Reliģiju pētniece Elizabete Taivāne.Turpināt vectēva profesionālās gaitas ir goda lieta

Elizabete Taivāne ir praktizējoša katoliete, teoloģijas doktore. Kopā ar vīru un diviem bērniem viņa dzīvo Saulkalnē.  Iepazināmies Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas Fakultātē, kad viņa mums, teoloģijas studentiem, pasniedza kursu “Starpreliģiju dialogs”. Kursa mērķis bija iepazīstināt ar dažādām kristīgām konfesijām un atšķirīgām pasaules reliģijām. Pētījām arī to, vai dažādu reliģiju mācības atļauj savstarpēji sadarboties. Spilgtākais, kas palicis atmiņā par sadarbošanos dažādu ticību pārstāvju vidū, ir atzinums, ka cilvēka dzīvības vērtība kļūst svarīgāka par piederību reliģijai tad, kad notiek katastrofas un citi ārkārtas gadījumi, – apstākļos, kad ir nepieciešams cietušajiem sniegt pirmo palīdzību, nodrošināt ēdienu un pajumti.

Elizabete Taivāne ir Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docente un vadošā pētniece. Foto no personīgā arhīva

Aļesja Lavrinoviča: – Kā Tu nolēmi studēt teoloģiju?
Elizabete Taivāne: – Kopš bērnības mani interesēja divas jomas – medicīna un teoloģija. Par teoloģijas studijām padomju laikos nevarēja sapņot, tādēļ par šādu iespēju pat neiedomājos. Tolaik ar vecākiem un māsu dzīvojām Maskavā, un es pēc 8. klases iestājos Maskavas 4. medicīnas skolā ar nolūku pēc tās pabeigšanas studijas turpināt medicīnas institūtā. Saņēmu medmāsas diplomu, tomēr institūtā neiestājos, jo 1990.gadā manu tēvu Leonu Gabrielu Taivānu aicināja piedalīties LU Teoloģijas fakultātes atjaunošanā un mēs atbraucām uz Latviju. Tā man radās agrāk necerētā iespēja studēt Teoloģijas fakultātē. Interese par teoloģiju izrādījās spēcīgāka, nekā interese par medicīnu. Iestāšanās un studiju laikā es gan vēl cerēju saistīt savu profesiju ar slimnīcu un kļūt par kapelāni, tomēr sanāca citādi. Es kļuvu pasniedzēja.

– Vai Tavi tuvākie nepārmeta Tavas intereses, norādīdami, ka esi sieviete un teoloģija ir vīriešu joma?
– Maniem tuviniekiem nekad neienāca prātā man pārmest. Turpināt mana vectēva, luterāņu mācītāja, skolotāja un teologa Leona Taivāna profesionālās gaitas ir goda lieta. Tāpēc par profesionālās aktivitātes lauka izvēli īpaši lepojos.

– Vai ir kāds teologs, no kura Tu esi smēlusies iedvesmu pētīt dažādās reliģijas?
– Tas, ka sāku pasniegt un pētīt reliģijas, ir sakritība. Tanī pašā laikā teologs, kurš manī iedēstīja sēklu, bija mans pasniedzējs, nelaiķis profesors Visvaldis Varnesis Klīve. Būdama studente, ar milzīgu interesi klausījos viņa lekcijas par hinduistu Brahmanu un budistu nirvānu. Dzirdēto lekcijās ar sajūsmu pārstāstīju saviem draugiem- neteologiem. Profesors Klīve pasniedza mums vairākus priekšmetus, tomēr kurss “pasaules reliģijas” man patika visvairāk. Ar viņa svētību sāku lasīt savas pirmās lekcijas reliģijās ētikas un reliģijas skolotāju programmas ietvaros Teoloģijas fakultātē 1996. gadā.

– Kāpēc, Tavuprāt, kristiešiem reliģijas vajag salīdzināt?
– Es neteiktu, ka reliģijas obligāti jāsalīdzina. Tā ir nodarbe speciālistiem, tas ir, reliģiju pētniekiem. Tomēr mūsdienu globalizācijas kontekstā kristīgās civilizācijas pārstāvjiem nebūtu slikti zināt vairāk par citām reliģiskām tradīcijām un izkopt adekvātu attieksmi pret tām. Reliģiju pētniecība un reliģiju salīdzināšana paplašina ne tikai redzes loku, bet arī sirdi. Iedziļinoties citās reliģiskās tradīcijās, reliģiju pētnieks-kristietis sāk labāk izprast un novērtēt kristietību. Pētot ir svarīgi nepārkāpt robežu starp paša praktizēto reliģiju un to reliģiju, kurā pētniecības gaitā iedziļinies. Tas nav viegli, jo fenomenologs iet empātijas jeb iejušanās ceļu. Bez empātijas sveša reliģija tā arī paliek pilnīgi nezināma kā kāda māja, kurā tu nemaz neesi iegājis.

 

Foto: LU arhīvs

Elizabete ir grāmatas “Reliģijas fenomenologam pa pēdām” autore. Fenomenologs pēta reliģiskos fenomenus jeb reliģiskās parādības.

“Visām klasiskajām reliģijām ir augstākā realitāte jeb sakrālais.  Kristietībā – Dievs, bet, piemēram, daoismā – Dao. Mūsdienu fenomenoloģija vairs neatzīst nepārbaudāmās augstākās realitātes pastāvēšanu. Un tas, šķiet, ir zīmīgi, jo uzrāda gara realitātes izjūtas izzušanu Rietumu pasaulē kopumā,” uzsver Elizabete.

– Vai reliģiju salīdzināšana nav tikai rietumnieku nodarbe?
– Tradicionāli Austrumi nekad nav interesējušies par Rietumiem un plašākā kontekstā par citām kultūrām un reliģijām. Aziātam neienāk prātā izgudrot kaut ko jaunu un pētīt ziņkārības pēc. Reliģiju salīdzināšana, pēc austrumnieku domām, ir bezjēdzīga nodarbe, kas neko nedod garīgai attīstībai.

– Mēs dzīvojam laikā, kad baznīcu apmeklētāju skaits Eiropā sarūk. Kā Tu raksturo šādu situāciju Eiropā?
– Mēs, rietumnieki, strauji aizejam no kristīgās domāšanas paraugiem, bet arī nespējam uzņemt nevienu citu reliģiju kristietības vietā. Prominentais pareizticīgo domātājs, filozofs un eksakto zinātņu pārstāvis Sergejs Horužijs nosauc mūsdienu rietumu cilvēku aizraušanos ar Austrumu reliģiskām idejām un praksēm par virtuālo jeb viltus reliģiozitāti. Eiropietis ir spējīgs fragmentāri un vulgarizēti praktizēt Austrumu reliģijas, neuztverot to būtību. Rietumu cilvēks meklē pasaulīgos labumus, viņa reliģiskais instinkts, kaut arī saglabājies, tomēr ir lielā mērā degradējies. Tādēļ eiropietis apmierinās ar „virtuālo” (viltus) reliģiozitāti, kura garīgā ziņā neko nespēj dot.

– Vai reliģijas attīstās? Vai un kā tās mainās?
– Katras reliģijas piekritējam gribas domāt, ka viņa reliģija nemainās, jo pārstāv mūžīgās vērtības. Arī man tā gribētos domāt par kristietību, tomēr tas ir skats no tradīcijas iekšpuses. Domāju, ka reliģija kopumā savu būtību nemaina, mainās tikai fasāde jeb reliģijas ārējie atribūti saskaņā ar kultūrvēsturiskā fona aktualitātēm.

Rietumu un Austrumu kristieši Jēzu Kristu uztver atšķirīgi

“Vairumā gadījumu Austrumu Baznīcas pārstāvim Kristus ir drīzāk Dievs, nekā cilvēks. Rietumu kristietim Jēzus Kristus ir drīzāk cilvēks, nevis Dievs.
Interesanti ir tas, ka Austrumu svētie imitē Kristu-Dievu, tādēļ savās vīzijās pieredz Viņu Tabora [aut.- kalns Izraēlā; pareizticībā – apskaidrošanās kalns] un augšāmcelšanās gaismā tītu. Savukārt Rietumu mistiķi redz Viņu krustā sistu un nereti gūst Kristus brūces jeb stigmatus.
Austrumu Baznīcai ļoti tuvi ir Kristus Augšāmcelšanās svētki, kad izpaužas Kristus dievišķība, savukārt Rietumu ticīgie ir iecienījuši Kristus piedzimšanas svētkus, kad Dievs kļūst cilvēks un piedzimst mūsu vidū. Austrumi un Rietumi ir kā medaļas divas puses. Uz to savstarpēji papildinošo raksturu kādreiz norādījis reliģijas psihologs Karls Gustavs Jungs,” skaidro Elizabete Taivāne

– Kā Tu spēj apvienot reliģiju pētniecību ar personīgo ticību?
– Teorētiski, loģikas līmenī apvienot pozitīvo attieksmi pret reliģijām un personīgo kristīgo ticību nemaz nav iespējams, jo kristietība ir ekskluzīva reliģija, kas nepacieš citas reliģijas. Pieejot dogmatiski, Kristus ir vienīgais ceļš pie Tēva. Tomēr kā reliģiju pētniece es nevaru noliegt dievišķā klātbūtni arī citās reliģijās. Domāju, ka Dievs ir augstāks par mūsu spēju salikt kopā vienu un otru. Atstāju jautājumu par kristietības un citu reliģiju attiecībām neatbildētu, atbrīvojot telpu dievišķajai mistērijai. Ja ir jāizvēlas starp zināšanām par reliģijām un mīlestību uz Dievu citās reliģijās, tad es izvēlos otro.