Ceļā uz Ukrainas robežu. Rolanda Kalniņa iespaidi un ieteikumi [+VIDEO, AUDIO]
Karš Ukrainā turpinās, un līdzās postījumiem pašā Ukrainas teritorijā tas ir izraisījis humānu krīzi, kas skar visu reģionu, bēgļiem meklējot patvērumu tuvējās valstīs. Atbilstoši ANO Bēgļu aģentūras datiem bēgļu gaitās devušies vairāk nekā divi miljoni Ukrainas iedzīvotāju. Arī Latvija ir gatava sniegt atbalstu, gan sagādājot humāno palīdzību, gan arī piedāvājot uzņemt bēgļus Latvijā. 2022. gada 9. martā raidījuma “Savienots” rubrikā “Izpētām” viesojās Rolands Kalniņš no Rīgas Jēzus ev. lut. draudzes. Kopā ar vairākiem draudzes brāļiem Rolands nogādāja humānās palīdzības kravu bēgļu uzņemšanas centrā Helmā (Chelm), Polijā, netālu no Ukrainas robežas. Sarunu ar Rolandu publicējam arī rakstveidā.
Kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors Augusts Kolms
Pastāsti par šo braucienu! No kurienes radās ideja?
Uzzināju no mūsu draudzes ļaudīm, ka Pēteris Eisāns ar savu misijas grupu ir izteicis aicinājumu sniegt palīdzību ukraiņiem, kas atrodas bēgļu gaitās, vēlas no Ukrainas tikt uz Eiropu. Mēs atsaucāmies. Kopā mēs savācāmies kādas piecas mašīnas, un trešdienas vakarā sapakojām pilnus busiņus ar mantām un devāmies ceļā.
Kāda ir situācija uz Ukrainas robežas?
Tur ir ļoti daudz cilvēku. Arī ļoti daudzas lietas jau ir savestas. Es pat teiktu, ka šajā pusē, Polijas pusē — un arī Ukrainas pusē, kā es dzirdēju — trūkumu neviens necieš. Tur ir savests tiešām ļoti daudzi ēdiena, ļoti daudz dažādu lietu maziem bērniem, drēbes, guļammaisi un viss iespējamais. Poļi ir ļoti labi un brīnišķīgi noorganizējuši: gan bēgļu centros, gan pa ceļam, benzīntankos, ir dažādas ēstuves uztaisītas, kur var apstāties, un cilvēki var nākt un ēst par brīvu, un atpūsties, un dabūt kafiju un visu, kas nepieciešams, arī kādas drēbes — jebko.
Mēs arī aizvedām diezgan daudz lietu. Mūs atbalstīja gan mūsu draudzes diakonija, gan cilvēki saziedoja vajadzīgo, gan arī “Labdarības lapa” mums iedeva dažādas lietas līdzi — sākot no ēdieniem, beidzot ar bērnu higiēnas precēm un visādām tādām vajadzīgām lietām. To mēs visu aizvedām uz turieni.
Dati: “World Countries“, “World Cities“. Carlos Efraín Porto Tapiquén. Orogénesis Soluciones Geográficas. Porlamar, Venezuela 2015. Balstīti Vides sistēmu pētniecības institūta (ESRI) datos. Brīvi izplatīti. / Natural Earth Data. / DIVA-GIS. / TUVUMĀ.lv
Mēs nebraucām tur to vienkārši tā izdalīt uz ielas, cilvēkiem, bet tanī pilsētā — tā saucās Helma, [un tā ir] Polijā, pie pašas robežas — tur ir baptistu baznīca, un tur ir izveidots centrs, kur šie ukraiņi tad tiek uzņemti. Viņi tiek paēdināti, viņiem tur dod iespēju izgulēties, nomazgāties, un arī palīdz viņiem koordinēt, kur viņi tālāk var doties, kur viņi var apmesties dzīvot.
Mēs vedām tās mantas tieši uz turieni. Viņiem ir diezgan liela noliktava, kuru mēs tad visu izkrāvām ārā, un tur ir vieta vēl. Tur droši var vest, jo tās lietas netiek dalītas tur uz vietas, bet tās pēc tam mēģinām dabūt iekšā Ukrainā, jo īstā vajadzība sākās 30, 40 kilometrus no Ukrainas robežas. Tur, kur nāk šīs bēdzēju masas un ir liela plūsma. Tur tiešām esot tā, ka cilvēkiem nav ko ēst un ir grūti un auksti, un tur vajadzīga palīdzība.
Vai tev izdevās aprunāties ar kādiem no šiem bēgļiem?
Jā, jā, protams! Mēs arī uz Latviju atvedām kādus. Kad mēs atgriezāmies, mēs meklējām kādu, ko paņemt līdzi, lai nebrauktu tukšā, un mēs atbraucām ar diviem pilniem busiem. Bija cilvēki, kas arī vēlējās uz Latviju braukt. Mēs pa ceļam runājam, un tie stāsti ir bēdīgi — protams, kā nekas tur priecīgs nav. Tās ir sievietes ar bērniem. Mūsu gadījumā mums bija viena pavecāka kundze ar pieņemtu mazmeitiņu, vīrs viņiem palicis mājās, tāpat kā visi draudzes vīri — viņi no vienas baptistu baznīcas arī nāk, netālu no Kijivas, dzīvo Kijivas piepilsētā. Visi vīrieši ir palikuši un būvē tā saucamos blokpostus, lai aizsargātu, un gatavo Molotova kokteiļus. Šīs sievietes tad ir mēģinājušas tikt uz Poliju, un tas ir izdevies, bet tie stāsti diezgan briesmīgi. Viņi no sākuma brauca ar vilcienu. Stāstīja, kā tur cilvēki spiedās iekšā. Iedomājieties kupeju, kurā ir paredzēta vieta četriem cilvēkiem — tur bija jāiespiežas ap 17 vai 20. Tajā centrā bija viena sieviete, kura pa ceļam bija pazaudējusi savu divpadsmitgadīgo bērnu, un viņu tā arī neatrada. Neviens nezina, kur viņš ir. Viņa visu laiku sēž un raud.
Tur arī bija daudz bērnu. Tur ir liela zāle, un naktī viņi visi ir izguldīti zālē. Mēs arī tur apgūlāmies uz kādām stundām, kad nebija, ko vest. Gulēšana diez ko labi nesanāca, jo visi tie bērni ir ļoti traumēti, cietuši, un pa brīžam naktī kliedz. Neko tādu es nebiju piedzīvojis.
Kur tiek izmitināti cilvēki, kas brauc uz Latviju?
Šie cilvēki, kurus mēs atvedām, bija caur draudzēm jau sazinājušies ar kādiem, kas viņus uzņems, un mēs viņus pie tiem arī konkrēti vedām. Bet droši vien ir arī iespēja braukt tāpat. Esmu dzirdējis, ka pašvaldības ir gatavas atvēlēt kādas vietas un palīdzēt, tā, kā to var noteikti darīt. Tas baptistu centrus Polijā, Helmā, noteikti palīdzēs arī katram atrast labāko vietu, kur var [palikt], un sazināties. Tā nav problēma.
Tātad Polijas pusē to organizē šis baptistu centrs?
Jā, Helmā, tā ir tā baptistu baznīca, bet sadarbojas daudzi. Ja es pareizi saprotu, tā ir Eiropas Baptistu savienība. Viņi ir apvienojušies, lai sniegtu tiešu palīdzību — vispirms laikam baptistu draudzēm, kas ir Ukrainā, un arī, protams, citiem cilvēkiem, kas nāk.
Kas būtu jāņem vērā, ja mēs gribētu, teiksim, braukt uz turieni kaut ko vest šiem bēgļiem vai palīdzēt viņiem atkļūt uz Latviju?
To noteikti vajadzētu darīt centralizēti, piemēram, caur šo baptistu centru vai kādu citu palīdzības organizāciju, nevis tā uz savu galvu iekāpt mašīnā un braukt tur kādu meklēt. Visticamāk, tas labi neizdosies, jo tur ir arī dažādi stāsti par ļauniem cilvēkiem, kas izmanto šo brīdi un nolaupa sievietes un bērnus, piedāvājot viņus kaut kur aizvest, bet aizvedot tur, kur nevajag. Tie cilvēki ir mazliet nobijušies.
Vislabākais būtu tiem, kas vēlas atbalstīt un paši braukt — ar savu transportu vai vienkārši kā šoferi, — internetā, Feisbukā, atrast anketu. Aizpildiet anketu, piesakieties, un tad ar jums sazināsies, kad būs iespēja braukt, un pateiks labāko laiku un vietu, un ko vajadzētu aizvest, lai nebrauktu uz turieni tukšā.
Otrā lieta — droši var palīdzēt ar kādām lietām. Tas, kas viņiem ļoti vajadzīgs tur iekšā [Ukrainā], es dzirdēju — tā ir medicīna, tas ir ēdiens, siltākas segas, guļammaisi.
Trešā lieta — tas ir finansiāls atbalsts. Tas viss maksā naudu — gan braukšana uz turieni, gan visu to organizēt un tā tālāk.
Tīri praktiski — kas jāņem līdzi, vai jāierēķina naktsmājas, un vai ir vērts braukt, ja ir tikai vieglais auto?
Es teiktu, ka ar vieglo mašīnu droši vien, ka nē. Mēs braucām ar busiem, un mēs bijām vienā busā divi šoferi, lai varētu braukt nonstopā, visu laiku. Ceļš nav ļoti garš — tās ir apmēram 12 stundas, lai aizkļūtu vienā virzienā. Bet mēs ne tikai braucām uz turieni, izkrāmējām un atkal prom. Mēs tajā bēgļu centrā pavadījām vairākas dienas un palīdzējām šos cilvēkus transportēt gan no robežas uz to centru, gan arī no centra uz tuvāko apkaimi, kur vajadzēja kādam nokļūt — vai uz vilcienu, vai uz māju, kur viņš dzīvos.
Tur nesanāk aizbraukt un atpūsties, tas nav tāds normāls ritms. Bēgļu plūsma aktivizējas naktī. Īsti nezinu, kāpēc, bet tieši naktī viņu ir visvairāk. Tajā centrā 24 stundas diennaktī cilvēki grozās, un mēs braucām pakaļ arī pārsvarā naktīs. Mēģinājām cilvēkiem palīdzēt atkļūt no robežas, tikt uz turieni. Tas jāņem vērā, ka tad, ja brauc, tad droši vien vismaz šajā gadījumā būtu jāierēķina kādas pāris dienas, ja gribam palīdzēt tur arī uz vietas. Ja tikai aizvest kravu un izlikt, tad jā — aizbrauc 12 stundās, izkrauj un brauc 12 stundas atpakaļ.
Es ieteiktu paņemt līdzi kannās mazliet degvielu, jo, apmēram no Varšavas sākot, bija kādi ierobežojumi degvielas uzpildes vietās. Bija rakstīts, ka vieglajām mašīnām ļauj uzpildīt ne vairāk par 50 litriem — droši vien sakarā ar šo lielo plūsmu, kas tur brauc turpu, šurpu visu laiku. Mēs bijām paņēmuši līdzi kannas, un mēs arī tiešām daudz lējām tikai to savu degvielu iekšā, un tas mums palīdzēja, jo mums nebija jāstāv rindās degvielas uzpildes stacijās, nebija jāgaida. Es ieteiktu to izmantot.
Atpakaļ braucot, ir jāskatās uz ceļiem. Ir diezgan daudz mašīnu ar Ukrainas numuriem, kas ir iekļuvušas iekšā [Polijā]. Pirmkārt, jāņem vērā, ka tur pie stūres ir sievietes, jo vīriešus nelaiž, vīrieši paliek Ukrainā. Tās sievietes ir nogurušas un nedrošas uz tiem ceļiem, un mēs ievērojām, ka viņas brauc nedroši un bieži vien izraisa tādas avārijas situācijas. Arī vairākas lielas avārijas pa ceļam redzējām. Droši vien, ka cilvēki ir noguruši un daudz braukuši, un apjukuši, un tāpēc tas tā ir. Es ieteiktu uz ceļa uzmanīties no tādām mašīnām.
Vai tev šis brauciens bija bez sarežģījumiem, vai bija kaut kādi piedzīvojumi uz ceļa?
Piedzīvojumi ir vienmēr. Braucot uz turieni, tepat Latvijā mēs piestājām benzīntankā, lai nopirktu kādu kafiju pirms brauciena. Viens puisis uzreiz piebrauc klāt un prasa: “Jūs braucat uz Ukrainu?” Jo mums bija tādas uzlīmes aizmugurē: “Helping Ukraine” [“Palīdzam Ukrainai” — angļu val.], un Ukrainas karodziņi uzlikti. Mēs sakām: “Jā.” Viņš saka: “Man arī tur sieva palika, es braucu mēģināt viņu dabūt ārā no turienes.” Mēs paņēmām viens otra kontaktus, un tas bija labi, jo mēs vēlāk varējām viņam tiešām arī palīdzēt — devām kādus padomus, kā rīkoties kādā situācijā.
To visu sarunu dzirdēja vēl kādi cilvēki, kas ārā stāvēja, un pēc tam pienāk klāt un saka: “Klau, puiši, jūs tiešām braucat uz Ukrainu? Mēs jums uzsaucam kafiju un hotdogus.” Tas likās tā forši.
Pa ceļam uz turieni mums salūza viena mašīna. Tad mēs diezgan zaudējām laiku, un arī finansiāli tas beidzās diezgan dārgi, bija jāliek jauna ātrumkārba.
Kā jau tas notiek — kad tiek darīts labs un svētīgs darbs, vienmēr ir jārēķinās ar kādām grūtībām un pārbaudījumiem. Es pat drīzāk teiktu: ja šie pārbaudījumi nenāk un grūtību nav, tad, draugi, ir jāpadomā, vai tas darbs, ko jūs darāt, tiešām ir tiks labs un svētīgs. Šajā gadījumā mēs bijām priecīgi par to visu, lai arī nebija tik viegli kādos brīžos, bet sajūta ir laba un brīnišķīga. Mēs jau gatavojamies nākamajam braucienam.
Rolands Kalniņš (trešais no kreisās, aizmugurē) kopā ar draudzes vīriem un vietējiem.
Klausies savā mīļākajā platformā!
Intervija ir rediģēta, lai nodrošinātu īsumu un lasāmību. Raksts 15.03.2022. papildināts ar video redzamo kartoshēmu.
Foto, video: Pēteris Bikše, Rolands Kalniņš.
Foto rediģēšana, audio un video montāža: Augusts Kolms, TUVUMĀ.lv.
JAUNĀKIE KOMENTĀRI