Makšķere, politiskā griba, jumta likums? Diskusija, kā palīdzēt nabadzīgajiem Latvijā (+AUDIIO)


69
Ja tavi ienākumi mēnesī ir mazāki par 409 eiro un ja dzīvo viens, tad visticamāk ciet no trūkuma. Mēneša ienākumi zem šī sliekšņa 2018. gadā bija 434 tūkstošiem jeb 22,9 % Latvijas iedzīvotāju, liecina šī gada sākumā publicētie Centrālās statistikas pārvaldes dati. Sakarā ar ”Covid- 19” pandēmiju un valstī izsludinātajiem dažādiem ierobežojumiem strādājošajiem un piedzīvoto ārkārtas situāciju pastāv bažas, ka nabadzība valstī palielināsies.  Atgādinām, ka radio raidījumā ”Savienots” pērn 8.maijā, neilgi pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām, viesojās trīs tobrīd Eiropas parlamenta vēlēšanu kandidāti, ar kuriem tika diskutēts par nabadzības problēmas cēloņiem un nepieciešamajiem risinājumiem. Piedāvājam vēlreiz noklausīties pilnu diskusijas ierakstu un rakstītā versijā vēršam uzmanību īsināti uz kādām no atziņām.

Raidījumā viesojās:

  • Viesturs Kleinbergs

     biedrības “Latvijas Samariešu Apvienība” dienesta “Samariešu atbalsts mājās” vadītājs Viesturs Kleinbergs, kurš no partijas “Progresīvie” saraksta šogad ievēlēts Rīgas domē. V.Kleinbergs ir arī Sociālo darbinieku biedrības valdes loceklis, Latvijas “Aprūpe mājās” asociācijas valdes loceklis, Biedrība sabiedriskai iniciatīvai CIVITAS valdes priekšsēdētājs.

  • Iveta Ziemele no partijas ”KPVLV”, kura sarunas laikā bija Lapmežciemas dienas centra ”Zaķīšu pirtiņa” vadītājas pienākumu izpildītāja dekrēta laikā, bet šobrīd turpina vadīt savu brīvprātīgo organizāciju
    Iveta Ziemele

    ”Bērnu draugi”. Kādu laiku tika pildīti deputāta palīga pienākumi. Pandēmijas ietekmē Iveta iestājusies “bezdarbniekos”, vēstī skaties.lv.

  • “Latvijas pretnabadzības tīkla” valdes priekšsēdētāja Laila Balga no partijas “Progresīvie”. L.Balga ir arī biedrības “IWO-International Women’s Organisation” valdes priekšsēdētāja, Sieviešu
    Laila Balga

    tiesību institūta valdes priekšsēdētāja, fonda LAIKaMETS valdes priekšsēdētāja, Sieviešu mikrouzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētāja un Latvijas Sieviešu nevalstisko organizāciju sadarbības tīkla valdes locekle.

 

Kas ir galvenais cēlonis nabadzībai Latvijā?

 

Laila Balga: “Strādājot ar pašvaldībām, īpaši Rīgas, un ar Saeimas komisijām un ar Labklājības ministriju, mēs varam nonākt pie viena secinājuma: Latvijā ir ļoti liela plaisa starp dažādām cilvēku grupām, un šī plaisa nepārtraukti palielinās. Pēc maniem pētījumiem varu teikt, ka visaugstāko miljonāru no vislielākā bomža atšķir ļoti liela ienākuma starpība, un šo starpību rada tieši mūsu sociālā politika, kuras Latvijā faktiski nav. Mūsu organizācija stingri pastāv uz to, ka šie 400 000 cilvēki, kas patiesībā šobrīd ir izstumti no sabiedrības normālas dzīves, ir jāatbalsta ar  pilnīgi radikālu sociālās iekļaušanas politiku. Mūsu tīkls ļoti stingri iestājas par to, ka ir nepieciešams attīstīt gan garantētā iztikas minimuma politiku, gan vajadzīgs jauns un stingrs patēriņa grozs, lai mūsu politiķiem būtu skaidrs, kādi ienākumi ir vajadzīgi cilvēka cienīgai dzīvei.” 

UZZIŅA

2017. gadā nabadzības riskam Latvijā bija pakļauti 23,3% piedzīvotāju, bet 2018. gadā par 0,4 procentpunktiem mazāk. Avots: Centrālās statistikas pārvalde. 

Visvairāk nabadzības riskam 2018.gadā bija pakļauti vientuļie seniori vecumā virs 65 gadiem (74,9%), vientuļās personas vecumā līdz 64 gadiem (31,7 % ), bezdarbnieki (57,7 %), pensionāri (52,5 %). Nabadzīgo vidū 44,4 % ir no Latgales,  34,6% no Vidzemes,  27,0 % no Kurzemes, 21,7 % no Zemgales, 16,1% Rīgā, 14,4% Pierīgā.

Avots: Centrālās statistikas pārvalde.

2019.gadā Rīgā 23 000 iedzīvotāju saņēma sociālo palīdzību. Apmēram puse no tiem ir vientuļie pensionāri, vai tie pensionāri, kas dzīvo kopā. Avots: skaties.lv

Latvijā 2020. gadā minimālās pensijas aprēķina bāze ir paaugstināta no 64 uz 80 eiro, taču pati valdība ir atzinusi, ka vecuma pensijas minimālais apmērs joprojām ir pārāk zems. Labklājības ministrijas statistika rāda, ka minimālo vecuma pensiju šobrīd saņem ap 20 000 pensionāru.

Avots: la.lv

Viesturs Kleinbergs: “Viens no iemesliem, kāpēc mums pieaug atšķirības, ir šī plaisa starp nabadzīgajiem un turīgajiem cilvēkiem. Mums Latvijā ir 153 000 pensionāru, kuri saņem pensiju zem 200 eiro, un patiesībā tādā veidā liekam viņiem iet pēc pabalsta uz sociālo dienestu. No valsts puses tāpat nauda tiek iztērēta, lai atbalstītu šos cilvēkus, tikai pirms tam viņiem liek mazliet pazemoties un  uzrakstīt iesniegumu sociālajā dienestā. Tā vietā mums būtu vajadzīgi tikai 60 miljoni eiro, lai paceltu šo te pensiju vismaz līdz 215 eiro.”

Iveta Ziemele: “Ne tikai vien ar materiāliem līdzekļi mēs varam kaut ko atrisināt šajos jautājumos. Manuprāt, ir jāveicina kompetenču izaugsme visu līmeņu cilvēkiem. Principā visiem ir jāveicina zināšanu iegūšana un kompetences, kas trūkst varbūt lielai daļai cilvēku, lai atrastu labāk apmaksātu darbu. Ir nepieciešams iedot rokās arī “makšķeri”, lai var izmakšķerēt  zivis no ezera. Lai makšķeri dabūtu, ir vajadzīgas kādas zināšanas un iešana līdzi laikam, jo

mūsdienu pasaule attīstās tik aktīvi kā nekad iepriekš, līdz ar to cilvēkiem ir jāspēj, var teikt, “skriet līdzi laikam” arī zināšanu jomā.”

Laila Balga: “Izglītība ir izšķiroša visās jomās, bet bīstamākais ir vainot pašu sabiedrību, pašus nabadzīgos cilvēkus par to, ka viņi  ir neizglītoti. Latvijā nav sociālās iekļaušanas politikas. Mums, nevalstiskajam sektoram, ir jānodarbojas ar ierēdniecības apmācību, ar skaidrošanu par to, ka ir jābūt speciāliem ekspertiem un speciālai jumta politikai, kas sargā nabadzīgos.” 

Iveta Ziemele: ”Es nebūt negribu teikt to, ka tā ir pašu nabadzīgo cilvēkus atbildība viņu izglītotībā vai neizglītotībā. Es domāju, ka mums kā valstij un sabiedrībai būtu jābūt daudz saprotošākai un pretimnākošākai izglītības jautājumos – gan no valsts puses, gan līdzcilvēku puses. Ir jābūt kādām programmām, kuras palīdz šiem cilvēkiem papildus izglītoties jomās, kas viņiem pašiem ir tuvas, un lai tas ir pieprasīts darbs darba tirgū.” 

Avots: lsm.lv. Valsts kontrole

Kā katrs pilsonis var palīdzēt nabadzīgajiem?

Laila Balga: “Mūsu organizācija strādā uz to, lai nevalstiskās organizācijas darbinieki kļūst par kvalificētiem ekspertiem, lai varētu pārstāvēt Latvijas intereses dažādās nozarēs ārpus Latvijas, bet tajā pašā laikā tikties un strādāt ar cilvēkiem, apzināt viņu intereses un pēc tam arī veidot pasākumus, kas saistās vai nu ar apmācību, vai ar praktiskām nodarbībām, arī zināmā mērā ar atpūtu, piemēram, pie Baltijas jūras.  Stiprināt cilvēkus psiholoģiski un juridiskus jautājumus risināt ar mūsu ekspertu palīdzību.” 

Iveta Ziemele: “Vispirms jau mums ir katram pašam sevi “jāsakopj”, ja tā var teikt, savu dvēseli.

Tad, kad mēs paši sevi esam sakārtojuši, mēs varam mēģināt palīdzēt citiem.

Mēs nevienu nevaram piespiest un ne no kurienes izvilkt, mēs varam otram tikai pasniegt roku un nedaudz palīdzēt pakāpties ārā, jo, cik esmu novērojusi, tas ir vairāk katra paša gribas jautājums, ja mēs runājam par līdzcilvēku palīdzību. Palīdzēt var tikai tad, kad otrs cilvēks to grib un lūdz.”  

Viesturs Kleinbergs: “Tā ir taisnība, ka palīdzēt visvieglāk ir tad, kad cilvēks tiešām šo palīdzību sagaida un vēlas. Savā līdzšinējā darbā esmu saskāries, ka katrai mērķgrupai, vai tie ir jaunieši, bērni vai seniori, vai ģimenes ar bērniem, vajadzības un grūtības ir dažādas. Piemēram,

senioriem, kuriem palīdzam saskaldīt un sanest malku, uzkopt māju, bieži vien daudz svarīgāk ir, lai ar viņu pasēž un parunā vai aizbrauc kopā līdz kapiem, vai reizi nedēļā aizved uz baznīcu.

Viņiem tas ir daudz svarīgāk, bet viņi to jau vairs neprasa, jo ir pieraduši būt vieni un vientuļi. Bieži vien viņi pat nepajautā to svarīgo, jo negribas būt par apgrūtinājumu. Cits piemērs ir cilvēki, kas ir nonākuši  bezpajumtnieku statusā. Ļoti daudzi bezpajumtnieki gājuši visu dzīvi ar vienu savu mērķi, vienu lietu darījuši. Teiksim, Padomju  laikā bijis atomfizikas speciālists, zinātnieks, un tagad viņš nakts patversmē gaida, kad kāds Latvijā atjaunos atomfizikas institūtu. Viņš netiek pāri savai pagātnei un, ja nav līdzcilvēka, kas viņam palīdz, kāda sociālā darbinieka vai baznīcas, tad viņš var iestrēgt tajā. Ir jādod iespēja atrast izeju.

Arī baznīcas, draudzes, ir kā sociālie centri, kur tiek veiktas funkcijas, ko nepadara mūsu valsts. Kaut gan mēs skaidri zinām, ka baznīca ir juridiski atdalīta no valsts, tomēr nākas veikt tos pašus pienākumus, ko nav izdarījušas, teiksim, vietējās pašvaldības.” 

Kā neiekrist nabadzībā?

Viesturs Kleinbergs: ”Draudzēs varētu mainīties ar informāciju par darba vietām un iespējā, kā mainīt darbu. Diezgan briesmīgi, ka diezgan daudz cilvēku strādā darbus, kuros viņi nejūt gandarījumu un baudu, un viņi strādā tāpēc, ka viņiem ir jāpabaro sava ģimene. Katram ir jāmeklē savs dzīves ceļš un jādara tas, kas viņam vislabāk sanāk un gribas. Ne jau naudā ir laime, jo tiekšanās pēc naudas ir tāda mūsdienu patērētāju kultūras tendence, jo svarīgi jau ir, lai cilvēks var kvalitatīvi dzīvot, uzturēt savu ģimeni un atļauties reizēm arī kaut kur paceļot.” 

Laila Balga: “Ir jāpanāk, ka Latvijā izlīdzinātos ienākumi un veidotos stabila vidusšķira, kas ir ar normāliem ienākumiem.  Man vēlējums būtu,  īpaši jauniešiem, ka ir ļoti svarīgi dzīvē apgūt svešvalodas, lai cilvēks varētu būt saprotošs arī pret dažādiem citādiem cilvēkiem, kas ienāk šobrīd Latvijā neatkarīgi no ādas krāsas, vecuma vai seksuālās orientācijas.” 

Iveta Ziemele: “Mums vairāk ir jāpadomā par to, ko tik tiešām paši vēlamies dzīvē sasniegt, un jāatrod tā joma, kurā jutīsimies laimīgi, jo mēs nekad nenopelnīsim visu pasaules naudu. Protams, jebkurā darbā būs sava garoziņa. Izmantojiet tās iespējas, ko jums dzīve dod, nesasteidziet lietas un iegūstiet pēc iespējas labāku izglītību, kādu jūs varat! Protams, izglītība jums nenodrošinās uzreiz labu darbu, bet tā jums dos iespēju strādāt labāku darbu.”