“Viņi cīnās par savu dzimteni.” Mācītājs Elmārs Pļaviņš par karu Ukrainā [+ AUDIO]

Ar mācītāju, bijušo virskapelānu, pašlaik Nacionālo bruņoto spēku vecāko ekspertu starptautiskās militāri reliģiskās sadarbības jautājumos Elmāru Pļaviņu intervijā raidījumam “Savienots” sarunājos 19. februārī, tikai dažas dienas pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. 22. februārī ģeopolitiskās analītikas uzņēmums Stratfor prognozēja divus iespējamus virzienus, kādos situācija Austrumukrainā varētu attīstīties: vai nu Krievija tikai nostiprinās jau esošo situāciju starptautiski neatzīto separātistu “republiku” pakļautajās teritorijās, vai arī sagaidāma liela mēroga militāra operācija, kas vērsta uz Kijivas (jeb Kijevas), Ukrainas galvaspilsētas, iekarošanu. Šajā neskaidrajā laikā trūkst vienotas un spēcīgas nostājas no Eiropas un Ziemeļamerikas puses, kas varētu dot nepieciešamo pretsparu, lai Ukrainas tautu nepiemeklētu Honkongas un Afganistānas iedzīvotāju liktenis — dzīve zem apspiedēju zābaka. Latvija, kuras tauta vēl atceras nebrīvi padomju režīma laikā, ir izlēmusi atbalstīt Ukrainas tautu un karaspēku. Par to arī ir šī saruna.

Kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors Augusts Kolms

Pastāstiet par savu nodarbošanos!

Latvijas Avīzes žurnālists Ilmārs [Randers] rakstīja, ka amata nosaukums ir tik garš, ka to nevar ne izrunāt, ne atcerēties, bet [mani] pamatuzdevumi ir garīgā aprūpe gan Aizsardzības ministrijā, gan pakļautās iestādēs. Īpašs uzsvars ir uz Ukrainas sociālo un garīgo atbalstu, kuru jau es kā virskapelāns biju iesācis ar bruņoto spēku komandieriem un [aizsardzības] ministra atbalstu, tāpat arī Ārlietu ministrijas atbalstu. Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Baiba Bļodniece arī [strādā] šajā virzienā, un mūsu pēdējā vizīte Austrumukrainā bija ļoti sekmīga. 

Šobrīd ir daudzi projekti, kas saistīti ar bērnu atvešanu. Ja Dievs vēlēs un viss būs mierīgi, tad jau pirmā pašvaldība — Ogre — ir ar mieru 25. aprīlī uzņemt bērnus, pēc tam arī Saldus pašvaldība. Ir daudzi šādi projekti, kas saistās ar Ukrainu. Tad arī ir ļoti sekmīgi sociālie projekti sakarā ar pandēmiju. Pārspriedām gan ar [Nacionālo] bruņoto spēku komandieri, gan ar ministru, ar valsts sekretāru, ka vajadzētu arī šeit atbalstīt sociāli neaizsargātās ģimenes un bērnus, daudzbērnu ģimenes un tā tālāk, ar pārtiku, apģērbu. Tas ir otrs liels virziens, kurā es palīdzu, koordinēju. No Vācijas atved pārtiku, tad mēs to pārkrāmējam, saliekam, izšķirojam un sadarbībā ar Zemessardzes vienībām vedam no Latgales līdz Kurzemei. Darbojamies jau ar kādām 30 organizācijām, un šajā gadā esam paspējuši izdalīt jau 30 tonnas pārtikas un kādas 20 tonnas apģērba. Arī šajā virzienā dodam iedrošinājumu un sakām, ka mēs neesam vienaldzīgi par to, kas notiek arī sakarā ar pandēmiju. [Strādājam] dažādos virzienos.

Kāds ir jūsu eksperta viedoklis par procesiem Ukrainas austrumos un uz robežas ar Krieviju un Baltkrieviju?

Varu komentēt tikai to, ko esmu redzējis un to, ko šobrīd avīzes raksta. Attiecībā uz šo avīžu komentāriem es tikko sazvanījos ar daudziem Slovjanskā un Luganskas apgabalā dzīvojošiem gan virsniekiem, gan uzņēmējiem. Viņi šobrīd jūt to lielo spiedienu, un uztraukums šobrīd arvien vairāk ir arī ģimenēm. Īpaši jau ģimenēm, sievām, [uztraukums] nāk virsū no tā, ko viņi lasa un ko viņi dzird.

Ikdiena viņiem šobrīd [intervijas dienā, 19. februārī] nemainās. Viņi strādā, pērk un pārdod, precas, un dzīve iet uz priekšu. Šobrīd panika vēl nav jūtama, bet daudzas ģimenes jau ir domājušas vai domā, kā izbraukt, bet daudziem jau nav, kur braukt.

Protams, ka viņi ietekmējās no tā visa, kas šobrīd tur notiek. Bet armija, kā viņi paši saka, ir pilnībā gatava. Viņi saka:

mēs jau karojam no 2014. gada, mums te nekas nemainās.

Tā kā viņi joprojām karo, tikai šobrīd tas saspīlējums ir lielāks nekā iepriekš. Taču saspīlējums ir bijis visu laiku, un provokācijas ir bijušas visu laiku. Šobrīd to ir vairāk, un tās ir intensīvākas.

Kā jūs raksturotu Ukrainas un tieši Austrumukrainas iedzīvotāju sabiedrības kultūru, mentalitāti un vērtības? Vai viņi ir drīzāk līdzīgi rietumniekiem, vai tomēr savā domāšanā tuvāki Krievijas tautai; drīzāk sekulāri vai tradicionāli?

Kad es tikos ar virsniekiem, un kad daži virsnieki bija arī šeit, Latvijā, viņi stāstīja, ka līdz 2014. gadam viņiem, arī šiem virsniekiem, ļoti daudz lika lasīt krievu literatūru. Viss skatījums bija no Krievijas puses. Pēc 2014. gada notikumiem un Donbasa, Doņeckas un visa tā apgabala okupācijas daudz kas ir mainījies ne tikai virsnieku skatījumā, un ne tikai Austrumukrainas skatījumā, bet

šobrīd viņi ir vērsti uz Ukrainas vērtībām.

Viņi ir kļuvuši kā ukraiņi, un vairs neskatās Krievijas virzienā, kā tas bija līdz 2014. gadam. Protams, ka iekšējas problēmas tur [arvien] ir.

Domāšana ir ne gluži austrumnieciska, bet mazlietiņ citāda, un tas postpadomju [domāšanas veids] tur ir palicis, it īpaši Austrumukrainā, bet šobrīd viņi pārsvarā visi runā ukraiņu valodā, domā par savu tautu un ir priecīgi, ka viņi ir zem Ukrainas karoga.

Nesen, esot tur, [bija manāma] atšķirība no kādām Eiropas vērtībām un domāšanām. Teiksim, covid-19 situācija ļoti atšķirīga. Neviens tur neko nemēra. Ja kāds puņķojas, tad: nu, jā, puņķītis. Visi iet uz baznīcu, veikalu, dzīvo savu normālo dzīvi. Ja mirst, tad tā ir Dieva griba. Viņi daudz vienkāršāk pieiet lietām, jo viņiem šobrīd ir daudz kas cits, par ko domāt.

Daudzi ir bijuši Eiropā, un viņi gribētu iet uz Eiropas biznesa domāšanu un kādām citām vērtībām, kas Eiropā ir labas. Citas vērtības viņiem atkal neliekas pieņemamas.

Pirms dažiem gadiem kādā kristīgajā konferencē satiku luterāņu mācītāju no Odesas, un viņš man stāstīja, ka ukraiņiem nepatīk, ka par viņiem domā kā par Krievijas paveidu vai atvasinājumu, vai domā, ka ukraiņi un krievi ir viens un tas pats. Es pieņemu, ka varbūt kaut kur ļoti tālu Rietumos kāds tā varētu domāt arī par latviešiem. Tikmēr, protams, oficiālā Maskavas pozīcija ir, ka Ukraina ir vēsturiskā padomju zeme, un agrāk vai vēlāk tai taču jāatgriežas Tēvijā. Pat no atsevišķiem Rietumu komentētājiem labējos medijos ir dzirdēts, ka Ukraina esot nesen izveidota valsts, kuras nosaukums nākot no senslāvu valodas un nozīmējot, ka tā ir “pierobeža” vai “robežas zeme”, tādēļ, ja Maskava to paņems, tad paņems, ko lai dara. Kā jūs skatāties, kur ir patiesība šajā jautājumā?

Jā, šis [pēdējais] jau izklausījās kā prokrieviskais skatījums uz ukraiņu rašanos un to, kas viņi kā tauta ir.

Visos laikos šo tautu ir vēlējušies iznīcināt,

un īpaši jau tagad, pēc 2014. gada, viņi apzinās savas vērtības un vēsturi, skolās arvien vairāk māca bērniem ukraiņu izcelsmi un citas vērtības. Pateicoties agresoram, viņi arvien vairāk ir vienoti par Ukrainu, tās vērtībām, un ne velti arī pareizticīgā baznīca izgāja ārā no Maskavas [patriarhāta] — paldies Dievam —, un daudzas citas labas lietas ir notikušas šobrīd.

Protams, ka Ukrainā ir joprojām prokrieviski noskaņotie, un ne velti mēs redzam, cik arī viņu parlamentā ir daudz partiju, kas ir prokrieviski noskaņotas, bet šobrīd kā nekad — prezidents, armija un civiliedzīvotāji arī tajā pašā Austrumukrainā — viņi domā par ukraiņu vērtībām. Viņi domā par to, ka viņi būs neatkarīgi, brīvi, un viņi beidzot varēs būt no agresora atsevišķa, liela valsts ar ļoti daudzām, skaistām tradīcijām, ļoti bagāti ar resursiem, kas viņiem ir, un tas jau droši vien agresoram arī nepatīk.

Jūs pieminējāt pareizticīgo Baznīcu. Mans paziņa no Ukrainas tolaik sacīja, ka viņam dara raizes tas, ka viņš kā luterāņu baznīcai piederīgais varētu saskarties ar sevišķām grūtībām. Tobrīd, 2015. gadā, bija runa par separātistu kontrolētajām teritorijām. Viņš sacīja, ka tie Maskavas algotņi — vai kas nu būtu šie separātistu kaujinieki — vismaz zina, kas ir pareizticība, un viņu vidū pareizticībai ir kaut kāda tradīcija, bet luterāņus un baptistus viņi neatzīst. Mācītājs izteica raizes par to, ka šīm citām konfesijām varētu iet grūti, ja atgrieztos kāds Maskavai draudzīgs režīms. Kā jūs skatāties uz to?

Nesen Latvijas Avīzē bija raksts par to, ka Krievijas separātistiem jau ir saraksts ar tiem, kurus tad vajadzētu atkal iznīcināt. Un 2014. gads to ļoti labi parādīja, kad, separātistiem ienākot un Slovjanskas pilsētu, no protestantu baznīcām uzreiz tika ņemti cilvēki un spīdzināti, iznīcināti, lai iebiedētu. Nekas jauns tur nebūs. Arī pareizticīgā baznīca, kura cīnās par ukraiņu vērtībām, arī būs zem sitiena un sarakstā. Nevienu nežēlos, kā to parādīja 2014. un 2015. gads.

Vai jums ir zināms, kā ir mainījusies kristiešu dalība un aktivitāte baznīcās? Vai šīs grūtības un izaicinājumi ir cilvēkus rosinājuši no jauna meklēt kādu kontaktu ar Dievu un Baznīcu, vai šīs grūtības un šaubas drīzāk ir demoralizējušas ticīgos ļaudis?

Dažādi. Tie, kam ticība ir bijusi tikai kā ķeksītis, šodien varbūt nemaz vairs neiet uz baznīcu. Tiem, kuri ir pārdzīvojuši un piedzīvojuši tās šausmas 2014. gadā Austrumukrainā, daudziem tas vēl vairāk ir licis meklēt Dievu un arī starp konfesijām meklēt kopēju saskarsmes punktu. Viens no saskarsmes punktiem ir pagājušā gada beigās izsludinātais Kapelānu dienesta likums Ukrainas armijai. [Kapelānu dienestā] iesaistās kapelāni no dažādām konfesijām, kas [līdz šim] nav oficiāli nav bijis, tikai brīvprātīgi no 2014. gada. Tagad jau ir iespējas iegūt sociālās garantijas un profesionāli apmācīt šos dažādo konfesiju mācītājus, iesaukt viņus armijā. Šajā situācijā kapelānu diensts būtu ļoti vajadzīgs, un tādi kapelāni, kas saprot, kā palīdzēt, kā iedrošināt karavīrus.

Esot kopā ar karavīriem Ukrainā, esmu redzējis, ka

tur, kur ir kapelāns, tur garīgā un psiholoģiskā atmosfēra ir mazliet labāka —

tur, kur kapelāns tiešām strādā kopā ar psihologu un/vai citiem speciālistiem.

Elmārs Pļaviņš (trešais no kreisās) Ukrainā. No personīgā arhīva

Šajā situācijā ir baznīcas, konfesijas, kuras lūdz katru dienu, vienojas par kopēju laiku lūgšanai. Gandrīz katru vakaru ir kāds aizlūgums par karavīriem. Pēc 2014. gada baznīcas ir ļoti iesaistījušās, lai atbalstītu armiju, iedrošinātu viņus dažādos veidos. Austrumos, kur karavīri pārsvarā dislocējas, viņi izjūt atbalstu no baznīcām — ne tikai garīgā ziņā, ka par viņiem aizlūdz, bet arī, ka pie viņiem aizbrauc, nodzied kādus korāļus vai aizved kādu pārtiku, vai vienkārši palīdz kādās citās praktiskās lietās, reizēm pat tikai ir blakus, uzklausa problēmas, kādas viņiem ir, un dod atbalstu. Tā kā šie laiki šiem cilvēkiem ir bijuši dažādi — citiem ir devuši meklēt Dievu, citiem pateikties, citiem vēl vairāk piedzīvot Dieva tuvumu, bet citiem atkal ir daudz jautājumu: kur Dievs skatās, kāpēc viņš to Putinu neiznīcina.

Kā jūs skaidrotu attiecības starp, no vienas puses, šo militāro dienestu un karadarbību, kurā šie cilvēki piedalās, lai aizstāvētu savu dzimteni, un, no otras puses, viņu ticību un vēlmi dzīvot labi un kristīgu dzīvi. Tās lietas, kas karavīram jādara, nav vieglas. Kā tās var savienot cilvēks, kurš vēlas kalpot savai dzimtenei, bet arī kalpot savam Dievam?

Kapelāns nenēsā ieročus. Viņš ir tas, kura aicinājums šajos skarbajos apstākļos ir palīdzēt un atbalstīt šos cilvēkus, kas ir armijā, kas cīnās par savu dzimteni, cīnās par to, lai viņi varētu dzīvot brīvi un ļaut bērniem mierīgi iet uz skolu, nevis domāt, ka sen jau nav bijusi apšaude — un pēdējā bija tikai pirms 15 minūtēm. Kā vienā Ievas Vārnas intervijā TV3 dzirdējām, kapelāna uzdevums ir iedrošināt un stiprināt karavīrus. Droši vien jautājums ir par bausli: tev nebūs nogalināt.

Pretterorisma operācija Austrumukrainā. 2014. gads. Foto: Ukrainas Aizsardzības ministrija, CC BY-SA 2.0, Wikimedia Commons

Jautājums ir par karavīriem un to, kā viņi savieno ticību ar savu dienestu.

Mēs kā kapelāni sākam: ja karavīrs savu ieroci pielieto pareizi — nevis tā, kā viņam patīk, bet pēc likuma reglamenta, kas viņam ir dots —, tad viss ir kārtībā. Vecajā Derībā, līdz Mozum un visai tautai tika doti baušļi, tad Dievs lika Izraēla tautai iznīcināt veselas tautas, un arī pēc baušļu došanas. Tur ir kaut kāda doma un jēga. Šodien mēs kā kapelāni aicinām karavīrus darīt savu pienākumu godīgi un pareizi, un tad viss ir kārtībā.

Karavīri, kas ir kristieši, saprot, ka viņiem ir aicinājums aizstāvēt savu dzimteni, viņiem ir aicinājums strādāt ar šo ieroci, un tur viņi neredz nekādu problēmu, ja viņi pareizi to pielieto.

Viņi ļoti cer, ka viņiem nebūs tas nebūs šajā situācijā jāpielieto, bet viņi ir gatavi.

Viņi ir psiholoģiski savā veidā noguruši no visa šī ilgā procesa, un armija ir gatava [stāties pretī] agresoram kā nekad, lai ko citi nerunātu. [Viņi ir] vienoti uz vienu mērķi. Mums, kapelāniem, ir tikai jālūdz, jāiedrošina, un jābūt blakus, jāuzklausa, kad kādi procesi ir pagājuši, lai no tā visa izietu, lai šis karavīrs būtu cilvēks, kas mīl savu tuvāko, kas spēj saprast cilvēkus, kas ir apkārt, un iziet ārā no tās grūtās situācijas, kādu viņš ir piedzīvojis kara apstākļos.

Mēs ikdienā bieži par to neaizdomājamies, ka mūsu brīvību un arī mūsu kaimiņvalstu brīvību nodrošina šie cilvēki, kuri ir gatavi iet un cīnīties.

Tāpēc vēl pēc jūsu intervijas es uzreiz tikšos ar kādiem uzņēmējiem, kas ir gatavi šobrīd palīdzēt. Man jau ir vesels saraksts, kur cilvēki grib kaut ko noziedot, un arī šobrīd Veselības centrs 4 ir jau ziedojis kādas lietas veselības aprūpei, gan aparatūru, gan citas praktiskas lietas, kas nepieciešamas. Citi uzņēmēji ir sponsorējuši ģeneratoru, kuru mēs varēsim aizvest uz Austrumukrainas pusi karavīriem. Kādam vajag printeri, kādam vajag kopējamo mašīnu. Tādas praktiskas lietas — nākas uzklausīt, ko vajag, un tad meklēt. Pat dronus nopirkt un vēl kaut ko, jo ne vienmēr visu var sagādāt. Esam sadarbībā ar Aizsardzības un Ārlietu ministriju un [Nacionālajiem] bruņotajiem spēkiem, lai atbalstītu viņus visādos maziņos veidos.

Ko mēs varam darīt, lai atbalstītu Ukrainas tautu un Ukrainas karaspēku?

Pirmkārt jau lūgt par ukraiņu karavīriem, lai viņiem būtu gudrība un spēks, lūgt par ukraiņu prezidentu. Mēs vēl nepieminējām, ka ir dažādas provokācijas un mēģinājumi gāzt valdību. Avīzēs raksta, ka daudzi aģenti strādā un darbojas, izplatot nepareizu informācija, bailes, nedrošību. Tāpēc — lūgt par to, lai karavīriem pietiek drosmes, lai civilie iedzīvotāji arī varētu atbalstīt un nenobīties no ārējiem draudiem. Ja ir kāda iespēja atbalstīt gan ar drēbēm, vai varbūt finansiāli, vai kā citādi, tad droši var sazināties ar mani. Atradīsim veidu, kā tām lietām nonākt mērķī.

Mēs jau esam aizveduši 560 tonnas drēbju un apavu, arī dažādas medicīniskās lietas, multifunkcionālās gultas. Tās ir gan no Zviedrijas nākušas, gan arī Latvijas iedzīvotāji arvien vairāk iesaistās. Ķelmēnu maize, Cēsu alus un vēl kādi uzņēmēji.

Elmārs Pļaviņš (vidū). No personīgā arhīva

Arī mūsu karavīri ļoti aktīvi, kādiem ir mazi veikaliņi, kur armijas preces pārdod, un ir karavīru un viņu ģimeņu sporta organizācija “FORTI PATRIA”.

Šobrīd domājam par šiem projektiem, lai bērnus varētu šeit atvest. Jau minēju, ka aprīlī [bērnus uzņems] Ogres pašvaldība, jūnijā Saldus pašvaldība, Ļaudonas [pagasts], jūnijā — Jaunsardze, arī jūlijā, un Jelgavas pašvaldība.

Vai jūs runājat par bērniem, kuri palikuši bez vecākiem?

Mēs esam vienojušies par trīs grupām bērnu. Atraitņu bērni — tātad tie, kuri palikuši bez viena no vecākiem, karojot, aizstāvot savu dzimteni. Tad mēs runājam par bērniem Austrumukrainā, kuri šobrīd piedzīvo šīs kara šausmas un dzīvo zem šī spiediena, un redz tikai karu. Tad arī mēs runājam par trešo grupu — karavīru bērniem, kuru tēti vai mammas ilgstoši ir prom no mājām, un bērni viņus principā neredz.

Esam vienojušies ar Ogres [novada] pašvaldību, ka viņi ņem no šīm grupām 12–14 gadus vecus bērnus. Tad ir arī liceja bērni, nākamie kadeti, kas mācās Austrumukrainā, Bahmutā — tie arī brauks. Jaunsardze Latgalē rīko [nometni] “Baltic Guard”. Aizsardzības ministrijai ir daudz projektu, un parlamentārā sekretāre Baiba Bļodniece ir īpaši iesaistījusies kopā ar ministru, [Nacionālajiem] bruņotajiem spēkiem, Zemessardzi. Ir arī armijas projekti, un tiek domāts, kā viņiem atbalstīt Ukrainas armiju.

Bet mēs varam [palīdzēt] ar lūgšanu, ar mazu praktisku atbalstu, ar savām drēbēm, kas ir labas, bet kuras mēs nenēsājam un varam nodot. Pārsteidzoši, ka arī ukraiņu pensionāri taisa ievārījumus un tad zvana un saka, ka viņi karavīriem kaut ko uztaisījuši, un ka man vajag noteikti paņemt un aizvest. Ir dažādi pārsteidzoši stāsti. No Amerikas atbrauca kāds vīrs, kurš redz lietas, kas notiek Ukrainā, un ir devis lielu ziedojumi. Dažādu grupu cilvēki ir atbalstījuši, un dažādas citas organizācijas. Varbūt tāds nieks, ka mēs tur braucam, bet viņiem tas atbalsts ir ļoti svarīgs.

Viņi redz, ka mēs esam ar viņiem.

Reizēm humānās [palīdzības] krava nav tik būtiska, nozīmīga, dārga, bet mūsu attieksme, mūsu mīlestība — tas viņiem ir ļoti dārgs un viņi to ļoti novērtē. Viņi ļoti lepojas ar to, ka mēs esam to brīvību iekarojuši, mēs esam Eiropas Savienībā, esam NATO. Viņi, bagāta valsts, dažādu apstākļu dēļ tur tomēr nav, bet viņi vēlas būt tur, kur esam mēs.

No personīgā arhīva

Vai šobrīd ir nopietnas runas par iespējamu Ukrainas pievienošanos NATO, par ko Putins it kā ir tik ļoti noraizējies?

Kaut kur jau tas visu laiku tiek runāts, un tas tiek apspriests presē, bet tas, ko vienkāršā tauta grib — es tieši šovakar runāju ar kādu uzņēmēju, un viņš saka: es gribu sadarboties ar Eiropu, gribu pārdot kādas lietas Eiropā; redzēju jums šeit rūpnīcu, kas ļoti labi gultņus ražo, gribētu atbraukt, paskatīties. Viņiem ir citi skatījumi. Ne gluži tur vienkāršā tauta runātu par ieiešanu Eiropā, bet viens viņiem ir skaidrs: viņi negrib vairāk piedzīvot 2014. gada šāusmas. Viņi vairs nekādas cerības nelolo par to, ka Krievija varētu ievest viņiem brīvību un ka viņi ir tādi patiesi brāļi, kā viņi līdz 2014. gadam to sludināja. Viņiem ir absolūti citas intereses, un ukraiņu tauta to kopumā ir sapratusi.

Arvien vairāk viņi kļūst vienoti par to, lai viņiem neatņem pašu dārgāko — viņu karogu, viņu himnu, viņu vērtības.

Foto: Daria Volkova, Unsplash

2014. gadā, ja tev bija karogs vai kaut kas no Ukrainas simbolikas, tad šos cilvēkus nošāva vai spīdzināja. Bija lielas briesmas. Tā kā viņi saprot, ka ir jādzīvo kā brīvai tautai. Jāatbalsta, jāiedrošina visiem līdzekļiem, kādi mums šobrīd ir iespējami.

Jā, varam būt priecīgi un pateicīgi par to, ka mūsu tauta un mūsu valsts ir gatava sniegt šo atbalstu. Kā jums šķiet, kas būtu nepieciešams, lai arī pārējās valstis Eiropā un Rietumos nonāktu pie vienotas un principiālas pozīcijas šajā jautājumā?

Nekad jau nekur nebūsim pilnīgi vienoti. Svarīgi, ka šobrīd Baltijas valstis vienotos par šo jautājumu, un daudzas citas valstis ir vienotas par to. Kāpēc Baltijas valstis? Mēs esam tie, kas esam piedzīvojuši šīs šausmas no agresora 50 gadus, kad bijām zem okupācijas. Tas ir pilnīgi citādāk nekā tiem, kas to nav piedzīvojuši. Viena lieta ir ar Krieviju taisīt biznesu. Cita lieta ir cīnīties par savas tautas vērtībām un brīvību.

Vakardien viens uzņēmējs man zvanīja un teica: būtu labi, ja šobrīd ārlietu ministri un vispār ministri no daudzām Eiropas valstīm aizbrauktu uz Donbasu un nostātos vienā rindā, un to visu uzreiz pa taisno pārraidītu, un patiesi parādītu tos faktus, ka mēs esam vienoti neatkarīgi no tā, ka šeit ir tādas briesmas.

Katrs mēs kaut ko varam darīt.

Redziet, tāda traka ideja no kāda uzņēmēja. Šobrīd arvien vairāk cilvēku, paldies Dievam, arī šeit Latvijā, arvien vairāk arī krieviski runājošie cilvēki vairs netic tai dezinformācijai. Bet tā dezinformācijas šobrīd ir tik liela šobrīd un tik liels spiediens no Krievijas puses, ka tomēr viņi vēl domā, ka viņi varētu būt lielā Krievija kopā ar Ukrainu un ka viņi nevar un nedrīkst but atsevišķi. Mums, kas esam vairākus gadus piedzīvojuši šo brīvību, ir jādomā, kā palīdzēt ar tiem iespējamiem līdzekļiem, kas mums ir doti. Vispirms jau ar vārda brīvība — un runāt par to, kas tur notiek, runāt atklāti, rādīt, kas notiek, un es domāju, ka tad jau atradīsies dzirdīgas ausis un uzņēmīgi cilvēki no dažādu rietumvalstu politiķiem, kas atbalstīs. Šobrīd, redzot arī to, kas notiek no rietumvalstīm, neviens nelolo ilūzijas par to, kādi nodomi ir Putinam un ko viņš ir izdarījis.

Es domāju, ka tas, vismaz pēc tā, ko es lasu un redzu, rietumvalstis arvien vairāk vieno, un, vēlreiz uzsveru, Ukraina ir vienotāka nekā jebkad agrāk un apzinās, par ko viņi cīnās un kāpēc viņi grib brīvību. Skatījumi arī Ukrainā pašā dalās. Rietumos ir viens skatījums uz to, kas notiek, un kur nu vēl prasīt šeit, amerikāņiem un Eiropas valstīm, lai viņi visi būtu vienoti, palīdzot ukraiņiem. Tā dezinformācija arī jau ir nostrādājušs, un liekas, ka varbūt tiešām Krievijas prese pareizi runā un viņiem tiešām vajag savienoties, un tad būs miers. Nekāda miera tur nebūs.

Miers var būt tūlīt, ja viena puse noliek ieročus. Tikai jautājums, kādā varā tas miers būs.

Tā vienkāršoti sakot: ja tev ir māja, un man iepatīkas tava māja, un es atņemu tavu māju un pasaku: tā māja vēsturiski vienmēr ir piederējusi man, un neko vairāk nezinu, es tajā mājā palikšu. Tas ir tas, ko izdarīja ar Krimu un ar Donbasu.

Skaidrs, ka šī sāpe ir palikusi.

Cik asinis [izlietas], cik cilvēki zaudējuši dzīvību, cik sakropļoti, psiholoģiski ievainoti. Vairāk nekā 15 000 kritušo no ukraiņu puses vien, bet tāpat arī no Krievijas puses, no separātistu puses.

Var saprast ukraiņu pusi, jo viņi jau cīnās par savu dzimteni. Tas, ko grib iebrucēji — tas ir cits jautājums.

Ziņās lasām par ASV karavīriem [Latvijā], plānotiem kaujas helikopteru lidojumiem un 23. martā gaidāmajām militārajām mācībām. Facebook komentāros pie šiem rakstiem vairākkārt tiek atkārtots uzskats, ka amerikāņi Latvijā provocēs Maskavu. Kā tad ir — vai tad mēs tiešām nodarbojamies ar provokācijām?

Mans pilsoņa viedoklis ir, ka ir tā, kā tajā teicienā: ja mēs nebarosim savu armiju, tad mēs barosim svešu armiju. Katrā ziņā šobrīd daži kaimiņi mums ir tik agresīvi, ka mums ir jāpārbauda arī mūsu spējas un mūsu gatavība. Visa šī sadarbība ar amerikāņu karavīriem, Kanādas vai citu valstu karavīriem — tā tikai mūsu pašu karavīriem nāk labu, un tautai tas ir arī ekonomiskā ziņā tikai par svētību un iedrošinājumu, ka kāds tomēr ļauj mierīgi dzīvot, strādāt, taisīt savu biznesu. Mēs reizēm nenovērtējam reizēm to, kas mums šobrīd ir, un mēs esam brīvi, tomēr par savu brīvību reizēm ir jāmaksā, ir jācīnās, ir jābūt modriem. Svarīgiem ir klausīties pareizo informāciju un izšķ izšķirt, kas ir pareizā un nepareizā informācija. Gan par šīm potēm, gan arī par šiem karavīriem, jūsu uzdoto jautājumu — lai mēs nenovēršamies no galvenā. Mēs novērtējam to, kas mums pieder, un esam brīva Latvija, un domājam, kā atbalstīt Ukrainu.

Vāka foto: Tina Hartung, Unsplash

Intervija ir rediģēta, lai nodrošinātu īsumu, saprotamību un lasāmību, un papildināta ar ievadu, Elmāra Pļaviņa dzīves gājumu, attēliem, kā arī iekšējām un ārējām saitēm. Intervija izskanēja Radio Marija Latvija 23.02.2022., un tās ieraksts dzirdams iegultajā atskaņotājā (augstāk) vai šeit.