Ar pārdošanas gēnu un “glābšanas riņķi” no Dieva. Intervija ar uzņēmēju Lindu Matisoni

Lidostā Maskavā

Starp nejaušībām un ieplānoto

Reiz lasīju Tevis publicētu domu, ka dzīvē nav nejaušību un ka “nejauša” kafijas tasīte kopā ar nepazīstamu cilvēku var izmainīt tavu dzīvi līdz nepazīšanai. Vai Tev personīgajā dzīvē tā ir noticis?

Jā, patiesībā tā nejaušā kafijas tasīte bija manam vīram. Viņš kafejnīcā pie kafijas tasītes Liepājā iepazinās ar Andri Lanku, kurš Latvijā ir ieviesis Denijas Džonsones apmācību seminārus. Viņi iepazinās mēnesi pirms šī semināra, kas toreiz tika plānots, un Andris uzaicināja viņu uz to. Mēs sākām apmeklēt šos seminārus, sekot mācītajām prasmēm un gudrībām, ko Denija māca, un vēl ieguvām lieliskus draugus – Lanku ģimeni. Tā bija absolūti nejauša kafijas tase, kurai sekoja brīnišķīgi jauni pavērsieni – gan prasmju apguvē, gan mūsu ģimenē ienāca šie jaunie un tuvie draugi. Esmu pateicīga Dievam, ka tā kafijas tasīte bija!

Vai arī Tavs uzņēmējas ceļš iesākās ar kādu nejaušību, vai tomēr Tu mērķtiecīgi visu biji izplānojusi?

Es uzskatīju, ka visu tā apzināti daru, un es patiešām daudz strādāju pie tā virziena, kurā gāju. Tomēr vienmēr ir bijušas kādas nejaušas tikšanās un neplānoti pavērsieni, kad tu esi īstajā laikā un vietā. Uzskatu, ka tomēr mēs paši nevaram visu līdz galam pilnībā ietekmēt.

Tu savulaik pabeidzi pirmo komersantu kursu Liepājā. Vai atceries, ko toreiz no dzīves gaidīji?

Ar vīru tvīdu braucienā Liepājā

Jā, mana mamma toreiz ieraudzīja, ka tāds kurss tiek organizēts un iedrošināja mani pieteikties. Tā es ieguvu savu pirmo izglītību – uzņēmējdarbības organizators Liepājas tehnikumā. Starp citu, tajā tehnikumā arī iepazinos ar savu vīru. Mēs mācījāmies paralēlos kursos: viņš par mehāniķi, es par komersanti. No 16 gadu vecuma mēs arī sākām draudzēties. Tajā laikā, skolu beidzot, ambīcijas nebija tik lielas kā mūsdienās jauniešiem. Tad arī nebija tādas iespējas, kādas ir šobrīd. Bija svarīgi ar kaut ko sākt un viss bija atkarīgs no paša. Komersantos mācoties, es sāku strādāt par pārdevēju, tā sākot savu karjeru. Vēlāk kļuvu par veikala vadītāja vietnieci, tad par veikala vadītāju.

Interesanti, ka Tavs pirmais darbs Tevi pašu sajūsmināja, jo tas bija darbs ar cilvēkiem un naudu.

Jā, studiju laikā es sāku strādāt par pārdevēju vienā pārtikas nodaļā. Tajā nepārtraukti nāca pircēji, un tā lielā kustība man likās tik ļoti forša! Ja godīgi, tad šodien bieži redzu daudzus pārdevējus, kuriem darbs tā īsti nepatīk, un to var just. Uzskatu, ka apkalpošanas līmenis mums vienmēr varētu būt augstāks. Arī tagad, kad strādāju “Laumā”, man ļoti patīk atrasties pašā veikalā, un, ja vien ir tāda iespēja, tad pastāvēt kopā ar veikala pārdevēju. Man ļoti patīk pats process, jo tā ir komunikācija. Jau toreiz savā pirmajā darba vietā man tā likās liela laime kaut ko pārdot un par to vēl saņemt pretī naudu. Tas gēns man laikam ir iedzimts un bijis jau kopš bērnības. Man ir divas māsas, esmu vidējā, un atceros, ka mēs bieži bērnībā spēlējām veikalus. Es taisīju no papīra naudiņu, un vienmēr labprātāk biju tai pusē, kur naudiņu iekasē.

Kādā intervijā Rietumu radio Tu dalījies pārdomās, ka tas, ko tu būtu vēlējusies pirms 20 gadiem, kad sāki darboties, ir mentors. Šobrīd mentora kultūra attīstās, daudzi neslēpj, ka viņi ieklausās un mācās no kāda, kam ir panākumi un pieredze. Tevi pašu arī bieži var sastapt dažādos semināros. Vai esi gatava vienmēr mācīties vēl un vēl?

Kad mēs beidzam augstskolu, mums var likties, ka patiešām mēs visu zinām. Tomēr, ja turpināsim ar šo atziņu dzīvot, tad pēc pieciem gadiem būsim ārā no aprites. Informācija, tehnoloģijas un prasmes mainās. Lasīju vienu interviju ar kādu uzņēmēju par to, ka mums jābūt gataviem mainīt profesiju vismaz 3 reizes mūžā. Laiks ļoti iet uz priekšu, un profesijas, kuras tu būsi iemācījies, pēc kāda laika vairs nebūs pielietojamas, un tad ar to vairs nevarēs pelnīt naudu. Tāpēc nemitīgi ir jāapgūst jaunas prasmes. Arī mūsu biznesā gadus piecus atpakaļ bija lietas, kas likās pat neiespējamas, bet, sekojot līdzi gan konkurentiem, gan tehnoloģiju attīstībai pasaulē, ir jāredz trīs soļi uz priekšu. Ja tu gribi būt apritē un būt veiksmīgs tajā, ko dari, ir jāseko līdzi, kas apkārt notiek. Ir labi, ja ir piemēri, no kā var apgūt jaunas iemaņas.

Vai piekrīti, ka ne visi ir veiksmīgi, par kuriem raksta glancētajos žurnālos? Varbūt vērtīgākās ir atsauksmes un labie vārdi, ko cilvēki ieraksta sociālajos tīklos?

Tās siltās atsauksmes no uzņēmējiem, sadarbības partneriem un klientiem tiešām dod lielāko gandarījumu. Cipari ir cipari. Tiešām ne visi tie cilvēki, kas gozējas glancētajos žurnālos, ir patiešām veiksmīgi. Kā dzirdēju vienā seminārā, tu par miljonāru vari kļūt ļoti ātri, bet jautājums, cik tu esi parādā pasaulei? Varbūt tu kopā esi parādā divus miljonus. Tam aisbergam ir redzamā un neredzamā daļa. Esmu arī klausījusies semināru, kur uzstājās uzņēmēji, un nedēļu pēc tam lasu, ka vienam no viņiem bizness ir ar ārkārtīgi lieliem zaudējumiem. Mums katram pašam savā prātā ir jāizvērtē, kurš ir veiksmīgais un kurš ne.

Linda Matisone

Un tomēr – mūsu prātā dzīvo stereotips, ka, ja ir vadošs amats un spoža karjera, labi apmaksāts darbs, tad esi veiksmīgs. 

Tie tiešām ir sabiedrības stereotipi, kurus cenšas ieaudzināt. Arī nepieciešamība veidot karjeru, aiz kuras var atrast ļoti daudz izdegušus “veiksmīgos uzņēmējus”. Ja uzņēmējam izdodas sabalansēt biznesu ar laulības un ģimenes dzīvi, viss ir brīnišķīgi, bet tomēr nav daudz šādu piemēru mums apkārt. Tu nevari sevi visu piepildīt ar darbu. Nav vērts sevi ziedot pilnībā karjerai.

Tu nevari nodzīvot visu dzīvi, kurā darbs būs tavs elks un vienīgais dievs. Agri vai vēlu tas bēdīgi beigsies.

Uzņēmums “Lauma Lingerie” jau 2013. gadā ierindots Latvijas eksporta izcilnieku vidū. Kādu atbildību tas uzliek?

Jā, tā mums ir uzlikta augsta latiņa. Tikko esi kaut ko sasniedzis, tas ir jānotur. Tas ir pats grūtākais, bet mēs pie tā cītīgi strādājam. Varu minēt to pašu “Stendera” piemēru. Mēs abi ar “Stenderu” bijām pirmie eksporta izcilnieku vidū, kas tika īpaši arī atzīmēti eksporta atbalsta kustības “The Red Jackets” Sarkanajā grāmatā “Treasures of Latvia”, bet šobrīd “Stendera” bizness ir pārdots Ķīnas investoriem, un es neko nevaru pārmest, jo īpašnieki centās darīt visu, ko varēja. Diemžēl nesanāca, bija atsevišķas kļūdas, ko pieļāva, bet bizness ir bizness. Tāda ir dzīve. Es vien gribu teikt lielu paldies pašam uzņēmējam, ka viņš atklāti dalījās ar šo savu pieredzi un atzina savas kļūdas, lai mēs pārējie no tā kaut ko mācītos. Latvijā ir pieņemts, ka kļūdīties nav pareizi, un

es uzskatu, ka, ja kāds runā par kļūdām, tas ir ļoti atbildīgs cilvēks. No tā patiešām var daudz ko mācīties.

Prioritātes laulībā

Vai arī Tu esi no tiem, kas, iesākoties jaunam gadam, izvērtē iepriekšējo gadu un izvirza mērķus un apņemšanās uzraksta uz papīra?

 Patiesībā tikai gluži nesen sākām likt visu uz papīra. Mēs ar vīru bijām aizbraukuši randiņā uz Lietuvu un pavadījām nedēļas nogali, lai uzrakstītu mērķus un sapņus mūsu ģimenei un mūsu laulībai, kā arī katrs pats sev nākamajiem 3-5 gadiem. Ir svarīgi aizbraukt divatā un tad kopā censties izkristalizēt vīziju un mērķus-  gan kopīgos, gan individuālos. Mēs tiešām šos mērķus gan personīgajai, gan arī garīgajai izaugsmei fiksējām uz papīra. Tas ir ārkārtīgi grūti, jo tas nemaz tik viegli nenāk. Tas ir arī atbildīgi.

Ar vīru Jāni Jēkabsonu Baltimorā

Un otrs cilvēks blakus arī zina katru uzrakstīto rindiņu.

Jā, mēs to apzināti darām kopā.

Mūsu vērtības sakrīt, un laulība taču mums ir kopēja, tādēļ mēs cenšamies kā mērķi izvirzīt arī laika atrašanu viens otram, lai izrādītu viens otram mīlestību un cieņu.

Tie ir arī regulārie randiņi. Mums tie ir vismaz reizi mēnesī un arī tagad, pēc bērniņa piedzimšanas, mēs centīsimies tos neizlaist. Šādi kopīgie brīži laulībā ir ļoti svarīgi. Tā ir mūsu abu kopīgā prioritāte.

Tu bieži intervijās piemini ģimenes atbalsta nozīmīgumu – gan labos laikos, gan ejot cauri krīzēm…

Jā, tā tas ir tagad, bet, godīgi sakot, tas tā vienmēr nav bijis. Kad es biju vēl ļoti jauna, man bija diezgan ilgs posms, kad karjera bija pirmajā vietā. Tikai kādus gadus atpakaļ es sapratu, ka tas nav īsti pareizi. Kad sāc sevi analizēt, tad tikai apjaut, ka ne darbs, ne karjera nevar būt prioritāte, jo tās dod īslaicīgu piepildījumu. Svarīgākais ir cilvēki, kurus tu esi pieņēmis sev kā vistuvākos, un tu esi atbildīgs par viņiem tieši tāpat kā viņi par tevi. Paldies Dievam, tam smagajam posmam ir iziets cauri, un prioritātes ir sakārtotas. Esmu pateicīga par to pieredzi, ka man ir bijusi iespēja saprast, kas tieši darīts nepareizi.

Šīm atziņām izejot cauri, ko tev šobrīd nozīmē pilnvērtīgi dzīvot?

Man tas nozīmē būt harmonijā ar tām vērtībām, kuras tu esi sev pieņēmis par pašām svarīgākajām.

Man kā kristīgam cilvēkam neapšaubāmi pirmajā vietā ir attiecības ar Dievu. Otrajā vietā ir manas attiecības ar laulāto draugu, tālāk ir bērni, mana ģimene un draugi.

Pēdējos gados es šādi esmu visu sakārtojusi un uzskatu, ka tā arī var nodzīvot pilnvērtīgu mūžu. Ir jāievēro prioritātes pareizā secībā un jāseko vērtībām.

Kad ir sakārtotas prioritātes, tad atnāk gaidītā laime?

Jā, tās ir tās harmoniskās attiecības, pie kurām, protams, visu laiku ir arī jāstrādā. Arī tas ir smags darbs. Tāpat vien nekas nenotiek, ne esot kopā ar vīru, ne arī bērnus audzinot. Arī bērnu audzināšana ir pilna laika darbs.

Noteikumi ģimenē ir svarīgi

Vai jums ģimenē bērnu audzināšanā pastāv kādi “jūsu nama” noteikumi?

Jā, mums ir pat vesels ģimenes noteikumu saraksts, kas mums stāv piekabināts pie ledusskapja. Sākot ar to, kādas ir mūsu savstarpējās attiecības ģimenē. Mums ir ļoti strikti noteikumi arī par to, kas ir nevajadzīgie tēriņi un kas, savukārt, investīcijas ieguldījumi. Mēs mācām bērniem ļoti atbildīgi rīkoties ar naudas līdzekļiem. Mācām, ka vajag sakrāt, ja vēlies ko nopirkt, nevis ņemt uz parāda. Meita mums ir investējusi šobrīd savu iekrāto naudiņu vīra biznesā un šobrīd redz atdevi, kā tas viss izskatās. Mēs mācām bērniem saprast naudas vērtību, lai viņi nekļūtu par tādiem patērētājiem, kā mūs audzina visa pārējā pasaule. Protams, arī kritēriji – ko sēsi, to pļausi, cieņa pret vecākiem cilvēkiem, pret skolotājiem un citiem apkārtējiem. Mums ģimenē arī ļoti būtiski ir pavadīt visiem laiku kopā.

To var darīt arī mājās paliekot un kopā gatavojot ēdienu, vai ne?

 Jā! Tas ir process, kurā iesaistāmies visa ģimene. Arī mans vīrs ļoti labi gatavo, viss viņam sanāk ļoti garšīgi. Bērni palīdz ar galda klāšanu vai trauku salikšanu, un tā ir mūsu kopā būšana šajā procesā, kuru patiešām ļoti izbaudām. Kopā sēdēšana pie galda mums ir ļoti svarīga. Tā ir svēta lieta ģimenei – vienojoša saikne starp mums visiem. Man meita nesen stāstīja, ka skolotāja viņas klasei esot prasījusi, lai paceļ rokas tie bērni, kuriem mājās ģimene ēd kopā. Rokas pacēla tikai trīs bērni no klases. Bet tā patiešām ir liela vērtība, ja ģimene var kopā pagatavot ēdienu, ja var apsēsties kopā pie galda un runāt par to, kāda diena katram ir bijusi.

 Kā jūs kā vecāki veicināt bērnu izaugsmi un sekmes mācībās?

Mums ģimenē ir svarīgi interneta un telefonu lietošanas ierobežojumi. Televizors mums nav mājās jau divus gadus. Es varu apliecināt, cik tas dod labu rezultātu mācībās un sekmēs. Atzīmes paaugstinās ārkārtīgi strauji. Mums ir konkrēts piemērs tam, cik strauji var paaugstināties atzīmes, ja nav visatļautība interneta lietošanā. Mums meitai kādu laiku atpakaļ bija pastāvīgais interneta pieslēgums telefonā, un sekmju ziņā viņa bija aptuveni 15. vietā no 25 skolēniem klasē. Mēs atslēdzām viņai internetu, un divu mēnešu laikā viņa sekmēs pakāpās uz 5. vietu. Protams, pie datora sēžot, arī var mācīties, bet lielākoties bērni to laiku “nosit” citām lietām, ko var atrast datorā. Viņiem zūd koncentrēšanās spēja, un rodas atkarība no sociālajiem tīkliem, filmām un multfilmām.

Tad pirmklasniekam planšeti nevajag?

 Absolūti nevajag! Mums dēls pirmklasnieks pirmo klasi iztika gan bez planšetes, gan bez telefona. Dēls šobrīd mācās otrajā klasē un viņam ir podziņtelefons, tikai, lai piezvanītu tētim un pateiktu, ka ir beigusies skola. Viss! Bērnam pastāv cieša saistība starp telefona lietošanu un spēju koncentrēties.

Tam, kas pielikts pie ledusskapja, jānotiek pašu ģimenē redzamā veidā. Bērni mācās no piemēra, ko redz, vai ne?

Mēs to apzināmies, un cenšamies ar vīru rādīt paraugu daudzās lietās. Piemēram, kādām ir jābūt mammas un tēta attiecībām, ka mums ir vajadzīgs savs laiks un ka viens otram esam pirmā prioritāte. Tas bērniem ir jāsaprot un tiek darīts, lai pieaugot un apprecoties viņi to varētu īstenot savās attiecībās. Viņi to varēs izdarīt, ja būs redzējuši, ka tas ir iespējams.

Ir ģimenes, kurās bērni ir gluži vai karaļi, kuriem viss ir atļauts…

 Zini, mums pašiem ir bijis tāds laiks. Man bija viedoklis, ka pats svarīgākais ir, lai bērns būtu veselīgs un ambiciozs, bet tad vienā brīdī redzēju, ka no tā visa var sanākt vienīgi tas, ka bērns izaug ļoti egoistisks. Mēs izlasījām grāmatu “Nākamās paaudzes audzināšana” (red.-attēlā), un tajā bija aprakstīts, cik ļoti mēs tādā veidā audzinot bērnus nodarām viņiem pāri. Vēlāk, ieejot lielajā dzīvē, bērniem būs ļoti grūti adaptēties, jo visi būs tādi egoisti, un katrs kaut ko gribēs par katru cenu, bet reālā dzīve ir citādāka.

Dieva vadība bijusi vienmēr

Zinu, ka Tavā ģimenē ticība, lūgšana un draudze ir vērtības. Vai pati esi augusi kristīgā ģimenē?

 Neesmu uzaugusi kristīgā ģimenē, bet Dievam esmu ticējusi jau no bērnības. Atceros, kad skolā vēsturē mācīja par cilvēka rašanos un evolūcijas procesu, es toreiz, dzirdot versiju par pērtiķiem, tiešām domāju, ka tās ir muļķības. Man likās loģiskāk, ka cilvēku tomēr ir radījis Dievs. 12 gados sāku iet svētdienas skolā, kas bija izveidota netālu no mājām, un toreiz tas bija liels jaunums. Sāku iet kopā svētdienas skolā ar savu draudzeni, un, lai arī viņa pēc otrās nodarbības vairāk negāja, es turpināju iet. Turpat arī nokristījos un iesvētījos. Arī ar vīru esmu šajā draudzē laulājusies, un mūsu bērni ir tur kristīti.

Ir ļoti svarīgi piederēt draudzei, jo tu esi tās vides produkts, kurā tu dzīvo. Viens pats mājās sēžot un nekur nepiedaloties, tu izkrīti ārā no aprites. Ja tu esi draudzē, tad tev apkārt ir uzticami un līdzīgi domājoši, un tev ir iespēja šajā plūsmā viņiem doties līdzi.

Atdzist savā ticībā var ļoti ātri. Draudze ir tā, kas visu laiku uzstutē.

Lai arī šodien ir pieejama visa veida informācija un pieredzes, tāpat ir inteliģences pārstāvji, kas pasmejoties saka – es Dievam neticu, jo tās visas ir pasakas.

Jā, šādos brīžos man patīk atcerēties anekdoti, ka krītošā lidmašīnā neviena ateista nav. Tas ir tikai laika jautājums. Es domāju, ka katram cilvēkam dzīvē var pienākt brīdis, kad viņam nākas sākt ticēt. Ja tas notiek, tad tā ir patiešām liela svētība.

Tev pašai ir bijis brīdis, kad saproti, ka grimsti, bet tev tiek pasviests tas “glābšanas riņķis” no augšienes?

Ik pa laikam tas tā ir bijis. Īpaši, kad kāda situācija ir likusies bezcerīga, un tu vienkārši esi lūdzis. Varbūt ne uzreiz, bet pēc kāda laika ir nācis apbrīnojams risinājums šai situācijai. Vēl vairāk, atskatoties uz šo problēmu, tu viņu ieraugi kā svētību, kurai ir iziets cauri un kurā tu pats esi veidots. Dieva vadība ir bijusi cauri visiem maniem gadiem. Kāds jau var teikt, ka- jā- ir daudz sasniegts, bet es ticu, ka bez Dieva vadības tas nebūtu bijis iespējams. Arī tas, ka esam ar vīru kopā šos daudzos gadus un ka mīlestība paliek arvien stiprāka, ir Dieva pirksts. Kad paskatos apkārt, redzu, cik daudzi no mūsu draugiem ir jau izšķīrušies. Liekas, ka Dievs mani kaut kā īpaši mīl.

Kā Tu domā, vai cilvēkiem vajadzētu šodien vairāk meklēt kristietībā balstītās vērtības?

Viennozīmīgi, citādāk tas ir ceļš uz nekurieni. Pasaule ar savu paātrinājumu ir nobiedējusi cilvēkus ar daudzām šodien notiekošajām lietām. Pat, ja ārēji viss izskatās skaisti, iekšēji cilvēki jūtas nedroši. Ticība palīdz visam iet cauri. Es domāju, ka katram cilvēkam ir arī savs aicinājums no Dieva. Mēs jau neesam radīti tāpat vien. Būtiski ir atrast, kam esi aicināts.

Darbi sabiedrības labā

Pirms kāda laika Tevi pašu aicināja līdzās uzņēmējdarbībai iesaistīties arī savas pilsētas politikā, un aicinātāji bija politiķi kristieši.

Jā, cilvēki, kas mani aicināja politikā, ir kristieši, mūsu vērtības sakrita, un tādēļ es piekritu iesaistīties Liepājas politiskajā dzīvē. Man no sākuma likās, ka politika ir viena nesaprotama padarīšana, jo biznesā principi lielākoties ir skaidri, bet politikā, man šķita, tas tā nav. Tad mani uzrunāja viens kolēģis, kurš teica, ka mēs visi varam sēdēt malā, tomēr katram no mums ir doti savi talanti, kuri ir jāpielieto ne tikai sev vai biznesam, bet arī sabiedrības labā. Toreiz mani tas ļoti uzrunāja.

Vai Tev ir iespēja arī iestāties par kādiem Tev svarīgiem jautājumiem?

Strādājam šobrīd pilsētas domē kopā ar saviem kolēģiem. Protams, es izsaku savu viedokli par to, kā, manuprāt, vajadzētu rīkoties vienā vai otrā situācijā. Esmu ierindas deputāte (aut. – no Latvijas Reģionu apvienības), bet mani kolēģi ir vicemēri Liepājā, un katrs atbildīgs par savām nozarēm, kurās tad arī varam ieteikt, ko pamainīt vai kā ko uzlabot.

Lasīju, ka Tu savu politiķa algu dod labdarībai.

Jā, iepriekšējā gadā, kad es sāku strādāt, savu algu, ko saņēmu, es ziedoju dažādiem labiem darbiem – gan labdarībai, gan kādiem liepājnieku sapņiem un mērķiem.

Liepājas pludmalē

Ir lietas, kas jārisina augstākajā līmenī, kur nepieciešami politiskie lēmumi, bet kā Tu kā vienkārši sabiedrības pārstāvis vērtē to, kas notiek pašā sabiedrībā? Vēl spilgtā atmiņā ir gan Liepājā puisēna Ivana pazušana, gan plašākā Latvijas sabiedrībā apspriestā vardarbība bērnunamos.

Jā, mums Liepājā ir bijuši vairāki traģiski notikumi, īpaši šis pēdējais pazudušais puisītis, ko visi meklēja. Nesen arī lasīju ziņu, ka māte alkohola reibumā stūmusi ratiņus, un tie bija apgāzušies un bērns izkritis ārā. Tā ir ļoti smaga tēma, un es pat nešķiroju, vai tie ir bērnu nami vai vienkārši ģimenes, kurās notiek šīs prātam neaptveramās lietas. Tas, ka apkārt vardarbība notiek, parāda, cik ļoti mūsu sabiedrība patiesībā ir slima.

Kas to var mainīt?

Mums Liepājā pēc traģiskā Ivana pazušanas gadījuma ļoti aktivizējās sabiedrība. Gan iedzīvotāji, gan atbildīgās iestādes tagad daudz rūpīgāk skatās uz kādiem iespējamiem riskiem un pārbauda tos. Ja iepriekš kāds ko pamanīja, tad daudzreiz neziņoja, bet tagad uzmana gan kaimiņus, gan bērnus, ja redz tos vienus pašus klīstam apkārt. Viegli jau ir vainot citus sev apkārt, bet daudz kas ir atkarīgs no mums katra paša. Mums vienkārši ir jāsāk redzēt, kas notiek mūsu pašu acu priekšā.

Pēdējos gados mums acu priekšā ir arī skaitļi par aizbraukušajiem prom no Latvijas. Šis mums ir jubilejas gads valstij un esmu dzirdējusi kādus sakām, ka labākā dāvana Latvijai būtu, ja visi aizbraukušie atgrieztos. Tavuprāt, kā padarīt mūsu valsti par vietu, kur gribas dzīvot un strādāt?

Mēs varam aizbraukt prom un teikt, ka, kamēr valsts nebūs tāda, kādu es to gribu redzēt, es atpakaļ nebraukšu. Tomēr mums ir jāsaprot, kas tad ir valsts. Valsts ir tās iedzīvotāji, un kādi būsim mēs, tāda būs arī mūsu valsts. Nekas nemainīsies, ja mēs tikai meklēsim vainīgos.

Mums ir jāsāk beidzot katram pašam ar sevi, ar savu ģimeni un saviem draugiem un jānosprauž kādi mērķi, ko mēs katrs varam izdarīt valsts labā.

Lasīju vienu brīnišķīgu rakstu, kurā viena ģimene bija nolēmusi nointervēt 100 ne pārāk atpazīstamus jauniešus Latvijā, kas kaut ko ir lielu sasnieguši. Brīnišķīga ideja! Vēl, piemēram, mūsu draugs Andris Lanka un viņa skaistais sapnis – uzdāvināt Latvijai uz 100 gadu svētkiem 100 ģimenes, kas ir brīvas no parādiem. Tas ir konkrēts piemērs, kā mēs varam padarīt mūsu valsti labāku. Jo vairāk būs šādu cilvēku, jo ātrāk mūsu valsts būs tāda, kurā mums pašiem gribēsies dzīvot. Jāsāk ar sevi, citas receptes nav.

 

Gunita Lanka, angļu valodas skolotāja “Valodu Vēstniecībā”:

“Lindas spilgtākā īpašība ir tā, ka neskatoties uz to, kāds ir viņas darbs, viņa vienmēr ir gatava mācīties. To var just pat pa gabalu. Viņa atšķiras ar savu attieksmi pret apkārtējiem, ļoti reti kritizē un prātīgi izturas pret cilvēku, kurš kļūdās. Linda arī ar savu pieredzi neuzbāžas cilvēkiem. Viņa dalās ar tiem, kas grib zināt un paši uzdod jautājumus. Viņa arī pati vienmēr uzdod jautājumu – kā var vēl labāk? Viņa tā attiecas pret visām dzīves jomām, gan pret laulību un savu vīru Jāni, gan pret bērniem, gan uzņēmumiem. Līdz ar to arī Linda pati ir viens no tiem cilvēkiem Latvijā, no kuriem ir vērts mācīties!”

Pēteris Urtāns, ergoterapeits,  RigaBrain vadītājs:

“Par Lindu domājot, es viņu vienmēr redzu kopā ar savu vīru. Man ir viena tāda aina no Baltimoras, kur mēs kopā piedalījāmies vienās biznesa apmācībās. Amerika, debeskrāpji fonā, un Linda skaistā kleitā un Jānis blakus viņai stalts. Tā es redzu šo brīnišķīgo Matisonu pāri, kas rokās sadevušies iet uz priekšu. Viņa ir ļoti ģimeniska un vienmēr ar Lindu ir interesanti runāties. Saskarsmē ar viņu, tu pat vari nenojaust, cik lielu uzņēmumu viņa pārstāv.”

Māris Šveiduks, sporta kluba “Lāčplēsis” vadītājs:

“Mēs esam iepazinušies pašpilnveidošanās kursos un mācībās. Lindas galvenais lozungs varētu būt- jābūt mācāmam jebkurā vecumā un cilvēks vienmēr var kļūt vēl labāks. Linda ir saglabājusi sievišķību, optimismu, neskatoties, ka ir ļoti liela uzņēmuma vadītāja, viņa ir spējusi harmonizēt savu dzīvi un sabalansēt visu tā, lai enerģija pietiek gan darbam, gan ģimenei. Viņa neaizmirst par sevi un par saviem tuvākajiem. No tā der pamācīties citiem lielo biznesu vadītājiem, kuri ierokas darbā un stresā un vēlāk attopas pie jautājuma, kas tad ir tā īstā vērtība? Pat Stīvs Džobs savās pēdējās dienās uzdeva jautājumu, kam viņam tie miljoni, ja nav mīlestības ģimenē un tuvas attiecības ar bērniem. Tajā der ieklausīties!”

Agnis Bušs, Latvijas Ornitoloģijas biedrība, žurnāla “Putni dabā” galvenais redaktors:

“Lindai ir ļoti cilvēciska attieksme pret apkārtējiem, dzīvi un īpaši – savu vīru. Ir patīkami, ka no augsta līmeņa vadītāja pretī saņem patiesi sirsnīgu pieeju. Pirms kādiem 15 gadiem, kad vēl gāju skolā, biju iemaldījies apģērbu modelēšanas nodarbībā. Tīņu gados biju izdomājis, ka “jāuzmodelē” apakšveļa meitenei. Sanāca melna ar mežģīnēm. Apkārtējās meitenes izteicās, ka tagad tikai jāiet pie “Laumas” ar savu modeli. Toreiz tas bija kā joks un nevarēju iedomāties, ka reiz arī tikšos ar “Laumas” vadītāju. Tagad zinu, ka viss ir iespējams – ir tikai jānotic pašam sev un jāmācās arvien jaunas lietas!”