Maijas Blumbergas liecība. Brīvība no vajājošām atmiņām (+ AUDIO, VIDEO)

Pirms nepilniem 16 gadiem es devu savu solījumu piederēt Dievam. No tā brīža esmu patiesi iepriecināta un bezgala pateicīga mūsu dārgajam debesu Tētim par Viņa nenovērtējamo mīlestību uz katru no mums, arī mani — Viņa mīļoto meitu! Un tomēr.. Šoreiz vēlos līdzdalīt kādu nodaļu no sava dzīvesstāsta: manu pamatskolas gaitu paša sākuma. Varētu šķist — vien īsa, sen pagājusi epizode, bet vēl pagājušajos Ziemassvētkos es piedzīvoju smagu krīzi šo atmiņu dēļ, bet tagad mana dzīve ir atjaunota pavisam. 

Maija Blumberga. Foto: Aija Volka

Rūgtās atmiņas

Ir 2019.gads, esmu pieaugusi, mans mūžs aizvien virzās uz priekšu, bet laiku pa laikam to aizkavējušas atmiņas — vajājošas un rūgtas — no kurām man sen būtu vajadzējis nošķirties un atvadīties. Ne viens vien apgalvotu, ka pati esmu vainīga, ļaudama pagājušiem mirkļiem sevi sāpināt, kad dzīve iet mierīgi tālāk… Ilgus gadus tā arī bija — viss bija mierīgi — protams, savulaik, gluži kā visiem, pa kādam nepatīkamākam mirklim jau gadījās, bet tad  pienāca 2017.gada marts. Pile pa pilei — visdažādākā rakstura cilvēki, notikumi, citu pieredzes stāsti, identiska rakstura liecības — tas visu atsauca atmiņā…

            Esmu pabeigusi Strazdumuižas internātskolu. Tiem, kas nezina internātskolas ikdienu, piebildīšu, ka sadzīvē un dienas režīmā tur ir stingra kārtība. Kādu dienu vakara mācību sagatavošana jeb mājas darbu laiks tuvojās izskaņai un liela daļa pedagogu jau bija devušies katrs uz savām mājām. Tad tikai sākās īstā rosība: sarunas, draudzēšanās, pastrīdēšanās un izlīgšana, kā jau kuplā bērnu un pusaudžu kolektīvā. Viesošanās citam pie cita kā vienmēr uzņem apgriezienus! Glīts zēns aicināja papļāpāt arī mani. Vēloties kaut ko parādīt! Vairākas reizes lūdzās, lai eju viņam līdzi — šo vislabāk atceros no teiktā. Piekritu — kādas gan briesmas man varētu draudēt?

 Par visu bija padomāts. Uzgājām trešajā stāvā… iegājām dabaszinību klasē… durvis aizcirtās…vēl divi “palīgi” dabūja mani uz grīdas un notika tas, ko tikai vēlāk iemācījos nosaukt par izvarošanas mēğinājumu… Bērnam jau tādu vārdu nav, tikai šausmas un sāpes! 

Būs maigi teikts, ka viņš man regulāri rādījās sapņos… Mana sirds fiziski dažubrīd iesāpējās tā, ka nebiju pārliecināta, vai ievilkšu nākamo elpas vilcienu! Trauki gāja pa gaisu…vēlējos iedzert šampūnu… Pie sevis domāju: “Viss… Pietiek dzīvot… Pietiek nodot Dievu un terorizēt savus mīļos…” Iepriekšējos Ziemassvētkos sēdēju mammas istabā pilnīgi absolūti viena…nespēju aptvert burtu salikumu PRIEKS… Es tik mežonīgi rupji zaimoju un apsaukāju Dievu, ka to atceroties…nelabi metas…Biju gluži kā nedzirdīga un akla, kad tuvākā draudzene Dacīte pret to iebilda. Slava Dievam par tādiem draugiem! Sirdsdraugiem, kas tevi pieņem tādu, kāds tu esi, un kam tu vari piezvanīt jebkurā diennakts laikā!

Šādās krīzēs Dievs dod ğimeni,draugus, lai noturētu  tevi pie dzīvības…

Visus šos gadus ik pa brīdim jebkuru vīrieti uzskatīju par lopu… Īpaši smags bija pērnais gads, kad es, šī visa pārņemta, apmāta…pati biju pārvērtusies par mežonīgu nezvēru ar pilnīgi samaitātu domāšanu. Šķiet, nebija lielākas egoistes pasaulē par mani — mana domāšana uz to brīdi bija “atslēgta”. Divi varianti: vai nu visi vīrieši mani…vai visi jānovāc…Zosāda un slikta dūša to atceroties…

Atbrīvoties no atkarības

Esmu nemitīgi lūgusi Dievu par dziedināšanu… Individuāli sarunājusies ar savas draudzes mācītāju par šo problēmu. Tam pa vidu — viens no smagākajiem grēka darbiem — rupjības un lamāšanās sociālajos tīklos… Pamazām pieņēmu domu, ka nepieciešams uzsākt terapiju, bet vēl bija jāiziet cauri velna lamatām. Tagad, kad terapija teju pusē, man patiesi dažubrīd ir grūti rast īsto veidu, kā izteikt lielo paldies par šo iespēju! Terapija man laimīgi sakrita ar dalību fantastiskā seminārā sievietēm “Vai atkarība ir grēks?” Rīts iesākās ar pielūgsmi,dzirdējām vairākas liecības, savus stāstus līdzdalīja divas māsas no Zviedrijas, kuras bija atbraukušas līdzi misionārei Ilonai Veterudai (Wetterud)…

Maija dalās ar savu liecību Ventspils baptistu draudzē

Lūgšanu laikā sajutu, ka man paliek slikti — padzēros pāris malkus… turpināju lūgt Dievu… Biju Tēta troņa priekšā tāda, kāda esmu… Turpināju lūgt piedošanu savam pāri darītājam par to, kādu viņu savās domās un prātā pataisīju… Tomēr atzinu arī, cik drausmīgi man sāp…un…pāri visam — lūdzos, lai Dievs viņu Savās asinīs šķīsta un dziedina…pilnībā…

Tajā mirklī es brīdi nevarēju ievilkt elpu… Es viņu svētīju un viņam pilnībā piedevu. Neticamā, pilnīgi neaptveramā kārtā, mana gadiem ilgusī atkarība no savām ciešanām bija beigusies!

Lai Viņa varenā žēlastība ienāk ikvienā pilī un būdiņā: Kurzemē un Latgalē, Vidzemē un Zemgalē! Lai tā apspīd mūsu Latvijas sirdi — Rīgu! Novēlu lai ikviens iepazīst, iemīl un visas radības priekšā apliecina savu mīlestību uz Jēzu Kristu- dzīvā Dieva dēlu! Dieva darbam nav robežu. Dieva darbam nav izskaidrojuma. Dieva darbam pie katra no mums ir augļi.

Fragments no Maijas liecības 2017.gada vasarā Tuvumā.lv komandas pasākumā Ķurbē

Katra sieviete un katrs vīrietis – arī Aldis Ozols (vārds mainīts) —  ir neatkārtojams mākslas darbs Dieva godam. Mīlestība un piedošana ir asiņaina skola visa tava apzinīgā mūža garumā… Tā ir attieksme: vai nu visu apzinīgo mūžu tapt nodotam vai pieņemt, iemīlēt un tapt mīlētam. Tā ir manas un tavas būtības augšāmcelšanās, kurā viss cits, arī laiks un telpa, arī pasaules un kristietības vēsture, zaudē nozīmi.

Maijas Blumbergas liecība – no 23:34 līdz 31:55 – dievkalpojumā Ventspils baptistu draudzē 19.maijā