Dzīvē nav tādu situāciju, kad nevar palīdzēt. Intervija ar psihoterapeitu Uldi Jumeju

Rudens tradicionāli un pamatoti tiek uzskatīts par diezgan depresīvu gadalaiku. Šajā laikā, 27. septembrī Rīgas Kongresu namā tiek atklāta izstāde “Slepenais dubultnieks”, kas veltīta tēmai „cerības meklējumi depresijā”. Mākslinieki un veselības aprūpes speciālisti kopīgi piedāvās atklāt savu Slepeno dubultnieku un ceļu uz cerību. Izstādē ar darbiem piedalās Latvijā un pasaulē pazīstami mākslinieki un mūziķi. Izstādes norises laikā apmeklētājiem būs arī iespēja apmeklēt sarunu vakarus, kuros piedalīsies psihologi, psihoterapeiti un citu jomu profesionāļi. Piedāvājam sarunu ar vienu no viņiem – mācītāju, psihoterapeitu Uldi Jumeju. Viņš vadīs sarunu vakaru 12.oktobrī par tēmu „Depresija un pašnāvības”.

Uldis Jumejs

Es Jūs pazīstu kā psihoterapeitu, bet esat arī mācītājs. Kā izšķīrāties palīdzēt cilvēkiem tieši kā ārsts – psihoterapeits, nevis mācītājs?
Izšķiršanās nebija viegla, jo tiešām kādu laiku domāju būt tikai mācītājs. Bet tā kā mana draudze bija laukos, bet ar ģimeni dzīvojām Rīgā, bija grūti izbraukāt. Lai neciestu mana pirmā draudze, respektīvi, ģimene, es nevarēju pārcelties viens pats uz laukiem un būt pilna laika mācītājs. Tā es tomēr izšķīros palikt ārsta darbā un palīdzēt cilvēkiem kā ārsts, psihiatrs un psihoterapeits. Esmu ordinēts mācītājs, un mani kolēģi mācītāji zina, ka man var zvanīt, ja kādreiz nav, kas novada dievkalpojumu. Piemēram, rīt es būšu Usmas baznīcā.

Vai pastorālā pieredze un ticība Dievam palīdz psihoterapeita darbā ar cilvēkiem?
Jā, pavisam noteikti, jo man ir vieglāk pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, būt mazāk kategoriskam un tiesājošam, būt cilvēcīgākam un pieņemošākam.

Šī intervija top pirms izstādes „Slepenais dubultnieks” atklāšanas. Kādēļ izstādei šāds nosaukums?

Cilvēkiem ir diezgan grūti panest savu depresīvo un negatīvo personības daļu vai, kā K. Jungs teiktu, savu „ēnu”, tādēļ tas ir mūsu Slepenais dubultnieks – mēs paši no tā izvairīties nevaram, bet cenšamies to nerādīt citiem. Mani piesaistīja arī šīs izstādes otrs moto, kas iekļauts tās logo – Imago Dei. Tas, protams, ir izaicinājums Dieva tēlu, pēc kura mēs visi esam radīti, nest līdzi savai rakstura nepilnībai, depresijai, nevarēšanai, grūtumam un redzēt to arī tajā daļā, ko paši negribam redzēt un, jo vairāk, lai citi to redzētu.

Jūs izstādē piedalāties vienā no astoņiem sarunu vakariem. Kādi paredzēti šie vakari?
Izstādes tēma ir depresija un cerības meklējumi depresijā. Vakara sākumā būs stundu gara lekcija, kurā es kā psihiatrs pastāstīšu par depresiju. Lekcijas laikā būšu jebkurā brīdī atvērts jautājumiem. Pēc tam paredzēta intensīvāka diskusija par jautājumiem, kas raisījušies lekcijas laikā. Domāju, ka citos vakaros izstādes kuratori būs uzrunājuši uzstāties kādus no maniem kolēģiem – psihiatriem, psihoterapeitiem, droši vien arī psihologiem.

Vai depresijas pacientu vidū, kas meklē palīdzību pie psihiatra, ir arī kristieši, kas patiesi tic?
Ir gan kristieši, gan vienkārši ticīgi cilvēki. Tieši kristiešiem depresijas ir savā ziņā grūtākas, jo viņi nes sevī Dieva ielikto un ticībā turēto ideālu, piemēram, „mīlēt tuvāko kā sevi pašu”, un piedošanas principu. Tad, kad viņi asāk redz vai piedzīvo to, cik grūti to ir īstenot, viņi nereti gaida nosodījumu vai paši sevi nosoda. Cilvēki, kuriem nav ticības, bieži vien skaidro savu depresiju ar ārējiem apstākļiem vai attaisno – es esmu tāds, kāds es esmu, vienkārši man jālieto zāles, un tad būs labi.

Kristiešiem attaisnojumu rast ir daudz grūtāk. Kristieši mēdz uztvert depresiju kā „Dieva sodu”, un tāpēc visbiežāk viņi cieš vienatnē, nemeklē speciālista palīdzību, bet kā zāles izmanto lūgšanas, sarunu ar Dievu. Diemžēl bieži ar to nepietiek, ir nepieciešama arī ārsta palīdzība un zāles. Depresija ir slimība.

Ir dzirdēts uzskats, ka depresija ir gandrīz vai grēks, par ko īstam kristietim būtu jākaunas, jo Dievs taču savus bērnus mīl un sargā, un depresija vajā tikai cilvēkus, kas ir tālu no Dieva… Tici un lūdz, un viss būs kārtībā. Bet kā ir īstenībā?
Jā, šāds uzskats ir dzirdēts. Tieši tāpēc kristieši vēl vairāk vēlas to slēpt. Viņiem tas Slepenais dubultnieks jeb „skelets skapī” ir vēl slepenāks un vēl dziļāk noslēpts, jo viņam taču nedrīkst būt depresija. Jā, ir kristieši, kas radikāli apgalvo, ka tas ir grēks. Tomēr, tas ir pavisam aplams uzskats, ka kristiešiem nevar būt depresija. Kāpēc Dievs to pieļauj – to mēs nezinām, tāpat kā visas pārējās slimības šajā pasaulē. Bet daudzos depresijas gadījumos Dievs māca pieņemt sevi, pieņemt visu tā, kā tas ir, arī savas vājības, savu slimību.

Ir zināms, ka depresija bieži ir saistīta ar atkarībām. Arī atkarība ir tēma, par ko kristieši kaunas runāt, vismaz kristīgā vidē.
Tāpat kā sāpes cilvēks nevar ilgstoši panest, tāpat arī depresīvu garastāvokli vai bieži tam pievienojušos bezcerību. Tad cilvēks meklē atvieglojumu, un tad draud briesmas arī no visdažādākajām atkarībām – spēļu, alkohola, arī nomierinošo medikamentu. Es speciāli uzsveru – nomierinošo, bet ne antidepresantu. Cilvēki bieži vien baidās lietot antidepresantus, lai nekļūtu atkarīgi, pilns internets ir par „atkarību no antidepresantiem”, bet tā nav atkarība, ja medikamenti tiek lietoti ārsta kontrolē. Atkarības rada vēl vienu iemeslu, lai sevi nosodītu, un vēl grūtāk kļūst izdarīt to, ko Dievs un tuvākie cilvēki sagaida, un atkal cilvēks sevi nosoda… Rodas sevis nosodīšanas un atvieglojuma meklēšanas apburtais aplis. Atkal jāsaka, ka vairāk tam pakļauti ir ticīgi cilvēki.

Brīnišķīgu piemēru savā grāmatā „Dieva plaukstās iezīmēts” ir parādījis teoloģijas profesors Ilmārs Hiršs, pastāstot, kā jaunības gados pats cietis no alkoholisma, bet izcīnījis uzvaru pār atkarību. Tā ir pārsteidzoši atklāta un godīga atzīšanās kristietim, tādam Dieva vīram kā profesors. Nesen arī manā draudzē kāds brālis liecināja, kā izcīnījis uzvaru pār alkohola atkarību. Bet ko Jūs ieteiktu tiem kristiešiem, kam vēl šī cīņa nav galā?
Atkarība un depresija vai depresivitāte savā veidā var tikt uzvarēta. Ir jāuzdrošinās to sevī ieraudzīt un noticēt, ka Dievs mīl tevi tādu, kāds tu esi.

Dievs mīl savus bērnus ne tāpēc, ka viņi ir labi un labi mācās, bet tāpēc, ka Viņš ir Tēvs. Dievs ir pieņēmis tevi ar visiem taviem trūkumiem un vājībām, pirms tu pats esi tos apzinājies.

Cilvēki visā pasaulē tiekas anonīmo atkarīgo organizācijās, kur sapulcēs kopā iet šos 12 soļus, kuru pamatā ir atzīšana, ka mēs esam bezspēcīgi Dieva priekšā un nododam Viņam mūsu dziedināšanu. Tas ir pārbaudījums – noticēt, ka Dievs tevi var pieņemt un mīlēt tādu, kāds tu esi.

Gan no savas, gan citu pieredzes varu teikt, ka bieži tumsas brīži un kritieni nāk pēc kādiem īpaši garīgi un emocionāli pacilātiem notikumiem vai brīžiem, kad esam sajutušies īpaši tuvu Dievam. Vai tas patiešām ir tumsas spēks vai fizioloģiski izskaidrojams, ka šāds emocionāls pacēlums veicina depresīvu sajūtu rašanos?
Domāju, ka tas ir vairāk fizioloģiski un emocionāli skaidrojams ar cilvēka dabu – labās dienas mijas ar sliktām, grūtām dienām. Ir brīži, kad mēs esam kaut ko labu pārvērtējuši un par daudz sapriecājušies, rezultātā nāk vilšanās. Bet skumjas ir dabisks process. Cilvēks, kas nekad nav bēdīgs, nav īsti pie saprašanas. Protams, ļaunums pasaulē ir reāls un klātesošs, tomēr attiecībā uz garastāvokļa svārstībām un tumšajām dienām – tam ir daudz mazāka saistība, nekā cilvēki to mēģina uzskatīt.

Vai antidepresantu un citu medikamentu lietošana nenoniecina Dieva vārda un lūgšanu spēku kristieša dzīvē?
Absolūti nē. Dieva vārdā – gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā – ir pietiekoši daudz piemēru, kur pravieši izmanto dabas dotus līdzekļus ārstēšanai. Dievs ir devis gan zināšanas, gan līdzekļus cilvēku ārstēšanai no slimībām. Slimības gadījumā ir vajadzīgas gan lūgšanas un Dieva spēks, gan ārsta palīdzība un zāles, jo ne zāles vien var palīdzēt bez ticības, ne arī viena pati ticība – gadījumos, kur tiešām nepieciešamas zāles.

Sanda Undzena ”Resting Place”

Kā Jūs domājat, kā māksla var palīdzēt cilvēkiem, kam depresija ir problēma?
Jāsaka, ka pavisam smagas depresijas gadījumā cilvēks nevar izkāpt no gultas, viņš neko negrib ne redzēt, ne kur iet. Bet ja šī depresivitāte uz kādu brīdi atkāpjas un cilvēks tomēr ar visu to aiziet uz izstādi un redz mākslas darbā kādu depresijas pārdzīvojumu, viņš iespējams, ierauga, ka viņš nav vienīgais zem depresijas sloga, un tas var palīdzēt. Daudzi depresīvi mākslas darbi, vai tā ir filma, glezna, mūzika – palīdz cilvēkiem izdzīvot savu depresiju. Pēc šādas mākslas pieredzes kļūst vieglāk. Tādējādi māksla noteikti var palīdzēt. Radošiem cilvēkiem arī mākslas terapija var palīdzēt kā viens no terapijas veidiem. Ja ir kaut mazākā patika darboties ar krāsām, zīmēt, es daudzus pacientus sūtu pie mākslas terapeitiem, kas pie mums ir samērā pieejama, un ne ļoti dārga iespēja.

Vai tieksme uz depresiju atkarīga no iedzimtības, temperamenta, dzīves apstākļiem vai tas ir “liktenis”? Ko darīt, lai mūsu bērnus šādas problēmas neskartu, vai vispār no tā iespējams pasargāt otru, savu līdzcilvēku vai bērnu?
Viss minētais – temperaments, dzīves apstākļi, raksturs – jau ir tas, ko sauc par likteni, bet cilvēki pārmanto, ja tā varētu teikt, noslieci uz depresiju. Bet tas nenozīmē, ka cilvēkam būs depresija, ja tā ir viņa mammai. Slimības attīstībai ir vajadzīgi vēl kādi provocējoši dzīves apstākļi, negaidīti, pēkšņi zaudējumi, sāpes, kas var izraisīt depresiju. Bieži vien nevar nošķirt, cik depresija ir pārmantota, un cik atkarīga no apstākļiem. Mūsu uzdevums ir palīdzēt cilvēkam tikt galā ar to depresiju, ko viņš ir pārmantojis, vai to depresiju, kas ir dabiska reakcija uz kādu zaudējumu vai neizdošanos, kas dzīvē cerēts, bet nav piepildījies. Palīdzēt atrast un ieraudzīt dzīvē to labo, kas var palīdzēt.

Noslēgumā gribētu aicināt iedrošināties un atzīt sevī to, ka mēs visi esam nepilnīgi, un kad ciešam, ticība var palīdzēt cilvēkam panest sevi un grūtības.

Man ir tāds moto, ka dzīvē nav tādu situāciju, kad vairs neko nevar darīt, neko nevar palīdzēt. Tā vienkārši nevar būt. Ikvienā depresijā cilvēkam var palīdzēt, un pašnāvību vienmēr var atlikt, kaut uz vienu dienu, uzticoties Dievam, līdzcilvēkiem, ārstiem un padomājot par alternatīvu.