Daina Deksne – Gundersena: “Mākslai ir liels spēks!”


483
Mākslas maģistre Daina Deksne – Gundersena (Gundersen) ir vecākā no sešām māsām. Ģimenē viņai vienīgajai nostiprinājās interese par zīmēšanu. No pirmā otas triepiena ar ūdenskrāsām Daina nonākusi līdz profesionālajai tekstilmākslai. Viņu kā atzītu un novērtētu mākslinieci šobrīd vairāk pazīst Norvēģijā, jo šī valsts jau vairākus gadus ir viņas ģimenes mājvieta. Atzīšos, ka līdz saskāros ar Dainas mākslas darbiem, nekad līdz šim nebiju pat iedomājusies, ka gleznot var arī ar šujmašīnu. Vienā no pēdējām viesošanās reizēm Latvijā māksliniece piedalījās sava tēva, ievērojamā ērģelnieka Tālivalža Dekšņa jubilejas koncertā, klātienē gleznojot vairākus darbus.

Vai jūs ikdienā gleznojat, skanot mūzikai? 

– Vislabāk man patīk klusums. Ja esmu procesa sākumā vai izstrādāju kādu mākslas ideju, noteikti apkārt ir klusums. Mūziku klausos tad, kad strādāju pie mākslas darba tehniskām lietām – šuju vai krāsoju fonu. Tad skan kristīgā popmūzika, dažreiz arī klasiskā kormūzika, simfonijas vai ērģeļmūzika.

Tēva jubilejas koncertā Doma baznīcā

 

Kur un kā rodas idejas jūsu mākslas darbiem?

– Vislabāk idejas rodas, mazgājot traukus vai grīdu. Galva labāk strādā, ja fiziski darbojos ar rokām, nevis sēžot pie galda vai lasot grāmatu. Dažreiz idejas vai kāda doma ir jāpieraksta, un to tad varu izmantot pat pēc vairākiem gadiem.  Ļoti labs līdzeklis, lai ideja risinātos, ir termiņš, kura laikā darbs jāiesūta vai jānodod. Jo tuvāk šis termiņš nāk, jo ātrāk “smadzenes ieslēdzas” uz ideju filtrēšanu un jaunradi. Dažreiz pirmā rodas ideja, un tad piemeklēju materiālu, bet dažreiz redzu materiālu un zinu, ka gribu kaut ko skaistu no tā uztaisīt.

Pastāstiet mazliet par savu bērnību un vecākiem? Esat uzaugusi intelektuālā  un radošā gaisotnē?

Daina bērnībā

 – Laikam. Neesmu nekad definējusi, ka mums būtu bijusi kāda īpaša radoša gaisotne mājās. Ceturtdaļu istabas aizņēma tēta (ērģelnieks Tālivaldis Deksnis – aut.) flīģelis, uz kura tad arī tapa mani pirmie zīmējumi. Lielu daļu istabas aizņēma vinila plates, notis un grāmatas. Visas grāmatas biju izskatījusi. Tās stāvēja augšā uz skapja, kur es varēju piekļūt, uzrāpjoties uz divstāvu gultas, kurās gulēja māsas. Mākslas un medicīnas grāmatas bija manas iemīļotākas. Mamma bija medmāsa, un es ar lielu interesi pētīju šīs grāmatas. Tad man bija 6 vai 7 gadi. Bija mums dažas latviešu mākslinieku gleznas pie sienas, un vakaros bieži aizmigām, klausoties klaviermūziku, vai nu ierakstus vai dzīvo mūziku. Varbūt to tad var arī saukt par intelektuālu gaisotni.

Fragments no intervijas Latvijas Kristīgajā radio, 2016. gada 8. novembrī:

“Esmu uzaugusi kristīgā ģimenē kā pirmā meita, mīlēta un fotografēta gandrīz katru dienu. Es Dievu apzinos kopš es sevi atceros. Lūgt Dievu – man tas vienmēr licies pašsaprotami. Paldies Dievam, man ticībā nekad nav bijušas šaubas. Zinu, ka Dievs mani sargā un vada katru dienu. Es piedzīvoju slimību, kas mani ietekmēja vairākus gadus. Toreiz tā mani uzreiz neaizveda pie ārsta. Atceros, ka es savos laukos sēdēju uz akmens un lūdzu Dievu. Gribētu par to brīdi kādreiz arī uztaisīt mākslas darbu. Toreiz pieļāvu domu, ka Dievs mani var arī saukt pie Sevis, jo es nesapratu, kas ar mani notiek. Dievs uzklausīja manas lūgšanas un pasargāja no nopietnas sirds slimības.”

Kad tapa jūsu pirmais nopietnais otas vilciens?

– Ļoti skaidri to atceros – tētis bija nopircis man ūdenskrāsas, un es uzgleznoju kuģīti jūrā. Tas bija aptuveni pirms 35 gadiem. Kuģītis laikam likās kaut kas īpašs un ekskluzīvs, jo kas tad tajā laikā brauca ar kuģi? Pat sapņot neiedomājos par tādu iespēju. Nezinu, cik nopietns otas vilciens tas bija, bet arī vecāki bija pamanījuši, ka man patīk zīmēt un gleznot, kā arī skolā mani bieži sauca par mākslinieci. Gāju zīmēšanas pulciņā Rīgas, toreizējā Pionieru pilī.

Nu esat ieguvusi profesionālo grādu mākslā. Kāds ir jūsu ceļš līdz lielajai mākslai? 

– Man nebija tāds stingrs plāns, ka būšu māksliniece, man patika daudzas lietas. Tomēr iestājos Lietišķās Mākslas koledžā Modes nodaļā. Pēc tam ceļš turpinājās Latvijas Mākslas akadēmijā – ieguvu bakalaura un vēlāk arī maģistra grādu vizuālajā mākslā tekstilmākslas  apakšnozarē. Tie bija astoņi gadi Mākslas akadēmijā, pa to laiku piedzima arī divi vecākie bērni.

Kas ir tekstilmāksla?

– Tekstilmāksla ir īpaša ar to, ka var strādāt ļoti daudzās tehnikās – aušana, zīda apgleznošana, šūšana, batikošana, sietspiede utt. Var veidot gan bildes, gan trīsdimensionālus darbus. Var izmantot gan tekstilu, gan arī visus citus iespējamos materiālus. Man vienmēr patikusi šī brīvība un dažādība. Tekstilmāksla ir mana galvenā nodarbe. Gleznošanai es vairāk esmu pievērsusies tieši pēdējos gados. Akadēmijā visus gadus gleznoju ar akvareli, bet ideja, ka gribu gleznot priekšā uz skatuves, lika man izmēģināt arī akrila krāsas. Un tā kādus piecus gadus gleznoju ar abu veida krāsām.

Tēva Tālivalža Dekšņa jubilejas koncertā Rīgas Domā

Ko nozīmē gleznot ar šujmašīnu?

– Gleznot var arī ar šujmašīnu, un arī rakstīt var. Veidojot gleznu ar šujmašīnu, darbam tiek piedota īpaša noskaņa, struktūra un šarms. Izceļas audumu dažādība, spīdums un materiāls, kas pats par sevi dod vērtību. Kombinējot dažādus audumus, kurus bieži arī pati krāsoju, veidoju kompozīciju un šuju ar šujmašīnu, izmantojot dažādus diegus. Man šī tehnika patīk, jo nav daudzi, kas ar to strādā. Te varu eksperimentēt gan materiālu (audumi, papīrs, plēve), gan krāsu izvēlē, izmantoju arī dabīgi, piemēram, ar rūsu, krāsotus audumus.

Pati esat teikusi, ka “vienmēr atgriežos pie pasteļtoņiem dažādās spilgtuma pakāpēs”, vai tas ir tāds jūsu kā mākslinieces rokraksts?

– Man ir grūti bildi nokrāsot tikai tīrās krāsās. Pat ja bilde ir balta, es varu tur saskatīt desmitiem noskaņu, pustoņu. Kaut kur dzirdēju par „absolūto redzi”, varbūt, ka šis ir arī mans gadījums. Zila ir mana mīļākā krāsa – zilie pustoņi, siltie zilie un vēsie zilie. Man bieži ir „jācīnās”, lai nesalieku par daudz pustoņus un prettoņus.

Kur jums ir bijušas izstādes?

– Pirmās izstādes, protams, bija Rīgā un Latvijā – 15-20 gadus atpakaļ. Šad un tad vēl izstādos kopā ar Latvijas Tekstilmākslas  asociāciju, bet pārsvarā manas izstādes ir Norvēģijā. Esmu vairāku Norvēģijas Mākslinieku savienību biedrs un aktīvi piedalos izstādēs. Katru gadu tās ir 4-5 izstādes. Daļa no tām ir žūrētas. Tas nozīme, ka īpaša žūrija vērtē, vai tu vispār vari piedalīties. Priecājos, jo tas ir arī kvalitātes zīmogs. Šogad izstāžu gads iesākās jau 18. janvārī, kas ir arī mana dzimšanas diena. Vasarā būs īpaša izstāde Drammenes muzejā, kur es esmu viens no 20 izvēlētajiem mūsdienu māksliniekiem, kas izstādīsies kopā ar 20 Norvēģijas klasiķiem. Katram mūsdienu māksliniekam iedalīts viens vecmeistars, lai iedvesmotos un veidotu mākslas darbu. Esmu tiešām lepna, ka man ir dota šī iespēja.  Tagad lasu šī mākslinieka – Henrika Sorensena (Henrik Sørensen) biogrāfiju. Tas bija arī liels pārsteigums, ka no 20 māksliniekiem dabūju tieši viņu, jo viņš ir vienīgais, par kuru biju lasījusi agrāk un zināju visvairāk. Viņš ir gleznojis arī daudz altārgleznu.

“Divi šūpolēs”

Jūs esat teikusi, ka ļoti izbaudāt privilēģiju radīt un ka ar visu, ko darāt, gribat pagodināt Dievu. Kā var piedzīvot Dievu mākslā?

– Laba māksla ir tad, ja skatītāja emocijas tiek iedarbinātas. Māksla var izraisīt dusmas, bēdas, pat depresiju. Un māksla var arī atraisīt miera, prieka, cerības sajūtas. Tas attiecas ne tikai uz vizuālo mākslu, bet vispār uz mākslu kopumā.

Cilvēki ir man teikuši – „tev tik mierpilnas, skaistas bildes”. Es domāju, ka katrā ziņā mana māksla nevar attālināt cilvēku no Dieva.

Bija kāda sieviete, kas ieraudzīja vienu manu gleznu kādā izstādē un sāka tā raudāt, ka visa grīda bija slapja. Viņa nopirka to gleznu ar meitenītēm, kas šūpojas. Mākslai ir liels spēks!

Vai gleznojot var cerēt, ka tiks uzrunāta kāda konkrēta auditorija?

Dainas mājaslapa: dainadg.com

– Ir cilvēki, kas nekad neiet uz izstādēm, tos ir grūtāk uzrunāt. Bet te atkal labi der mediji, tas pats Facebook – tajā ir mana mākslas lapa “Dainas Bilder”, kur cilvēki var apskatīt manus darbus un sekot līdzi manai darbībai. Mūsdienās  ir svarīgi, ko tu ar savu mākslas darbu gribi pateikt. Dažreiz var pateikt daudz lietu, neizmantojot nevienu vārdu. Vislabākās gleznas ir tās, kur katrs skatītājs saredz pavisam ko citu – vienu uzrunā viena lieta, cits saskata ko citu, bet es pati esmu domājusi pavisam vēl kaut ko citu. Man ļoti patīk, kad cilvēki stāsta dažādas lietas par sevi, skatoties uz maniem darbiem.

Ko atspoguļo jūsu darbi? Kā notika pāreja uz kristīgās tematikas iekļaušanu savos darbos?

”100 aitas”

– Es savus darbus varētu iedalīt vairākos virzienos. Viens ir tad, kad gleznoju to, ko redzu – ainavu, portretu, puķu pušķi vai ko citu, kas ir atpazīstams dzīvē. Es, protams, tos varu arī „redzēt savādāk” nekā citi redz. Otrs ir tad, kad spēlējos ar krāsām un sanāk skaista krāsu kompozīcija, darbam nav nekāda cita nozīme, vien estētiskā – ir skaista mājiņa un skaista noskaņa. Trešais ir īpaši izvēlētas figūras, kas var būt arī abstraktas. Tur izmantoju simbolus, kurus ir vieglāk vai grūtāk saskatīt. Simboli ne vienmēr ir saistīti ar kristietību. Tikko, izmantojot dažādus materiālus, veidoju vienu instalāciju, kam iedvesmas avots bija mana un manu vecāku dzīve. Kristīgā tematika man vienmēr ir bijusi ļoti svarīga, bet to attēlot tādā modernā, interesantā un asprātīgā manierē es ilgi nemācēju.

Protams, es māku uzzīmēt krustu, un varbūt pat Jēzus seju varētu uzgleznot, bet gribēju kaut ko citādu. Tad es lūdzu Dievu, un mēģināju  pie šīs idejas strādāt – domāt, skatīties no citas puses, klausīties sprediķus un Kristīgo radio. Un vienu dienu manas „100 aitas” atnāca pie manis.

Sākumā izveidoju to uz koka dēlīša, tad uz papīra, un vēlāk arī izšuvu uz auduma.  Nav nekas sarežģīts, bet tās vienkāršākās lietas ir tās labākās.


”Jauns sākums”

Par darbu ”Jauns sākums”

 

“Kad pirmo reizi ieraudzīju materiālu – otrreiz pārstrādātu plēvi – man uzreiz radās ideja veidot darbu no tā. Rezultātā, viegli caurspīdīgais materiāls kopā ar krāsainām plēvēm ieguva jaunu vērtību. Krusts – kristietības simbols, kas ietver Kristus nāvi un Augšāmcelšanos, ir jauns sākums ikvienam cilvēkam, kas tic un seko Jēzum.

 


 

Kā ar mākslas darbiem var nest evaņģēliju?

Bāka Verdens Ende (tulkojumā Pasaules mala/gals)

– Protams, katra kristīga cilvēka sapnis ir evaņģelizēt, un es domāju, ka šis ir vislabākais veids, kā to neuzkrītoši pavēstīt. Cilvēkiem nepatīk, ka viņiem tieši saka, kas jādara, bet jāļauj viņam pašam nonākt pie atziņas, pašam sākt uzdot jautājumus. Kad stāstu par savām bildēm, tad gandrīz vienmēr pieminu „cik vērtīgs es vai tu esi”,  kas cilvēkam dod spēku iet tālāk. Rudenī bija liela izstāde, kur izstādīju daudz savu darbu, un pati biju uz vietas, runājos ar cilvēkiem. Iespējams, viņi atcerēsies manas gleznas, bet noteikti viņi atcerēsies arī mūsu sarunas un to, ka uzklausīju viņus. Mūsdienās jau var viegli par mani kā mākslinieku uzzināt. “Pagoglē” un visu zini, arī to, ka esmu kristiete.  Attiecības ir svarīgākais cilvēku dzīvē, un neviens negribēs pirkt manu bildi, ja būšu nejauks cilvēks, pat ja bilde būs laba. Dažreiz cilvēki grib pirkt tieši tāpēc, ka es to esmu gleznojusi. Cilvēki sāk mani atpazīt te Norvēģijā, un esmu satikusi svešus cilvēkus, kuri saka – „man ir tava bilde istabā pie sienas”.

Ar vīru Laršu Gundersenu

Man liekas, simbolu izmantošana darbos ir tik atbildīga, bet reizē arī radoša?

– Man jau tie simboli tādi bērnišķīgi, vairāk ar stāstu apakšā. Dažreiz ir jāzina šis stāsts vai izteiciens, lai manus darbus saprastu. Piemēram, bildē ar nosaukumu „Sinepju graudiņš” liela daļa saprot, ka runa ir par ticību, un cilvēki jūtas labi, ka viņi ir sapratuši. Bet tad kāda skatītāja sejā redzu, ka cilvēks ir neizpratnē. Tad stāstu viņam, ka tā ir mazākā  sēkla, kas izaug par ļoti lielu koku, un šis stāsts ir no Bībeles.

Vai mākslinieks nezaudē kaut kādā mērā savu brīvību tajā brīdī, kad saprot, ka ar savu darbu viņam ir jāpelna iztika ģimenei?

– Grūts jautājums. Domāju, ka mākslinieki tiešām ir traki cilvēki. Bet mums pašiem jau nav tik grūti, grūtāk ir tiem, kas ar mums dzīvo kopā.

Ar ģimeni – vīru Laršu un bērniem Gerdu, Jonasu un Emmu