Kā kopt un izaudzēt pateicību


429
“Kas notiek pēc tam, kad Dievs ir uzklausījis mūsu lūgšanas? Vai neaizmirstam pateikties? Kad briesmu brīdis laimīgi pagājis, tad varbūt atviegloti uzelpojam un domās tikai sev paplikšķinām pa plecu – kādi mēs varoņi, ka esam izturējuši un tikuši cauri ar veselu ādu.” Šos jautājumus uzdod un ar savu pieredzi ceļā uz atziņu – cik ļoti nozīmīgs ir mazais vārdiņš “paldies” – dalās Brigita Kabuce. Pievēršamies arī citiem avotiem un pētām, kā iegūstama pastāvīga pateicīgas dvēseles noskaņa.

Laiks pateikt paldies

Skarbi interesantajos deviņdesmitajos gados, darba pienākumus pildot, Brigitai iznāca daudz iet kājām, dodoties apmācīt ilgstoši slimos skolēnus. Viņa stāsta: “Pa ceļam, skatoties debesīs, sirsnīgi lūdzu Dievu, domās sarunājos ar Debesu Tēvu, un toreiz tiešām notika brīnumu lietas. Piemēram, tolaik pirms Ziemassvētkiem nekur nevarēju nopirkt eglīšu svecītes, tāpēc mazliet noskumu un pasūdzējos Dievam, ka nevarēšu iepriecināt bērnus. Bet, lūk, kāda skolnieciņa mammai bija palaimējies dabūt divas svecīšu paciņas, un viena tika arī maniem bērniem! Tolaik bija daudz līdzīgu brīnumainu pārsteigumu, taču…

Esiet pastāvīgi lūgšanās, esiet ar tām nomodā ar pateicību. Kol.4:2

Mans vīrs – tāpat kā daudzi tajos gados – zaudēja darbu, un es, rūpējoties par ģimenes iztikšanu, strādāju vairākās skolās, pa vakariem mācīju vācu valodu kursos. Biju iegrimusi darba pienākumos, skaitīju nopelnīto naudu, kalkulēju, naktsmiegam atlika vien četras vai piecas stundas laika, bet lūgšanām un pateicības vārdiem… “

Brigita spriež, ka viss toreiz beidzies likumsakarīgi: “Grūta onkoloģiska slimība apturēja šo drudžaino skrējienu no darba uz darbu, un nu es varēju atlicināt laiku arī dvēselei, kura bija izslāpusi pēc tās maizes un mierinājuma, ko var dot tikai Dieva vārds. Un atkal notika brīnums: tieši tad, kad fiziski jutos vārga un kad mani kā ass dzelonis durstīja sāpes, garā jutos spēcīga un pateicības pilna, aiz prieka raudāju un domās teicu: “Paldies, mīļais Jēzu, par izglābšanu!”“

Pateicības pilnu sirdi Brigita arvien stāsta par tolaik pieredzēto dziedināšanas brīnumu. Viņa saka, ka jutusies līdzīgi kā Dāvids, kad rakstījis 30. psalmā minētos vārdus, tāpēc tos atkārto atkal un atkal: “Es Tevi augsti teikšu, ak, Kungs, jo Tu esi mani augsti cēlis… Kungs, ak, mans Dievs, es Tevi piesaucu, un Tu mani dziedināji. Kungs, Tu manu dvēseli izvedi no nāves valsts, Tu mani uzturēji dzīvu, ka nenogrimu kapā.”

Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Fil.4:6

Brigitai šķiet, ka mēs tik bieži paliekam pateicību parādā Dievam, saviem vecākiem, draugiem, tiem, kas mums darījuši labu. Un diemžēl mēs pārāk bieži mēdzam kurnēt un īgņoties. Viņa piekrīt mācītājam Edgaram Mažim, kurš saka: “Pateicība Dievam ir vislabākās zāles pret kurnēšanu. Cik superīga būtu pasaule, ja mēs pateiktos Dievam, pateiktos viens otram! Ir grēks nepateikties.” (Avots šeit.) Viena no Brigitas iecienītām kristīgās vēsts sludinātājām ir arī Džoisa Meijere (Joyce Meyer), un viņas dotos praktiskos ieteikumus savā lūgšanu dzīvē Brigita ņem vērā.


joyce_meyer-300x300

Dažas lietas, par ko pateicos:
• Par Dieva rūpēm,
• Par  ģimenes un draugu mīlestību,
• Par privilēģiju sludināt Dieva vārdu,
• Par Svētā Gara dāvanām,
• Par iespēju palīdzēt cilvēkiem,
• Par tīru ūdeni un labu ēdienu,
• Par visu to skaistumu, ko radījis Dievs.

Džoisa Meijere grāmatā “Prieka pilna dzīve” raksta:

“.. izvirzīju sev mērķi: ik dienas pateikties Dievam. Es tieši tā arī rīkojos un šīs darbības procesā es aptvēru, ka žēlošanās neko nemaina. Turpretī pateicība palīdz ar prieku izbaudīt pat visnepatīkamāko dienu.”

“Es jums arī iesaku izveidot sarakstu par visu to labo, ko Dievs izdarījis jūsu dzīvē, un iesaku neaizmirst biežāk pateikties Viņam. Tas ne vien dāvās jums spēkus grūtos dzīves brīžos, bet arī stiprinās jūsu saikni ar Dievu. Nav nekādu šaubu, ka Dievs ir pelnījis mūsu pateicību!”


Pateicība mūs maina

breathnachx-large Sāra Bon Bronika  ir viena no pasaulē visvairāk pārdoto grāmatu autorēm, publiciste un filantrope. No viņas ikdienas garīgumam un dzīves stilam veltītajām grāmatām latviešu valodā iztulkotas un izdotas četras: “Vienkāršā pārpilnība”, Vīrieša ceļš uz vienkāršo pārpilnību”, “Ikdienas romantika”, “Sirdsmiers un pārticība”. Vairāk angļu valodā lasāms šeit.

Par pateicību jau vairāk nekā divdesmit gadus raksta amerikāņu rakstniece, publiciste Sāra Bon Bronika (Sarah Ban Breathnach). Viņa pateicību praktizē kā garīgu instrumentu savas dzīves pārveidošanā. Tālajā 1991. gadā, sākot izmēģināt jauno praksi, Sāra bija pārsteigta par to, cik maz uzrakstīta varēja atrast par šo tematu.

Toreiz viņai izdevās atrast tikai benediktiešu mūka Deivida Šteindla-Rasta (David Steindl-Rast) meditāciju, kas bija izdota plānā grāmatiņā ar nosaukumu “Pateicība, lūgšanas sirds”. Bet nu  – pēc vairāk nekā 20 gadiem – Sāra bijusi patīkami pārsteigta, kad, ierakstot meklētājprogrammā vārdu “pateicība”, angļu valodā vien varējusi uziet vairāk nekā divsimt tūkstošus grāmatu, interneta vietu, rakstu, ziņu. Pa šiem gadiem jaunas grāmatas par pateicības tēmu sarakstījis arī benediktietis Steindls-Rasts un pati Bon Bronika. Tāpat ir vairojušās arī atziņas par pateicību kā praksi, kas pielietojama personīgās izaugsmes ceļā.

Sāra, rakstot par pateicību, šī vārda sākumā liek lielo burtu, jo tieši ar saklausītu Dieva aicinājumu apzinātai Pateicībai atvēlēt vietu savā dzīvē, sākās viņas personības pārveides ceļš.

“Torīt vairs nespēju klausīties savās iekšējās žēlabās, un, šķiet, tas bija apnicis arī Dievam, jo es izdzirdēju bargu pavēli apsēsties pie virtuves galda un sākt rakstiski uzskaitīt visu, kas tieši tobrīd manā dzīvē bija labs. [..] Kad pēc sešām stundām .. rimos, tad sev par milzīgu pārsteigumu, biju izveidojusi milzīgu sarakstu ar savas dzīves līdz šim neievērotajām laimēm. Man to bija vairāk nekā simt piecdesmit [..] Un tad [..] es sapratu, ka man nav vajadzīgs nekas, izņemot apziņu par to, cik svētīta es esmu,” raksta Sāra Bon Bronika grāmatā “Sirdsmiers un pārticība”.

 


Nevajadzētu aizmirst
• Ja šorīt esi pamodies drīzāk vesels nekā slims, tad esi vairāk svētīts nekā miljons cilvēku pasaulē, kuriem šī diena būs pēdējā.
• Ja nekad neesi pieredzējis kara šausmas, ieslodzījuma vientulību, spīdzināšanas mokas vai bada ciešanas, tad esi labākā situācijā nekā vismaz 1 miljards cilvēku mūsu pasaulē.
• Ja vari droši apmeklēt baznīcu, nebaidoties no vajāšanām, tu esi vairāk svētīts nekā aptuveni 60% pasaules iedzīvotāju.
• Ja tev ir ēdiens ledusskapī, drēbes mugurā, jumts virs galvas un vieta, kur gulēt, tad tu esi bagātāks nekā 75% pasaules iedzīvotāju.
• Ja tev vienkārši ir bankas konts, tas nozīmē, ka piederi pie 10% pasaules bagātāko cilvēku.

brotherdavidsteindlrast

Dāvids Šteindls-Rasts par piedošanu

Atzīmējot izcilā benediktieša, skolotāja un grāmatu autora nozīmīgo pienesumu izpratnē par pateicību un pateicīgu dvēseles noskaņu kā vienu no svarīgākajiem garīgās attīstības elementiem, Juris Rubenis grāmatā “Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss” raksta:

“Pateicība nav kaut kas, kas būtu īpaši vajadzīgs Dievam, bet kaut kas ārkārtīgi nepieciešams mums, cilvēkiem, jo tā palīdz uz pasauli paskatīties citādi. Pateicīga dzīve pamatojas uz atskārsmi, ka nekas šajā pasaulē nav pašsaprotams. Pateicība dzimst no apziņas, ka viss, pilnīgi viss ir dāvana.”

“D. Šteindls-Rasts saka, ka mēs tieši tāpēc sevi nolemjam bezgalīgam skrējienam pēc lietām, ka nemākam būt pateicīgi par to, kas mums jau ir. Tāpēc nekļūstam laimīgāki, lai ko arī iegūtu. Savukārt, ja cilvēks būtu pateicīgs, viņš tūdaļ pat kļūtu laimīgāks.”
(Vairāk par tēmu angļu valodā šeit.)


90. gados Sāras Bon Bronikas izlolotā ideja par Pateicības dienasgrāmatu – katras dienas beigās uzrakstīt pateicības vēstuli Dievam par visu, kas ir ļāvis šo dienu nodzīvot, kas sniedzis prieka, miera mirkļus vai pārticības sajūtu – kļuva populāra un rekordlielā ātrumā izplatījās pasaulē.

Fenomens ieinteresēja arī zinātniekus un pēc veiktās izpētes viņi atzina, ka cilvēki, kas raksta Pateicības dienasgrāmatas, ir daudz optimistiskāki par tiem cilvēkiem, kuri to nedara: viņi vairāk sevi kopj, biežāk nodarbojas ar sportu, retāk ziņo par fiziskām saslimšanām un izjūt lielāku možumu, aizrautību, apņēmību un pārliecību, lai stātos pretī dzīves izaicinājumiem; un vēl izpētīts, ka viņi biežāk izjūt apmierinājumu, nevis bēdas.

Daloties pieredzē, Sāra atklāj, ka ļoti smagās dienās, kad vienīgais par ko spēj pateikties ir tas, ka šī diena beidzot ir galā, viņa dienasgrāmatā sevis stiprināšanai ieraksta rindas no Svētajiem Rakstiem.

Pateicība ir Sāras pastāvīgā pavadone un tā arvien uzrodas visnegaidītākajā veidolā. Bez Pateicības dienasgrāmatas viņai pieder arī Pateicības dārzs – privāts stūrītis, “lai dziļi izbaudītu pateicības plaukstošo skaistumu”. Arī savu grāmatu lasītājus viņa mudina ierīkot kaut maz mazītiņu zaļo laukumiņu  – pat puķu poda lielumā derēs –, kur ļaut savai Pateicībai uzziedēt. Viņa raksta: “Ar Pateicību ir tā: jo vairāk to izsaka, jo vairāk to veicina, jo lielāka tā aug.” Šo domu ir vērts atcerēties.

plant-flowers-step-13Paldies!
Paldies Tev, Dievs,
Ka manā dzīvē esi
Kā avots tīrs,
No kura veldzi gūt!
Paldies Tev, Dievs,
Ka Savās rokās nesi
Tu mani tad, kad
Bij’ tik grūti būt!
Paldies Tev, Debess Tēvs,
Par Tavu dāsno sirdi..
(Brigita Kabuce)