “Kā tu domā, ja Jūda nebūtu pakāries, vai viņam tiktu dota otrā iespēja? Vai Jēzus viņam nebūtu piedevis nodevību un nebūtu atstājis viņu pie apustuļiem, un mēs par viņu dzirdētu un lasītu varbūt viņa uzrakstītos evaņģēlijus vai vēstules?” Jo Dievs ir otro iespēju Dievs. Dieva žēlastība ir ļoti liela. Tas ir viens. Bet otrs ir tas, ka katrs cilvēks, kas ir šķīries, tiek iemests vienā katlā. Ir viegli to izdarīt, vienkārši piemērot savus postulātus, noteikumus, kā nu kurā baznīcā to sauc, dogmas vai farizeju lietas, bet neizvērtēt individuāli. Es zinu draudzes, kur katrs gadījums tiek izvērtēts individuāli. Bet zinu arī pretējo.

Man vienmēr bija attieksme, ka laulība ir uz mūžu. Kad ej cauri šķiršanās, ir ļoti smagi, jo visa dzīve sagruvusi. Tad atnāk kristieši un viņi ne jau tā ļauni iesper, bet viņi spārda ar kājām tad, kad tu jau esi pakritusi un guli uz zemes. Tad vēl pasper tev ar vārdiem, ar teikumiem. Vienmēr vajag padomāt, ka ir tā otrā puse, kas negribēja šķirties, kas uzskatīja, ka ir jādzīvo līdz mūža galam. Es pat nerunāju par vardarbīgām attiecībām, kur sieviete tiek regulāri sista. Par to vajadzētu intervēt kādu citu sievieti, bet uzskatu, ka vardarbības gadījumā sieviete ne tikai drīkst, bet viņai vajag šķirties, ja viņu sit un dauza, nevis dot divas, trīs iespējas. Tu vari piedot, bet tev nav jādzīvo ar varmācīgu cilvēku.

Gribu arī labo pastāstīt. Pēc šķiršanās mans bērns gribēja iet citā draudzē. Es arī aizgāju uz to draudzi, un tur bija pilns ar cilvēkiem, kuri bija izšķīrušies, kas bija atstāti un pamesti. Tur viņi tika uzņemti un ieguva mieru. Šajā draudzē es drīkstu kalpot un vienmēr tieku aicināta kalpot. Tas nav atkarīgs no konfesijas, bet no katra mācītāja personiskās izpratnes un attiecībām ar Dievu, kā viņš Dievu redz, kāds ir tas Dievs, kam viņš kalpo.

Aļesja: -Sanāk, ka draudze tomēr pielāgojas mācītājam, mācītāja uzskatiem?

Zane: -Tāpēc mēs to pantu [no Jēkaba vēstules 3:1] varam atkārtot: “Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā.” Domājiet, vai jūs to gribat un varat? Tā ir ļoti liela atbildība! Kādu dienu mēs stāvēsim visuvarenā Dieva priekšā. Jēzus sēdēs tronī un mums atprasīs par katru lieku mācīto vārdu, ko mēs esam uzkrāvuši citiem. Man liekas, ka ar atbildību jāpieiet pie tā, ko dari.

Arī par Samariešu sievieti, ar kuru Jēzum bija saruna, esmu domājusi. Varbūt, ka šai sievietei, par kuru Jēzus teica, ka viņai bijuši daudzi vīri, nemaz nebija iespējas izšķirties? Viens nāca, atstāja, pameta, otrs nāca, pameta, bet šķiršanās process, iespējams, nemaz nenotika. Varbūt tāpēc Jēzus viņai teica, ka viņai daudzi vīri bijuši. Patiesībā sieviete bija katastrofālā stāvoklī, nekāda žēlastība viņai kopienā netika parādīta. Jēzus, iespējams, bija pirmais, kas viņai to izrādīja. Jēzus jau tajos laikos lauza šos priekšstatus gan attiecībā pret sievietēm, gan daudzus citus. Un man gribētos, lai tas tā ir arī šodien. Man gribētos, lai kāds vai kāda, kas lasīs šo rakstu, sajūt, ka Jēzus viņu sirdij pieskaras. Nevis es ar runāšanu, filozofēšanu vai savu sievišķīgo runu. Bet lai Jēzus viņu sirdīm pieskaras un kaut kas tiek salauzts. Es būtu priecīga, ja izlasītais atnestu gan sievietēm, gan vīriešiem brīvību, un viņi noteikti atradīs arī labu draudzi.

Aļesja: -Man nāk prātā 2014. gads, kad pāvests Francisks plānoja ģimenes sinodi un vēlējās aptaujāt katoļticīgos par laulības un ģimenes jautājumiem. Vatikāns izsūtīja visiem katoļu bīskapiem anketas ar jautājumiem. Japānas katoļu bīskapi, kuri kalpo valstī ar absolūto katoļticīgo minoritāti, bija vieni no oriģinālākajiem atbildētājiem, lakoniski sakot, ka “Japānas baznīca vispārīgi nav apsēsta ar seksuālajiem jautājumiem.” Jautājumā par ģimeni Japānas bīskapi atsaucās uz evaņģēlija stāstu par Samarieti pie akas, sacīdami, ka Jēzus šeit satika kādu, kas atradās attiecībās, ko par laulību [baznīcas izpratnē] nenosaukt. Bet Jēzus uz to nefokusējas. Tā vietā viņš cieņpilni diskutēja ar sievieti un padarīja viņu par misionāri.

Mūsu glābšana ir Kristū, nevis šīs pasaules lietās - Vatican News
Jēzus un samariete. Jezuītu tēva Rupņika mozaīka. Foto: vatikannews.va

Zane: -Jā, turklāt jāpiebilst, ka samariešu sievas kalpošana bija ļoti veiksmīga, jo rakstīts, ka viss ciems izgāja viņai pakaļ satikt Jēzu.

Tad sieva atstāja savu ūdens trauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm: “Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tikai Tas nav Kristus?” Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus (Jāņa evaņģēlijs 4:28-30).


Domapmaiņa: Kā draudzei reaģēt uz laulības šķiršanu?

Šī gada vasarā – kad tika publicēts pirmais raksts par šķiršanos –  lūdzām Latvijas konfesiju un brīvdraudžu pārstāvjus komentēt laulības šķiršanās problemātiku. Līdz šim esam saņēmuši tikai dažu pārstāvju atbildes. Jautājumi: 1) Kā Jūs reaģējat uz laulības šķiršanu un kādas kalpošanas, ja tādas ir, ievieš draudžu vadītāji problēmas risināšanai? 2) Kādi ierobežojumi kalpošanā draudzē tiek attiecināti uz tiem draudzes locekļiem, kuri ir šķīrušies?

Latvijas draudžu Savienības ”Adventistu Baznīca” bīskapa sekretāre Guna Rīmane: ”1)Rīkojamies atbilstoši Bībeles mācībai Mateja evaņģēlijā 19:9.

Ja laulība tiek pārkāpta, tiek piemēroti disciplinārie mēri saskaņā ar draudzes kārtību. No brīdinājuma līdz atskaitīšanai no draudzes, ja atkārtoti precas vainīgā puse. Jautājums var tikt pārskatīts pēc 5 gadiem. Jautājumi tiek izskatīti draudzes kopsapulcē. 2) Disciplinārā termiņa laikā netiek atļauta nekāda veida kalpošana, bet netiek liegta iespēja piedalīties draudzes dievkalpojumos.”

Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Lielbritānijā - Apv. Londonas un MieraRīgas Anglikāņu draudzes mācītāja Elīza Zikmane: ”Ir vispārējās baznīcas vadlīnijas: šeit ir jau diezgan veca (bet Anglijā vēl likumīgi saistoša) pieteikuma forma tiem, kas šķirteņiem, kas vēlas laulāties baznīcā.  Laulības šķiršana ir pastorālas dabas jautājums, ko garīdznieks izrunā ar iesaistītajām personām. Katra cilvēka un katras laulības stāsts ir atšķirīgs, un vienotas receptes nav. Draudzē nav nekādu ierobežojumu, kas īpaši attiektos uz cilvēkiem, kas šķīrušies.”
metodistu pārvaldes struktūra un kontaktiLatvijas Apvienotās Metodistu Baznīcas superintendents Edgars Šneiders: ”Apvienotai Metodistu Baznīcai ir izdoti Baznīcas Sociālie principi, kuros par laulības šķiršanu ir teikts šādi: Laulības šķiršana. Kad laulāto vidū ir notikusi savstarpēja atsvešināšanās un samierināšanās nav iespējama pat pēc nopietnām pārdomām un apspriešanās, tad šādā nelaimē par neapskaužamu alternatīvu ir jāatzīst laulība šķiršana. Ir ieteicams izmantot starpniecības metodes, lai samazinātu naida pilno vainas meklēšanu otrā cilvēkā, kas bieži ir pašreizējā juridiskā procesa sastāvdaļa.

Lai gan šķirot laulību tiek publiski atzīts, ka tā ir beigusi pastāvēt, tomēr citas no šīs savienības izrietošās attiecības turpina pastāvēt: piemēram, bērnu audzināšana un uzturēšana, kā arī citas saistības. Mēs mudinām nopietni apspriesties, lemjot par mazāko bērnu aizbildniecību. Mēs arī uzskatām, ka vienam vai abiem vecākiem uzņemoties atbildību par aizbildniecību, to nevajadzētu padarīt tikai par finansiālu atbalstu un kontroli vai par manipulāciju un represijām. Vissvarīgākais nosacījums ir katra bērna labklājība.
Laulības šķiršana nepadara neiespējamu atkārtotu laulību. Mēs mudinām baznīcu un sabiedrību apzināti un ar līdzjūtību rūpēties un kalpot tiem, kas nonākuši šķiršanās procesā, kā arī par šķirto un no jauna laulāto ģimeņu locekļiem. Tam jānotiek ticīgo kopienā, kur visi ir līdzdalīgi Dieva žēlastībā.
1)  –  Latvijas Apvienotā Metodistu Baznīca tāpat kā citas kristīgas konfesijas cenšas vadīties pēc tiem principiem, kuri ir atrodami Svētajos Rakstos. Ja kādā ģimenē rodas laulības problēmas tad mācītāji noteikti ir gatavi konsultēt laulāto pāri, kā arī veikt dvēseļu aprūpi un aizlūgt par šo problēmu.
–  Vairākās draudzēs ik pa laikam notiek arī laulību apmācību kursi, kuros var piedalīties gan tie, kuri vēlas doties laulībā, gan tie, kuri jau laulībā ir vairākus gadus. Tie palīdz laulātiem uz dažādām problēmām paraudzīties no cita rakursa, labāk iepazīt viens otru un risināt situācijas, kuras var novest pie laulības šķiršanas.
–  Mācītāji nekad neieteic kā galveno problēmas risināšanas metodi, laulības šķiršanu. Tā parasti ir traumējoša gan abiem laulātiem draugiem, gan bērniem. Tomēr ne vienmēr var izdoties palīdzēt saglabāt laulību, īpaši tādās situācijas, ja otram laulātam draugam ir kāda atkarība ( alkohols, narkotikas, azartspēles ), dažādas vardarbības izpausmes, vai arī tiek pārkāpta laulība.
– Arī tādās situācijās mūsu Baznīcas mācītāji ir gatavi palīdzēt, ja cilvēki šādu palīdzību ir gatavi pieņemt. Ļoti bieži laulības problēmas rodas no nesakārtotām attiecībām ar Dievu. Dažkārt sakārtojot šīs attiecības, sakārtojas arī attiecības ar otru cilvēku.

2) – Katrs gadījums ir atšķirīgs un katram mācītājam var būt sava pieeja šajā jautājumā. Ja  kāds ir šķīries, jo otrs cilvēks ar savu rīcību ir grāvis laulību, tad cietušai pusei tiek sniegts atbalsts un noteikti nekādi ierobežojumi nevarētu būt.  Savukārt ja kāds no draudzes locekļiem ir atradies vadošā amatā, un tajā pašā laikā ir pārkāpis laulību, vai bijis vardarbīgs, tad šāds cilvēks no šī amata var tikt atbrīvots. Katrā ziņā viņš automātiski netiek izslēgt no draudzes, bet ar viņu tiek veiktas garīgas pārrunas.”

Draudzes ”Atklāsme” mācītājs Andris Opengeims: ”Mūsu Draudzē, paldies Dievam, nav bijusi tāda problēma. Ir bijušas problēmas attiecībās, cenšamies savlaicīgi tās risināt. Ja tas notiktu, tad ierobežojumi būtu izskatāmi individuāli! Individuālās sarunās.”

KĀDS IR TAVS STĀSTS?

Tēmu par šķiršanos kristietībā mēs plānojam turpināt. Nākošajos rakstos par šo tēmu apskatīsim senajos grieķu manuskriptos sastopamās atšķirības Jēzus sacītajā par šķiršanos, kā arī apskatīsim laulības anulēšanas iespējas Romas katoļu baznīcā. Jūsu atsauksmes par šķiršanās tēmu mums ir svarīgas! Ja vēlaties padalīties ar savu stāstu atklāti vai anonīmi, rakstiet uz redakcija@tuvuma.lv vai aija@tuvuma.lv