Mātes “garīgā kaklarota”. Edgara Maža svētruna


149

Sakāmvārdi

1:8 Ieklausies, dēls, sava tēva pamācībās,

neatmet, ko māte tev māca,

9 tas jauks vainags tavai galvai

un rota tavam kaklam!

 

Ir cilvēki, kas rūpīgi glabā vecāku dotās relikvijas. Vienam tas ir mammas gredzens, citam kakla rota, citiem vēl kādas īpašas, nozīmīgas lietas, kas atgādina vecākus. Tās ir dārgas atmiņas, kaut kas tāds, kas mums liek atcerēties un domāt par savu mammu, kad viņa jau ir Dieva priekšā. Atmiņas… Tās ir ne tikai fotogrāfijas, bet arī notikumi, kurus atceramies, kas veidojuši mūs kā personības. Protams, ne visi šodien par savu mammu var teikt, ka mums bija vai ir ideālas attiecības un ka esam ļoti tuvu viens otram. Ir cilvēki, kuri nespēj aizbraukt pie saviem vecākiem. Ir mammas, kurām ir bērni, bet kuras ir pamestas pilnīgi vienas. Var jau meklēt iemeslus. Var jau teikt, ja mamma būtu bijusi laba pret saviem bērniem, tad bērni rūpētos par savu mammu, bet dažkārt tā ir tikai tāda spriedelēšana. Ir laimīgas mammas un ir nelaimīgas mammas. Ir laimīgi bērni un nelaimīgi bērni. Bet šoreiz domāsim par to, kā neaizmirst to, ko mums mācījusi mamma.

Mammas mācības

Vecāki vēl saviem bērniem labu un ir atbildīgi par to, ko viņiem iemāca. Un tā ir liela svētība redzēt, ka bērns ņem nopietni to, kas tiek mācīts. Mūsu dzīvē ir dažādi posmi: mamma kā autoritāte;  mammas, kas neko nesaprot; mamma, kas ir atpalikusi un dzīvo citā gadsimtā; mamma, kuras mācības atceramies, kad paši kļūstam vecāki; mamma, kuru novērtējam, apzinoties, cik daudz viņa mums ir mācījusi. Dievs aicina cienīt un godāt tēvu un māti. Tas ir viens no baušļiem, kas tika dots senajam Izraēlam un kas savu svarīgumu nav zaudējis arī kristietībā.

Dievs nošķir tēvu un māti no visiem citiem cilvēkiem virs zemes un nostāda tos līdzās Sev. Godāt – tas ir kas vairāk nekā mīlēt, jo godāšana ietver ne tikai mīlestību, bet arī paklausību, pazemību un bijību kā pret majestāti, kura viņos apslēpta.

Godāšana arī nozīmē – ne tikai laipni un pazemīgi uzrunāt vecākus, bet vispirms gan sirdī just un ar izturēšanos rādīt, ka viņus augstu vērtē un uzskata par augstākajiem tūdaļ pēc Dieva. Tie, kuri godājami no sirds, ir arī patiesi jāuzskata par augstiem un dižiem cilvēkiem. M. Luters

Edgars Mažis ar sievu un dēliem Miķeli Mārtiņu, Jonatānu Jāzepu, Gregoru Jāni un Danielu Andreju. Foto: Ansis Klucis

Bet ir tik viegli šos vārdus aizmirst. Ir tik viegli nostāties pret savu mammu un viņu nicināt. Patiesībā, mēs visi šad un tad esam grēkojuši, pārkāpjot šo bausli.

Mana mamma mani iedrošināja iet pēc vidusskolas beigšanas mācīties universitātē. Un es esmu par to viņai ļoti pateicīgs. Mana mamma man ir mācījusi un māca ar savu dievbijību, lūgšanu dzīvi un līdzdzīvošanu saviem bērniem un mazbērniem. Viņa nav ideāla, bet vienīgā, ko Dievs man ir devis un kura tik daudz ir devusi un dod man. Un tad man ir īpaša priekštiesība pazīt vēl vienu mammu. Viņa ir mana sieva Kristīne, mūsu dēlu mamma. Mamma, kura tik ļoti mīl savus dēlus, kura par viņiem rūpējas, kura māca ar savu dzīves piemēru un uzticēšanos Dievam. Būt mammai nav viegli, īpaši tik lielā vīriešu kolektīvā, kāds tas ir mūsmājās.

Ko māca Tava mamma, ko viņa mācīja tad, kad vēl bija dzīva?

Neatmet to, ko māte tev māca! Kāpēc mums ir kārdinājums atmest? Varbūt tāpēc, ka ne vienmēr saprotam, kāpēc mamma saka vienu vai citu lietu? Protams, ne vienmēr mamma zināja, kā viņai jāaudzina bērns. Ne vienmēr viņa saņēma uzmanību no savas mammas, bet tajā paša laikā viņa darīja un dara to, ko saprot labu esam.

Ieva Lāss

”Realitāte ir tāda, kāda tā ir un bērnam ir jādzīvo, jāpieņem tāda mamma, kāda tā ir, jo tā ir viņa piesaistes persona, mamma, kas ir bijusi viņa vide, uzaugot pirms dzimšanas.” Psihoterapeite Ieva Lāss

 

Mātes diena visiem nav jauka un romantiska. Ir cilvēki, kuri joprojām atceras to, ka ir cietuši no mammas nevērības. Kā pieņemt savu mammu, ja šobrīd ir rūgtums sirdī? Kā piedot savai mammai izdarītās pārestības, arī nevērību un atstumtību? Tas nereti ir garš ceļš, kurā mēs izsāpam savu sāpi, ja mamma vairs nav blakus un tikpat garš ceļš, lai pieņemtu, ka to, kas pagātnē ir pietrūcis, vienīgi Dievs savā mīlestībā var dziedēt un piepildīt ar savu klātbūtni.

Ja mātes mācības paturam, tad piedzīvojam kaut ko ļoti īpašu.

Mammas mācības svētība

 

 

Sakāmvārdi

6:20 Glabā, dēls, ko tēvs tev pavēl,

neatmet to, ko māte tev māca,

21 sien to vienmēr ap savu sirdi,

apsaitē to sev ap kaklu –

22 ejot tas tevi vadīs,

guļoties tas tevi sargās,

kad modīsies, tas tērzēs ar tevi!

Mēs nereti pat nespējam aptvert, cik daudz mūsos ir no mammas un tēta. Kaut kas tāds, kas mūs bagātina. Var teikt, ka daudziem mammas mācītais joprojām ir kā stiprs pamats, uz kura būvējam savu turpmāko dzīvi. Bībeles vārdiem runājot, tā ir skaista rota mūsu raksturam un mūsu izvēlēm. Savā ziņā tā ir svētība, kas turpinās no paaudzes paaudzē. Kaut kas tāds, kas dara mūs stiprus, kas dod spēku brīžos, kad gribas nolaist rokas un teikt: ”Es padodos”. Mātes svētība mūs pavada, kas kaut kādā veidā dziļi iespiežas mūsos, kas dod mums ne tikai piederības izjūtu, bet to īpašo brīdi, kad varu aizbraukt pie mammas un tēta, kad varu ar viņu parunāties.

Viena no visīpašākajām svētībām ir mammas lūgšanas.

Kad mamma lūdz Dievu par saviem bērniem, tas vienmēr ir ļoti skaists un emocionāls brīdis. Būs maz mammu, kas teiks: Es pati tik labi izaudzināju savus bērnus!”. Vairāk būs to, kas teiks: ”Ja Dievs nebūtu palīdzējis, nekas nebūtu iznācis.” Dievs vien zina, cik liela aizsardzība un drošība ir tad, kad mamma lūdz Dievu, kad sauc savus mīļos vārdā, kad par katru domā un priecājas par bērna panākumiem un skumst par neveiksmēm. Bet arī tad, kad mammai vēl nav tādas attiecības ar Dievu kā viņas bērniem, mamma respektēs un cienīs savu bērnu izvēli, ticēt Dievam un sekot Jēzum Kristum. Un nereti tieši bērnu ticība ir tieši tā, kas atver mammas sirdi Jēzum Kristum.

Mammas kaklarota- ne fiziskā, bet garīgā- ir mums dotā apziņa, ka es esmu savu vecāku bērns, es nesu viņu vaibstus sevī un es esmu turpinājums savai dzimtai, no kuras nāku. Es esmu daļa no sava dzimtas koka. Un tieši tāpēc es drīkstu pateikties Dievam par savu mammu, pateikties par vecmāmiņām un vecvecmāmiņam. Pateikties Dievam par sievietēm, kuras ir kā garīgas mātes, kas ir kā drošs atbalsts dzīvē, kas palīdz izdarīt izvēles pat tad, ja mamma ir mirusi. Mātes diena ir brīdis, lai pateiktos un arī lai skumtu par zaudēto mammu vai par to, ka mamma nav bijusi tik laba, bet reizē arī, lai priecātos par tām svētībām, ko caur mammu esam saņēmuši.

 

*Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītāja Edgara Maža svētruna, kas teikta draudzē 2017.gada Mātes dienā.