Ilze Eris: par Izraēlas vēsturi, atbildību, saukļiem un ko mums darīt

Situāciju Tuvajos Austrumos saprast cilvēkam ar rietumu domāšanu un, balstoties tikai uz informāciju par šodienas notikumiem, kas bieži ir manipulatīva, ir sarežģīts uzdevums. Daudzus gadus man viena no interešu jomām ir Izraēla, tāpēc komentāru par šobrīd notiekošo karu Izraēlā sākšu ar atskatu vēsturē.

Vispirms par vēsturi

Kopš viduslaikiem līdz pat 1917.gadam pār teritoriju, kuru Bībelē sauc par Apsolīto zemi, valdīja Osmaņu impērija. 1917.gada 11.decembrī britu ģenerālis Allenbijs iesoļoja Jeruzalemē, un Osmaņu virspavēlniecība parakstīja kapitulāciju. Šo datumu dziļā pateicībā Jeruzalemē piemin un svin līdz pat mūsdienām ne tikai tādēļ, ka tā beidzās Osmaņu jūgs, bet visur izskan pateiciba “ģenerālim Allenbijam, kareivim un džentlmenim”, uzsverot, ka viņš rīkojās ne tā kā visas citas varas, kas gadu tūkstošu gaitā bridušas pāri Svētajai pilsētai. Viņš respektēja to, ka

Jeruzalemē ir tik daudzu un dažādu ticīgo svētvietas un dievnami.

Ja citās reizēs ir tā, ka, kurš uzvar, tas atņem un padara par savu, tad Allenbijs, uzņemoties Jeruzalemes pārvaldi, skaidri noteica, ka katrai kopienai, kurai kaut kas ir piederējis, arī turpmāk tas paliek lietošanā.

Kopš 1917. līdz 1948.gadam ne tikai mūsdienu Izraēlas, bet arī Jordānijas teritorija bija Britu protektorāts, Balfura deklarācija jau kopš 1917.gada paredzēja izveidot Izraēlas valsti un pēc 2. Pasaules kara Tautu Savienība (mūsdienu ANO priekštece) uzdeva britiem beidzot to izdarīt. Respektējot to, ka teritorijā, par kuru ir runa, arābu bija vairāk, tā tika sadalīta apmēram 1:4, un apmēram trīs ceturtdaļās no tās tika izveidota arābu valsts Jordānija, un drusku mazāk kā atlikusī ceturtdaļa palika ebreju valstij. Līdzīgi briti izveidoja regulējumu starp Indiju un Pakistānu, tikai te netika prasīts, lai arābi Izraēlu pamestu. (Jāpiebilst, ka arābu valstis ebrejus, kuri tur dzīvoja jau kopš Bābeles trimdas laikiem, uzreiz izraidīja.) Tā, īsti līdz galam mieru nepanākuši, briti savu pārvaldību 1948.gada maijā atsauca un ebreji pasludināja “ebreju valsti Israela zemē”. Atgādinu, ka šāda rīcība bija saskaņā ar starptautisko likumdošanu. Nākošajā dienā Izraēlai uzbruka visas kaimiņvalstis. Gazas sektoru, par kuru runa ir šobrīd, okupēja Ēģipte. Izraēla šo teritoriju atguva 1967.gada karā, bet jau līdz tam Jasirs Arafats bija nodibinājis Fatah (PAO), atzīstot, ka viņš izveido palestīniešu identitāti ar mērķi iznīcināt Izraēlas valsti.

Līdz 1948.gadam ar vārdu “palestīnietis” apzīmēja jebkuras tautības – ebreju, druzi, arābu un citu – cilvēku, kurš dzīvoja teritorijā, kuru 2.gs. Romas iekarotāji nosauca par Palestīnu. 1993.gadā Oslo vienošanās, kuru Arafats paraksta, paredz Izraēlas valsts pastāvēšanas leģitimitāti arī no “palestīniešu” puses, un 2005.gadā Izraēla ne tikai izveda savu karaspēku no Gazas, tā nododot PAO rokās atbildību par iedzīvotājiem, bet arī pēc būtības izdzenot visus ebrejus, atstāja Gazā iekoptus un plaukstošus galvenokārt lauksaimniecības uzņēmumus – pamatu veidot savu ekonomiku. Uzņēmumi tūdaļ tika izdemolēti, pēc gada vēlēšanās PAO zaudēja, jo uzvarēja “Hamas”, un daudzu gadu garumā tā izmantoja pasaules ziedoto naudu raķešbāzu un tuneļu (gan uzbraukšanai, gan ieroču kontrabandai) būvniecībai. 80% Gazas sektora iedzīvotāju ir bezdarbnieki, daļa no viņiem bija saņēmuši darba atļaujas, lai strādātu Izraēlā. Ebreji domāja: mēs palīdzēsim viņiem veidot labklājību un varēsim mierīgi dzīvot līdzās. Ar ūdeni un elektrību sektoru gandrīz pilnībā apgādāja Izraēla. Ironiski – arī ar caurulēm ūdens apgādei, no kurām “Hamas” veidoja paštaisītas ierīces sprāgstvielu šaušanai pāri robežai. Ik pa laikam no Gazas tiek izšautas arī nopienas raķetes – līdz pat 500 diennaktī, Izraēlas pusē upuru ir maz, jo vairumu šo raķešu pārtver “Dzelzs kupols”. Reizēm, lai šo raķešu lietusgāzi pārtrauktu, Izraēla izšauj savas raķetes, iepriekš ar skrejlapām, skaļruņiem un telefona zvaniem arābiski paziņojot civiliedzīvotājiem, lai pamet to vai to vietu, jo šaus. Protams, līdz ar to tiek brīdināts arī “Hamas”, kas savukārt neļauj cilvēkiem slēpties, jo viņiem

civiliedzīvotāju upuri ir informatīvā kara ierocis.

Visus šos gadus Izraēla par brīvu ārstē Gazas bērnus, kam ir onkoloģiskās un citas slimības. Kad “Aljazeera”.’v korespondents “Hamas” vadītājam uzdeva jautājumu: “Jūs esat uzbūvējuši tik daudz tuneļu un bunkuru, kādēļ jūs neparūpējaties par saviem iedzīvotājiem?” , viņš atbildēja: “Par iedzīvotājiem lai rūpējas ANO.”

Par šodienas notikumiem

Situācija saasinājās, kad 7.oktobra rītausmā tika saspridzināti robežas novērošanas centri un “Hamas”, Islāma džihāda kaujinieki un arī civiliedzīvotāji ielauzās Izraēlā, un tuvējos kibucos (lauksaimniecības kopsaimniecības), kā arī pacifistiskā mūzikas festivālā “Nova” zvēriski nogalināja 1400 civiliedzīvotājus.

Cilvēki tika šauti, sasieti kopā ar rokām uz muguras un dzīvi aizdedzināti, citiem nocirsta galva.

Sieviete, kuras kalpošana ir sagatavot mirušo ķermeni apglabāšanai, stāstīja, ka visām sievietēm ķermeņa apakšdaļa bijusi bez apģērba utt. Tos, kuriem neizdevās tikt klāt, centās nogalināt, aizdedzinot mājas, kurās viņi slēpās. Izdzīvojušie stāsta, ka dedzinātāji bijuši citi, ne “Hamas” kaujinieki, bet civilie, arī nepilngadīgi.

Par atbildību

B. Netanjahu apgalvo, ka Izraēlai ir jāuzņemas atbildība par Gazas sektoru, jo skaidri redzams, ka “Hamas” par saviem iedzīvotājiem nerūpējas. Izraēlas valdībai ir jāuzņemas atbildība arī par saviem iedzīvotājiem, no kuriem visi 9 miljoni ir notikušā satriekti, kuri ir zaudējuši savus mierīgos iedzīvotājus (katrs pazīst kādu, kurš zaudējis tuvinieku) un vēl 240 tiek turēti – gan “Hamas”, gan Islāma džihada, gan dažādu kriminālo grupējumu gūstā. Izraēla ir atbildīga par gūstekņu pārvešanu mājās un ar pārrunām tas nav iespējams. Pamiers tagad novedīs tikai pie jauniem upuriem, it sevišķi tādēļ, ka

Islāmā nav tāda jēdziena kā miers ar ienaidnieku.

Kad tiek vestas miera sarunas, tiek prasīts laiks, lai iegūtu labākas pozīcijas jaunam uzbrukumam. Iedzīvotāju – ne tikai ebreju, bet pat Izraēlas arābu – sašutums par 7.oktobrī notikušo ir milzīgs.

Atbildība ir arī Dieva priekšā, jo taisnīguma atjaunošana ir biblisks uzdevums.

Par mums, neebreju ticīgajiem

Konflikts tiek plaši izmantots politiskās cīņās, rēķinoties, ka esam tālu un neiedziļināmies detaļās. Emocijas viegli uzkurināt. Pašlaik vērojama tendence runāt tikai par palestīniešu zaudējumiem, ignorējot 7.oktobra slaktiņu, pat attaisnojot to kā pretošanās cīņas sastāvdaļu. Uzskatu, ka ir absolūti neētiski par pretošanās cīņu nosaukt sieviešu izvarošanu, galvu nogriešanu zīdaiņiem vai mierīgo iedzīvotāju masu slepkavību. Un vēl – ja sekojam Bībelē rakstītajam, tad zinām gan to, ka Dievs Israela tautu sauc par Savu acuraugu, ka, apsolot zemi, Dievs zvēr pie Sevis (Vēstule ebrejiem), tā sasaistot Sevi ar savu tautu, un arī to, ka mēs, kristieši, esam piepotētie (Vēstule romiešiem), ne sakne. Un 1.Mozus 12.nodaļā teiktais, ka

tiks svētīti tie, kuri svētī Viņa tautu,

nav zaudējis aktualitāti. Var iebilst, ka Izraēlas atbilde nav proporcionāla. Sakiet, lūdzu, kāda būtu proporcionāla atbilde par 500 izvarotām sievietēm? Vai 40 nogrieztām galvām?

Avots: https://media.bringthemhomenow.net

Par saukļiem

Daudz kur pasaulē propalestīniešu demonstrācijās tiek skandēts: “From the river to the sea Palestine will be free!” Šāds lozungs pasaka, tikai to, ka tā skandētāji ignorē starptautisko likumdošanu par Izraēlas valsts likumību. Tas it kā atceļ arī Oslo vienošanos, ar kuru Gazas sektors tiek piešķirts palestīniešiem un ar kuru viņi paši Jasira Arafata personā atzina Izraelas valsti kā likumīgu. Ja nav tiesību būt ebreju valstij, arī viņi zaudē tiesības uz Gazu.

Ko darīt?

Lūgties! Atzīt to, ka situācija nav tik vienkāršota, kā to bieži mums grib pasniegt, atzīt savu nespēku, jo ne cilvēku spēkos ir to taisnīgi atrisināt. Un lūgt no Visuaugstā gudrību lēmējiem, žēlastību gūstekņiem un cietušajiem, mierinājumu sērojošajiem un pasargāšanu tiem, kas dodas briesmās. Un lai mēs paši spējam sevi un savu valsti pasargāt no antisemītisma postošās sērgas.

IESAKU VIDEO. Ļoti labi raksturoti notikumi un kopienas.

Aizvesto bērnu mātes par to, lai pasaules sabiedrības prasība būtu: “Atbrīvojiet bērnus! Bez ierunām!” Mana piepilde: troksnis ap palestīniešiem ir tik skaļš, ka ebreju bērnus pasaule jau ir paspējusi “aizmirst”.

Spēcīga argumentācija ANO tribīnē par antisemītismu šobrīd.

Viens raksts latviski, vēsturnieks un Latvijas pilsonis, kurš pārzina situāciju. Labs vēsturiskais apskats.

Vēsturnieks Jakovs Lufts: Gazā jau sen varēja uzbūvēt otru Singapūru