Vienoti Kristus mīlestībā. Guntara un Inas Lašaurī stāsts

Mācītāja Guntara Lašaurī un viņa sievas Inas kopā esība ir vairāk kā 20 gadus. Abi šobrīd kā ģimene, kurā aug vecākā meita Noela un dēli – Samuēls un Timotejs, kalpo un vada Priekules un Paplakas baptistu draudzes. Guntars izceļas ar nerimstošu pozitīvismu un lielu ticības spēku, savukārt Ina savā klusajā garā nes mieru un uzliek pareizos uzsvarus. Kopā viņi ir piedzīvojuši gan ļoti smagus pārbaudījumu brīžus, gan arī bagātīgas Dieva svētības. Jau pavisam drīz Lašaurī ģimeni sagaida atkal kāds jauns izaicinājums – “Jaunās baptistu draudzes” dibināšana Jaunliepājā. Vietā, kur viņu kopdzīves stāsts sākās.

Iepazīšanās

Guntars: Mana ģimene pārcēlās no Vecpils uz Liepāju, kad man bija 10 gadu. Diemžēl neilgi pēc tam tēvs atstāja manu mammu un mūs trīs bērnus, lai veidotu jaunas attiecības. Tas bija finansiāli un visādi citādi izaicinošs laiks. Pēc 9. klases pabeigšanas Liepājas 5. vidusskolā izlēmu, ka mācīšos par policistu un iestājos Cīravas arodvidusskolā. Mans tēvs bija policists un šī profesija bija mans bērnības sapnis. Šajā laikā Jaunliepājā, blakus vietai, kur top “Jaunā baptistu draudze”, iepazinos ar savu mūža mīlestību – Inu.

Ina: Esmu dzimusi un augusi liepājniece, tāpēc mana bērnība lielākoties noritēja pie jūras. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija trīs gadi. Neilgi pēc tam manu tēti kā militārpersonu izsūtīja no Latvijas un viņš pārcēlās uz dzīvi Krimā. Tēvs, protams, par to nebija priecīgs, ka nācās atstāt mani un manu vecāko māsu. Tā kā mammai bija problēmas ar alkoholu, mūs abas lielākoties pieskatīja vecvecmāmiņa. Viņa mūs ģērba un baroja.

Foto: no Guntara un Inas Lašaurī ģimenes arhīva

– Jūs bijāt pavisam jauni, kad iepazināties. Vai atcerieties, kas jūs piesaistīja vienam otrā?

Ina: Jā! Kad sākām draudzēties, man bija 15 gadi, bet Guntaram – 17. Jau tajā laikā varēja just, ka viņš ir izteikts līderis. Kad mums pārējiem draugiem bija garlaicīgi, mēs teicām: “Ejam pasaukt Guntaru!” Viņš bija ļoti drosmīgs un spēcīgs (Guntars smejas).

Guntars: Džeki tajā vecumā lielākoties manipulē ar meitenēm un to darīju arī es. Par laimi, uz Inu tas nestrādāja. Viņa bija neaizsniedzama un prata stingri novilkt robežas. Es viņu visu laiku nevarēju saprast iepretīm visām citām meitenēm, kuras atkost bija viegli.

– Tad viņa tev bija kā mīkla, ko atminēt?

Guntars: Jā, es viņu mēģināju atminēt, bet beigās viņa atminēja mani un es vēl joprojām viņu neesmu atminējis (abi smejas).

Ina: Mums jau tad bija daudz par ko runāt un sākotnēji mēs bijām vienkārši labi draugi.

“In The Army Now”

– Tu bieži savos sprediķos piemini faktu, ka 10 gadus dienēji profesionālajā dienestā. Pastāsti, kā tur nonāci?

Guntars: Mācoties 4. kursā un praksi izejot pašvaldības policijā, mani ideāli par policijas darbu ātri vien sabruka. Es šajā profesijā ieraudzīju daudz netaisnības un sapratu, ka policists tomēr nebūšu. Tad kāds man ieteica stāties armijā. Biju arī dzirdējis par Speciālo uzdevumu vienību (SUV), saskatījies dažādus video un nodomāju, ka jāmēģina. SUV gan netiku, bet nonācu profesionālajā dienestā un sāku dienēt Ādažos. Droši varu teikt – tā bija elle zemes virsū. Morālais spiediens tur burtiski lauza mūsu katra identitāti. Tur nebija dedovščina, bet armijai ir savas metodes kā cilvēku padarīt par paklausīgu karavīru. Tie, kas ir karavīri, zinās, par ko es runāju. Tā nu es sapratu, ka mani ideāli sabrūk otrreiz.

– Kādi tolaik bija tavi ideāli?

Guntars: Tas, ko filmās rāda – biedru vienotība, karjeras izaugsmes iespējas, taču, aptverot realitāti, sapratu, ka šīs lietas mani negaida un man no turienes ir jātiek prom. Tajā laikā vēl kā neticīgs es iesāku lūgt Dievu un man pārdabiskā veidā pavērās iespēja tikt dienēt Jūras spēkos. Tas bija glābiņš. Šajā laikā arī piedzima mūsu vecākā meita Noela un mēs uzsākām dzīvi šeit pat – divistabu dzīvoklī, pāris stāvus augstāk virs “Jaunās baptistu draudzes” telpām.

Jūras spēkos dienot četrus gadus, es sāku pierast pie vieglās dzīves. Man bija laba alga un tajā laikā Latvija iepirka kuģus no Nīderlandes. Mēs ar komandu devāmies krastā un gribējām izmēģināt dažādas aizliegtās vielas, kas, par nelaimi, arī izdevās…

– Ina, ko tu izjuti šajā laikā?

Ina: Mana sliktākā pieredze attiecībā pret Guntaru bija tā, ka ik pa laikam viņš lietoja alkoholu. Kad viņš iedzēra, visas slūžas bija vaļā un es jutos ļoti nedroši.

Savukārt to, kādu postu nodara narkotikas, paguvu ieraudzīt jau pusaudžu gados. Manai vecākajai māsai bija draugi, kas bija nopietni narkomāni ar stāžu, un es redzēju, kur tas viss aizved. Kad Guntars sāka aizrauties arī ar narkotikām, es jau biju kļuvusi mamma un sapratu, ka manam bērnam vajag tēti. Tā nu es cīnījos par mūsu ģimeni, kā vien pratu un sapratu.

– Kas tevi pamudināja apreibināties ar šīm vielām?

Guntars: Karavīri, kā zināms, neraud un neizrāda emocijas, taču patiesībā sirds grib raudāt. Tad, kad pamēģināju šīs aizliegtās vielas, jutu, ka tagad es varu būt es. Apspiestās bērnības emocijas iznāca laukā un likās, ka beidzot esmu atradis kaut ko īstu savā dzīvē.

Misionārs –  stopētājs 

Foto: no Guntara Lašaurī personīgā arhīva

– Kā tev izdevās apvienot armiju un ģimenes dzīvi ar alkohola un narkotisko vielu lietošanu? Vai tas vispār ir iespējams?

Guntars: Protams, ka to nevar apvienot. Prātā ir sajukums un tu saproti, ka neko nekontrolē. Man nebija spēka sevī mainīties un šīm atkarībām stāties pretī. Tas arī bija jātur slepenībā, lai es netiktu izmests no dienesta. Tā tas viss gāja uz galu līdz vienam rītam, kad nolēmu vērsties lūgšanā pie Dieva, sakot: “Dievs, ja Tu tāds esi, palīdzi man!” Interesanti, ka tajā pašā dienā ceļā no Liepājas uz Grobiņu manu mašīnu nostopēja kāds vīrs. Lija lietus un es viņam prasīju: “Ko tādā lietainā laikā brauc ar stopiem?”, kam sekoja atbilde: “Man Svētais Gars pamudināja šodien stopēt.” Tas man bija liels pārsteigums. Es biju interesējies par garīgām lietām, īpaši dzenbudismu, bet es nekad nebiju dzirdējis par Svēto Garu. Lai arī tas man likās par daudz un nodomāju, vai tik šis vīrs nav kāds mormonis vai jehovietis (atceroties, smejas), es tomēr viņā ieklausījos. Tā šis misionārs, kā vēlāk uzzināju, bija no organizācijas “Jaunatne ar misiju” un pasludināja man Evaņģēliju. Viņš mani vadīja grēku nožēlas lūgšanā un uz atvadām noteica: “Guntar, lūdz neatlaidīgi un tu redzēsi, kā Dievs pagodināsies Tavā dzīvē.” Es viņa padomu ņēmu vērā un mēs ar šo misionāru vārdā Jānis turpinājām uzturēt kontaktu. Viņš bieži brauca pie mums ciemos.

– Ina, kā tu uztvēri šos jaunumus?

Ina: Tā kā biju vairāk aizrāvusies ar budismu un citām ideoloģijām, kristietība man likās bērna līmenis. Atceros, kad šis misionārs ieradās pie mums pirmo reizi ciemos, nodomāju, vai tad mēs tikai tēju dzersim un nenopirksim kādu vīnu? Tā bija pierasts un jāsaka, ka sākotnēji man likās visa šī sludināšana mazliet par daudz.

Guntars: Jā, Jānis burtiski paņēma veselu maisu ar garīgām sēklam un izbēra man uz galvas! Kaut kas no visa tā arī uzdīga un mana dzīve pakāpeniski izmainījās.  Caur ticību Dievam manī parādījās cerība. Es pusgada laikā tiku brīvs no visām atkarībām un Dievs pārveidoja mūsu kā pāra attiecības.

Ina: Arī es pēc kāda laika sāku lasīt Bībeli, lai arī ilgi vēl nevarēju pieņemt to, ka Bībelē ir minēta elle. Jānis pie mums brauca un stāstīja, ka ir jānožēlo grēki. To arī darīju un, lai pārliecinātos, ka patiesi esmu pestīta, Jēzu pieņēmu vairākas reizes.

– Tajā laikā jūs vēl nebijāt precēts pāris. Kā nonācāt pie atziņas, ka jums ir jālaulājas?

Guntars: Es Inu jau biju bildinājis, bet līdz kāzām nebijām tikuši. Jānis sāka teikt, ka mums savas attiecības ir jāsakārto Dieva priekšā un noteikti jāatrod draudze. Tā nu mēs atradām luterāņu baznīcu – to pašu, kuras tornītī biju izteicis bildinājumu Inai, un apprecējāmies. Ar laulību zvēresta došanu Dievam manī ienāca miers un pārliecība, ka Ina ir mana sieva uz visu mūžu. Tā ir liela svētība.

Ina: Es biju pateicīga Dievam, ka laulību slēdzām jau kā glābti cilvēki ticībā. Citādāk, man liekas, tas būtu bijis jādara vēlreiz. Manuprāt, laulības būtību tu pilnībā vari izprast tikai kristietībā.

“Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans!”

– Vai, nākot pie ticības Dievam, tavs priekšstats par dienestu izmainījās?

Guntars: Jā. Es sāku uzdot sev jautājumu – vai es varu šeit būt? Vērsos pēc padoma pie kapelāna Viestura Kalniņa un citiem ticības biedriem, taču skaidrība nenāca. Pagrieziena punkts bija dežūras laikā, kad kāds ticības brālis dienestā man uzjautāja:”Ko tu darītu, ja sāktos uzbrukums?”, atbildēju: “To, kas mums ir jādara – šautu pa laivu”. Tas man lika domāt, ja es tagad nošautu iebrucēja karavīru un viņš nebūtu pestīts, viņš tak nonāktu ellē. Vai tiešām esmu aicināts šīs valsts vārdā aizsūtīt cilvēkus uz elli vai tomēr kā Dieva valstības pilsonim mans uzdevums ir meklēt un glābt pazudušo? Šajā laikā, lasot Bībeli, mani īpaši uzrunāja rakstu vietas par to, ka, ja tev sit pa labo vaigu, pagriez kreiso un mīli savu ienaidnieku. Dievs skaidri uz mani runāja, Guntar, tu neesi no šīs valstības un ne pret miesu un asinīm tev ir jācīnās, bet pret ļaunajiem gariem šīs pasaules telpā (Ef. 6:12).

– Vai uzskati, ka kristietis nevar būt karavīrs?

Guntars: Izvēle kādam atņemt dzīvību un nospiest gaili tomēr ir konkrētā karavīra atbildība. Neviens nevarēs šajā lietā aizbildināties un teikt: “Es tikai pildīju pavēli.” Es pats neesmu viennozīmīgs pacifists, jo esmu mednieks un man ir ierocis, taču, militāra iebrukuma gadījumā, es sakrāmētu somu un censtos savu ģimeni nogādāt drošā vietā.

– Ar šo gadu Latvijā noteikts obligātais aizsardzības dienests jauniešiem vecumā no 18 līdz 27 gadiem. Kādas ir jūsu domas šajā jautājumā, vai tas ir nepieciešams un vai jauniešiem būtu jāstājas armijā?

Guntars: Jautājums, uz kuru ir grūti atbildēt. Līdzīgi kā ar vakcināciju Covid-19 pandēmijas laikā. Es teiktu – lūdz Dievu, vai tev ir jāstājas dienestā vai nav.

Ina: Manuprāt, tam ir jābūt brīvprātīgai izvēlei. Cilvēkam ir jāvēlas nodoties tāda veida aicinājumam.

Foto: no Guntara Lašaurī personīgā arhīva

– Tu esi iesvētīts sludinātājs un gans divās draudzēs. Kā saņēmi šo aicinājumu?

Guntars: Jautājumā par dienesta atstāšanu, Dievs man deva mieru un Vārdu, kuru saņēmu Tezē kopienas organizētajā svētceļojumā uz Franciju, kurā devāmies abi ar sievu. Dievs uz mani tur runāja caur Jesajas 43. nodaļu, kur teikts: “Es tevi saucu savā vārdā, tu esi Mans.” Tajā brīdī es sapratu, ka Dievs mani aicina dienestu atstāt, un to arī darīju.

Savukārt, par mācītāja amatu runājot, man bija doma jau pašā ticības sākumā, ka es vēlētos stāvēt draudzes priekšā un sludināt. Arī apkārtējie to nereti norādīja, sakot, Guntar, tev ir dāvana mācīt un vadīt. Vēlāk jau man pavērās iespēja studēt Baltijas Pastorālajā Institūtā. Sākotnēji nodomāju, ka mācības varēšu apvienot ar darbu, bet tā nesanāca un mūsu ģimenei bija jāsper solis ticībā, ka Dievs par mūsu laicīgajām vajadzībām parūpēsies. Tajā laikā mēs gaidījām mūsu trešo bērnu, bet Dievs bija uzticams. Galu galā es kļuvu par pilna laika kalpotāju un divu draudžu ganu.

– Vai šis Guntara pieņemtais lēmums iet prom no algota darba, lai kalpotu, tevi kā sievieti nebiedēja?

Ina: Nē, gluži pretēji. Es priecājos par to, jo tā bija atbildēta lūgšana. Es pati jau divus gadus iepriekš biju lūgusi Dievam par mūsu abu aicinājumu un to, ka vēlamies darīt ko vairāk priekš Viņa. Braucienā uz Franciju arī es saņēmu atbildi par savu aicinājumu, proti, audzināt bērnus. Dievs šo domu ielika sirdī un, pārbraucot mājās, es uzzināju, ka patiesi gaidu mūsu trešo bērniņu. Racionālais prāts teica, ka Dievs zina, ko dara.

– Vai ir viegli būt par mācītāja sievu?

Ina: Sākotnēji tas man bija liels izaicinājums, pat teiktu –  kultūršoks, jo es neapprecēju garīdzinieku. Viņam bija jāvada draudze un 24/7 Guntars bija iesaistīts citu cilvēku dzīvēs. Mums bija liels izaicinājums paņemt vienu dienu brīvu nedēļā un pavadīt to ar ģimeni. Ar laiku gan pieradām un tagad es šo kalpošanu redzu, kā ļoti lielu vērtību un, ka tas patiesi ir aicinājums mums abiem.

– Ko jūs novēlētu jaunajiem pāriem, kuri vēlas kalpot kopā?

Guntars: Turēties cieši kopā it visā, to vislabāk pasaka 1. vēstule Korintiešiem (7:5): “Neatraujieties viens otram, kā vien uz kādu laiku pēc pašu vienošanās, lai atrastu laiku Dieva lūgšanai, un tad turieties atkal kopā, lai sātans jūs nekārdinātu jūsu nesavaldības dēļ.”

Ina: Es ieteiktu jauniem pāriem tiekties pēc Dieva valstības. Mums katram ir tikai viena dzīve un ar to mēs esam aicināti pagodināt Dievu. Dažreiz tas nav viegli un prasa spert soļus ticībā un nezināmajā, bet tā mēs arī piedzīvojam to, kā mūsu Glābējs gādā un rūpējas par Saviem bērniem.

Atbalstīt Guntara un Inas Lašaurī kalpošanu un “Jaunās baptistu draudzes” izveidošanu Jaunliepājā, variet ziedojot uz garīdznieka kalpošanas atbalsta konta nr. LV86RIKO0008110093673. Lai Dievs jums atdara!