Venecuēlā uzaugušais Gunārs Lazdiņš — draugs jauniešiem un atstumtajiem


706
Grūti atminēties vēl kādu reizi, kad intervijas laikā aiz aizkustinājuma man būtu acīs saskrējušas asaras. Prāvests, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) viceprezidents Gunārs Lazdiņš šogad atzīmē 40 gadus mācītāja amatā. Viņš ir sirsnīgs, vienkāršs, bet vienlaikus ar stingru viedokli noteiktos jautājumos. Uzaudzis Venecuēlā, bet šobrīd dzīvo Amerikā. Mēs satikāmies vasarā, kad viņš bija mērojis tālo ceļu uz Latviju, lai piedalītos luterāņiem nozīmīgā kopsapulcē — Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) sinodē. Vienojāmies, ka luterāņu peripetijās neiedziļināsimies — tobrīd lielākie strīdi bija par sieviešu ordinācijas aizliegumu. Runājām par mācītāja paša dzīves pieredzi, uzskatu maiņu un personīgajām attiecībām ar Dievu.

 

Studiju laiki

– Pastāstiet, kā kļuvāt par mācītāju?
Venecuēlā 70.gados mans audžumācītājs Alfrēds Gulbis bija redzējis vīziju, ka es būšu mācītājs.
– Ko nozīmē audžumācītājs?
Tas, kurš tevi kristī, iesvētī, kurš vienmēr grib zināt un apjautājas, kā tev iet.
Gulbis bija viens no tiem mācītājiem, kurš sapulcināja latviešus pēc Otrā pasaules kara, ar Luterāņu federācijas palīdzību dibināja un veidoja latviešu kopienu. Būdams luterāņu mācītājs, viņš bija izsūtīts.
Visa mana ģimene, visi mani brāļi, bija Gulbja uzraudzībā. Kad beidzu vidusskolu, taisījos studēt tehniskajā universitātē matemātiku. Kādu dienu Gulbis man jautāja: “Gunār, vai tu negribētu būt mācītājs?” Man bija 18 gadu. Tajā vecumā ideja kļūt par mācītāju bija pēdējais, ko varētu iedomāties. Gulbis solīja palīdzēt, sagādāt stipendiju. Viņš zināja, ka mani vecāki nevarētu atļauties apmaksāt studijas. Vecākiem tikko bija nostabilizējusies dzīve pēc ilgiem bēgļu laikiem, nežēlīgas cīņas par iztiku. Tajā laikā bija liela vajadzība pēc mācītājiem. Luterāņu federācijai Argentīnā bija universitāte, kur varēja studēt teoloģiju. Gulbis man teica: “Tu vari aizbraukt un, ja tev nepatiks, brauc mājās.” Apdomāju: visa pasaule būs atvērta, braukšu uz Buenosairesu, lielu metropoli, un labākais — nebūs tuvumā vecāki. (Smejas.)

Venecuēlā dēla kristībās 70.gados ar ģimeni, tostarp vecākiem un krustvecākiem.

-Un ko vecāki teica? Vai nebiedēja, ka karjeras iespējas būs izbojātas?
Nē, mamma un tētis vienmēr ir bijuši ļoti ticīgi. Arī, kad dzīvoja Latvijā, vienmēr gāja uz baznīcu. Mamma ir no Madonas, tētis no Kokneses. Saprotams, tēvs vienmēr bija gribējis, ka dēls būtu godīgs cilvēks, un atbalstīja mani. Tā es aizbraucu.

Reizēm cilvēki domā, ka, lai kļūtu par mācītāju, vajag notikt tā kā Mārtiņam Luteram, kad iesper zibens un uzreiz rodas apziņa par aicinājumu. Ar mani nekas tamlīdzīgs nenotika. Manā gadījumā nozīmīga bija mācītāja Gulbja vīzija.

Kad sāku studēt Bībeles izpratni, ekseģēzes vēsturi, svešvalodas, man iepatikās. Universitāti pabeidzu pēc septiņiem gadiem. Sāku strādāt kā mācītājs luterāņu baznīcā. Venecuēlā luterāņu baznīcu apmeklēja ungāri, zviedri, amerikāņi, latvieši un vācieši. Dažās no draudzēm nebija savs mācītājs, kurš runātu spāņu valodā. Man vajadzēja tām draudzēm izpalīdzēt. Tad pagāja laiks, kādi desmit gadi, un iespējas attīstīt latviešu draudzi vairs nebija, jo latviešu skaits bija samazinājies. Saņēmu aicinājumu no Amerikas, un 1983.gadā ar ģimeni pārvācāmies uz Ameriku. Pirmā vieta, kur dzīvojām, bija Oregona, tad Sanfrancisko, bet pēdējos 20 gadus — Indianapole.
– Atkal bija kāds, kurš aicināja…
Jā, amata brāļi Amerikā man deva iespēju pamest Venecuēlu. Atkal bija cilvēki, kuriem bija vīzija un kas nebaidījās riskēt… Ja es nebūtu nokļuvis Amerikā, es nebūtu tagad tas, kas es esmu.
– Un kāds esat? Jūs intervēt ieteica Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne Dace Balode, raksturodama Jūs kā ļoti draudzīgu.
Cenšos būt atklāts, vienkāršs, patiess, bet es arī zinu savus grēkus. Katrs no mums savā sirdī zina savas vājības. Ir tikai Viens, kurš redz mūsu sirdis, un esmu ar Viņu nepārtraukti kontaktā.

Hipiju laiki

– Lasīju vietnē “laikraksts.com’’ publicētajā intervijā, ka 18 gadu vecumā esat bijis hipijs.
Jā, tajā laikā pasaulē izplatījās hipiju ideja, ka mīlestībai vajag atgūt savu vietu. 70.gados cīnījās pret karu Vjetnamā, bija populāras mūziķu grupas “Beatles” un “Rolling Stones” — tas vilnis iespaidoja visu universitāšu studentus. Kad beidzu universitāti un ierados baznīcā, biju izaudzējis garus matus. Vecmāmiņas bija šokā, kas tas par mācītāju.
– Vai tā bija tikai modes lieta, vai arī ietekmējāties no hipiju vērtībām?
Mēs bijām jauni, visiem vajadzēja puķainus kreklus un garās bikses ar platajiem galiem. Mēs vienkārši sekojām tam vilnim. Kad sākās karš Vjetnamā, mēs sacēlāmies — savās domās. Argentīnā tajā laikā mainījās militārā vadība. Mēs, jaunieši, izgājām ielās, pacēlām savas balsis pret impēriju un militārismu. Tajā laikā vēl bija droši staigāt pa ielām…

Komunisms

– Kas Venecuēlā kopš tā laika ir mainījies?
Manā dzimtajā zemē tagad ir režīms, no kura bēga mani vecāki… Kad Latviju iekļāva Padomju Savienībā, vecāki bēga no komunisma. Venecuēlā tagad ir iestājies pilnīgs komunisms. Mana māte par to pārdzīvo, viņa saka: nekad savā mūžā nav varējusi iedomāties… Man sāp sirds, ka vecākiem atkal ir jādzīvo tādos apstākļos, no kādiem viņi bēga.

Ciemos Latvijā

Pirmoreiz Latvijā biju 2004.gadā. Tas bija liels pārdzīvojums saprast, ko nozīmē būt latvietim, kāda man ir bagāža no vecākiem. Mēģināju iztēloties laiku, kad viņi devās bēgļu gaitās: kā atstāja Madonu un kā nokļuva Vācijā. Atradu māju, kur mani vecāki dzīvoja dzīvoklī, un vēl citas vietas. Mans draugs ar mašīnu no Rīgas aizveda uz Madonu. Braucām divas stundas un visvairāk pārdzīvoju, iztēlodamies, kā vecāki bija ar kājām gājuši šo ceļa gabalu. Šie iespaidi par to, kam viņi gājuši cauri, izraisa dziļu cieņu pret vecākiem.
– Vai Venecuēlā šobrīd kristietība ir apdraudēta?
Viss kaut kas tur ir apdraudēts, jo kristietība arī ir iemaisīta politikā. Piemēram, ja kāds gribēs darboties misijas darbā, tiks uzskatīts, ka iebraucējs grib maisīt gaisu. Notiek cīņa starp valdību un oficiālo katoļu baznīcu. Venecuēlā 95 procenti ticīgo ir katoļi. Luterāņu baznīcas darba vēsture sākās 50. gados. Vispārīgi  protestantu kustība ir vienmēr bijusi minoritāte.

Darbs ar jauniešiem

– Kad vēl dzīvojāt Venecuēlā, kādi pasākumi jauniešiem tikuši organizēti?
Pats savā bērnībā un jaunībā baznīcā esmu piedalījies daudzos jauniešu projektos, koru koncertos. Mātes dienā gājām dziedāt serenādes mātēm. Vasarās devos izbraukumā uz jauniešu nometnēm, kur studējām Bībeli, Bībeles stāstus.
Būdams mācītājs, visu mūžu esmu strādājis tieši ar jauniešiem, runājis ar viņiem par dzīves gudrībām. Piemēram, vasarās nometnē Garezerā, Amerikā. Sešu nedēļu laikā jaunieši visu laiku ir ap tevi, tas ir fenomenāli! Garezerā notiek gan luterāņu, gan katoļu, gan baptistu dievkalpojumi. Nometnēs tiekas visi kopā, arī tie, kas sevi sauc par ateistiem vai dievturiem. Visi ir mīļi un sirsnīgi sagaidīti. Kādu laiku tā man bija vienīgā saikne ar dzimto zemi, kad varēju ar jauniešiem runāt latviešu valodā.
Vēlāk trīs gadus pēc kārtas esmu bijis Latvijā nometnē “Saulgriežu vasaras vidusskola”. Tās bijušas tik iedvesmojošas!

Jauniešu saietā Garezerā ASV 2011.gadā

– Lasīju intervijā, ka esat trenējies izrunāt plato “ē’’.
Mana dzimtā valoda ir spāņu valoda. Es būtu varējis strādāt kādā spāņu organizācijā, vai arī, kur lieto angļu valodu. Bet man bijis milzīgs gandarījums piedalīties latviešu nometnēs. Interesi par latviešiem un latviešu valodu rosināja vecvecāki. Vēlējos sludināt Dieva Vārdu, uzrunāt savu latviešu saimi, dot tai cerību.

50 gadu garumā mums bija tradīcija runāt sprediķus par tautu, dzimto zemi, valodu, cerībām —atgriezties uz Latviju. Kad pēkšņi Latvija tika atbrīvota, radās jautājums: ko nu sprediķosim?

Daudziem latviešiem nebija lemts atgriezties Latvijā, vajadzēja uzrunāt, kā turpināt saglabāt kristīgo ticību jaunajā vidē. Burtiski vajadzēja visu sākt no jauna: mācīt draudzei, kas ir Jēzus Kristus, kas ir Dieva vārds. Pašus pamatus. Visi, kas nebijām dzimuši Latvijā, izjutām lielo izaicinājumu.
Tagad sācies pilnīgi jauns posms. Mēs dibinām pirmo LELBĀL draudzi Latvijā. Pastāv divas luterāņu draudžu apvienības — LELB un LELBĀL, bet šobrīd vismaz atzīstam, ka mums ir kopīga vēsture… Būs interesanti braukt uz Latviju un redzēt, kā augam šajā vidē.

Kopā ar LELBĀL Latvijas apgabala prāvestu Kārli Žolu

– Kādā veidā tagad jauniešiem palīdzat?
Mūsu, mācītāju, un arī draudzes atbildība ir palīdzēt jauniešiem, kuri zaudējuši virzienu ceļā pie Dieva. Nevar tikai aizrādīt: tu tāds, lempis, nekam nederīgs.. Vispirms nepieciešams uzklausīt.

Man ir viens piemērs par vienu jaunieti Marku, ko biju iesvētījis Venecuēlā. Viņš atstāja Venecuēlu un pārvācās uz Vāciju, kur iepazinās ar vienu meiteni, un viņi dzīvoja kopā. Mēs visu šo laiku kontaktējāmies. Viņš man jautāja: “Mācītāj, Gunār, kāpēc man vajag apprecēties?” Es atbildēju: “Ja tu gribi precēties, precies, ja negribi – neprecies. Marks: “Nē, nē, kāda ir starpība starp apzīmogotu dokumentu un dzīvot kopā? Mēs taču esam laimīgi!” Es atbildēju: “Varu veselu referātu nolasīt, kāpēc vajag precēties, bet es vienkārši tev teikšu – tā ir atbildība.” Paiet viens gads, divi gadi, deviņi gadi. Katru reizi, kad mēs ar Marku satikāmies, viņš man jautāja: kāpēc vajadzētu apprecēties. Es atkal saku: “Tā ir atbildība’’. Angļu valodā ir vārds ‘’commitment’’. Pirms diviem gadiem es viņu satiku šeit, draugu pulciņā Rīgā, un teicu: “Mark, cik gadus tu man šo jautājumu prasīsi? Dari, ko tu gribi. Nākamajā reizē, kad tu man zvani, tad vienkārši saki, ka gribi apprecēties.” Pēc dažiem mēnešiem man atsūta bildi, kur abi stāv pie altāra un vienīgais vārds, ko viņi bija apakšā uzrakstījuši, bija “commitment’’.
Šis ir piemērs, kā darbojas Svētais Gars. Nevajag nevienu mulsināt, nevajag aizrādīt, moralizēt. Viņiem tagad ir bērniņi, bērni ir kristīti. Šie piemēri no dzīves ir kā zelta gabali.

 

Fanojot par futbolu

– Starp citu, Jūs dzerat alu. Vieniem tas varētu šķist tik forši, ka ar mācītāju var kopā iedzert aliņu. Bet citiem tas varētu nepatikt…
Atceros, jaunībā mans draugs no Venecuēlas organizēja jaunatnes kongresu Brazīlijā. Mēs braucām uz “Vārpu’’ – lielāko latviešu koloniju ārpus Latvijas. Latviešu sabiedrība ir ļoti viesmīlīga, viņiem patīk iedzert un uzdziedāt. Saprotams, tur bija arī skaistas meitenes, viņas bija baptistes, viņām bija pateikts, lai ar mums, ārzemniekiem, nedzer kopā. Bet, saprotams, jaunieši paliek jaunieši. Vakarā satikāmies viesnīcā, bija arī meitenes, bija arī uzdzīvošana…

Es varētu tagad jauniešiem nolasīt morāli, bet vai es esmu tiesīgs to darīt? Es varu tikai izteikt vērtējumu – vai tas varētu tev kaitēt. Beigu beigās jaunietis pats būs tas, kurš pieņems lēmumu, vai tas, ko dari, tev dos kaut ko labu vai sliktu.

Es neesmu no tiem, kas saka: “Tu neiederies šajā sabiedrībā”, ja kaut kādā veidā nedari to pašu, ko citi. It sevišķi ne šajā laikmetā…

Sabiedrība mūsdienās sludina, ka vajag izmēģināt visu, pirms tu gribi kaut kas būt šajā pasaulē, piemēram, dzimumattiecības pirms laulībām. Es apsveicu un apbrīnoju jauniešus, kuri uzstādījuši principu neuzsākt dzimumattiecības pirms laulībām. Cepuri nost! Bet es nebūšu tas, kurš skaitīs morāli. Ir citi veidi, kā jauniešus vadīt uz to, lai viņi paši izvēlas labāko ceļu savā dzīvē.
Manuprāt, šausmīga ir liekulība, ja vienā brīdī esi svēts un eņģelītis, bet, pagriežot muguru, esi pavisam citāds. Man ļoti patīk pāvesta Franciska lozungs, ar ko viņš nobeidz katru savu uzrunu: “Lūdziet par mani!” Ar to viņš parāda savu cilvēcību.
Es lūdzu Dievu, lai man dod spēku izprast, ka tas, ko daru, ir Dieva prāts, nevis mans izgudrojums.

Būt sociāli atbildīgam

– Dace Balode ierosināja Jums pajautāt par atbrīvošanas teoloģiju. Vai Jūs esat viens no šī virziena piekritējiem?
Studiju laikā jā. Bet vēlāk iepazinu dažādas pieejas, sāku skatīties uz šo virzienu citādi.
Atbrīvošanas teoloģija bija kustība 70. un 80.gados, kas izplatījās gan katoļu, gan protestantu teologu rindās. To uzskatīja par komunistisku, bet tā vairāk bija sociālistiska, aizstāvot tā saucamās cilvēktiesības, it sevišķi Dienvidamerikā, kur nabadzība ir pārmērīgi izplatīta. Šī sociālā teoloģija iespaidoja ne tikai Ameriku, bet arī Eiropu. Daudzi izcili teologi brauca uz Dienvidameriku, lai apgūtu šo virzienu. Vēl šodien dažviet tiek ņemts vērā šis virziens, taču pasaule ir mainījusies.
– Kas tagad ir citādi?
Kad redzu, kā baznīcas pārstāvji uzvedas Latvijā, cik viņiem svarīgi ir tas, kā labāk uzstāties, kā izskatīties, kādā amatā būt (red.- saruna notika LELB sinodes laikā), tad jāteic: pasaulē viss ir citādi. Man nav pieņemami, ka mēs atgriežamies tumsības laikmetā.

Dieva Vārds ir tik dinamisks, tik mainīgs un tajā ir skaistums – ņemot to vērā, baznīca var tik daudz labu lietu darīt! Cilvēki slāpst pēc patiesības, viņi grib saredzēt dzīvo Dievu.

LELB sinodes starplaikā 2016.gada vasarā- dienā, kad notika intervija

Piemēram, tu jau vari būt hipijs visu mūžu, ja gribi valkāt garus matus, bet vienā brīdī tev vajag apzināties, kādā laikā dzīvo. Cilvēkam vajag reaģēt uz realitāti. No realitātes tu nevarēsi izvairīties, katrs brīdis ir izaicinājums. No garīgā viedokļa tas nozīmē būt atsaucīgam, atvērtam, noteiktam un neliekuļot. Kad man uzticēja vadīt LELBu (red.- Latviešu Evaņģēliski Luterisko Baznīcu Amerikā), mani vērtēja pēc tā, ko es esmu spējīgs izdarīt, bet tas nekādā gadījumā mani nepataisa augstāku par citiem.
– Kādi izaicinājumi ir mūsdienu baznīcai? Piemēram, kā pārvarēt plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem?
Gan Venecuēlā, gan arī Amerikā realitātei ir divas puses: gan nabadzība, gan bagātība. Reizēm mēs baznīcās gudri sprediķojam, kamēr gar durvīm citi ubago pēc maizītes. Kam tad mēs sprediķojam? Korim? Mums pašiem? Mēs aizmirstam, ka 90% cilvēku, kas staigā gar baznīcas durvju priekšu, neko nav dzirdējuši par Dievu! Tas ir milzīgs potenciāls!

Atceros kādu gadījumu vācu baznīcā Amerikā, Kalifornijā, ļoti multikulturālā rajonā, kur dzīvo daudz filipīniešu, spāņu, meksikāņu, melno. Vienu dienu mācītājs izdomāja, ka mums ir kaut kas jādara, lai aicinātu baznīcā arī tos, kas nav vācieši. Pie baznīcas izlikām karogus no visām tām valstīm, kuru piederīgos vēlējāmies aicināt, tas uzreiz izraisīja interesi. Durvis bija vaļā un viņi nāca iekšā. Tas bija fantastiski! Saprotams, mācītājs, noturējis dievkalpojumu, priecājās: kāda mēs esam atvērta sabiedrība. Bet jau pēc brīža, kad nogājām lejā uz kafejnīcu izdzert tēju, visi sadalījās katrs savā stūrī. Filipīnieši vienā, vācieši citā un tā tālāk… Nākamajā reizē mācītājs izdomāja no kafejnīcas iznest visus galdus, lai visi būtu kopā. Trešajā reizē visi galdi tika sanesti augšā zālē. Tad es guvu pārliecību: cilvēki nevis negrib būt kopā, bet nav atraduši veidu, kā to darīt.

Šādam misijas darbam, kad baznīcas durvis ir vaļā visiem, vajadzētu būt arī Latvijā – piemēram, lai Ziemassvētkos ikviens varētu patverties no aukstuma, sala. Protams, arī tas ir fantastiski, ka Latvijā durvis ir atvērtas Baznīcu naktī. Amerikā mēs tā nevarētu, jo pa to laiku tiktu nozagts gan mans tālārs, gan viss pārējais …

– Un kādi izaicinājumi šobrīd ir draudzei Amerikā?
Nesen mēs pārdevām draudzes locekļu vecāku būvēto baznīcas ēku citai draudzei, kad sapratām, ka mēs vairāk naudas tērējam, lai to uzturētu, nekā lai veiktu diakonijas darbu. Mēs bijām krustceļā, lai izšķirtos: vai gribam būt dzīva draudze, vai arī būt baznīca tūristiem. Tagad mēs un vēl viena amerikāņu draudze īrējam baznīcas ēku tikai uz to brīdi, kad mēs tur esam.

Dieva rokās

– Pastāstiet par savu ģimeni!
Mums ar sievu ir divi forši bērni – dēls un meita. Abi dzīvo tuvu mūsu mājām. Meita ir apprecējusies, mums ir arī divi mazbērni, 5 un 7 gadus veci. Viņi ir mana terapija, nolasa man tādas lekcijas, ka sāku domāt: kāpēc man vajadzēja 7 gadus studēt universitātē (smejas). Dēls oktobrī precas (aut.- intervija notika vasarā). Dēls ar meitu abi ir ļoti atbildīgi. Īpaši meita, kura ar vīru dzīvo ļoti bīstamā rajonā un tur darbojas baptistu baznīcā.
– Kas notiek tajā bīstamajā rajonā?
Apšaudes, slepkavības. Katru dienu kāds tiek nošauts… Meita ar vīru piektdienās staigā pa ielām un parūpējas par pamestajiem apriņķa bērniem, kurus pieskata savās mājās vai baznīcā – pabaro un ļauj viņiem izgulēties, kamēr vecāki piedzērušies vai atrodas cietumā…
– Meita izaugusi sociāli atbildīga – ar uzskatiem, kas Jums bija svarīgi jaunībā…
Domāju, ka viņai tā ir arī sirdslieta, mīlestība pret līdzcilvēkiem. Ne kurš katrs viņas gados to uzņemtos – citiem dzīves mērķis ir būt profesionāļiem savās jomās un iegūt vairāk naudu. Saprotams, arī meita ar vīru strādā, paši audzina divus bērnu, bet, ja viņi uzzina, ka kādā kaimiņu mājā kādi ģimeņu locekļi tikuši nošauti, draudzē viņi rīko svecīšu dievkalpojumus, visi kaimiņi nāk sērot par zaudējumu. Viņu mīlestības darbs ir arī milzīga liecība. Rajonā viņi ir iemīlēti.
– Kā Jūs pats ikdienā veidojat attiecības ar Dievu?
Es nepārtraukti ar Viņu plēšos, jo, kad man šķiet, ka man derētu kaut kas viens, viņš liek darīt kaut ko citu (smejas). Mana sieva reizēm man aizrāda, vai es nevarētu nopietnāk sarunāties ar Dievu, bet es domāju, ka Viņam ir fantastisks humors un Viņš zina, kas mums visvairāk pietrūkst.
Apbrīnojami, kā reizēm Dievs dāvina to, ko nemaz neesmu domājis, ka būtu nopelnījis. Mums ar sievu ir bijuši brīži dzīvē, kad esam bijuši izmisumā, jo nebija zināms, kas notiks rīt. Darba zaudējums, nepieciešamība atstāt vienu vietu un pārcelties uz citu… Abi izjutām, kā brīdī, kad esi dziļākajā bedrē, otrā rītā Dievs tevi ir paņēmis pie rokas.

Piemēram, šobrīd mana sieva ir pensijā, kas nozīmē, ka mūsu ienākumi samazināsies, bet, no otras puses, – esam priecīgi, ka esam. Kad no rīta pieceļos, esmu pateicīgs, ka manas acis var skatīties laukā pa logu, kā spīd saulīte. Tas ir dzīvais Dievs, kas man devis iespēju būt tam, kas es esmu, un dzīvot vēl kādu laiku.
Dievs visu mūžu mūs ir vadījis, Viņš arī šajā brīdī neatstās. Dieva mīlestība un žēlastība ir pāri kādiem standartiem.