AttiecībasSavienots

Kas ir antisemītisms? Saruna ar Valtu Apini [+AUDIO]

4. jūlijs Latvijā ir Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena, kurā atceramies sešus miljonus holokaustā nonāvēto Eiropas ebreju. 2019. gada janvārī raidījumā “Savienots” tikos ar Dr. theol. Valtu Apini, zinātnisko līdzstrādnieku Rīgas Geto un holokausta muzejā. Ar viņu sarunājāmies par antisemītisma vēsturi, tā izpausmēm šodienā un kristietības izaicinājumiem. Balstoties šajā intervijā, publicējam jaunu rakstu, kas papildināts ar attēliem, atsaucēm, kontekstu un viedokli. Sarunu ar Valtu Apini, kā arī Žaņa Lipkes memoriāla direktores Lolitas Tomsones stāstījumu par Latvijas ebreju glābēju Žani Lipki, var dzirdēt raidījuma epizodes ierakstā.

Kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors Augusts Kolms

No Esteres grāmatas

Antisemītisms ir noteikti uzskati par ebrejiem, kas var izpausties kā naids pret ebrejiem. Retoriskas un fiziskas antisemītisma izpausmes ir vērstas pret ebrejiem vai citu tautību cilvēkiem un/vai viņu īpašumu, pret ebreju kopienas institūcijām un reliģiskām vietām.”

Starptautiskās Holokausta piemiņas alianses (IHRA) darbā izmantotā antisemītisma definīcija

Jēdziens antisemītisms ir relatīvi jauns, taču tas apraksta parādību, kas vērojama jau tālā senatnē. Dr. theol. Valts Apinis stāsta: “Antisemītisma pirmsākumi meklējami jau Bībelē atainotajos notikumos. Runa ir par notikumiem Senajā Babilonijā, Persijā. Tā bija pirmā trimda, kad ebrejus izveda, un [šie notikumi] ir saistīti ar Pûrîm (ebreju val.: פּוּרִים) svētku priekšvēsturi. Esteres grāmatas 3. nodaļa mums vēsta: “Ir kāda tauta, izklīdināta starp citām, visos tavas zemes stūros. Tās likumi atšķiras no citu tautu likumiem, un ķēniņu likumus tā nepilda.” Domāts ir toreizējais ķēniņš Artakserkss, kurš valdīja 5. gadsimtā pirms Kristus. Šis konkrētais apvainojums ebrejiem turpinās šādi: “Valdniekam nav vērts tos paturēt pie sevis. Ja valdniekam tīk, lai viņš izdod pavēli par viņu iznīcināšanu.” Šis ir pirmais gadījums ebreju tautas vēsturē, kad viņi burtiskā veidā tiek pakļauti nāves draudiem. Un vienmēr ebreju vēsturē ir bijis tāds moments: ja reiz ir kādi draudi, tad uzrodas Dieva sūtīts cilvēks, kas mēģina glābt ebreju tautu, un šajā gadījumā tā ir Estere. Stāsts beidzas priecīgi, jo ebreju tauta tiek izglābta, un cilvēks, kurš bija atbildīgs par ebreju iznīcināšanas mēģinājumu — Hāmāns —, nonāk tajās pašās karātavās, kurās bija paredzējis nonākt tautai.”

“Antisemītisma vēstures pētniecībā pastāv tāda paradigma, ka tieši vēstures pagrieziena punktos — finanšu krīzēs, epidēmijās, citās nedienās — ebreji tiek pakļauti vajāšanām. Ir bijusi incidentu palielināšanās pēc 2008. gada vispasaules finanšu krīzes. Termini, kuri apzīmē šo fenomenu, ir piedāvāti dažnedažādi. Minētais [termins antisemītisms] ir žurnālista Vilhelma Mara (Wilhelm Marr) 19. gadsimtā ieviestais jēdziens. Man gan tāds neitrālāks un būtību vairāk izsakošs liekas judofobija, līdzīgi šodien izplatītajam terminam islamofobija.”

“Mēs varam pievērsties arī agrīnajiem viduslaikiem. Tas ir 4. gadsimts, kad mēs runājam par tādu parādību kā antijūdaisms. Pirmie kristieši tika apzīmēti ar terminu jūdu kristieši. Vēsturnieki ir izpētījuši, ka viduslaiku periodā pakāpeniski ir notikusi savstarpēja atsvešināšanās. Mēs varam teikt, ka tas ir tieši viduslaiku periods, kas vēlākā laikā novedīs pie holokausta. Tam visam aizsākumus var atrast viduslaikos,” skaidro Apinis.

“Kādi tad ir šie priekšstati?

Mēs runājam par abstraktu ebreja tēlu.

Tēla pamatā bija tā saucamā aizvietošanas teoloģija. Ir Vecā Derība, un ir Jaunā Derība. Uz tā fona mēs skatāmies, ka Vecā Derība ir ebreju tautai, un Jaunajā Derībā jau parādās jauna tauta. Tie ir kristieši, jaunais Izraēls. Šādā kontekstā tiek veidotas diezgan dēmoniskas mācības par ebrejiem viduslaikos, ņemot vērā, ka viduslaikos ebreju un kristiešu attiecības bija ļoti cieši saistītas — gan ikdienas tirdzniecības darījumos, gan kopīgās svētku svinēšanās, gan — mums par to ir statistika — kopīgās laulībās. Baznīca, atbildot uz šāda veida attiecībām, ieviesa dažnedažādus ierobežojumus, kas tika iekļauti Baznīcas kanonos.”

No kreisās: Augusts Kolms, Valts Apinis. Foto: Augusts Kolms

Raidījuma “Savienots” ieraksts Radio Marija Latvija studijā.
No kreisās: Augusts Kolms, Valts Apinis. Foto: Augusts Kolms

“Piemēram, 50. kanons no Elvīras [koncila]: “Jebkuram garīdzniekam vai lajam, kurš piedalās maltītē ar jūdiem, jātiek izslēgtam no Komūnijas, lai tas varētu laboties.” Šāds soda mērs tiek piespriests no Baznīcas. Interesantākais fakts, kas nāk no manas pētniecības, ir tas, ka rabīniskajā jūdaismā, kas veidojās Babilonijā, kristieši tiek apzīmēti ar terminu minim, kas nozīmē sektanti. Tātad rabīnu acīs kristietība ir uzskatāma par jūdu sektu. Tai pašā laikā mēs redzam, ka viduslaikos jūdi [no Baznīcas puses] tiek nolikti vienā līmenī ar herētiķiem. Vienā no kanoniem teikts šādi: “Kristiešiem ir liegts judaizēt un atpūsties sabatā, bet šajā dienā strādāt, bet, ja iespējams, tiem kā labiem kristiešiem jāatpūšas svētdienā. Ja tie tiek pieķerti judaizējot, lai tiem ir anatēma.” Anatēma, kā zināms, ir smagākais baznīcas ekskomunikācijas veids. Tāpat tiek liegts kopīgi svinēt svētkus vai ņemt dāvanas no jūdiem. Šajā vienā konkrētajā kanonā minēta Pesaḥ (ebreju val.: פֶּסַח‎) svētku svinēšana, un par to draud izslēgšana no baznīcas. Tāpat jebkurš bīskaps, priesteris vai diakons, kurš rada apmulsumu draudzē, baznīcās, ēdot kopā ar jūdiem Pesaḥ mielastu, tiks uzskatīts par izslēgtu no baznīcas. Šādi kanoni sastopami gan no Antiohijas, gan no Laodiķejas 4. gadsimtā.”

Meklēt izlīgumu

Lūdzu, lai Valts Apinis pastāsta, kāda ir Baznīcas attieksme šodien. “Šobrīd mēs īstenībā varam runāt par krīzes pārvarēšanas laiku, kas seko pēc holokausta. Tā literatūrā tiek saukta par postholokausta ēru. Šī ēra attiecas uz filozofiju, teoloģiju un veidu, kādā Baznīca domā par ebreju tautu. Mēs zinām vairākkārtīgos centienus kopīgam dialogam. Dialogs ir svarīgs, ņemot vērā, ka ir noticis lielākais pāridarījums ebreju tautas vēsturē — holokausts. Kā mēs zinām, vairāk nekā seši miljoni ebreju tika nogalināti. Latviju tas skāra sevišķi smagi. Viens no ievērojamākajiem pētniekiem pasaulē holokausta tematikā par Latvijas ebreju nogalināšanu ir Andrievs Ezergailis. Viņš ir teicis, ka holokausts bija lielākais kriminālais noziegums Latvijas vēsturē. Reaģējot uz šādu nopietnu apgalvojumu, mēs varam teikt, ka līdz šim ir bijuši neskaitāmi pētījumi, kuri aizsākās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kas saistīti ar dažnedažādiem smalkiem vēsturiskiem holokausta aspektiem.”

“Man ir pazīstams viens kolēģis — luterāņu mācītājs, kurš mani vismaz desmit gadus ir aicinājis uz tādu izlīgšanu starp latviešu tautas pāstāvjiem, kas varbūt ir vēl dzīvi, un tiem ebrejiem, kam tika nodarīts pāri. Viņa doma ir savā veidā kristiešiem saprotama: ja ir noticis pāridarījums, tad par to būtu jāatvainojas. Viņš joprojām uzstāj, ka oficiāli no Latvijas puses tas nav ticis izdarīts, un ka tādēļ latviešu tautai lielā mērā iztrūkst svētības. Svētības, kuru tā varētu būt baudījusi, ja tas būtu noticis.”

“Man gan jāsaka: unikāls aspekts Latvijas ebreju vēsturē uz pārējās Eiropas fona ir tas, ka

Ulmaņa laiki bija ļoti labvēlīgi ebrejiem.

Kārlis Ulmanis

Kārlis Ulmanis

Mordehajs Dubins.

Mordehajs Dubins.
Avots, autortiesības

Viņi varēja studēt skolās, kurās viņi par valsts līdzekļiem apguva jidišu, tā laika izplatītāko valodu, ivritu — reliģisko rakstu valodu, jo Izraēlas valsts tajā laikā tikai veidojās. Kārlis Ulmanis bija ļoti labvēlīgs ebrejiem. Viņam bija vairāki ebreju draugi. To vidū viszināmākais [bija] Rīgas ebreju Latvijas kopienas pārstāvis Mordehajs Dubins, rabīns. Pateicoties šai labvēlīgajai Kārļa Ulmaņa attieksmei pret ebrejiem, mums ir zināms unikāls gadījums Latvijas vēsturē, kad ebrejiem no Vācijas bija iespēja iebraukt Latvijas teritorijā, kad daudzas Eiropas valstis jau pēc Hitlera nākšanas pie varas 1933. gadā bija slēgušas savas robežas. Arī laiks pirms kara bija labvēlīgs ebrejiem. Visviesmīlīgākā šajā gadījumā bija Latgale. Lielais intelektuālais centrs saglabājās Daugavpils. Šie ir vairākie pozitīvie piemēri no vēstures. Neapšaubāmi, tuvojoties holokaustam, incidenti palielinājās.”

Antisemītisks nacistu propagandas plakāts

Antisemītisks nacistu propagandas plakāts.
Avots: shamir.lv

No līdzi paņemtajām grāmatām un dokumentu mapēm Apinis izņem kādu attēlu. “Man ir fotogrāfija no nacistu propagandas laika. Šis plakāts, kuru izplatīja nacisma okupācijas laikā: “Žīds nepieder pie jums. Sviežiet viņu laukā!” Tātad veids, kā tiek veidots ienaidnieka tēls. Neapšaubāmi, Vācijā šīs tendences 2. pasaules kara priekšvakarā attīstījās visstraujāk, un šo procesu noslēdza Kristāla nakts 1938. gadā.”

Gribētos uzsvērt tādu unikalitāti, kas raksturīga ebrejiem visos gadsimtos. Mēs zinām, ka viņu tautas liktenis nekad nebija viegls kopš pašiem pirmsākumiem. Autors no Kembridžas universitātes, kurš ir sarakstījis grāmatu “Ievads jūdaismā”, Nikolass de Lange, ir iezīmējis piecu veidus draudus, kas ebrejiem ir bijuši visuzskatāmākie. [Pirmais no tiem] ir Babilonija. Kā zināms, Babilonijas trimda bija divreiz – tā atkārtojās 6. gadsimtā, un Dievs vienmēr, kad bija dusmīgs uz ebreju tautu un vēlējās, lai viņi, Dieva vārdiem runājot, tiktu ielikti grožos, viņus biedēja ar dusmīgu kaimiņu no ziemeļiem, un tā parasti bija Babilonija. Tā ir Babilonijas trimda, uzskata autors de Lange, kuras laikā mēs jau pieredzam, ka nosacīti izveidojas jūdaisms — ebreju reliģija. Pirms tam pastāvēja jūdu templis, kurš, kā mēs zinām, tika izpostīts 70. gadā, un [jūdu reliģiskā prakse] pārtapa par rabīnisko jūdaismu. Tad nāca pieminētie viduslaiki ar krusta kariem, īpaši Spānijas inkvizīciju, kā rezultātā izveidojās mistiskais jūdaisms. Tā būtu vesela atsevišķa tēma, par ko varētu interesanti runāt. Varētu runāt par ietekmēm, kādas tas ir atstājis uz pārējo Eiropas domāšanu, jo, neapšaubāmi, tādas ir.”

Es ziemeļos urdīju kādu,
un tas nāca no saullēktiem,
piesaukdams manu vārdu,
viņš nāk pār valdniekiem kā pār glūdu,
kā podnieks, mīcīdams mālus!

/Jesajas grāmata 41:25/

“Draudu priekšā ebreji vienmēr bija gatavi adaptēties un savā veidā rast kultūras sakausējumu vai atrast veidu, kādā saglabāt savu esamību. Sekoja Austrumeiropas un Eiropas antisemītisms, kas viss noslēdzās ar nacistu genocīdu, kuru mēs pazīstam kā holokaustu. Apzīmējumi eksistē visdažādākie — katastrofa (ebreju val.: shoah; שׁוֹאָה‎) ir viens no izplatītākajiem. Autors de Lange uzskata, ka šobrīd tieši holokausts ir tas pārdzīvotais fenomens, kas gaida savu oriģinālu risinājumu. Šie oriģinālie risinājumi ir pausti vairākkārtīgi. Viens no iespaidīgākajiem ir Vācijas katoļu bīskapu konferencē paustais 1980. gadā. Tas lielā mērā varētu attiekties arī uz Latvijā piedzīvoto: “Īpaši jau mums vāciešiem būtu jālūdz piedošana Dievam un mūsu brāļiem ebrejiem. Pat tad, ja ar pateicību pieminam tos daudzos kristiešus, kuri, nesot lielus upurus, centās atbalstīt ebrejus,

mēs nedrīkstam un arī negribam aizmirst un no savas apziņas svītrot to, ko tieši mūsu tauta ir nodarījusi ebrejiem.”

Runa ir par vācu tautu. “Mēs atceramies, ko 1945. gadā, pirmo reizi pēc kara atkal pulcējoties kopā, sacīja Fuldas bīskapu konference: “Daudzi vācieši arī no mūsu vidus pakļāvās nacionālsociālisma mācības maldiem un palika vienaldzīgi, zinot, ka tiek izdarīts noziegums, kas pārkāpj cilvēka tiesības uz brīvību un cieņu. Daudzi ar savu attieksmi pat veicināja nozieguma izdarīšanu. Citi paši kļuva par noziedzniekiem. Smaga atbildības nasta gulstas uz visu to pleciem, kuri, atrodoties savā amatā, zināja, kas pie mums notiek, un, ņemot vērā savu ietekmi, būtu varējuši novērst šāda veida noziegumus un tomēr to nav darījuši, tādējādi viņi pat ir veicinājuši šādu noziegumu izdarīšanu un līdz ar to ir solidarizējušies ar noziedzniekiem.” Deklarācija par Vācijas attieksmi pret jūdaismu, Vācijas katoļu bīskapi, 1980. gada 28. aprīlī.” Ābele man parāda kādu grāmatu: “2008. gadā ir tapusi šāda grāmata: Martins Grāls. Kristiešu un jūdu dialogs. To ir izdevusi Latvijas Bībeles biedrība sadarbībā ar Latvijas Kristiešu un ebreju padomi.”

Baņķieri, komunisti, koloniālisti

2018. gada novembrī raidsabiedrība CNN publicēja septiņās Rietumeiropas valstīs veiktas aptaujas rezultātus, un tie nav iepriecinoši. Trešā daļa aptaujāto sacīja, ka par holokaustu zina pavisam maz vai vispār neko, tikmēr aptuveni ceturtā daļa aptaujāto sacīja, ka ebrejiem ir pārāk liela ietekme uzņēmējdarbības un finanšu jomā, kā arī bruņotos konfliktos un karos pasaulē. Viena piektā daļa aptaujāto eiropiešu sacīja, ka ebrejiem esot pārāk liela ietekme plašsaziņas līdzekļos un politikā, un gandrīz tikpat daudz bija to, kuri teica, ka antisemītismā vainojama ebreju rīcība ikdienā. Līdzīgā pētījumā, ko 2014.–2015. gadā veica starptautiskā nevalstiskā organizācija Anti-Defamation League, Latvijas iedzīvotāju vidū izplatītākie antisemītiskie apgalvojumi bija, ka ebrejiem ir pārāk daudz varas starptautiskajos finanšu tirgos, ebreji vēl joprojām pārāk daudz runā par to, kas ar viņiem notika holokaustā, ebrejiem ir pārāk daudz varas biznesa pasaulē un ebreji ir lojālāki Izraēlai nekā Latvijai. Jautāju Valtam Apinim, kādēļ, viņaprāt, šīs idejas ir tik nezūdošas.

“Jā, šādi pētījumi ir. Vairākas organizācijas tos pārstāv, tostarp Eiropas Komisija. Latvija uz pārējo valstu fona — 28 Eiropas valstis — kopā ar Baltiju izskatās viscerīgāk, jo mums ir aptaujas, kurās respondentiem tiek jautāts, vai antisemītisms ir problēma Latvijā. Kopumā 79% atbild, ka nav problēma. Līdzīgi skaitļi eksistē Lietuvā un Igaunijā. Īstenībā varam teikt, ka šobrīd Latvija šajā ziņā ir tāda kā miera osta. Neapšaubāmi, lielākā daļa neizpratnes un nezināšanas ir sastopama interneta komentāros, kur visai bieži atkārtoti šīs klišejas par ebreju virskundzību, par pārāk lielo ietekmi finanšu struktūrās, tostarp arī īpašumu jautājumos. Parex bankas krahs un neizpratne par ar to saistītajiem notikumiem arī skāra dusmu uzplūdumu uz ebrejiem.”

Ebreju baņķieri nav vienīgā antisemītiskā sazvērestības teorija.

 

The New York Times autore Bari Veisa (Bari Weiss), citējot kādu izraēliešu autoru, norāda, ka ikviena civilizācija padara ebrejus par simbolu tam, ko tā ienīst visvairāk. “Kad tu skaties caur šo tumšo lēcu, tu saproti, kā komunismā ebreji bija kapitālisti. Kā nacismā ebreji bija rases piesārņotāji. Un kā misteram [Džeremijam] Korbinam (Jeremy Corbyn; tobrīdējais britu leiboristu līderis) un viņam līdzīgajiem no [politiski] kreisajiem Izraēla, ebrejs starp nācijām, ir baltā, rasistiskā koloniālisma pēdējais bastions.”

Sarunā ar Dr. theol. Valtu Apini norādu, ka ikviena sabiedrība atradīs veidu, kā padarīt ebrejus par “sliktajiem”. Labējie nacionālisti teiks, ka ebreji ir komunisti, un komunisti teiks, ka ebreji kapitālisti-spekulanti. Abi divi var vienoties, ka viņiem nepatīk ebreji, lai arī iemesli brīžiem ir diametrāli pretēji. Apinis šim novērojumam piekrīt: “Arī šis klišejas pastāv. Arī tas, ka ebreji ir komunisti. Tajā pašā Eiropas Savienībā šobrīd ir ieviesti mehānismi, kā cīnīties ar šiem pārpratumiem. Visefektīvākais veids, neapšaubāmi, par ko liecina arī Zviedrijas pieredze, ir mācīt skolās par holokaustu. Manuprāt, šobrīd vispozitīvākais notikums, kas Latviju ir skāris tieši uz simtgades notikumiem, ir Dāvja Sīmaņa juniora jaunā filma “Tēvs Nakts“, kas veltīta redzamākajam no ebreju glābējiem — Žanim Lipkem, kurš izglāba aptuveni 55 ebrejus. Priecīgi ir dzirdēt, ka tieši skolēni, kuri apmeklē filmas pirmizrādi dažādos Latvijas kultūras namos. Filmas pamatā ir Ineses Zanderes grāmata “Puika ar suni”, un tā ir ļoti veiksmīgs veids, kā adaptēt šo briesmīgo holokausta stāstu un mēģina to pastāstīt bērnam, darīt to saprotamu bērna izpratnei. No tā ir tapusi filma. Varbūt latviešu izcelsmes režisoram ir grūti iedziļināties visās niansēs, un varbūt šur tur izveidojas tāds mazliet kariķēts ebreja tēls, tomēr šādi mēģinājumi izglītot ir ļoti apsveicami.

Tāpat ir ļoti daudz literatūras par šo tēmu, kaut vai holokausta atmiņas — Elmāra Rivoša atmiņas par holokaustu, holokaustā izdzīvojušās Frīdas Mihelsones atmiņas, kas, manuprāt, ir visdramatiskākās — “Es izdzīvoju Rumbulā”, un vēl daudzas citas grāmatas, kas turpina papildināt šo grāmatu klāstu un iepazīstina mūsu publiku ar notikumiem, kuri lielākā vai mazākā mērā dažiem nav bijuši zināmi.”

Trīsgalvu pūķis

“Zviedrija ir viens no uzskatāmākajiem [antisemītisma] piemēriem — diemžēl, un savā veidā arī par laimi, jo tur arī mēģina cīnīties ar šo pieaugošā antisemītisma parādību. Stokholmā ir “Dzīvās vēstures muzejs”, kurš nodarbojas gan ar antisemītisma fenomena pētīšanu, gan īpaši uzsver veidus, kā to pārvarēt izglītojot. Projektā ir iesaistīi daudzi Zviedrijas skolotāji, un viņi nodarbojas ar šo jautājumi. Zviedrijā arī ir bijuši pēdējā laikā incidenti. Vismaz divus mēs zinām no 2017. gada, kad gan Gēteborgā, gan Malmē notika daži būtiski incidenti, kas saistīti ar ebreju sinagogām. Gēteborgas sinagogā tika iemesti Molotova kokteiļi.”

Antisemītisks demonstrants Berlīnē. 17.07.2014. Foto: Boris Niehaus, Wikimedia Commons

Antisemītisks demonstrants Berlīnē. 17.07.2014. Foto: Boris Niehaus, Wikimedia Commons

“Konkrēto parādību zinātnieki ir nosaukuši par anticionismu. Mēs zinām, ka kopš 2015. gada, kad Eiropā parādījās bēgļu pieplūdums no Tuvajiem Austrumiem, tad šī parādība — anticionisms — ir kļuvusi sevišķi saasināta. Tā ir vērojama gan Francijā, gan Vācijā, gan arī minētajā Zviedrijā. Zviedrijas gadījums ir izņēmums, jo tur ir liela Palestīnas pilsoņu dala, kura tur mīt. Viņi vienmēr ir izrādījuši pretestību saistībā ar neviennozīmīgo un sarežģīto situāciju Gazā un ar ebreju Izraēlas valsts pastāvēšanas jautājumu.”

Jau pieminētajā The New York Times rakstā Bari Veisa izšķīra trīs veidu antisemītismu. “Eiropas ebrejiem ir jācīnās ar šo trīsgalvaino pūķi: fiziskām bailēm no vardarbīga uzbrukuma, bieži no jauniem musulmaņu vīriešiem, kā rezultātā daudzi ebreji slēpj savas reliģiskās identitātes pierādījumus. Morālas bailes no ideoloģiskas nomelnošanas, galvenokārt no galēji kreisajiem, kas liek vismaz dažiem ebrejiem pamazināt viņu simpātijas pret Izraēlu. Un politiskas bailes no atdzimstoša fašisma, kas var izraisīt mazliet kognitīvas disonanses, jo vismaz daži no Eiropas neo-fašistiem apliecina simpātijas pret Izraēlu, vienlaikus paužot klaju naidīgumu pret musulmaņiem.” Jautāju Valtam Apinim, vai arī viņš redz līdzīgu antisemītisma sazarojumu.

“Tuvie Austrumi ir īpaši karsts punkts,

un Eiropas un pasaules situācija saasinās tieši šajos karos, kas ir saistīti ar tā saucamās “Islāma valsts” [teroristu grupējuma] centieniem izveidot islāma valsti. Mēs redzam, cik daudzas valstis nostājas vienā vai otrā pusē šajā konfliktā. Cik daudz islāma valstis reaģē uz notikumiem Gazā, un Eiropas Savienības līmenī tiek meklēti juridiski risinājumi, kā aizstāvēt tos ebrejus, kas ir palikuši Eiropā, jo mēs redzam šobrīd satraucošu tendenci, ka arvien vairāk ebreju sāk pamest Eiropu. Vai viņi to dara, dodoties uz ASV, vai viņi emigrē uz Izraēlu. Visuzskatāmākais piemērs šobrīd ir Francija — to pamet visvairāk ebreju. Mēs varam redzēt tādu tendenci, ka ebreji baidās ievērot savas kultūras paražas, izejot uz ielas mūsdienu Eiropā. Viņi ir spiesti, un rabīni bieži viņus uz to aicina, atteikties valkāt kipu — tradicionālo galvassegu, kas ieviesusies no viduslaiku perioda. Ir tāds joks: kādēļ kristieši, ieejot baznīcā, noņem cepuri? Tādēļ, ka ebreji, ienākot sinagogā, uzliek cepuri.”

Atpakaļ uz kopīgu sapratni

Noslēdzot sarunu, jautāju Valtam Apinim, kas ir tas, ko mēs kā kristieši varētu darīt, lai cīnītos ar antisemītismu. “Kristiešu pozīcija vienmēr ir mēģinājums samierināties un saprast otru,” atbild Apinis. “Tāpēc te ir runa par piedošanu, par kopīga mantojuma apzināšanos. Ebreju tautas apzīmēšanā kopš sendienām ebreju valodā tiek lietots termins am ha-sefer (עַם הַסֵּפֶר) — teksta tauta. Gan kristieši, gan jūdi no bibliskā skatījuma ir teksta tauta, tāpat kā musulmaņi. Visa vēsturiskā, reliģiskā un kultūras bagāža ir balstīta tekstos, pirmkārt jau bibliskajos tekstos. Man šķiet, ka svarīgi ir meklēt kopīgu pamatu un mēģināt pēc šī milzīgā pārrāvuma, kas gadsimtu laikā ir izveidojies kopš viduslaikiem, meklēt atpakaļceļus kopīgai sapratnei.”

Antisemītisms ir nezūdošs naids, un būtu kļūdaini domāt, ka šodien tas ir tikai atlieka no pagātnē atstāta ļaunuma. Žurnāliste Bari Veisa, uz kuru šajā rakstā atsaucos vairākkārt, 2020. gadā bija spiesta pamest The New York Times. Savā publiskajā atlūguma vēstulē viņa raksta par kolēģu attieksmi darba vietā: “Viņi mani ir saukuši par nacisti un par rasisti; es esmu iemācījusies neņemt vērā komentārus par to, kā es “atkal rakstu par tiem ebrejiem” [..] daži kolēģi uzstāj, ka mani vajag izskaust, lai šis uzņēmums būtu īsteni “iekļaujošs”, bet citi liek cirvja emodži līdzās manam vārdam.”

Antisemītisks attēls sociālajā tīklā Facebook. Ekrānfoto.

Antisemītisks attēls sociālajā tīklā Facebook. Ekrānfoto.

Naids pret ebrejiem un jūdaismu nav arī kaut kas attāls, kas sastopams tikai multikulturālās un pasaulīgās sabiedrībās. Arī Latvijas kristiešu vidū dažkārt redzamas šokējošas antisemītisma izpausmes. Pirms nedaudzām dienām sociālajā tīklā Facebook kāds bija uzsācis dalīties ar attēlu, kurā izķēmotā veidā attēlota evaņģēlijā aprakstītā epizode, kur Jēzus padzen naudas mainītājus no Jeruzālemes tempļa. Naudas mainītāju vietā templī sēž “ebreju baņķieri” (salasāmi konkrētu banku nosaukumi); attēla centrā atrodas Jēzus, kurš ar pātagu no tempļa izdzen pāvestu Francisku. Pāvesta rokās ir praida karogs; gan karogu, gan pāvesta galvassegu rotā Dāvida zvaigzne, līdzīga tai, kas redzama Izraēlas karogā.

Lūk, pazīstamā tendence: tās parādības sabiedrībā, kuras uzskatām par nevēlamām vai nosodāmām, tiek nepamatotā veidā identificētas ar ebreju tautu vai jūdaismu kā reliģiju. Jūdaisma skatījums uz Dievu, protams, atšķiras no kristīgā redzējuma, un mēs kā kristieši noteikti varam sacīt, ka tajā iztrūkst kaut kas tiešām būtisks — Dieva ķermeniskā klātbūtne Kristus personā. Vienlaikus mēs nedrīkstam aizmirst, ka gan jūdaisms, gan kristietība ir uzcelti uz Jeruzālemes mantojuma, kas māca, ka ikviens cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības un tādēļ ir pelnījis cilvēcīgu cieņu. Mēs varam būt pateicīgi ebreju tautas tēviem, praviešiem un citiem ebreju ticīgajiem, kas šo tradīciju uzturēja dzīvu arī grūtos laikos. Tāpat varam būt pateicīgi mūsu Dievam, kas viņiem šo dievišķo patiesību atklāja un visbeidzot to iemiesoja, no ebreju tautas vidus dzemdinot visas pasaules Pestītāju. Tādēļ šajā dienā aicinu savās lūgšanās pieminēt ebreju tautu un aizlūgt par tās likteni laikā un Mūžībā.

Dr. theol. Valta Apiņa stāstījums ir rediģēts, lai nodrošinātu īsumu un lasāmību, un papildināts ar atsaucēm, kontekstu un viedokli. Sarunas ieraksts dzirdams iegultajā atskaņotājā (augstāk) vai šeit. Kristīgais medijs TUVUMĀ.lv publicē dažādu kristīgu autoru viedokļus. Paustie viedokļi nav uzskatāmi par kristīgā medija TUVUMĀ.lv vai Kristīga dzīvesveida izpētes fonda oficiālo nostāju. Ja arī Tev ir viedoklis, pārdomas, recenzija vai kāda cita veida raksts, kuru vēlies publicēt pie mums, raksti uz tuvuma@tuvuma.lv!

Vāka foto: David Holifield, Unsplash, Augusts Kolms

Augusts Kolms
Augusts ir kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors. Viņa balsi var dzirdēt TUVUMĀ.lv producētajā radio raidījumā “Savienots” reizi divās nedēļās trešdienās Radio Marija Latvija. Augusts iesaistās dažādos kristīgos projektos jau no agras bērnības. Viņš labprāt lasa un klausās, raksta un runā par garīgām un filozofiskām tēmām. Augustam patīk domu dažādība, izaicinoši viedokļi un veselīga diskusija. Augusts ir jurists un savā maģistra darbā pētīja Mozus grāmatu tiesiskos aspektus. Iesvētīts Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā 2010. gadā.