Misionāre Arta Millere par kristīgajām konfesijām: Mēs visi esam viena ģimene (+VIDEO)


618
Arta Millere ir jauna un uzņēmīga sieviete no Talsu novada Dižstendes, kura kristiešu vidū plašāk zināma kā mūziķe un dziesmu autore. Pazīstu viņu personīgi vairāk kā desmit gadus. Arta regulāri vada slavēšanu savā un citās draudzēs. Labprāt braukusi pie manis uz lūgšanu vakariem, lai ar dziesmām slavētu Dievu. Arta ir arī misionāre.  Jau četras reizes Arta vadījusi misijas braucienus uz Albāniju. Latvijā viņai ir īpaši sirdī palīdzēt čigāniem. Viņa stāstījusi par Dievu, mācījusi lasīt un rakstīt, rīkojusi nometnes.  Kad reiz organizēju talku, lai palīdzētu kādai manai kaimiņienei, kura ar diviem bērniem dzīvoja vecā mājā izbirušiem logiem, Arta ne vien atbrauca palīgā mazgāt virtuves sienas, bet arī bija gatava organizēt iespēju mājai sarūpēt jaunus logus.  Ticu, ka Artai tas būtu izdevies, ja vien mana kaimiņiene nepārceltos uz dzīvi citur. Kad draugiem Anglijā bija nepieciešams palīgs, kas paauklē bērnus, Arta devās ceļā. Mēs runājām par to, kā Arta ieguvusi paļāvību uz Dievu.

Tavi vecāki ir baptisti, māsa ir luterāne, bet Tu pati piederi vasarsvētku draudzei. Kāpēc tāda izvēle?

Arta bērnībā
Arta ar brāli Āri

Talsos mēs esam svētīti ar to, ka visu kristīgo konfesiju draudzes savā starpā ir ļoti draudzīgas, tāpēc situācija manā ģimenē šķiet tikai dabīga. Pat – mani tā ļoti iepriecina. Mana ģimene ir piemērs tam, ka kristieši var dzīvot tuvā sadraudzībā, neatkarīgi no konfesijas.

Kā Tu sajuti aicinājumu būt vasarsvētku draudzē, un tieši Talsu Kristīgajā sadraudzībā?

Bērnība man pagāja baptistu draudzē, tur es gāju svētdienas skolā un man tur ļoti patika, jo bija nometnes un citas labas lietas. Pēc tam es tā īsti nekur negribēju iet. Tas bija tāds vecums…

Tolaik es biju tajā vecumā, kad īsti nedomā par kristīgo konfesiju piederību. Man bija svarīgi būt tur, kur ir mani draugi. Reiz, ejot līdzi draugiem, nokļuvu vienā kristiešu grupiņā, kas nāca kopā.

Tie bija tagadējās draudzes pirmsākumi, draudze toreiz bija jauna. Tad atsāku piedalīties kristiešu draudzes dzīvē. Un tā jau kādus nepilnus divdesmit gadus.

Artas tētis Guntis (no labās), mamma Antra, Arta, brālis Agnis, brāļa sieva Liene, māsa Marta un brālis Āris. Foto: Andris Sproģis

Patiesībā pēc mācībām Kristus mācekļu skolā, misijas Albānijā un Norvēģijā – būšanas prom no mājām un ierastās vides-  es sāku daudz vairāk novērtēt savu draudzi, kura man ir kā ģimene. Tā ir vieta, kur daudz saņemu un arī dodu. Tiesa gan, tam jābūt līdzsvarā.

Es esmu sadraudzībā arī ar citām draudzēm. Pēdējā laikā, piemēram, esmu devusies trijos svētceļojumos, nedaudz vairāk esmu iepazinusi arī katoļu konfesijai piederīgos un man ir draugi no dažādām katoļu draudzēm Latvijā. Tajā pašā laikā vienmēr apzinos, kura ir mana draudze. Ne tāpēc, ka es domāju, ka mēs esam pareizāki un labāki, bet vienkārši Dievs mani tur ir nolicis un man tur ir labi. Tas gan nenozīmē, ka viss ir perfekti, jo neviena draudze nav tāda, bet tas ir līdzīgi kā ar ģimeni. No tās jau arī neiet prom tikai tāpēc, ka tai ir trūkumi. Vismaz tā nevajadzētu darīt… Nav pareizi, ka cilvēki rūgtumā iet no vienas draudzes uz otru, tā arī neatrodot to perfekto, un rūgtumu nes sev līdzi no vienas uz otru.

Īstenībā jau visas kristīgās konfesijas ir tāda viena liela ģimene.

Latvijā mums, kristiešiem, vajadzētu būt vienotākiem. Man nepatīk, ka reizēm sociālajos tīklos kristieši strīdas. Diskutēt vajag, bet neesmu droša, ka tādā veidā… Mums pamats ir viens- Jēzus. Formas ir otršķirīga lieta.

Bībelē ir teikts, ka pārējie sapratīs, ka mēs esam Jēzus mācekļi no mīlestības mūsu starpā. Nevajag dzīvot no stereotipiem pēc tā, ko citi stāstījuši- pašam vajag iedraudzēties un priekšstati mainīsies.

“[..]pēc (skolas) absolvēšanas [..] es neredzēju sevi saistītu ar kādu no priekšmetiem. Patiesībā dzīve ir kaut kas vairāk nekā tie desmit priekšmeti. [..] Tā nu aizgāju uz Teoloģijas fakultāti, kur ieguvu bakalaura grādu. Studijas bija vērtīgas tajā ziņā, ka bija iespēja iepazīties ar dažādiem cilvēkiem, dažādiem uzskatiem. Tajā pašā laikā nebija viegli, jo tas izaicināja saprast, kam ticu.” Vairāk lasi rakstā par Artu ”Talsu Vēstīs” šeit.

Tā kā esi bijusi dažādās valstīs, kā, Tavuprāt, Dievs uzrunā cilvēkus, kuri pieder citai reliģijai un tradīcijām?

Pirmkārt, Bībelē teikts, ka Dievs jau atklāj sevi un savu eksistenci arī dabā, gadalaikos un citās izpausmēs. Domāju, katrai tautai, ciltij ir dievapziņa.  Esmu dzirdējusi, ka Jēzus Kristus pie kādiem atnāk vīzijās. Tajā pašā laikā kādam ir jāpastāsta par Jēzu dzīvē un jāiedod iztulkota Bībele. Domāju, ka nav problēma Dievā, bet pašos kristiešos, proti, vai mēs sekojam Lielajai Pavēlei, kas norāda: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas!” Manā skatījumā jautājums nav par to, vai šī lielā pavēle vispār attiecas uz mani. Jautājumam ir jāskan – kā es tajā varu būt iesaistīts. Mēs ne visi esam aicināti braukt misijās, bet varam lūgt par tiem, kas to dara, un citā veidā iesaistīties Kristus sekotāju skaita palielināšanā.

Reizēm kādi man saka – mums pašiem te ir tik daudz vajadzību, kalpošanu iespēju, kāda vēl ārmisija. Bet ārmisija neizslēdz iekšmisiju.

Mēs nevaram domāt tikai par sevi, jādomā arī par aizmirsto pasauli. Un arī otrādi: nav vērts tikai skriet misijās, aizmirstot savus kaimiņus.

Kā Tu sajuti to, ka Tev jābūt misionārei?

Arta ar albāņu meitenīti

Kad man bija aptuveni desmit gadu, pie mums uz draudzi atbrauca misionāri, un tad pirmo reizi uzzināju par tādu nodarbošanos. Tajā pašā laikā esmu ilgi pretojusies šim aicinājumam un mēģinājusi darīt kaut ko citu, bet mana sirds gandarījumu gūst tieši misijas darbā. Es darbojos gan Latvijā, gan arī ārpus mūsu valsts robežām, jo gribu būt drosmīga un teikt: “Dievs, šeit es esmu, sūti mani!” Tas nenozīmē, ka man nav bail, bet zinu vienu- bieži cilvēkiem bail izteikt šos vārdus, jo viņi domā, ka Dievs kaut ko atņems, bet Viņš zina mūsu būtību un to, ka tieši tur, kur Viņš sūtīs, mēs arī saņemsim vislielāko gandarījumu. Kad viesojos Saldus Gregora mācekļu skolā, par mani aizlūdza viens vīrietis, kurš man atklāja, ka viņam attiecībā uz mani nāk prātā viens vārds – ”sūtīts”- un ka viņš redz vīzijā aploksni. Es tā arī jūtos- kur Viņš sūta, tur es cenšos doties.

Ko darīji Albānijā? Vai tur vispār dzīvo kādi kristieši?

Albāņu virtuve

 

Albānija ir musulmaņu valsts, bet, manuprāt, islāms tajā vairāk ir tradīcijas dēļ. Es personīgi neesmu satikusi radikālus musulmaņus. Esmu satikusi arī kristiešus- Albānijā ir katoļi un brīvās draudzes. Braucot turp, es sadarbojos ar vietējām draudzēm un organizāciju ”Jaunatne ar misiju”. Kopumā Albānijā esmu bijusi deviņas reizes, esmu mācījusies Kristus mācekļu skolā, kā arī trīs reizes piedalījos projektā, kurā Albānijas ciematos tika rādīta filma par Jēzu, četras reizes vadīju misijas braucienus. Šogad Albānijā apciemoju draugus. Vienas no iespaidīgākajām atmiņām: vienu dienu Albānijas kristieši rīkoja ”Jēzus maršu”- gājām ielās ar plakātiem, slavējot un apliecinot ticību Dievam. Ļoti drosmīgi, ņemot vērā, ka biju dzirdējusi arī par kādām vajāšanām, piemēram, kad, ejot uz kādu ciematu rādīt filmu par Jēzu, tiec apmētāts ar akmeņiem…

 

Arta vada slavēšanu Albānijā

Misionāra darbs vai kalpošana vairumā gadījumu ir brīvprātīgs un bez atlīdzības. Kā misionārs var samaksāt rēķinus, nodokļus? Kādas tev ir sociālās garantijas? Vai Tev būs pensija vecumdienās?

Man ir komanda – finansiālie atbalstītāji un tie, kas par mani lūdz Dievu. Lai tādus atrastu, tam bija vajadzīgs laiks, bet, ja Dievs aicina, tad Viņš arī kārto un rāda, ko un kā darīt. Esmu ievērojusi, ka pilna laika kalpotājiem par naudu runāt ļoti nepatīk, pat baidās, lai gan tieši caur finansēm Dievs parāda savas rūpes, māca paļauties. Tas nebūt nenozīmē, ka guļu mājās gultā un sagaidu naudu no debesīm. Nē, es eju un darbojos, strādāju.  Lieku lietā arī kādus talantus. Piemēram, man ir kādas ieceres saistībā ar fotografēšanu. Ik pa laikam izdodas pārdot kādas foto kartītes. Man ir krājkonts. Vēl mācos svētīt citus, dodot, un maksāju desmito tiesu draudzei.

Vai Tavuprāt kristieši tiecas pēc pārmaiņām savās dzīvēs un kristīga dzīvesveida? 

Droši vien atkarīgs no tā, vai cilvēki ļauj Dievam darboties viņu dzīvēs. Kristietība nozīmē sekošanu Kristum it visā. Manuprāt, Jēzus nav mūs izglābis vien tāpēc, lai mēs iegūtu mūžīgo dzīvību, bet arī lai Viņa valstību nestu šajā pasaulē, un tas nozīmē arī ļauties Viņa darbam pie sevis paša, rakstura, domāšanas, rīcības, lai, apzinoties, cik mīlēti un žēloti paši esam, būtu par svētību citiem. Pārmaiņas ir process. Pārmaiņām ir vajadzīgs laiks.

Mani uzrunā kāds teiciens,  ko es esmu dzirdējusi: “Tu esi tik stiprs, cik tu esi godīgs.’’

Reizēm kristiešiem izveidojas pareizības maskas: pareizie teicieni, ārēji pareiza uzvedība, bet tie nespēj atvērties cits citam. Tādā noslēgtībā diemžēl var ienākt daudz tumsas, kauns un bailes.

Lai Dievs varētu dziedināt  kādas brūces, mums ir jābūt godīgiem pret sevi un citiem. Lai iepazītu sevi, ir vajadzīgi apkārt cilvēki, ar kuriem kopā lūgt un kuri var paskatīties uz mums no malas.

Kad es mācījos Kristus mācekļu skolā, kāda kristīga līdere no citas valsts pastāstīja, kā reiz saņēmusies un izkratījusi sirdi savai komandai, lai gan tas nemaz nav bijis viegli, jo  parasti lielākā daļa cilvēku sagaida, ka vadītājam vienmēr jābūt stipram. Viņai tika atbildēts: “Tev ar tavu kristīgo pieredzi vispār nevajadzētu būt šādām problēmām…” Ko dod tāda atbilde?.. Vēl viens piemērs-  Misijas dienās dzirdēju ļoti labas grāmatas ”Ārā no sālstrauciņa” autores Bekijas Pipertas stāstīto par pieredzi ar augstskolas studentiem, salīdzinot ar savas draudzes mājas grupiņu. Bekija ļoti izbrīnījusies, ka viņas kursabiedri ļoti atklāti dalījās ar problēmām, tikai nevarēja atrast risinājumus. Turpretī kristiešu grupiņā nevienam nebija problēmu, toties visiem bija īstie risinājumi… Tas tikai parādīja, cik kristiešiem ir grūti būt atklātiem… Ir cilvēki, kas man aizrādījuši, ka bez ”sirds kratīšanas” vajag arī bīties Dievu- protams, piekrītu, taču tas neizslēdz viens otru.

Īpašu brīdi piedzīvoju, kad braucu uz Lubānu. Pa ceļam piestāju Ikšķilē un man pretī nāca kāda veca sieviņa, kura teica: “Tev seja staro, laikam Tu zini To Kungu! Klausies, nekad nepārstāj lūgt, nepārstāj pateikties, jo pastāvēs tikai dižie koki. Nāks pārmaiņas!” Tonedēļ piedzīvoju, ka kādi kristieši bija atkrituši ticībā. Pēc tam domāju, ko viņa gribēja pateikt ar tiem dižajiem kokiem, jo zinu- neviens ar savu ”diženumu” nevaram tikt glābti. Mēs tiekam glābti tikai žēlastībā, caur Jēzus upuri. Un tad man radās apskaidrība: pastāvēs tikai tie, kas ir sakņojušies Jēzū un tur arī paliks. Cik vienkāršs atgādinājums no Dieva! Kristīgs dzīvesveids nozīmē turpināt ticēt, neapstāties sakņoties Jēzū. Kristīgās aktivitātes, protams, ir vajadzīgas, bet ne jau ķeksīša pēc. Nevajag vienmēr konkrētu rituālu, reizēm vajag Dieva priekšā vienkārši paklusēt. Ja krītam, svarīgi ir neļaut grēka izraisītam kaunam vai bailēm sevi bloķēt, bet ir jāceļas un Dievs jau pasniegs savu roku. Attiecības ar Dievu nav vienmēr atkarīgas no emocijām, kas brīžiem ir, brīžiem nav, bet tas nenozīmē, ka Viņš nav mūsu tuvumā. Svarīgi ir apzināties, ka Viņš ir blakus pat tad, ja nākas iet cauri grūtībām, jo tādos brīžos mēs tiekam kaut kam gatavoti.

Vai piekrīti, ka nedrošība un bailes zūd, kad cilvēks realitātē piedzīvo Dieva tuvumu?

Protams! Manuprāt, jo vairāk cilvēks tuvojas Dievam, jo Dievs no cilvēka kā no kāposta noņem nost liekās lapas. Tu kļūsti īstāks. Nevis Dievs tevi pārveido, bet viņš tevi atjauno tādu, kādu Viņš bija tevi iecerējis. Tad arī zūd bailes un rodas miers. Piemēram, es kādreiz biju ļoti kautrīga. Spēlēt un dziedāt cilvēku priekšā? Nu nekad! Bet Dievs kautrību paņēma nost.

Vai Tu jūties kā instruments Dieva rokās?

Reizēm es nemaz neapzinos un nejūtu, cik es esmu spēcīgs instruments Dieva rokās. Piemēram, mūzikā varu izteikties dziļāk, nekā vienkārši runājot. Tas ir Svētā Gara darbs. Jebkuram radošam cilvēkam ir vajadzīga Dieva palīdzība. Māksla ne vienmēr pauž gaišo, skaisto, Dieva vērtību. Tā tam nevajadzētu būt. Protams, apzinos, ka instrumentam Dieva rokās vienmēr ir jāattīstās, jāaug, jākļūst vēl paklausīgākam, mīlošākam. Man vēl ir, kur augt! Lai augtu, svarīgi būt līdzās citiem kristiešiem, savai draudzei. Ārkārtīgi ir jāuzmanās būt vienam…

Ir labi apzināties savu aicinājumu un to, kam mēs piederam, jo mēs jau sev pašam nepiederam.

 

  • Māris

    Albānijas zeme vispirms, un pirmkārt ir Pareizticīgās kristietības zeme, un tikai pēc tam viss pārejais, kas šeit tiek pieminēts. Dīvaini, ka teksta par to ne vārda. http://orthodoxalbania.org/alb/index.php/en-us/

    • Tās varētu būt mūsu trūcīgās vēstures zināšanas? Paldies par vērtīgo linku! Varbūt Jums arī zināms, cik procenti pareizticīgo ir mūsdienās Albānijā- un kā tiek veidotas attiecības ar citām kristiešu konfesijām un citām reliģijām? Būtu jauki, ja mēs atrastu kādu pareizticīgo, ko intervēt! 🙂 Ja zināt, dodiet ziņu: redakcija@tuvuma.lv.

  • Vizma Šulca

    Osmaņu impērijas sastāvā Albānija kļuva par lielākoties musulmaņu apdzīvotu teritoriju. Komunistiskā režīma laikā reliģija tika pilnībā aizliegta, un Albāniju pasludināja par pirmo un vienīgo ateistisko
    valsti pasaulē. Mūsdienās, kad pastāv ticības brīvība, Albānijā ir
    dažādas reliģijas un konfesijas, tomēr visvairāk ir musulmaņu, proti,
    75% kopējā iedzīvotāju skaita. Citas pasaulē izplatītās reliģijas
    Albānijā nav sevišķi populāras. Jauktu reliģiju laulības ir ierastas, un
    ļoti spēcīga albāņu identitātes sajūta ir tā, kas saliedē kopā visu
    pārstāvēto reliģiju albāņus. https://lv.wikipedia.org/wiki/Albānija