Adventa laikā domāsim par Jēzus atkalatnākšanu. Kā būt nomodā?

Kad telefonu ražotāju kompānija paziņo par jauna modeļa pārdošanu, tad ir zināma diena, kad tas notiks. Cilvēki dažreiz pavada nakti un dienu rindā, lai pirmie nopirktu jauno telefona aparātu. Agrāk arī pirmklasnieku vecāki ieņēma rindu pie prestižām skolām, zinot, ka nākamajā dienā būs pieteikšanās un ka vietu skaits ir ierobežots. Turpretī padomju laikā neviens īsti nezināja, kad veikalā pievedīs desas… Cilvēki dažreiz gaidīja vairākas stundas, bija reizes, kad atveda, bija reizes, kad neatveda, bet skaidrības nebija. Dzīvojot virs zemes, Jēzus apsolīja nākt vēlreiz. Un Adventa laikā mēs domājam ne tik daudz par Viņa pirmo nākšanu, kas notika pirms daudziem gadiem Betlēmē, bet par Viņa atkalatnākšanu. Kad Jēzus runā par gaidīšanu, tad gan ir viena liela problēma.”[..] to dienu vai stundu nezina neviens – ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, vienīgi Tēvs.”

Par kādu dienu un stundu Jēzus runā? Vai Jēzus tiešām nezina, kad tas būs? Iespējams, ka tā ir daļa no Viņa cilvēcīgās dabas. Virs zemes esot, Jēzus bija gan cilvēks, gan Dievs. Viņš nebija visu zinošs, Viņš nevarēja būt visur klāt, Viņš nebija arī visspēcīgs, jo mēs lasām, ka bija reizes, kad Jēzum bija spēks dziedināt, kas liktu domāt, ka bija reizes, kad nebija. Bet Jēzus apsolīja atnākt vēlreiz. Ne vairs kā mazs zīdainis, kas izauga par lielu cilvēku un dzīvoja kādu laiku virs zemes, bet kā Ķēniņš un Valdnieks. Pat Kristus sekotājiem ir grūti iztēloties, kā tas būs. Dažus pantus iepriekš Jēzus iezīmē kaut ko no Viņa atnākšanas priekšvēstnešiem:

“Bet tajās dienās pēc tām bēdām saule aptumšosies un mēness nedos sava spožuma. Un zvaigznes kritīs no debesīm, un debesu spēki tiks satricināti. Un tad tie redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesīs ar lielu varenību un godību. Tad Viņš sūtīs savus eņģeļus un sapulcinās vienkopus savus izredzētos no četriem vējiem, no zemes malas līdz debess malai.” (24.-27.pants)

Dabas katastrofas, kosmiskas dabas klizmas. Tās bijušas arī līdz šim. Kad mēs skatāmies debesīs, tad liekas, tas ir tik pašsaprotami, ka saule spīd, mēness arī, un zvaigžņotā naktī ir tik daudz skaistuma. Laiku pa laikam dzirdam diezgan baisas prognozes par to, ka zemi varētu skart meteorīts, ka saule varētu nespīdēt, bet katrs jauns rīts ir apliecinājums, ka Dieva radītajā pasaulē viss ir kārtībā, dabas likumi darbojas, Zeme griežas ap savu asi. Ja tā apstātos, mēs visi aizietu bojā. Bet Jēzus vārdi liek domāt, ka nekas nav mūžīgs — arī saule, zvaigznes un mēness. Un to apstiprina Jānis Atklāsmes grāmatā, runājot par jauno Jeruzālemi, debesu pilsētu:

“Pilsētai saules un mēness gaismas nevajag, jo Dieva spožums to apgaismo, un viņas gaisma ir Jērs. Tautas staigās viņas gaismā, un visas zemes ķēniņi nesīs turp savu greznumu. Viņas vārtus dienā nekad neaizslēgs, jo nakts tur nav.” /Atklāsmes grāmata 21.nodaļa , 23-25.pants/

“Tur nebūs vairs nakts, ne sveces, ne saules gaisma tiem nebūs vajadzīga; jo Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem, un viņi valdīs mūžīgi mūžam.” Atklāsmes grāmata 22.nodaļa, 5.pants/

Pienāks laiks, kad vairs nebūs vajadzīga ne saules, ne mēness gaisma, jo Dievs pats dos Savu gaismu. Mums ir grūti iztēloties, kā tas varētu būt, jo esam tik ļoti pieraduši pie saules un mēness. Tas ir tik pašsaprotami, ka šie debesu spīdekļi pilda savu funkciju. Bet Kristus atkal atnākšanas priekšvēstnešus jeb zīmes, kas par to liecinās, nav iespējams noteikt pētījumu ceļā. Tāpēc Jēzus aicina būt modriem: “Pielūkojiet, ka esat nomodā, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir klāt.”

Jēzus nelieto klasisko vārdu, kas apzīmē fizisku nomodu. Šis vārds var nozīmēt arī uzmanību, būt skaidrā prātā, būt uzmanīgam.

Esi uzmanīgs!

Būt uzmanīgam nav viegli. Varbūt bērnam ir vieglāk, jo vecāki šo pavēli lieto bieži. Uzmanība… Dažreiz tu to pazaudē, jo esi tik ļoti pārliecināts par sevi un to, ko tu spēj izdarīt. Kad mans tētis strādāja mēbeļu ražotnē, tad laiku pa laikam cilvēki savainoja rokas, jo pielika tās pārāk tuvu zāģim vai frēzei. Kad jautāju tētim, kāpēc tas notiek, viņš sacīja, ka cilvēki kļūst tik pārliecināti par savu meistarību, ka vienā brīdī zaudē uzmanību. Ko tas nozīmē būt uzmanīgam, domājot par Kristu? Jēzus aicina vērot to, kas notiek ap mums.

“Bet mācieties līdzību no vīģes koka: kad tā zars pilns sulas un raisa lapas, jūs zināt, ka vasara ir tuvu. Tā arī jūs, kad jūs visu šo redzēsiet notiekam, ziniet: Viņš ir tuvu pie durvīm.” /28.-29.pants/

Kāpēc mēs tik maz lasām garīgās zīmes? Vai tāpēc, ka nemākam tās ieraudzīt? Varbūt nepievēršam tām uzmanību? Varbūt domājam, ka tas vēl ir tik tālu. Diez vai tas notiks manas dzīves laikā? Bet varbūt problēma ir cita: es nespēju ieraudzīt garīgās dzīves likumsakarības; mana sirds ir tik piezemēta; es varu domāt pārsvarā par lietām, kas skar manu fizisko eksistenci.

Saprast zīmes dabā ir vieglāk kā saprast zīmes, ko sūta Svētais Gars. Un tad ir tik viegli palaist garām kaut ko svarīgu. “Esi uzmanīgs!” saka Jēzus.

Uzmanība ir cieši saistīta ar spēju ieraudzīt, analizēt un saprast.Tā ir arī uzmanība pret sevi. Kā es dzīvoju? Kādas ir manas izvēles? Tas nozīmē, ka mēs neļaujam visam notikt pašplūsmā. Kad lietojam automašīnu, tad laiku pa laikam ir jāmaina eļļa, jāpārbauda riepās spiediens, jāmaina kādas detaļas. Ja to nedarām, tad varam palikt uz ceļa. Ja neesam uzmanīgi pret savu veselību, tad var gadīties, ka būs ilgi jāārstējas. Lai būtu uzmanīgs pret savu dvēseli, savām attiecībām ar Jēzu, vajadzīgs jūtīgums. Kaut kas tāds, ko Svētais Gars rosina katrā no mums. Uzmanība, kas nevis iedzen stresā, bet, kas ļauj saprast dziļāk, redzēt tālāk. Kas ir mans dzīves uzdevums? Kurās jomās man īpaši jābūt uzmanīgam?

Dari to, kam esi aicināts

Mēs dzīvojam laikā, kad Kristus ir aizceļojis tādā nozīmē, ka nav vairs fiziski ar mums. Kādu dienu Viņu redzēsim. Bet starplaikā mums visiem ir kāds uzdevums. Mēs esam kalpi, kas šo uzdevumu pilda. Bet arī vara tiek dota. Ne tikai katram savs darbs. Mēs nereti runājam par aicinājumu, par dzīves jēgu, kāpēc es esmu šajā pasaulē, kāpēc es daru to, ko daru. Jēzus ir uzticējis mums kaut ko ļoti lielu. Viņš liek mums rūpēties gan par mūsu lielo namu Zemi, gan mūsu ģimeni, gan draudzi. Mēs nereti esam vieglprātīgi, pieejam tam nenopietni. Bet tas, kas mums ir uzticēts, ir Dieva īpašums. Uz kādu laiku. Tas, kas man pieder, pieder arī Dievam. Un tad, ja es negribu to atzīt, es sāku dzīvot tā, it kā man neviena priekšā nebūtu jāatbild. Kāds kalps un kalpone es esmu?

Par cilvēku, kurš nespēj atrast savu vietu dzīvē, dažreiz saka – nu tas ir tāds diedelnieks, gurķojas, ilgi nevar noturēties vienā vietā. Un mums ir žēl tādu cilvēku, kas nevar atrast darbu, kas dzīvo uz citu rēķina, kas nav atbildīgs.

Bet mēs maz uztraucamies par tiem, kas nespēj atrast Dieva aicinājumu.

Mums tā īsti negribas novērtēt pašiem sevi, domājot par dvēseli un garīgumu. Vai zini, kam esi aicināts? Vai zini, ko Dievs vēlas no tevis? Varbūt tas tev liekas tik neskaidri un miglaini. Un tā aiziet dienas, mēneši un gadi, un tu īsti nezini.

Viena lieta, ko Dievs aicina mūs darīt, ir būt uzticamiem. Tas, kas mums ir iedots, ir liela vērtība. Būt uzticamam kalpam nozīmē būt tādam, kurš nevis iznieko, bet gan uzticīgi dara savu darbu. Bet tas nav viegli, jo mūs nereti par maz kontrolē.

Neveido divus standartus!

Mums visiem vajadzīgs fizisks miegs un atpūta. Tie, kuri nevar labi izgulēties, parastu nav tie labākie strādnieki. Jēzus nesaka, ka mums nav jāguļ. Gulēšana sarga postenī ir bīstama, jo var nākt ienaidnieks. No armijas dzīves visgrūtāk ir sargāt tad, kad tuvojas rīts, kad ļoti nāk miegs. Bet, ja esi nolikts par durvju sargu, tad tev ir jāsargā, jābūt nomodā.

Alfrēds Ederšeims grāmatā “Templis” raksta, ka templī sardzes priekšnieks nakts laikā apstaigāja templi un tā sargiem bija viņš jāsveicina. Ja sargu atrada guļam, tad viņu sita vai viņa drēbes tika sadedzinātas.

Negulēt savā postenī, negulēt, kad ir jābūt nomodā,- tā ir atbildība, nopietna pieeja dzīvei, apziņa, ka pat tad, ja mans Kungs nav klāt fiziski, man uzticīgi jāpilda uzdotais darbs. Un tas mūsu grēcīgajai dabai ir visgrūtāk – nepalaisties slinkumā, kad netiekam kontrolēti un pārbaudīti. Dzīvot viengabalainu dzīvi. Līdzīgi kā Pāvils rakstīja filipiešiem:

“Tādēļ, mani mīļie, kā jūs vienmēr esat bijuši paklausīgi – ne tikai man klātesot, bet daudz vairāk manā prombūtnē, kā tas ir tagad, – bijībā drebot, darbojieties savas pestīšanas labā.” /Pāvila vēstule filipiešiem 2.nodaļā 12.pants/

Būt paklausīgam vienmēr nozīmē nebūt tādam, kuru motivē tikai priekšnieka klātbūtne un doma, ka tiksi atlaists. Divu standartu dzīve ir, kad smaidi, priekšnieku redzot, bet viņu aprunā, kad viņš aizgājis. Dieva priekšā tā dzīvot nav ne stilīgi, ne droši, jo, pat fiziski klāt nebūdams, Viņš mani pazīst un zina, ko es daru.

Aicinājums būt nomodā ir visiem, bez izņēmuma. Adventa laikā celsimies no miega, ja esi gulējis pārāk daudz, ja esi ieslīdzis tādā kā nolemtības sajūtā, sakot: kā būs, tā būs. Ja Jēzus paziņotu savu atnākšanas laiku, tad mums būtu iespēja tai sagatavoties. Bet mums nav zināms ne tikai Viņa atnākšanas laiks, bet arī savas dzīves pēdējā diena. Un šie divi lielie notikumi lai mūs gan brīdina, gan iedrošina, ka būt nomodā ir kaut kas tāds, kam jānotiek ik dienas. Un tie nav tikai tukši vārdi. Tā ir pārliecība, ticība, paļaušanās, ka mana dzīve ir Kristus iezīmēta, ka es esmu viens no Viņa neskaitāmajiem kalpiem, kurš drīkst stāvēt pie nama durvīm un pirmais sagaidīt savu Kungu. Sagaidīt ar sirds trīsām un sajūsmu. Sagaidīt, jo esi bijis nomodā.

*Svētruna teikta Rīgas Āgenskalna baptistu draudzē 3.decembrī, 2017.gadā.