Ikdienā dzemdības slimnīcas gaitenī. Elīna Salna —vecmāte Āfrikā un Indijā

Dažas vecmātes, vismaz trīsreiz vairāk topošo māmiņu, nomācoša gaidīšana un reizēm arī atvasīšu sagaidīšana turpat slimnīcas gaitenī – Latvijas apstākļiem izklausās pēc neticama šausmu stāsta, kas varētu ceļot internetā, bet attīstības valstīs šāda dzemdību pieredze mēdz būt, lai gan skarba, tomēr visai ierasta realitāte. Tajā palīdzēt ieraudzīt gaišākas krāsas un ievest pasaulē jaunās dzīvības devās Elīna Salna, kā vecmāte kalpojot sievietēm Āfrikā un Indijā.

Klīnika Indijā

Ar draugu, paziņu un citu ziedotāju palīdzību Elīna 2014. gada jūlijā devās uz Austrāliju, lai uzsāktu mācības Jaunatnes ar misiju (JAM) „Birth attendant” jeb Vecmāšu skolā, kas sastāv no 3 mēnešu mācībām un 8 mēnešu prakses Indijā un Āfrikā. Savā blogā viņa skaidro, kāpēc gan nepalikt kalpot Latvijā, kā arī apraksta neticamo ikdienu, sagaidot bērniņus vietās, kur „pienācīga dzemdību aprūpe” ir visai svešs jēdziens.

Pirmie soļi pretī nezināmajam un vilinošajam

Došanās kalpot uz eksotiskām zemēm nav vienmēr bijis Elīnas mūža lielākais sapnis, bet ideja nav arī nākusi kā zibens spēriens no skaidrām debesīm: „Ir grūti pateikt, kur meklējams šī sapņa sākums, bet vienu es zinu droši – jau no tīņu gadiem bērniņa nākšanas pasaulē stāsti mani ir fascinējuši. Lai arī jau ilgāku laiku strādāju skolā, un man šis darbs tiešām patīk (kaut arī ne vienmēr tas ir viegls), tomēr kaut kur dziļi sirdī vienmēr ir bijusi vēlme būt par vecmāti. Tā kā jau biju iesākusi savu profesijas ceļu citā virzienā iet, tad, uzdrošināties novirzīties no tā, likās tiešām neiespējami… Līdz brīdim, kad man iekšā skanēja balss – bet kāpēc nē?
Galvenais, kāpēc es vēlos spert šo soli un doties šajā braucienā, ir tas, ka mums kā grupai, kas dosies uz Āfriku un Indiju, būs iespēja caur pavisam praktiskām lietām stāstīt šīm mammām par Dieva mīlestību. Es apzinos to, ka 3 mēnešu laikā es nekļūšu par profesionālu vecmāti, bet es zinu, ka iespēja kaut nedaudz palīdzēt praktiski var atvērt durvis uz šo cilvēku sirdīm, lai dalītos evaņģēlijā, kam patiesībā ir vēl lielāka vērtība par visu, ko varam iegūt šeit uz zemes.”

Kāpēc kalpot kādam otrā pasaules malā?

Misionāriem un tiem kalpotājiem, kas devušies savu sirds siltumu sniegt uz tālākām zemēm, ne reizi vien nākas atbildēt, kāpēc jādodas tik tālu un jātērē nauda, ja tik daudz vajadzību ir tepat? Kāpēc jāizdod milzu līdzekļi, lai nokļūtu vietās bez ērtībām un censtos risināt globālas problēmas? Uz šiem jautājumiem gan sev, gan apkārtējiem atbildes meklējusi arī Elīna.
„Jā, es piekrītu tam, ka kalpošanas iespējas mēs varam atrast it visur un ne vienmēr ir jādodas kaut kur projām, lai varētu būt par svētību citiem, bet tomēr, es gribu teikt, ka pats svarīgākais ir tas, ka esi tieši tur, kur Dievs TEVI aicina! Ja Dievs Tavā sirdī ir ielicis vēlmi spert soli ārpus savas ierastās vides un izkāpt ārā no laivas, kurā esi sēdējis, lai varētu mācīties staigāt pa ūdens virsu, tad dari to, jo tikai tad pilnībā varēsi izdzīvot to, kam Dievs Tevi ir radījis!
Kāpēc? Tāpēc, lai būtu tur, kur Dievs mani aicina, lai varētu būt Jēzus rokas un kājas, lai caur praktiskām lietām palīdzētu citiem ieraudzīt, ka šajā dzīvē ir kaut kas vairāk!”

Dzīvības mācību stundas

Elīna Austrālijā iemācījās daudz vērtīgu zināšanu – pārbaudīt redzi, lai izdalītu piemērotas brilles, kas izgatavotas un ziedotas no Austrālijas vīriešu cietuma, apguva arī gan smalko grūtniecības mehānismu un norisi, gan šķietami vienkāršas zinības, kas tomēr ir tik svarīgas, ka var izglābt dzīvību gan jaunajai māmiņai, gan viņas bērniņam.
„Vai jūs zinājāt, ka 99% no grūtnieču mirstības notiek attīstības valstīs? Lielākā daļa no šiem gadījumiem būtu novēršami, ja sievietēm būtu bijusi pirmsdzemdību aprūpe, kur viņas varētu uzzināt par tādām vienkāršām lietām kā pareizs uzturs grūtniecības laikā, iespējamie riski, kam jāpievērš uzmanība. Liela daļa sieviešu to vienkārši nezina, tāpēc negriežas pēc palīdzības pie speciālistiem.
Esot šeit, brīžiem mani pārņem izmisums, jo liekas, ka es taču neko īsti vēl nezinu, ko gan es varēšu darīt, esot Āfrikā un Indijā? Tagad arvien vairāk apzinos, cik liela nozīme ir sieviešu izglītošanai par pavisam vienkāršām lietām, kas saistītas ar viņu un viņu mazuļu veselību, jo tad var tikt novērsti daudz lielāki sarežģījumi gan grūtniecības laikā, gan pēc tās.”

Pat vēl pirms kāpšanas lidmašīnā bijusi iespēja daļu apgūtā izmēģināt praktiski. Augustā Elīna raksta: „Mums bija šajā nedēļā arī iespēja pirmo reizi likt savas rokas uz īstiem bēbju mammu punčiem un mēģināt kaut ko sataustīt – izrādās, tas ir daudz grūtāk, nekā biju domājusi! Vēl izrādās, ka diezgan dziļi tajā puncī jāspiež iekšā, lai kaut ko sataustītu!”

Lēciens ārpus komforta zonas

No mājās tik ierastās ērtības, nonākot abās prakses vietās, nācies atvadīties. Āfrikā jauno vecmāti sagaidījis karstums, ūdens padeves traucējumi un milzu kukaiņi istabā. Arī Indijā gaidījuši savi sadzīviski pārbaudījumi: „Būšu godīga, ka sākums nebija viegls un pirmās dienas biju diezgan nomākta, jo likās, ka nekad nespēšu pierast pie nemitīgā mašīnu trokšņa 24 h diennaktī, pie žurkām mājas pagalmā, asajiem ēdieniem un aukstās spaiņa dušas, bet nu varu teikt, ka nav nemaz tik traki. Par visai vitāli nepieciešamu ikdienas lietu ir kļuvuši ausu aizbāžņi, žurkas cenšos neievērot un dušai tagad karsēju ūdeni tējkannā.”

No teorijas pie bērniņu „izvilināšanas”

Elīna atzīst, ka sajūtas, uzsākot reālu darbu slimnīcā, bijušas divējādas: „No vienas puses tas ir milzīgs prieks par iespēju būt klāt īpašajā brīdī, kad nāk pasaulē jauna dzīvībiņa, bet no otras puses tās ir skumjas par mammām, kurām šis īpašais brīdis ir jāpiedzīvo mums tik nepieņemamos apstākļos. Pirmajā dienā, kad ieradāmies slimnīcā, visas gultas palātās bija aizņemtas, un sievietes gulēja uz matračiem koridorā, pat dalot vienu matraci uz divām. Lieki piebilst, ka brīdī, kad vienai no grūtniecēm noiet ūdeņi, tad blakussēdētāja to izjūt ļoti tieši. Ir tik grūti redzēt sievietes vienas pašas dzemdību sāpēs bez neviena, kas viņas atbalstītu vai būtu klāt šajā brīdī. Vecmātes un ārsti ir tik aizņemti, ka atnāk pie sievietes tikai pašās dzemdību procesa beigās. Pavisam noteikti mēs esam atbalsts ne tikai mammām, bet arī slimnīcas personālam, jo, piemēram, iepriekšējā naktī uz visu dzemdību nodaļu bija 5 vecmātes, bet kopā tika pieņemtas 17 dzemdības, neskaitot vēl visas pārējās sievietes, kas bija dzemdību procesā. Visi koridori bija pilni ar sievietēm uz matračiem uz zemes, visapkārt varēja dzirdēt mammu vaidus un bēbīšu kliedzienus… No vienas puses ir viegli sākt iekšēji tiesāt vecmātes, ka viņas nav klāt sievietēm un nesniedz viņām to atbalstu, ko mēs esam pieraduši redzēt Rietumu pasaulē, bet no otras puses, tā ir realitāte, kurā viņas cenšas darīt visu tiešām pēc labākās sirdsapziņas, bet tas, kas ir uz viņu pleciem, ir vienkārši daudz par daudz. Tāpēc ir labi apzināties, ka varam būt par atvieglinājumu arī viņām!”

Miljoniem dievību un vajadzību

Pirmā nedēļa Indijā JAM komandai pagāja, aprodot ar jauno vidi, skaļumu un žurkām, gatavojot lekcijas par veselību Kalkutas graustu rajonu iedzīvotājiem, kā arī pa visiem četrās dienās izlasot Bībeli no vāka līdz vākam. Elīna atzīst, ka tā bijusi kā garīga cīņa, lasīšanas laikā daudz saprotamākas kļuvušas Rakstu vietas par elkdievību, jo tempļi dažnedažādām dievībām atrodas teju uz katra stūra. Lasīšana pavērusi arī izdevību uzsākt sarunas ar cilvēkiem uz ielas vai saņemt aicinājumu lasīt Bībeli kaimiņu mājā, dzerot tēju. Jau pēc divām dienām, vadot Primārās veselības klīniku, izdevies palīdzēt daudziem vietējiem iedzīvotājiem: „Kopā šajās dienās pie mums bija apmēram 130 cilvēku, kuriem varējām sniegt primāro veselības palīdzību, kā arī pārbaudījām cilvēkiem redzi un izdalījām ap 50 briļļu. Ik reizi, kad ieraugi cilvēka sejā smaidu, kad viņš pēc ilga laika atkal no jauna var skaidri izlasīt tekstu grāmatā, gribas līdzi smaidīt un teikt – paldies, Dievs, ka es varu būt daļa no Tava darba! Šajās dienās piedzīvojām arī to, kā Dievs dziedina! Man bija iespēja lūgt par kādu vīru, kurš nedzirdēja ar vienu ausi, bet lūgšanas beigās viņa dzirde tika atjaunota! Dievs ir labs!”

Indijā pavadītais laiks Elīnai nācis komplektā ar raibu emociju, pieredzes un piedzīvojumu buķeti: „Pirmo reizi sagaidīju šajā pasaulē indiešu bēbīšmeitenītes (nu jau divas!), pirmo reizi dzēru cukurniedru sulu, pirmo reizi redzēju, cik skarbi var būt apstākļi slimnīcā, pirmo reizi mans vēders sāka protestēt pret indiešu ēdienu, pirmo reizi redzēju, ka sievietes aizsien savas ausis pēc dzemdībām ar tādu kā lakatiņu, lai tajās neienāk ļaunie gari, pirmo reizi saņēmu jasmīnu virteni kā pateicību par semināra vadīšanu. Tik daudz lietu, kas piedzīvotas pirmo reizi un padara manu dzīvi tik daudz bagātāku un skaistāku. Gribas teikt – paldies, Dievs, paldies! Paldies, ka varu būt daļa no TAVA darba!”

Būt par svētību vienam

Protams, ir cilvēki, kas mēdz ironiski pārmest – un ko tagad? Āfrika vai Indija taču ir tik liela un mūsu spēkos nav visiem nodrošināt veselības aprūpi, ūdeni, izglītību un tik daudz ko citu. Vai maz vērts mēģināt izsmelt okeānu? Elīna ir domājusi arī par šo aspektu: „Skatoties uz pasauli kopumā, mēs varam sajusties mazi un niecīgi attiecībā pret to, cik daudz veselības aprūpes darbinieku pietrūkst mazajās Āfrikas lauku klīnikās, cik bērniem pietrūkst mammas un tēta mīlestības, jo viņiem ir jāuzaug, dzīvojot bērnu namā. Domājot par to, gribas teikt – Dievs, tas ir par daudz, es to nevaru! Bet, patiesībā, Viņš nekad man nav lūdzis „salabot” visu pasauli, bet gan apstāties viena cilvēka dēļ. Un es to varu! Es varu uzsmaidīt tam vienam noskumušajam cilvēkam vilcienā vai palīdzēt tai vienai mammai dzemdību laikā, es varu nopļaut tā viena vectēva mauriņu! Es to varu! Un, lai arī tas šķiet tikai kā piliens okeānā, tomēr jāatzīst, ka okeāns sastāv no daudz maziem pilieniņiem.
Jā, es neesmu izmainījusi Indijas veselības sistēmu, un ārsti joprojām kliedz uz sievietēm, uzšauj, ja „vajag”, un neuzskata, ka viņām ir emocijas, jo viņas taču ir ceturtās kastas cilvēki (slimnīca, kurā mēs strādājām, ir valsts slimnīca, kuru apmeklē pārsvarā trūcīgas sievietes), bet man bija iespēja mīlēt to vienu sievieti tajā vienā atsevišķā dienā un, jā, tas nav daudz, bet es zinu, ka šī viena cilvēka dzīve ir Dievam tik ļoti svarīga.”

Īpašs notikums bijis brīdis, kad kāda no aprūpētajām sievietēm savu bērniņu nosaukusi Elīnas vārdā. Redzot sieviešu pateicību un patiesās emocijas, Elīna vēl vairāk pārliecinājusies, ka viņas darbs nav bijis veltīgs un sastaptajiem cilvēkiem nozīmē daudz: „Vēl šodien atceros kādu mammu, kuru biju satikusi jau dienu iepriekš slimnīcā, bet nākamajā dienā viņa bija dzemdību zālē un man bija iespēja palīdzēt nākt pasaulē viņas brīnišķīgajai meitiņai. Kad dzemdības bija garām, šī mamma pajautāja manu vārdu un ar smaidu sejā teica, ka viņa to neaizmirsīšot visu savu mūžu! Tas ir tik īpaši, ka varam parādīt, ka viņas ir vērtīgas, ka Dievs viņas mīl caur mūsu rokām, vārdiem un attieksmi.”

Katru soli – ticībā un paļāvībā

Lai gan Austrālijā, Āfrikā un Indijā pavadītais laiks Elīnai paskrējis nemanot un apsvērta iespēja nākotnē uzsākt studijas vecmāšu programmā tepat Latvijā, mājās viņa neuzturējās pat mēnesi, jo jūlija beigās devās atvērt durvis savam nākamajam ceļojumam uz Etiopiju. Pirmais solis būs vācu valodas mācīšana Gētes Institūtā Addis Abebā un tālāk – sekošana Dieva plānam soli pa solim, kā tas darīts līdz šim. Vēl pavadot pēdējās dienas Austrālijā, Elīna rakstīja: „Pēdējā laikā domāju par uzticēšanos Dievam pilnīgi visā, un kāpēc ir tā, ka Dievs bieži vien mums parāda tikai vienu soli uz priekšu, ko spert. Manuprāt, ja Dievs mums atklātu visu lielo bildi, mēs būtu „overwhelmed” (pārņemti, nespējīgi visu aptvert – red.). Līdzīgi, kā es jutos manas skolas sākumā, kad skolas vadītāji mums pastāstīja par visām skolas prasībām, kas mums būs jāizpilda šajos pirmajos 3 mēnešos. Tajā dienā, braucot mājās, man gribējās raudāt, jo domāju, ka es to nekad nespēšu izdarīt, bet tagad, kad viss jau aiz muguras, šķiet, ka nebija taču nemaz tik traki! Tad nu, lai mums neiestātos tāda panika, Dievs vienkārši saka – uzticies, seko man, un es zinu, ka tu to vari izdarīt. Spert vienu soli uz priekšu.
Tā ir izvēle. Neļaut emocijām gūt virsroku, bet pacelt savas acis augšup – jā, Dievs, es nesaprotu vienmēr visu, kas notiek mūsu dzīvēs, jā, Dievs, ir dienas, kad ir tik ļoti grūti, bet es atskatos atpakaļ uz tām svētībām, ko esmu piedzīvojusi savā dzīvē un saku – Dievs ir labs arī šodien!”

Raksts pirmoreiz publicēts vietnē manapasaule.lv 2015.gada 5.augustā.