Attiecības

Aija Volka: “Vai pseidokristietība? Pandēmijas laika grēki, kurus nenožēlojam” (+ VIDEO)

”Labāk ir pēc grēksūdzes un altāra sakramenta saņemšanas nomirt ar ”Covid-19” un nonākt paradīzē, nekā bailēs par savu dzīvību neizsūdzējušam grēkus nomirt un nonākt ellē!” – ar šādu domugraudu 1. decembrī sociālajā tīklā ”Facebook” klajā nāca Ogres un Suntažu Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Mārtiņš Kalējs. Atziņa izraisīja spraigu diskusiju,- tika izteikti apvainojumi liekuļošanā, sektantismā, provocēšanā, sātanismā, filozofēšanā, ordinētu mācītāju neuzskatīšanā par autoritāti, nedzīvā ticībā… Bez šiem pārmetumiem – no citām līdzīgām kristiešu sarakstēm- varam uzskaitīt vēl virkni apsūdzību, ar kurām kristieši mētājas savā starpā, turklāt, kas vienam ir grēcīga rīcība, otram ir gluži pretēji- viscēlākās rūpes un mīlestība pret tuvāko (”visu, kas taisns, apgriežat otrādi” (Michas, 3:9). Kādos jautājumos mēs vispār vairs nonākam līdz nožēlai? Kāda loma šobrīd ir Baznīcai? Apkopoju šī laika iezīmes no personīga skatu punkta. Ar šo apceri nepārstāvu visas ”Tuvumā.lv” komandas nostāju teoloģiskos jautājumos.

Iztiekam bez Svētā Vakarēdiena

Vispirms varu piekrist M.Kalēja tēzei, ka cilvēks ir mirstīgs radījums. Agrāk vai vēlāk mēs visi nomirsim un stāsimies Dieva priekšā. Kas attiecas uz nāves iemeslu, tad mans redzējums savukārt ir šāds: nav izslēgts, ka varam kļūt par tādiem kā ”teroristiem pašnāvniekiem”, kuri, paši domādami, ka ar savu rīcību ”svētā kara” vārdā nonāks pa taisno paradīzē, patiesībā pa taisno nonāk ellē, jo savas pārliecības dēļ Mūžībā pie Dieva pirms viņiem paredzētā īstā laika nosūtījuši nevainīgus cilvēkus…

M. Kalējs: ”Grēku piedošanu saņemam Grēksūdzē un Svētajā Vakarēdienā ticībā Kristum, un nekā savādāk. (..) Sakramenti ir Dieva žēlastības līdzekļi, caur kuriem Viņš dāvā grēku piedošanu, attaisnošanu un ticību. [..] Šādi rituāli ir trīs: Kristība, Svētais Vakarēdiens un Bikts jeb Grēksūdze. (..) Nevar ticēt un tad gadiem nekristīties. Nevar nokristīties un pēc tam gadiem nespert soli draudzē, nesūdzēt grēkus (nekādā formā) un nesaņemt Altāra Sakramentu, tāda ticība ir mirusi. Mēs nerunājam par izņēmumiem, gāja uz kristību un nepaspēja u.c. (..) Sekojoši kristieša aicinājums (kamēr Dievs kristieti svētdara līdz pat nāvei) ir ikdienas lūgšana, ikdienas Dieva Vārda lasīšana dzirdēšana un pārdomāšana, svētās dienas svētīšana kopība – draudzē un Mīlestības parādīšana tuvākajam ikdienas dzīvē, jeb kalpošana. (..)  Ja cilvēkam bija iespēja saņemt Sakramentu un viņš to neizdarīja nevis tāpēc ka nebija iespējas vai veselības, bet tāpēc ka bija svarīgākas lietas darāmas, tāds ir kā viesis Debesu kāzās bez ķēnišķīgām drēbēm un tiek izmests ārā.”

Voldemārs EL: ”Sakramentu nesaņemšana nav pazudinoša, bet sakramentu noniecināšana. [..] Ja kāds mirst (un ir vienalga, vai kovids, vai kas cits ir iemesls) bez grēksūdzes un Svētā Vakarēdiena, bet, gluži kā noziedznieks pie krusta līdzās Kristum, piesauc Jēzu, viņš mirst mierā kā Stefans. Un velti jūs piesaistāt pestīšanas drošību savam amatam...”

Aigars Vancenko: Vai nav tā, ka mācītāja amats jums, būtībā, nav autoritāte- tad, kad nesaskan ar jūsu viedokli. [..] Kuram gan citam, ja ne paša Kristus svētītiem Dieva Vārda kalpotājiem ir uzticēts izdalīt šīs glābjošās Dāvanas cilvēkiem?”
Ja mācītājam M. Kalējam šķiet, ka tie, kas šogad neapmeklē Baznīcu, ir baiļu važās, ka tie neapzinās un nenožēlo grēkus un ka tiem nerūp nonākšana paradīzē, tad jāteic gan, ka gluži tā tas nav visos gadījumos. Dalīšos ar savu personīgo pieredzi (esmu novērojusi līdzīgas tendences argumentācijā citiem cilvēkiem).
Pirmkārt, ticu, ka mans vārds jau ir ierakstīts Dzīvības grāmatā, jo apzinātā vecumā esmu kristījusies, turklāt man laimējās uzaugt kristīgā ģimenē, audzināšanā, kultūrvidē. Ikdienā daudz apceru savas rīcības, emocijas, sajūtas, lēmumus, domas, izmeklēju savu sirdsapziņu un, kad saņemu atklāsmi, ka esmu grēkojusi, praktizēju individuālu grēksūdzes lūgšanu. Tieši tādu pašu individuālu lūgšanu izsaku, kad esmu devusies uz draudzi, jo manā konfesijā – baptistiem- nav bikts, kur jāsūdz grēki mācītājam viens pret viens. Nav arī kopīga draudzes grēku nožēlas lūgšana (kā tas ir, piemēram, luterāņiem). Es visu savu apzināto mūžu praktizēju tieši individuālu klusu zemošanos Dieva priekšā. Un tieši ko rituāla ziņā līdzīgu varu izdarīt arī mājās vai jebkurā citā- ja vien klusā un netraucētā- vietā. Baznīcas priekšrocība, protams, ir tā, ka dievkalpojuma norise nobriedina sirdi nožēlai, jo ikdienas steigā un rutīnā cilvēks var censties aizbēgt no savas sirds izmeklēšanas un dzīvot ilūzijā, ka ”es esmu perfekta.” Tomēr grēks ir nasta, kas rada stresu, ķildas, drūmas domas, un ilgi ar to sadzīvot nemaz nav iespējams. Tu pārvērties vai nu par akmens seju, vai arī ej Dieva priekšā, izraudies par savām vainām un saņem Dieva mierinājumu.
Būtiska atšķirība no senākām tradicionālām konfesijām- baptistiem nav katehisma, koncila materiālu vai kustības dibinātāja tēžu vai svēto tēvu dzīvesstāstu, pēc kā vadāmies grēka izpratnē. Paši studējam Bībeli un klausāmies, ko teiks Svētais Gars caur Vārdu, mācītāja sprediķi vai – pa taisno. Ticu, ka manu sirds stāvokli neviens labāk nezina kā tikai un vienīgi Jēzus, jo cilvēks var spriest tiesu pēc burta, taču Jēzus zina visus manus motīvus, arī manas slēptākās grēcīgās domas un nodomus, kā arī pat manus, iespējams, vainu mīkstinošos apstākļus. Tāpēc tikai un vienīgi Dievs ir mans taisnais tiesnesis.
Neesot Baznīcā, izpaliek kopīgā maizes un vīna (baptistu tradīcijā- bezalkoholiskas vīnogu sulas) baudīšana. Taču kopību ar draudzi piedzīvoju, sekojot dievkalpojumu norisei interneta tiešraidē vai ierakstā (youtube.com kanālā, kas tiek pārraidīta caur draudzes mājaslapu, kā arī WhatsApp grupā), un uzturot individuālu kontaktu ar atsevišķiem draudzes locekļiem, kā arī krīzes brīžos – kad nepieciešama konsultācija un aizlūgšanas – , sazinoties individuāli ar mācītāju. Kādi varbūt pārmetīs, ka šādā veidā es personīgi nepazīstu visus draudzes locekļus, bet būsim nu atklāti – arī pirms pandēmijas laika draudzē bija virkne locekļu, kas atnāca un aizgāja, nepasakot man ”labdien”. Tā ir un būs lielās draudzēs.
Šogad Lieldienās ar ģimeni izmēģinājām arī noturēt improvizētu mājas dievkalpojumu ar Svēto Vakarēdienu. Ticu, ka tā nav ķecerība, bet labs risinājums, ņemot vērā valstī ārkārtas situāciju. Zinu, ka tā nebūs mūžīgi. Un- galu galā- esmu Svēto Vakarēdienu saņēmusi arī brīvā dabā no citas konfesijas mācītāja… To mēs redzēsim, ko nesīs nākotne tradīcijās.
Svētais Vakarēdiens- kā es to izprotu- ir kopīgs mielasts, simboliska sēdēšana pie viena galda ar Kristu, māsām, brāļiem, kā mūsu izlīgums savā starpā. Mana izjūta, ka tādai kopībai būtu jāspēj realizēties arī starpkonfesionāli, bet tam Baznīca vēl pretojas. Piemēram, pareizticīgais nedos dalību sakramentā baptistam un citiem “sektantiem”. Katolis nepielaidīs pie sakramenta tos, kas “dzīvo grēkā” atbilstoši katehismam, piemēram, gejam (ja vispār priesteris zina, kādas seksuāla rakstura domas katram indivīdam ir) tāpat kā sievietei, kurai civilvīrs un ārlaulības bērns, kamēr nebūs apprecējušies baznīcā (reāls gadījums draudzenei, kuru nepielaiž pie sakramenta, bet viņa tamdēļ sava bērna tēvu nemet ārā no mājas, bet arī nespēj pierunāt sevi precēt…). Tajā pat laikā – kā novēroju- šajā pandēmijas laikā visi kopā vienlaikus varam baudīt Svēto vakarēdienu, piemēram, klausoties Kristīgā radio dievkalpojumu. Instruējis, kā veicams Svētais Vakarēdiens mājas apstākļos, pat ir kā konservatīvais mācītājs Ainārs Baštiks.

Šovasar, kad ārkārtas situācija bija atcelta, viendien ar zīdaini apmeklēju draudzi, lai viņu svētītu. Vecākos bērnus atstājām mājās, jo bija apslimuši. Pāris dienas pēc svētīšanas saslima arī zīdainis, nonācām slimnīcā ar vidusauss iekaisumu. Veicām arī Covid-19 testu vecākajam bērnam un vīram, kas izrādījās negatīvi. Tobrīd skaudri apzinājos, kāda ir mana atbildība – ne vien tikai par saviem bērniem, bet par visu draudzi. Ja tests būtu pozitīvs, visa draudze nonāktu pašizolācijas režīmā. Tā kā mūsu ģimenē ir arī seniori un cilvēki ar hroniskām saslimšanām, tai skaitā vēža slimnieks, tad vēl jo vairāk valdības aicinājums ievērot ierobežojumus citu labā ir kalpojis par morālu motivāciju.

”Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” /Mateja evanģēlijs 18.nodaļa 20.pants/

Tātad, šāda var izpausties kristieša ikdiena bez sakramentiem. Esmu kādās diskusijās par saviem uzskatiem izsmieta par pseidokristieti- jo manās atklāsmēs atsaucos uz ”mazgājam rokas, divi metri, svaigs gaiss”. Bet valdības vēstījums-  aicinājums rūpēties par citiem- man patiešām šķiet morāli pamatots.

Būšu darījusi labāko, ko zināju darīt, ar vislabākajiem nodomiem.

Pat, ja vēlāk izrādīsies, ka vienai vai citai rīcībai nebija zinātniska pamatojuma, vai pat, ja pa to laiku Latvijā vai pat visā pasaulē savtīgos nolūkos notiek kādas Dievam nepieņemamas lietas, jo – par to katrs grēkojošais pats individuāli atbildēs Dieva priekšā.

Ventspils baptistu baznīcā

Manā gadījumā, protams, ir laimējies, ka esmu paguvusi kristīties, kā arī laulāties pirms šāda pandēmijas laika. Labi, ka vispār vīru atradu publiskā izklaides vietā, kurš šogad- ja būtu jauniete- nebūtu! Sakraments kā kristības vai laulības man nozīmē būtisku publisku apliecinājumu tam, kam ticu un kādā apsolījumā dzīvoju. Tai pat laikā ikdienā mēs šobrīd ik uz soļa varam realizēt publisku apliecinājumu ticībai. Pat ar sociālo mediju starpniecību. Publisku ticības apliecinājuma iespēju neviens mums nav atņēmis.

Ja runājam vēl par citām baznīcas funkcijām, tad baptistu tradīcijā nenodarbojamies ar eksorcismu, nerīkojam atsevišķi dziedināšanas dievkalpojumus vai evanģelizācijas masu pasākumus. Nepraktizējam mācītāja aicināšanu sniegt vēl pēdējo sakramentu uz nāves gultas. Nebučojam svētas ikonas vai krustus. Nesvētām ūdeni. Neuzskatām, ka baznīcas telpa ir svētāka vieta par citām. Līdz ar to faktiski savu ticību baptists var praktizēt tīri labi arī televīzijas vai interneta tiešraides formā, un, protams, draudžu vadītājiem to apzināties ir skaudri… Jo, ja galvenais akcents ir uz personīgām attiecībām ar Dievu un ticības apliecināšanas ikdienas dzīvē un dzīvesveidā, tad ir tik labi saprotama tendence, kas vērojama jau pēdējos gados, – veidoties jaunām neatkarīgām mājas draudzēm, mājas lūgšanu grupiņām u.tml. Visdažādākās draudzes – bez skaidra konfesionāla rāmja- ir veidojušās tieši, atšķeļoties no baptisma. Protams, pavisam cits izaicinājums savai eksistencei un tradīcijām ir citos kristiešu virzienos. Bet, izrādās, video tiešraides itin labi sāka praktizēt arī citas konfesijas, un arī arvien vairāk mācītāju ir sasniedzami ar telefona zvanu, īsziņu un ”messanger” palīdzību… Kas var liegt kalpot- satiekoties aci pret aci- pat ar visām maskām un dezinfekcijas līdzekļiem? Protams, šādā atvērtā globālā ”virtuālā baznīcā” dzīvojot, ir daudz grūtāk ierobežot cilvēku prātus domāt par Dievu vienā šablonā… Būs daudz jautājumu, uz kuriem negribēsies tērēt laiku atbildēt un tad tik vienkārši ir pateikt: ”Sātan, atkāpies!”…

Sadzīvojam ar bailēm

”Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars.” Jesajas 11:2
Runājot vēl par bailēm, tad vērojams, ka vasarsvētku kustības kristieši atzīšanos bailēs traktētu kā Sātana uzbrukumu, taču, manuprāt, tas ir ļoti šaurs skatījums. Pirmkārt, pats Dievs cilvēku ir radījis emocionālu. Pats Dievs ir aicinājis cilvēkus bīties no Sevis, arī no Dieva soda un tās pašas elles, ar ko taču baida M.Kalējs. Un bailes kā pašsaglabāšanās instinkts var pasargāt, kad nepieciešams evakuēties vai arī mobilizēties citai aktīvai rīcībai. Šobrīd savas bailes uztveru kā  dabisku mātes instinktu. Izteikti bailes izjutu pavasarī, kad ikmēneša poliklīnikas apmeklējumos vēl bija dzīvās rindas akūtajās stundās un atsevišķi pacienti uzvedās agresīvi un neprognozējami, vai kad nebiju droša, vai, ejot pa ielu, kāds paziņa aiz veca ieraduma tūlīt neķersies ap kaklu bučot, tikai vēlāk atklādams, ka ir kādas saslimšanas pazīmes… Cītīgi mācīju bērniem, kā rūpīgi un ilgi mazgāt rokas, un ka vajag ar svešiniekiem ievērot distanci.
Vissmagākais pārbaudījums bija vasarā, kad zīdainis nesaprotamu iemeslu dēļ pārstāja elpot un nonāca bezsamaņā. Labi, ka tādā brīdī bailes no ”Covid-19” pārvarēju gan es, gan kaimiņiene, kura nāca palīgā. Lūk, tas bija mirklis- dzīvot vai mirt. Izlūdzu Dievam bērniņu atpakaļ.
Kopš tās dienas katru reizi, kad izdzirdu ātrās palīdzības sirēnas, lūdzu par tiem cilvēkiem, kas nonākuši nelaimē.
Ik dienu izsaku Dievam pateicības lūgšanu par visu, kas man ir dāvināts un nodrošināts, un lūdzu spēku un gudrību ikdienas situāciju risināšanā. Šobrīd bailes mazina tieši valstī ieviestie dažādie piesardzības pasākumi un rekomendācijas. Bailes no nestabilitātes un bezatbildības raisa agresīvi un rūgtuma pilni politiski aktīvi cilvēki, tikmēr smaidīgi, laipni un gādīgi cilvēki vieš cerību kā Dieva miera vēstneši.

Nemaksājam desmito tiesu

Līdz ar baznīcas neapmeklēšanu – atzīstos- neesmu maksājusi savai draudzei ziedojumus. Teorētiski to pilnīgi mierīgi varētu izdarīt arī caur bankas pārskaitījumu. Mana morālā dilemma: vai tiešām man ir desmitā tiesa jāmaksā no bērna kopšanas pabalsta? Godīgi sakot, arī tad, kad savā dzīvē esmu saņēmusi bezdarbnieka pabalstu, es nemaksāju baznīcai desmito tiesu. Tāpat neesmu desmito tiesu maksājusi no naudas, ko man uzdāvina vecāki, vecvecāki, vai vīrs, vai kādi draugi. Pat no savas darbinieka algas nekad nerēķinu, cik no tā ir desmit procenti, kas būtu jādod baznīcai. Ziedoju apmērā, kā kuru reizi. Protams, Bībelē lasām, ka būtu jādod ”levītam, svešiniekam, bārenim un atraitnei, ka tie tavos vārtos ēd un ir paēduši” (5. Mozus grāmata 26.nodaļa 12.pants). Lai būtu, ko dot citiem, ir arī pašam jānodrošina finansiāli sevi – lai man ir ”savi vārti” un mājās ir ēdiens, ar ko pabarot gan savējos, gan lūgtus vai nelūgtus viesus. Netērēju lieki naudu trekniem un neveselīgiem našķiem, modes vai statusa precēm, kosmētikai, skaistumkopšanas procedūrām vai citām lietām, kas nav pirmās nepieciešamības preces un pakalpojumi. Šogad neesmu krāsojusi matus, neesmu apmeklējusi manikīru. Un vispār… bez tā iztiku arī pagājušogad. Esmu tikusi svētīta ar zīdaiņu drēbītēm no labvēļiem – un tās dodu tālāk tiem, kam nepieciešams. Esmu dalījusies ar ražu dārzā pat, ja pati nebiju ābeli iestādījusi… Visam, ko paši saņemam, ir konteksts. Noteikti apstākļi. Ikdienā lūdzu Dievu arī par savu finanšu pratību un saprašanu, kur un kā tērēt vai ieguldīt, tostarp apzinoties, ka lielu daļu sava laika veltu brīvprātīgam darbam, kas nedod nekādus ienākumus, no kuriem potenciāli varētu dot kaut ko citiem praktiskā veidā…
Esmu novērojusi tendenci, ka ir viena daļa kristiešu, kas tā vietā, lai ziedotu baznīcai, izvēlas ziedot kādām labdarības organizācijām noteiktam mērķim, piemēram, bāreņu atbalstam.  Ir arī cilvēki, kas gan regulāri ziedo baznīcai, gan vēl papildus labdarības projektiem, un, cerams, ka pašiem mājās bērni ir veselīgi ēduši un ka vispār ir bērni. Jo ir novērojama arī pretēja tendence- rūpēs par paša materiālo labturību un aprēķinot, cik līdzekļu jau tiek novirzīti labiem darbiem, un cik pašam paliek pāri ”uz rokas” pēc visiem maksājumiem  – plāni par bērna ieņemšanu tiek atlikti.
Kāda kuram situācija, to jau atkal vislabāk zina tikai Dievs.

Nemaksājam nodokļus

Turpinot par finanšu jautājumiem, vēl viens interpretējams grēks ir par nodokļu maksāšanu. Kristiešu vidū ir plaši izplatīts brīvprātīgs darbs, no kura nav ienākumu, un līdz ar to no tā netiek maksāti nodokļi valstij. Kristīgas organizācijas mēdz maksāt ”palīdzības pabalstus”: pati savulaik tādu esmu saņēmusi no kādas organizācijas un tā man pašai ir rekomendēts darīt.

Tad ir diskutējams par dažādu vienošanos ētiskumu, piemēram, ja reklāmas nolūkos tiek uzdāvinātas balvas konkursam. No šādas dāvanas nemaksājam nodokļus. Gribēdams labu, tu vari izdarīt ”kā labāk” vienam, bet ”kā sliktāk”- citiem…

Es nemaz nerunāju par kristiešiem, kuri mēdz bez čekiem apmaksāt preces un pakalpojumus, par kuriem Valsts ieņēmumu dienests netiek informēts… Apzinos, ka nopirkt kādas paziņas izceptus cepumiņus varbūt šogad būs šai ģimenei izšķirīgi- lai viņi spētu ”savilkt galus kopā”. Tai pat laikā arī saprotu, ka mēs tomēr esam aicināti pēc iespējas maksāt nodokļus, lai par  pilsoņu vajadzībām var arī parūpēties cilvēki, kas ir pie varas. Tieši tam viņus deleģējām pār mums valdīt.

Nerūpējamies par mazākajiem

Iepriekš jau pieminēju Bībelē rakstīto aicinājumu – parūpēties arī par bāreņiem, atraitnēm, svešiniekiem… Ja tā pavisam godīgi jāsaka, neesmu sniegusi praktisku atbalstu bezpajumtniekiem, politiskiem bēgļiem, bāreņiem, vientuļiem senioriem (kas nav mani radi) un vēl daudziem citiem dzīves pabērniem. Teorētiski apzinos, ka šobrīd ļoti ļoti vajadzīgs kristiešu atbalsts visiem grūtdieņiem, un mums ar to būtu primāri jānodarbojas, cik nu vien tas ir iespējams. Piemēram, kāda māsa klosterī vāra zupu trūkumcietējiem. Sevi mierinu, ka vismaz varu sniegt informatīvu atbalstu.

Ventspils katoļu baznīcā- aicinājums mazgāt rokas un doties evanģelizēt

Manuprāt, kristiešu draudzēm šis nu ir laiks, kad pēc iespējas jādodas ārā no savām ierastajām telpām, lai kalpotu tiem, kam vajadzīga palīdzība.

Ja ne materiāla, tad varbūt garīgās aprūpes vai psiholoģiska palīdzība, vai arī padoms, kur atrast kontaktpersonu, kura varēs sniegt profesionālu palīdzību. Lūk, šie būtu tie cilvēki, kuri pavisam noteikti būtu jāsūta pie mācītāja M. Kalēja vai kāda cita garīdznieka saņemt sakramentu.

Starp citu, tieši šogad pirmo reizi pamanīju, ka Ventspils katoļu baznīcai vārti vaļā, kas citreiz bijuši aizslēgti bez pievienotas informācijas, kad baznīca būs atvērta un kad tur notiek dievkalpojumi vai kā sazvanīt priesteri. Tā nu var teikt, ka tieši pandēmijas gadā pirmoreiz palūkoju, kā tur izskatās. Jauks bija uzraksts ar aicinājumu – doties evaņģelizēt.

 

Nepaklausām varai

Iepriekš jau stāstīju, ka pēc iespējas cenšos ievērot valdības rekomendācijas, tomēr ir arī izņēmuma gadījumi, kurus atbalstu. Piemēram, ir kristieši, kuri dodas pie saviem vecvecākiem, kuri dzīvo citā mājsaimniecībā, lai sarūpētu ēdienu vai malku. Vislabāk, protams, mājsaimniecības- kad vien iespējams- apvienot, ja ir kādi aprūpējami cilvēki. Un tie, kas to dara, ir šī laika svētie. Tiesa, arī valdības pārstāvji ir runājuši par izņēmuma gadījumiem: neviens nav aizliedzis krīzes situācijā sniegt palīdzīgu roku savam radiniekam vai kaimiņam. Kāda sieviete regulāri apmeklēja savu brāli, lai palīdzētu viņam auklēt nesen dzimušu bērniņu, kamēr brāļa sieva bija nonākusi ārstniecības iestādē. Zinu kādus kristiešus (piemēram, Dainis Briedis Ventspilī) un organizācijas (piemēram, ”Be The Light”), kas sagādā pārtikas produktus tiem, kas paši nevar aiziet uz veikalu vai kam noteikta karantīna.
”Tā saka tas Kungs par praviešiem, kas maldina manu tautu: tie sludina mieru, kad tiem ir ko ēst, bet tur, kur viņiem neko nedod mutē, pret tiem viņi izsludina svēto karu.” (Michas 3.nodaļa 5.pants)
Man nav pieņemama klaja nepaklausība likumiem, kas pieņemti Ministru kabinetā un ar Saeimas vairākumu, papildus kurinot naidu pret valdībām un varām. Pilsonis var un ir aicināts izmantot savas likumiskās tiesības, esot sabiedriski un politiski aktīvs. Bet bez agresijas, vardarbības, šķeltniecības, apmelojumiem un viltus, bez pretvalstiskas un nodevīgas rīcības. Daudz tiek runāts par to, ka tie, kas maldina sabiedrību, visticamāk ir nopirkti, iestudē teātri vai tamlīdzīgi. Bet es aicinātu uz šo tēmu palūkot arī no citas puses: maldi var nākt arī no bada sajūtas, no kurnēšanas.

Sniedzam nepatiesas liecības

Jau minēju apmelojumus kā vienu no veidiem, kā nepaklausīt varai. Bet apmelojumi notiek visdažādākajos virzienos. Gan par pozīcijā esošajiem politiķiem, gan par opozīcijā esošajiem; gan par tradicionāliem medijiem, gan par netradicionāliem informācijas kanāliem utt. Katru reizi, kad mums ir kāda versija par notikušo, tas, iespējams, ir tikai izdomājums, kam nav nekāda sakara ar realitāti. Skaidri varam atbildēt par to, kādu liecību dodam, tikai tad, ja paši esam piedalījušies, kaut ko redzējuši un dzirdējuši, un arī tas vēl ir ierobežoti mūsu uztverē… Dažkārt paši par sevi samelojam tā, ka ausis pat nekustas, jo gribējām izskatīties kāda acīs labāki, nekā patiesībā esam, vai arī – gluži pretēji- gribējām stāstu dramatizēt, lai pievērstu sev lielāku uzmanību, kaut reāli esam no mušas izpūtuši ziloni.
Es šogad samelojos par simptomiem, kad biju Rīgā slimnīcā vizītē pie ārsta,- vajadzēja anketā apliecināt, ka bērnam nav nekādu vīrusa simptomu. Viņam tobrīd iesnas bija, bet mēs šo vizīti bijām tik ilgi gaidījuši…
Novēroju, ka daudzi kristieši dzīvo vienos melos, un bieži vien to pat neapzinās un nemaz nenožēlo. Piemēram, kāds kristietis noklusē savas kontaktpersonas. Cits slēpj, ka bijis ārzemēs, vai melo par karantīnas atrašanās dzīvokli utt. Vēl kādi aicina nepublicēt fotogrāfijas no draudžu sadraudzības pasākumiem, kas notiek ierobežojumu laikā… Var jau prātuļot par to, kas ir lieli un kas ir mazi meli, kas ir ”baltie meli” un kādi tik vēl ne… Bet… meli visticamāk ir meli jebkurā gadījumā. Arī patiesības noklusēšana ir līdzdalība melos…
Katru reizi, kad mēs sociālajos tīklos dalāmies ar kādu stāstu, mēs, iespējams, dalāmies ar meliem. Es ļoti cenšos vienmēr pārbaudīt, vai ir norādīts konkrēts autors, kāds ir avots, vai stāsts balstās tikai uz ”viena tante man teica, ka viņai cita tante teica”… Ja es kaut ko apgalvoju, tad man ir jādod atsauce, lai gadījumā, ja tā nav taisnība, citi var uz to norādīt un manas kļūdas labot. Un vienmēr svarīgi meklēt pirmavotu vai vismaz sekundāro avotu, citādi varam ”pazust tulkojumā” vai dzīvot tikai un vienīgi baumu ”burbulī”.
Mans kritērijs, kad ir nepieciešams paklusēt, ir- saglabāt pieklājības robežas. Teiksim, man nav jāmetas stāstīt par kaut ko redzētu vai dzirdētu, ja tas aptraipa kāda cilvēka godu un cieņu, un vispārēji šī liecība nedod nevienam nekādu pienesumu. Iespējams, es kaut ko pārpratu. Jāatrod vismaz vēl viens liecinātājs. Tad vēl attiecībā uz patiesību- ir noslēpumi, kurus uztic draugiem vai uzticības personām un kurus neatklājam citiem. Un tādā gadījumā- mūsu klusēšana ir atbalsts cilvēkam, kurš ir savu nastu nolicis, lai saņemtu Dieva žēlastību un piedošanu.

 

Un citi grēki…

 

Apceri par grēkiem varētu turpināt vēl un vēl… Kādi cilvēki šausta sevi, nemīlēdami un nepieņemdami sevi un savu dzīvi, vai pat apsverot domu par pašnāvību. Kādi grēko ar lepnību un augstprātību, apsaukādami citus un ”nogalinot virtuāli”. Kādi aiz pasaules glābšanas alkām sabradā ar savu stresu un pārmetumiem savus pašus tuvākos cilvēkus. Vēl citi baidās no vakcīnas un čipa, kaut pašam uz rokas uztetovēts sātanisma simbols. Un tad vēl ir kādi, kas sauc uz Dievu: ”Kur Tu esi? Pierādi, ka Tu vispār eksistē!!!” Un šķiet, ka Dievs klusē… Bet tas nav slikti, ja nonāc klusumā. Jo tieši klusumā vislabāk izmeklēt savu sirdsapziņu, apklusināt pašam savas domas un sadzirdēt Svētā Gara balsi – nevis drūzmējoties Krastmalā 12.12.12….

Aija Volka
Aija ir medija īpašnieka - nodibinājuma ''Kristīga dzīvesveida izpētes fonds'' - dibinātāja. Līdz 2020. gada decembrim bijusi fonda valdes priekšsēdētāja un Tuvumā.lv galvenā redaktore. Aija uzaugusi un profesionālās gaitas sākusi Rīgā, bet šobrīd ar vīru un trim dēliem dzīvo Ventspilī. Strādā Ventspils bibliotēkā. Aijas sirdslieta ir mūzika- patīk sacerēt dziesmas, dziedāt, spēlēt klavieres. Raksta arī dzeju- kādi no dzejoļiem iekļauti kopkrājumā ''Tur, aiz loga...'' Ieguvusi bakalaura un maģistra grādu komunikācijas zinātnē (LU SZF), specializējoties jautājumos par žurnālistiku, auditorijas vajadzībām un gaidām un mediju ētiku. 2010.gadā ieguvusi Žurnālistikas cerības balvu par pētniecisko žurnālistiku. Strādājusi laikraksta ''Diena'' izpētes un sabiedrības, Rīgas ziņu un politikas nodaļās, bijusi laikraksta ''Latvijas Avīze'' ziņu dienesta žurnāliste un Lasītāju servisa redaktore, portāla ''la.lv'' sadaļu redaktore, asistējusi portāla ''tvnet.lv'' sporta lapas redaktoru, veidojusi sižetus raidījumam ''Volejbola apskats'', rakstījusi kristīgajam žurnālam ''Tikšanās'' u.c. Sevi par kristieti uzskata kopš agras bērnības, kristījusies 16 gadu vecumā Rīgas Āgenskalna baptistu draudzē. Aijai īpaši sirdī bijusi kristiešu sadraudzība, jo pašas ģimenē un draugu lokā ir visdažādāko konfesiju kristieši un rūpējis jautājums, kā veicināt savstarpēju labāku saprašanos. 7 gadus veidoja blogu ar kristīgu ievirzi ''manapasaule.lv'', iegūstot domubiedrus, ar ko radās ideja par mediju ''TUVUMĀ'' kā starpkonfesionālu un redakcionāli neatkarīgu mediju. Idejas vārdā piesaistīti medija darbībai profesionāļi - visdažādāko konfesiju pārstāvji - , kuri tagad ir iesāktā turpinātāji.