Kā iemīlēt svešinieku? Mācība no TV šova


248
Viņi pirmoreiz skūpstītājās savā kāzu dienā – nē, nē, tā nav kārtējā liecība no kustības “Īsta mīlestība gaida”. Viņi pirms kāzām viens otru pat nebija redzējuši, pazinuši. Stāsts ir par trīs precētiem pāriem, kuri sava laulātā izvēli uzticēja ekspertu komandai- psihoterapeitei Inārai Vārpai, seksoloģei Aijai Tulai- Rijkurei, antropoloģei Maijai Surskai, kā arī luterāņu mācītājam un psihoterapeitam Sandim Ratniekam. Viņus salaulāja “brīvticības” mācītājs Valters Korālis televīzijas kameru priekšā: šovā “Precos ar svešinieku!” Kā viņiem klājās pēc kāzām, varēja vērot televīzijas ekrānos kanālā TV3 vai skaties.lv šeit.
Raidījuma veidotāji šo šovu sauc par sociālo eksperimentu. Droši vien eksperimenta sastāvdaļa ir arī kristiešu provokācija, lai mēs „ceptos”, aprunātu, nodrošinātu augstus reitingus utt. Bet mēs varam arī pavisam mierīgi padomāt un paanalizēt, kādas mācības ir gūstamas no TV ekrānos redzētā.

Luterāņu mācītājam, teoloģijas profesoram Ralfam Kokinam, baptistu mācītājam (vada arī lekcijas laulātiem pāriem) Edgaram Mažim, kā arī divām dāmām – precētajai Silvijai Šērai un neprecētajai Kristīnei Golubai – uzdevu jautājumus:

  • Vai teorētiski var iemīlēt ikvienu?
  • Kam lūgt padomu, izvēloties dzīvesbiedru?
  • Kas jāuzzina par otru pirmskāzu laikā?
  • Kā vērtēt precēšanos ar svešinieku?
  • Kā vērtēt dalību kā tādu TV šovos?

Diemžēl šovā filmētie mācītāji Sandis Ratnieks un Valters Korālis atbildēt uz maniem jautājumiem atteicās, tomēr salīdzināju atbildes arī ar viņu viedokli, kas lasāms citos medijos un viņu blogos (V. Korāļa blogs šeit , bet S. Ratnieka blogs šeit ).

Vai teorētiski var iemīlēt ikvienu?

Pierasts domāt, ka apprec jau parasti to Īsto, kuru mīl. Vai vismaz teorētiski jebkurš cilvēks var kļūt Īstais, ko mīlēt?
Izņemot vēl neprecēto Kristīni Golubu, pārējie bija vienisprātis, ka teorētiski var iemīlēt ikvienu. Interesanti, ka drīz katram ir savs skaidrojums, tomēr argumenti bija līdzīgi.

Atklājās trīs perspektīvas, kā paskatīties uz mīlestību: mīlestība kā spēja pieņem otru tādu, kāds viņš ir; mīlestība, ko dod Dievs; un mīlestība, kas izriet no iekāres.

Spēja pieņemt otru, kāds viņš ir

ralfs
Ralfs Kokins. Fotografējis Toms Grīnbergs, LU preses centrs

Ralfs Kokins par mīlestību runā kā par spēju “pieņemtu otru tādu, kāds tas ir – ar visiem trūkumiem un īpatnībām. Mīlestība dod, tā liek pieaugt ikvienam cilvēkam.” Mīlestība dod spēju otru pieņem arī tad, ja viņš nešķiet ne labs, ne skaists, ne interesants. Tātad, teorētiski ir iespējams, ka šāda nesavtīga mīlestība rodas arī TV šovā, tomēr „dzīve parasti nepakļaujas mākslīgai režijai,” spriež R.Kokins.

 

Kristīne Goluba uzskata pretēji: pat teorētiski nav iespējams iemīlēt ikvienu, ko tieši pierādījis TV šovā redzētais, ka dalībnieki nespēj pieņemt otru: “Šovā tika “ekspertu” savesti kopā pilnīgi atšķirīgi cilvēki. Nezinu, ko tie eksperti vērtēja, liekot kopā šos pārus, bet tā ir bijusi viena liela izgāšanās. Mākslinieciskai meitenei blakus ir trenažieru zālē dzīvojošs vīrietis ar pilnīgi citu izpratni par to, kas ir skaista sieviete. Klusam un nosvērtam puisim klāt pielikta skaļa un valdonīga sieviete, kas nospiež jau tā noslēgto vīrieša personību u.tml. Viņi pat vizuāli viens otram nepatīk, kur nu vēl runāt par iekšēju saderību un mīlestību.”

Dieva dāvana

Valters Korālis kādā intervijā izteicās, ka saderība nav izšķirošais, lai izdotos veiksmīga laulība: “Man ir bijis tas gods redzēt, cik daudz ārēji nesaderīgi cilvēki tomēr nodzīvo dzīvi kopā. Banāli, bet viņš ir mazohists un viņa ir sadiste un vēl biežāk otrādi. Un viņi, kā izrādās, nevar viens bez otra.” Kā iespējama tāda mīlestība? V.Korālis uzskata, ka to dod Dievs kā dāvanu: Dievs palīdz, izārstē attiecības, pat ja pāra attiecībās ir strīdi.

Silvija Šēra
Silvija Šēra. Foto no personīgā arhīva

Arī Silvija Šēra uzsvēra, ka Dievs ir tas, kurš dod mīlestību, un tādā gadījumā teorētiski var iemīlēt ikvienu. No S.Šēras atbildes gan izriet, ka viņasprāt ir arī tāda mīlestība, kuru nedod Dievs, un tādā gadījumā nebūtu pareizi laulāties.

Seksualitāte

Kāda ir ne- Īstā mīlestība? Šovā “Precos ar svešinieku!” pieaicinātais eksperts Sandis Ratnieks savā blogā raksta: tāda, kas “norauj jumtu”, pārņem visu personību un kas līdzinātos prāta aptumsumam; tāda mīlestība visdrīzāk beidzas ar smagiem dvēseles ievainojumiem, ir postoša.

Sandis Ratnieks.
Sandis Ratnieks

Turpretī Īsta mīlestība “neposta, tā dziedē.” S.Ratnieks līdz šim deklarējis, ka “Īsta mīlestība gaida”. Viņaprāt “seksuālās attiecības var kļūt par valodu, kurā runā divi mīloši cilvēki. Bet var arī nekļūt. Mīlestība var būt maiga un arī kaislīga, bet kaisle nevar būt mīloša. Kaisle ir akla. Kaisle ir brutāla. Mīlestība vēlas dot, kaisle vēlas ņemt. [..] Ja vien ticam, ka tāda lieta kā mīlestība tiešām pastāv, tad ir jābūt kaut kam vairāk par vienkāršu bioloģismu, vēlmi atrast piemērotu tēviņu vai mātīti pārošanās procesam. [..]” Mīlestība esot apzināta seksualitātes bloķēšana attiecībā uz citām sievietēm.

Līdzīgi izteicies Ralfs Kokins, taču kā argumentu tam, ka šovs “Precos ar svešinieku!” degradē kristīgu izpratni par laulību. R.Kokins šovu gan nav skatījies, bet ideja ekspertiem no malas savest kopā svešiniekus viņam atgādinot vēlmi “sapārot lopiņus.” Turpretī kristīgas laulības pamatā jābūt mīlestībai. Tātad, R.Kokins vēlmi ‘’sapāroties” pretstatī mīlestībai: „Kaisle atņem prātu, tā ir kā stihija, kas nāk un aiziet, parasti atstājot aiz sevis postu un bēdas, tā nerēķinās ar otru un tikai pieprasa.”

Pārsteidzoši, bet S.Ratnieka uzskati par Īsto mīlestību savā veidā līdzinās arī tam, ko domā K.Goluba. Kādā intervijā OTV S.Ratnieks mīlestību salīdzinājis ar kultūraugu, turpretī kaisli ar savvaļas augu.
Šāds salīdzinājums atgādina K.Golubas teikto, ka Īsta mīlestība ir īstajā laikā un vietā. Šķiet, šis uzskats arī vairāk līdzinās apzināti iedēstītiem kultūraugiem, nevis savvaļas augiem, kas uzplaukst, kur pagadās. “Es vienmēr esmu gribējusi apprecēties ar savu labāko draugu. Tas nozīmē, ka jūs jau viens otru pazīstat. Esat bijuši kopā grūtākos un labākos brīžos, zināt, kas viens otram patīk un kas nepatīk. Cienāt viens otru. Un tad, ja šajā draudzībā uzplaukst mīlestība, tā ir ilgnoturīga, augoša un īsta,” uzskata K.Goluba.

Ņemot vērā to, ka šovā pārī tika salikti cilvēki, atņemot viņiem pašiem iespēju apdomāt savas domas par otras puses izskatu, seksuālo pievilcību, teorētiski varētu taču spriest: lūk, visas iespējas viņiem veidot laulību ne uz kaisles pamata! Vai tas maz ir iespējams?
Valters Korālis kādā intervijā izteicās: “Seksualitāte, kailums, laulības svētums un citas lietas šad un tad ir pārvērtētas pasaules vēsturē. Agrāk laulība vispār pamatā bija tikai un vienīgi ekonomiskas saistības. Vārds

Valters Korālis (vidū). Šova "Precos ar svešinieku" publicitātes foto
Valters Korālis (vidū). Šova “Precos ar svešinieku” publicitātes foto

“mīla” ar Raini ienāca tikai 19.gs. sākumā.” Tajā pat laikā viņš pats runā par mīlestību erotiskā nozīmē: “Laulība ir spēja ne tikai vienā virzienā skatīties, bet arī vienam otrā ieraudzīt sevi. Arī mīlestība ir tādā erotizētā veidā, kad es viņas acīs redzu sevi. Tas, ka es viņai patīku. Tas mūs sajūsmina. Un viņa manī redz un kaut kā jūt, ka viņa man patīk. [..] Un to tad arī vajag mēģināt kaut kādām labām metodēm atsvaidzināt, lai šī interese nezūd.”
Savā ziņā tas atgādina K.Golubas cerību, ka Īsta mīlestība ir savstarpējas simpātijas.

Bet Edgars Mažis ir pavisam tiešs, atbildot, kāpēc tad viens iepatīkas un otrs ne: “Teorētiski var iemīlēt jebkuru cilvēku, bet cilvēka grēcīgums to bloķē, jo mums vajadzīgs dzīves draugs, kas labi izskatās un piepilda mūsu vajadzības.’’ E.Mažis gan arī atgādina: “Nenoliedzot ārējās pievilcības svarīgumu, jāapzinās, ka cilvēka dvēseles skaistums ir kaut kas daudz dziļāks un nedilstošāks.”

Kam lūgt padomu, izvēloties dzīvesbiedru?

TV šovā redzētais, kad otro pusi izvēlas eksperti, mani rosināja uzdot jautājumu arī par to, kas ir kristiešu autoritātes. Vai ir nepieciešams ar kādu konsultēties, izvēloties laulāto draugu?

Edgars Mažis uzskata: “Veselīgā ģimenē vecāki ir autoritātes. Domājot par laulāšanos, iespējams, arī mācītājs. Noteikti būtu jāiziet pirmslaulības kursi, lai saprastu, kādā līmenī attiecības ir. Jāsaprot gan, ka iemīlējušies cilvēki mazāk uzklausīs viedokli no malas.”

Edgars Mažis (vidū), salaulājot draudzes locekļus
Edgars Mažis (vidū), salaulājot draudzes locekļus

Kristīne Goluba teic, ka ir vērts ieklausīties mācītāja padomos, lai no viņa uzzinātu, “ko Dievs saka par attiecībām kā tādām. Tāpat par stiprinājumu var būt jau kādas ģimenes vīrs un sieva, kas var iedrošināt un palīdzēt, bet, tā kā visbiežāk precas divi pieauguši cilvēki, tā būs viņu pašu atbildība par šo lēmumu. Citi cilvēki nevar pateikt, vai jums būt kopā un vai jūsu laulība izdosies. Tas būs jūsu pašu darbs pie jūsu pašu laulības.” Pats galvenais, viņasprāt, ir griezties pēc padoma pie Dieva.
Savukārt Silvija Šēra teic: “Vajag nevis prasīt, bet lūgt no Dieva par labu vīru vai sievu .”

Sandis Ratnieks un Valters Korālis uzskata, ka nav nosodāms, ja dzīvesbiedra izvēli pat pilnībā uztic kādam citam.
“Ir vieglāk mīlēt cilvēku, kurā pirms tam esam bijuši iemīlējušies. Lai gan, ko lai saka par attiecībām, kur sākumā nav izteikta iemīlēšanās perioda? Tā tas ir valstīs, kurās dzīvesbiedra izvēle nav indivīda, bet ģimenes izvēle. Šajās zemēs noteikti arī ir stāsti par to, kā attiecības, kas sākas kā pienākums un cieņa, pāraug mīlestībā,’’ izteicies S.Ratnieks.
Arī Valters Korālis kādā intervijā pieminējis Indiju, kur laulāto izvēlas ģimenes, un tur ģimenes esot ļoti stipras, bez tam viņš to salīdzina ar Ādama un Ievas mīlestību, pieņemot Dieva izvēli viņu pašu vietā, kā arī citviet Vecajā Derībā aprakstītās laulības, kad kāds cits izvēlējās otro pusi. Šādas laulības vajagot cienīt, tāpat kā cieņu pelnījuši šova ‘’Precos ar svešinieku!” dalībnieki.

Taču Ralfs Kokins ir pavisam noraidošs pret jelkādu padomu došanu: “Mīlestības pilnām attiecībām jābūt bez kādiem starpniekiem un starpniecības, kas attiecības tikai kropļo. Cilvēkam pašam jāmācās just, piedzīvot, domāt un saprast. Pieņemt savus lēmumus un uzņemties savu atbildību. Mums katram savs dzīves ceļš ejams. Neviens cits manu dzīvi nedzīvos.”

Kas jāuzzina par otru pirmskāzu laikā?

Silvija Šēra uzskata, ka pirms laulībām vajag “draudzēties šķīsti, līdz saproti- jā, Īstais.’’ Vai laulātā izvēle ir Dieva plāns, varot pateikt pēc tā, vai „šo cilvēku es varu iedomāties sev blakus visu mūžu, vai mums ir kopējas vērtības, vai es viņu mīlu tikai par to, ka viņš ir.”
Līdzīgi K.Goluba uzskata, ka pirms laulībām nepieciešama draudzība, lai saprastu “daudzas lietas vienam par otru’’, tajā skaitā, vai ir līdzīgas vērtības.
Taču Ralfs Kokins vairāk akcentē nepieciešamību izvērtēt pašam savas jūtas. Saprast, vai “otrā pusīte’’ ir īstais cilvēks, varot pēc tā, ka vienkārši zini: “Patiešām gribu būt kopā visu savu dzīvi, un dalīties itin visā – ne tikai jaukajā, interesantajā, priecīgajā un skaistajā. Tā ir gatavība otru pieņemt un dalīties priekos un bēdās, laimē un nelaimē, baltās un nebaltās dienās.”

Edgars Mažis iesaka pirmslaulību kursus: “Ir svarīgi saprast, no kurām ģimenēm nākam un kādus rakstus- gan labus, gan ne tik labus – esam gatavi turpināt. Ne mazāk būtiska ir garīgā saskaņa, kas ietver sevī arī ticības Dievam jautājumu. Svarīgi izrunāt jautājumus par lomām laulībā, finansēm, fizisko tuvību, bērniem un vēl citas tēmas. Jo vairāk tēmu var izrunāt pirmslaulības laikā, jo skaidrāka izpratne par laulību rodas.”

Par pirmslaulību kursiem Valters Korālis gan kādā intervijā (2009.gadā, precos.lv) izteicies skeptiski: “Daudzi ir iestiguši pirmslaulību kursu problemātikā, kad tev mācītājs pasaka, ka nevajag u. tml. Tad es gribu jautāt – kas tie ir par argumentiem, kas baznīcai vai kādam cilvēkam tā liek sacīt? Jo patiesībā jau tas ir kāds konkrēts cilvēks, kas tev to pasaka, kāds rupors. Kas no tā baznīcai mainīsies, vai kas man mainīsies, ja šie cilvēki izšķirsies? Nu un? Kas tad man būs sliktāk no tā? Ja viņi šo kopā pavadīto laiku ir laimīgi, tad lai tā notiek! [..]Pieņemsim, ka es būtu ekstrasenss un pateiktu, ka viņi nodzīvos kopā deviņdesmit gadus, bet deviņdesmit pirmajā gadā izšķirsies. Vai tad tas nebija tā vērts – nodzīvot kopā deviņdesmit gadus?”

Spriežot pēc viņa izteikumiem intervijās, Valters Korālis arī neuzstāj, ka pirms laulībām jādzīvo šķīsti: “Cik mācītāji ir spējīgi atzīties, ka viņi pirms kāzām paši ir dzīvojuši un gulējuši kopā? [..] Kāpēc viņi to ir darījuši – pamēģinot, iepazīstoties? Nepatīkami pārsteigumi var būt kā vienā, tā otrā gadījumā.”
V.Korālis arī uzskata, ka vīrieši parasti apprec sievietes ar savas mātes raksturu, bet sievietes – sava tēva līdzinieku.
Bet Sandis Ratnieks ir izteicies, ka mēs izvēlamies mīlēt savu dvēseles radinieku.

Kā vērtēt precēšanos ar svešinieku?

Ralfs Kokins uzskata, ka attieksme pret laulību- “Pamēģināšu, tad jau redzēs’’ – nav pareiza. Kristīga laulība ir kas pavisam pretējs: “ļoti skaista, cilvēcīga atbildības uzņemšanās – par sevi, savām attiecībām, par otru cilvēku.’’ Dzīvojam tikai vienreiz, tāpēc nav pareizi eksperimentēt.

Kristīne Goluba uzskata, ka šova dalībniekiem nav pareiza vērtību izpratne: “Šovā “Precos ar svešinieku!” – ģimenes jēdziens kā tāds tiek absolūti izsmiets. Man ir tieši tik pat gadu, cik šī šova dalībniekiem, un tieši tāpēc esmu tik nepatīkami pārsteigta par savu vienaudžu dalību un to, kas izskan no viņiem šajos raidījumos. Pagājušo vasaru biju daudzās kāzās. Daudzās īstās kāzās, kur zvēresti bija no sirds un apsolījumi uz mūžu, kur precējās labākie draugi, kur tika lūgta patiesa Dieva svētība laulībai, kuros pāri viens otru pirmo reizi noskūpstīja pie altāra, nevis tādēļ, ka viens otru pirms tam nepazītu un to nevarētu izdarīt, bet tieši otrādi – pazina tik labi un cienīja tik ļoti, ka šo mirkli paturēja šķīstu un vērtīgu līdz pat kāzām. Un kādam varētu likties, kurš tad mūsdienās tā dara? Bet dara tik daudzi, tie – kuriem vērtības nav sajaukušās ar mazvērtības izpausmēm, kuri ir piedzīvojuši īstu mīlestību, nevis tikai iekāri, tie – kuri nekad nevarētu apprecēties ar svešinieku. Tie tā dara…
Es domāju, ka šovs tiek veidots ļoti apzināti, lai jau tā nonivelēto ģimenes institūciju vēl vairāk atspoguļotu par mokošu vietu, kur satiekas divi egoisti. Tas, ka mēs otru cilvēku vislabāk iepazīsim laulībā, protams, ir patiesība, un arī visas ar kopdzīvi saistītās lietas ļoti daudz parāda mums vienam par otru un pašiem par sevi, bet tam nav nekā kopīga ar sākšanu dzīvot kopā, vienam otru pat nepazīstot.
Tāpat man ir ļoti skumji, kā šajā šovā tika nonivelēts Dievs, ļaujot šos pārus salaulāt no baznīcas jau sen izslēgtam mācītājam [Valteram Korālim], kurš praktizē pats savus maldus, nepiekrīt Dieva ieceltai kārtībai, aizraujas ar erotisku aktu fotografēšanu un ne vien pats ir dziļi nomaldījies no patiesības, bet arī citus tajā ieved. Kādēļ gan viņus nevarēja salaulāt dzimtsarakstu nodaļa un Valsts priekšā ar saviem parakstiem viņi uzņemtos atbildību? Bet tā vietā tika piesaukts Dieva Vārds un Viņa svētība, atrasts kāds “Viņa kalps” un nospēlēts šis teātris Dieva un cilvēku priekšā. Tā teikt, ar valsti šis cauri neizietu, bet ar Dievu gan…”

Valters Korālis savu lomu un atbildību šovā atteicās komentēt, bet, lai saprastu viņa attieksmi pret mācītāja darbu, laulības svētīšanu, atļaušos atklāt viņa izteikumus kādā mūsu senākā sarakstē. Tajā viņš mācītāju salīdzināja ar ārstu, atsaucoties uz Voltēru: „Ārsta uzdevums ir izklaidēt pacientu, kamēr daba ārstē.” Vai tad ar mācītājiem nevajadzētu būt tāpat? Nevienā no dogmatikām neatradīsim apgalvojumu, ka pestītu mācītājs vai pat pāvests. Viņi vienīgi “izklaidē’’ tautu ar emocijām- sprediķiem, savu klātbūtni u.c.darba izpausmēm,” savus uzskatus skaidroja V.Korālis.

Runājot par šovā saprecinātajiem, Valters Korālis citos medijos izteicies, ka tie esot pelnījuši “vismaz cieņu, ja ne apbrīnu, jo viņi ir uzdrošinājušies.”
Spontāna precēšanās viņam neliekas nekas nosodāms: “Arī ikdienā laulājot, ja paši nevēlas, neuzstāju uz iepazīšanos pirms tam. [..] Esmu laulājis arī pāri, kur līgava par savām kāzām uzzināja vien pāris stundu pirms ceremonijas.”
Viņaprāt drīzāk nav pieņemama mūsdienu tendence dzīvot kopā, bet neprecēties. “Aizejam uz bāru vai diseni, padejojam, pārguļam, rodas mamma vientuļniece, vai varbūt tomēr kaut kā apprecas un nokārto šo jautājumu. Un kad pēc kāda laika attiecībās rodas krīze, labākajā gadījumā meklējam palīdzību pie psihologa, mācītāja, zīlnieces vai astrologa. Raidījums parāda, ka varbūt jāsāk no otra gala, nevis ar to diseni, lai laulības izdotos,” uzskata V.Korālis.

Prāvais vientuļo cilvēku skaits, kas pieteicās eksperimentam, liecinot, cik daudziem “karjeras dēļ nav bijis laika attiecībām.’’ Viņaprāt pavērusies brīva niša savedēju kantoriem.

Edgars Mažis gan pavisam pretēji komentē pieteikumu skaitu: “Tas, ka šovam pieteicās vairāki simti vīriešu un sieviešu, parāda mūsu sabiedrības greizumu: cilvēki vairs nemāk draudzēties, nespēj uzņemties atbildību un, nogurdināti no nebeidzamās partneru maiņas un ideālā partnera meklēšanas, ir gatavi piedalīties šovā.” Precēšanos ar svešinieku viņš sauc par „ cilvēka izmisuma soli, kad nav iespējams izveidot normālas draudzības, kas var pāraugt kāzās, bet gan vajadzīga publicitāte, lai citi izlemj manā vietā. E.Mažis arī pieļauj, ka šovam pieteikušies dalībnieki, kam primārās ir materiālās vērtības, jo “gan kāzu apģērbs, gan kāzas, gan kāzu ceļojums visticamāk tiek no šova apmaksāts.”

Sandis Ratnieks atteicās vērtēt precēšanos ar svešinieku attiecīgajā TV šovā, taču ir kāds interesants bloga ieraksts, kurā viņš raksta par svešiniekiem plašākā nozīmē: “Kā tas ir iespējams, ka vienā gadījumā divi cilvēki satuvinās un, jo ilgāk ir kopā, jo tuvāki kļūst? Bet citā, tā arī paliek svešinieki. Viņi dala vienu gultu, viņiem ir kopīgi bērni, kopīgi īpašumi, bet viņi dzīvo kā divi svešinieki zem viena jumta. [..] Cilvēkus nevar piespiest kļūt tuviem. Viena lieta ir mīlēt, cita atvērties mīlestībai. Šķiet, ka īstais klikšķis notiek brīdī, kad esam gatavi mīlēt un atvērties otra cilvēka mīlestībai. Un šī mūsu vēlēšanās sastopas ar otra cilvēka vēlēšanos mīlestību dot un saņemt. [..] Mēs nespējam atvērties tikai tādēļ, ka to vajag. Mēs arī nespējam atvērties, ja vienkārši paši to gribam. Ir kādas iekšējas bremzes, kas to kavē. Aiz tā stāv kāda traumatiska pieredze mūsu pagātnē, kur esam kādam cilvēkam uzticējušies, atvērušies un … aplauzušies. Vēl ļaunāk, ja esam pievilti un sāpināti. Dzīves mācība ir skaidra- nedrīkst atvērties kuram katram, nedrīkst izgriezt savu dvēseli. Katrs sāpinājums (trauma) audzē mūsu bruņas.’’
Ko S.Ratnieks domā par savu lomu un atbildību šovā, grūtāk spriest, jo interviju atteica. Runā, ka savā tvitera kontā viņš esot izteicis nožēlu par savu dalību „Precos ar svešinieku!”, redzot, kāds ir rezultāts,- es gan šo ierakstu neatradu. (Izrādās, 7.aprīlī savā blogā viņš bija ierakstījis: ”Šobrīd domāju, ka mana dalība šovā bija kļūda.” Autores precizējums 30.aprīlī)

Kā vērtēt dalību kā tādu TV šovos? Vai kristiešiem pieklājas piedalīties TV šovos?

Valters Korālis atteicās paskaidrot savu attieksmi pret dalību šovos, taču par viņa viedokli droši vien varam spriest pēc viņa attieksmes pret publicitāti kā tādu. Piemēram, ieejot viņa profilā sociālajā tīklā draugiem.lv, viņš jebkuram atsūtīs izteiktu prieku par ieskatīšanos un piedāvās savus “privātprakses” pakalpojumus: laulāt, kristīt, fotografēt, svētīt māju vai auto utt. Kad savulaik lūdzu interviju, viņš atbildēja, ka reklāma internetā esot pietiekama. Kad norādīju, ka intervija nav reklāma, V.Korālis atbildēja, ka jebkāda intervija – pozitīva vai negatīva- esot reklāma. “Nekas man manā darbā tik ļoti nav palīdzējis, kā kristiešu organizāciju antireklāma (lasīt- viedokļi par mani),” rakstīja V.Korālis.

Silvija Šēra uzskata, ka dalība jebkādos šovos ir “cilvēku stulbums”. Edgars Mažis teic, ka, piedaloties šovos, cilvēki iegūst tikai lētu slavu, ‘’kura ļauj cilvēkam būt uzmanības centrā, kamēr šovs notiek, un tad par viņu aizmirst.”
Kristīne Goluba uzskata, ka ne vienmēr vēlme sevi skaļi un spoži parādīt citiem ir slikta: “Šovos ir atrasti spilgti talanti, kas priecē citus ar to, ko Dievs tiem devis, vai viņi to apzinās vai nē… Ja šova saturs un vēstījums ir vērtību attīstošs vai iedrošinošs uz labiem darbiem, neredzu, kādēļ šādi šovi nevarētu būt. Problēma sākas tur, kur vēstījums un saturs ir pilnīgi degradējošs, kur naudas un skatījumu dēļ tiek kāpts pāri cilvēciskām robežām un vērtībām.”
Ralfs Kokins attieksmē ir neitrāls: “Cilvēki ir dažādi un dažādas ir motivācijas. Katrs dara, kā grib, pēc savām vajadzībām un saprašanas. Es tik ceru, ka cilvēki kaut ko mācās un ar laiku arī saprot.”

Raksts pirmoreiz publicēts 2015.gada 28.aprīlī manapasaule.lv