Kā radoši pievērsties sev? Uzdevums, kura gaitā atklāsi dziļāko nozīmi savam ticības ceļam

Man ir vīzija – oriģināla garīgās prakses metode, kas ir cieši saistīta ar radošo un sievišķo pusi, tāpēc ar šo rakstu uzrunāšu sievietes. Vēlos virtuāli iepazīties tuvāk ar tevi, mīļā lasītāja, lai meklētu un rastu dziļākas kopīgā ticības ceļa kopsakarības, atraisot radoša impulsa spēku.

Garīgā prakse kalpo par tiltu starp tevi un mani; tā sniedz telpu, kurā var tapt “mēs”. Ticības ceļš man ir kā dzīvs, organisks zināšanu koks, kas var izaugt no autentiskas pašizpratnes un rūpēm par vidi un kopienas izaugsmi. Kādu to uztver tu?

Individuācijas process

Jautājumi, kuri mani kļuvuši aktuāli, rakstot iepriekšējos rakstus medijam “Tuvumā.lv”, ir par cilvēka transformācijas procesiem, personības briedumu un plašākas kopienas uzdevumiem. Mans mērķis ir izveidot atbalsta grupu sievietēm garīgajā ceļā draudžu vidē.

Uzskatu, ka pati garīguma izpratne mūsu kultūrā piedzīvo lielu transformāciju, un viens no veidiem, kā par to runā K.G. Junga analītiskajā psiholoģijā, ir pazīstams kā

individuācijas process – filozofiska, garīga un mistiska pieredze.

Šis process norāda uz personības, kas kļūst atšķirīga no citiem, tapšanu; runa ir par tādu personības transformācijas procesu, kurā personīgā un kolektīvā bezapziņa tiek pārnesta apziņā un integrēta personības veselumā.

S.Novikovas veidota datorgrafika, izmantojot autores uzņemtu foto un pievienotais teksts ņemts no https://appliedjung.com/#Courses

Savu pirmo rakstu medijam “Tuvumā.lv” Ceļš, kur satiekas iekšējā un ārējā pasaule | TUVUMĀ.lv uzsāku, daloties ar to, ka rakstniecība veido nozīmīgu mana ticības ceļa praksi, taču patiesībā pirms rakstīšanas es piedzīvoju vēl kādu radošu citādas sevis apzināšanās posmu. Šoreiz mazliet vairāk par to, kas, tēlaini izsakoties, sagatavoja augsni manai turpmākajai interesei gan par teoloģijas studijām un rakstniecību, gan arī par garīgo prakšu un metožu attīstīšanu. Tā bija zīmēšana.

Zīmēšana kā garīga prakse

Zīmējot es novēroju, ka uzzīmētais liek manī sakustēties kādiem neizprotamiem un arī tūlītēji neizzināmiem procesiem. Var sacīt, ka tobrīd es atklāju veidu, kā nonākt ciešākā kontaktā ar savas iekšējās patiesības izziņu un mistēriju, kas pavadīja mani arī manā turpmākajā ceļā.

Paradoksāli, bet dažkārt piekļuve saviem personības dziļumiem var spontāni uzzibsnīt pavisam negaidīti, piemēram, uzmanīgāk ieklausoties kādas agrāk dzirdētas dziesmas vārdos. Kā Leonarda Koena dziesmā “Anthem” (tulkojumā – himna jeb korālis) izskan vārdi: “There is a crack in everything, that’s how the light get’s in” (tulkojumā – it visā ir kāda sprauga, pa kuru var ienākt gaisma). Var nojaust, ka runa ir par kādu smalku, bet visai uzstājīgu norādi:

tavas dzīves mistērija ir tepat līdzās, varbūt tā ir tev pat tuvāk nekā tu to nojaut.

Līdzīgi arī es vēlos piedāvāt satikšanos kopīgajā telpā: es uzaicinu tevi, savukārt tu uzaicini sevi pieredzēt garīgumu kā radošu procesu!

Sjūzena Lovella grāmatā “Spirituality and Art Therapy” norāda uz mūsu pirmatnīgo un nedalāmo metafizisko būtību, ko visai jaudīgi izsaka vārdu savienojums: ķermenis un gars (angļu valodā – bodyspirit). Šis vārdu savienojums kalpo par atgādinājumu tam, ka mūsu patiesais uzdevums ir

kalpot savai būtībai, būšanai par sevi un visām tām iespējamībām just, sajust, zināt un radoši izpausties, kas izriet no mūsu autentiskās būtības,

iepretim kalpošanai vienīgi kultūrā balstītai realitātei, kas var būt arī visai noliedzoša attiecībā uz mūsu autentisko būtību.

Spēja apliecināt piederību savai būtībai, ļauj mums nonākt kontaktā ar savu gara pieredzēšanu un pazīt garu kā mūsu īsteno dimensiju. Kā otrais atslēgas vārds tiek minēts tēls, kas veido ķermeņa un gara valodu. Tēlu valodu tādējādi var uzskatīt par pilnīgu, jo tā satur gan mūsu fiziskās pasaules, gan mūsu ķermeniskās, gan arī mūsu garīgās pasaules pieredzes. Tādējādi Lovella ¹Spirituality and Art Therapy: Living the Connection, ed. Mimi Farrelly-Hansen, Jessica Kingsley Publishers: London and Philadephia||Ch. 8. Suzzane Lovell Loving Body is Embracing Spirit Coming Home, 2001. norāda, ka

atgriešanās pie tēlainības ar mākslas palīdzību mūsu dzīvē noder par viedo ceļvedi un dziedinošo garīgo kustinātāju mūsu laikmetīgajā dzīvē.

Attiecībā uz manu sākotnējo zīmēšanas un mākslas kā pašizpausmes pieredzi, atzīšos, ka tas viss man nepavisam negāja viegli un plūstoši. Man nebija ne jausmas, ka skolā tradicionāli mācītā vizuālā māksla manī modinās kādus mana garīgā ceļa aizmetņus. Pārsvarā gan mana zīmēšana nebija vērsta uz kādu detalizētu priekšmeta attēlošanu. Izņēmums bija

uzdevums, ko saņēmu savā lauku draudzē – manas baznīcas zīmēšana

(skatīt attēlā zemāk) –, kam veltīju teju pusi vienas savas lauku dzīves vasaras. Šķita, ka nekādi nevaru aptver baznīcas formu; bija sajūta, ka es eju apkārt un pavisam netrāpu mērķī.

Šķiet, ka šis zīmējums atdzīvojās brīdī, kad baznīcas fiziskais veidols savienojās ar manis pašas tobrīd vēl fantāzijas dimensijā mītošo tēlu.

Daži tēli pie manis nonāca arī pavisam nejauši, piemēram, kādas garākas telefonsarunas laikā vienkārši švīkājot papīru (angliski tas ir pazīstams kā doodling, burtiski “kricelēt”).

Šis zīmējums tapa spontāni kādas garākas telefonsarunas laikā ar man garīgi tuvu draudzeni.

Kādus gadus vēlāk pakāpeniski atklāju, ka pastāv iespējas šādu tēlu interpretēt un meklēt tam arī kādu nozīmi attiecībā uz manu garīgo ceļu. Ievēroju, ka iekšējie tēli patiesībā nekur nepazūd, pēc laiciņa tie atkal parādās vai nu mazliet citā veidolā vai arī pārtop simbolā, kā piemēram, minētais kricelēšanas tēls, nedaudz pārveidotā veidolā parādījies kāda manis rīkota pasākuma noformējuma vizualizācijā.

Spontānā švīkājuma tēla atdzimšana datorgrafikas formātā, veidojot radoša pasākuma noformējumu.

Šāda tēlu interpretācija prasa saredzēšanu jeb uztveršanu ar sirdi, jo īsteni mēs varam saredzēt tikai ar sirdi, saka St. Ekziperī grāmatā “Mazais princis” ²Individuation of the Little Prince http://urrealis.ipower.com/wp/?page_id=9760 Diemžēl šis raksts tīmeklī vairs nav pieejams, taču ja vēlies to izlasīt, es varu padalīties ar to pēc tava pieprasījuma. . Saredzēt būtiskāko ar sirdi nozīmē nonākt pie atzīšanas, kas balstīta veselumā un spējā atsaukties, sniegt savu unikālo atbildi uz jautājumu, ko uzdevusi pati dzīve.

Šādi iezīmējas mana garīgā ceļa vairāki pavedieni, kas virzīja mani izzināt cilvēka dvēsles kartes potenciālu, kas katrā cilvēkā jau ir ielikts. Var sacīt, ka garīgi neviens cilvēks nekad necieš trūkumu vai nav apdalīts. Tas, kas varbūt pietrūkst, ir spēja atsaukties tur, kur tu esi aicināta, jo tas nebūt nav vienkārši. Nav vienkārši atteikties no ierobežojoša pasaules uzskata, kas neparedz to, ka dzīve rodas no tā, kas tu pati esi, un tas tev jau vienmēr ir dots. Tev tajā ir tikai vērīgi jāielūkojas.

Pēc sava pirmā fiziskā svētceļojuma uz Igati  Svētceļojums kā garīgās pārveides un sastapšanās telpa | TUVUMĀ.lv (tuvuma.lv) manā radošajā procesā, kam joprojām pievēršos kā atjaunojošai un simbolisku nozīmi atklājošai praksei, ļoti nozīmīga man kļuva tieši stikla metafora. Ar stiklu sastapos divu dažādu reliģiski noformētu telpu kontekstā. Tāpēc šoreiz pievērsos nedaudz apzinātākam zīmēšanas veidam, izvēloties priekšmetu – gladiolas pumpuru, kas ievietots stikla vāzē, un nodēvēju par Plaukumu.

Mans gladiolas pumpura zīmējums ar zīmuli uz papīra “Plaukums”, kas man simbolizē manu nākotnes ieceri par garīgās mūžizglītības programmu īstenošanu.

Šajā zīmēšanas procesā lielākās grūtības man sagādāja tieši fons. Brīžiem es vēlējos to ignorēt, bet brīžiem, es mēģināju izdomāt kādu vienkāršotu veidu, lai nebūtu jāataino izkārtojums tāds, kādu es pati to uzstādīju. Tāpēc droši varu teikt, ka pats process galu galā man izvērtās par autentiskuma izaicinājumu – attēlot tieši tā, kā tas ir, nebēgot no tā, kas tobrīd šķiet mazāk nozīmīgs. Varbūt līdzīgi varētu runāt arī par paša radošuma procesa kvintesenci, proti, apziņas un bezapziņas vienotu sadarbību, kur fonu jeb dekorācijas varētu salīdzināt ar bezapzināto, savukārt priekšmetu – ar apzināto, to ar ko ir iespējams identificēties uzreiz.

Ar to arī vēlos noslēgt šo ceļojumu pa savu radošo impulsu un radošuma aizkulišu takām, atklājot, kā gars, kas pabeidzis vienu sev nozīmīgu apriņķojumu, meklē un rod izeju jau jaunā vai citā apziņas līmenī, jaunā pētniecības lokā vai dzīves kategorijā. Tāpēc šodien sniedzu iespēju arī tev ielūkoties savas personības vēl neizzinātajās šķautnēs, mana lasītāja. Ielūkoties, lai atklātu kādu daļu no tā sava personības spēka, kura apgūšana prasa visrūpīgāko attieksmi, empātiju un drosmi – spēju pavērst savu uzmanību šeit un tagad pašai pret sevi. Atraisīties savai personības transformācijai, šim paradoksālajam spēkam, kas veido pāreju jeb liktenīgu pavērsienu augšup.

Savā trešajā rakstā  Esi garīgā krīzē? 9 dienu rīta lūgšana, kas atklās izaugsmes potenciālu | TUVUMĀ.lv (tuvuma.lv) “garīgo krīzi” skaidroju arī kā “pārejas stāvokli” un šoreiz demonstrēšu kā ticības ceļš praktiski rod padziļinājumu tieši (paš)radošajā darbībā. Ar manis veidoto aktivitāšu un uzvedinājumu starpniecību piedāvāju veidu, kā dziļāk un pamatīgāk ielūkoties sevī, izpētīt un atraisīt savu garīgo potenciālu. Ļoti ceru, ka tas kalpos par tava garīgā ceļa stiprinājumu un pamudinājumu vērtīgām nākotnes iecerēm. Šajā pašizpētes procesā, lai tevi pavada aizrautība, spontanitāte un sirds telpas atvērtība pret savu autentiskumu un paštapšanu.

Manis veidoto uzdevumu var dēvēt par radošu dialogu ar autoru, jo tas tapis interpretējot iepriekšējā rakstā minētā katoļu teologa Henrija Nouvena ³Henrijs Nouvens “Ceļamaize: Gudrības un Ticības Vārdi Katrai Dienai”, Zvaigzne ABC, 2015. gads (160.-163. lpp.). tekstus. Radošā aktivitāte veidota kā uzvedinājumi ar mērķi rosināt dziļākas atbildes veidošanos tekstu ne tikai lasot, bet arī izdzīvojot un interpretējot no savas dvēseles skatpunkta. Teksta centrā ir nozīmīga kristīgā simbola, dzīves biķera apcere. To varētu salīdzināt ar ielūkošanos kādā dimensijā, kas ārēji vēl nav redzama, bet ieskatoties uzmanīgāk, vērotāja skatam var parādīties kāds smalkāks, asociatīvu tēlu pavediens.  Mans ieteikums ir uzdevumu veikt četros atsevišķos piegājienos, kas var būt gan četras atsevišķas dienas, gan četras nedēļas vai vairāk, ja tas ir nepieciešams. Svarīgi, ka tu izmanto šo uzdevumu, lai pamatīgi ieklausītos tajā, kā tieši tevī atraisās tavs radošais impulss un izdzīvotu visus šī tapšanas procesa secīgos augšanas ciklus, pagodinot savas iekšējās pasaules unikālo rokrakstu un ritmu. Ļauj sev pakāpeniski un secīgi pāriet no viena uzdevuma posma pie nākošā tikai tad, kad jūti pabeigtību par iepriekšējo posmu. Tas palīdzēs tev arī citās dzīves jomās skaidrāk un pamatīgāk saredzēt lietu īsteno, dziļo nozīmi. Vai esi gatava? Lūdzu, sāksim!

Uzdevuma gaita:

pavisam uzdevumam ir četri secīgi posmi, no kuriem pirmais un ceturtais posms ietver zīmēšanu, gleznošanu jeb kādu citu vizualizācijas veidu, ja tev tāds ir vieglāk pieejams. Savukārt otrais un trešais posms saistīts ar autentisko rakstniecību jeb savu domu fiksēšanu uz papīra vai datorā. Šis uzdevums paredzēts kā pašreflektējoša aktivitāte, kas prasa veltīt laiku gan pašam procesam, gan arī šī rezultāta interpretācijai.

1. Uzdevuma posms: vizualizē savu Dzīves biķeri!

Atrodi baltu papīra lapu un kādus krāsainos zīmuļus, bet vispirms izstaigājies, noskaiti kādu lūgšanu vai praktizē klusuma meditāciju. Sajūti sevī vieglu dzīves pulsāciju un impulsu izzināt to, ko tu par sevi un savu dzīvi vēl nezini. Izlasi H. Nouvena citātu un ļauj sev spontāni interpretēt šo garīgo uzdevumu:

“Kad Jēkaba un Jāņa māte lūdz Jēzu ierādīt viņas dēliem īpašu vietu viņa valstībā, Jēzus atbild: “Vai jūs varat dzert to biķeri, kas man būs jādzer?” (Mateja 20:22) “Vai mēs varam dzert to biķeri?” ir visgrūtākais un radikālākais jautājums, ko varam sev uzdot. Dzīves biķeris ir pilns bēdu un prieku. Vai varam satvert savu biķeri un pieņemt to? Vai spējam pacelt savu biķeri, svētījot citus, un izdzert to līdz dibenam, jo tas nes mums pestīšanu? Viens no grūtākajiem garīgajiem uzdevumiem, ko varam praktizēt, ir neļaut šim jautājumam mūsos norimt.”

Tātad tavs uzdevums ir vizuāli attēlot to, ko šis teksts tevī raisa. Uzvedinoši tas var būt kāds sens ģimenes īpašumā esošs trauks, bet varbūt tas ir kāds ikonisks zieds mandalas ietvarā. Tās var būt arī kādu pamestu vai zaudētu dzimtas māju krāsmatas, kur ir palicis tikai kāds sirms ozols, un no turienes, iespējams, visai labi ir saredzams tava senču ciema baznīcas tornis. Pirms sāc zīmēt ļauj sev nezināt, kurp tu tiec virzīta. Paļaujies! Pastaigā ar šo ideju kādu laiciņu pirms ķeries pie izpildījuma. Ļauj tai nobriest!

2. Posms: satver biķeri!

Šī uzdevuma posma fokusā ir spēja novērtēt savas grūtības, ļaut tām patiesi būt tur, kur tās tiešām ir. Tādējādi tu sniegsi tām arī pārveides telpu un panāksi kādu soli pretī tam, ka tās var pārtapt par to vērtīgo potenciālu, kādu šīs grūtības sevī slēpj. Paņem baltu papīra lapu un pildspalvu. Apsēdies ērti. Pirms uzdevuma veikšanas arī ieteicams veikt kādu nomierinošu vai atslābinošu aktivitāti, kā to norādīju uzdevuma pirmajā posmā. Izlasi H. Nouvena citātu un apraksti to, ko patiesībā jūti attiecībā uz savas dzīves grūtībām. Ļauj sev atzīties tajā, ka varbūt tu to nemaz nezini. Varbūt tavas dzīves redzamās grūtības kā aisberga redzamā daļa slēpj sevī pavisam ko citu. Vēlamais apraksta formāts ir vismaz desmit teikumi, vai kā minimums 15 minūtes laika, kas pavadīts šajā iedziļināšanās procesā.

“Mums visiem jāsatver savas dzīves biķeris. Kļūstot vecākiem un labāk apzinoties, cik daudz bēdu nes dzīve – personiskas neveiksmes, ģimenes strīdus, vilšanos darbā un sabiedriskajā dzīvē –, viss mūsos un ap mums mudina ignorēt, apspiest vai vienkārši noliegt bēdas vai bēgt no tām. “Jāskatās uz dzīves gaišo pusi un jādzīvo vien tālāk,” sakām sev un dzirdam citus sakām to mums, bet, ja vēlamies izdzert savas dzīves biķeri, vispirms tas jāsatver: pilnībā jāatzīst, ko pārdzīvojam, ticot, ka nevis izvairoties no bēdām, bet gan pieņemot tās, atklāsim bēdās patieso prieku, ko meklējam.”

3. Posms: pacel biķeri!

Šajā posmā tavs uzdevums ir dalīties ar kādu citu cilvēku tajā, ko tu patiesi pārdzīvo, tajā, kas tev ir patiesi nozīmīgs. Vēlams sarunāt satikšanos ar kādu sava dzimuma pārstāvi vai nelielu draudzeņu grupu, kurā tiek ievērots sakrālā apļa princips, ka katrs dalībnieks secīgi izsakās un ļauj sev just arī nekomfortablas emocijas, sarunas beigās daloties ar atziņām par piedzīvoto. Būtiski ir atrast vismaz vienu cilvēku, kura priekšā tu vari atklāties. Savu pieredzi apraksti uz papīra vai dienasgrāmatā, ja tādu esi iekārtojusi. Svarīgi ievērot arī to, ka varbūt šis uzdevums tev sagādā kādas neparedzētas grūtības, piemēram, ir grūti izlemt, kam īsti var uzticēties, kā to labāk izdarīt u.tml.. Arī atziņas par uzdevuma veikšanu var kalpot par lieliskām norādēm tava garīgā ceļa virzībā. Varbūt ir arī kas tāds, ko tu sev neapzināti aizliedz. Piedzīvo un atklāj to!

Uzvedinošais Nouvena citāts: “Kad esam stingri satvēruši savas dzīves biķeri, pilnībā atzīstot dzīves bēdas un priekus, spēsim arī pacelt to, juzdamies vienoti ar citiem cilvēkiem. Ja paceļam savu biķeri, tas nozīmē, ka mums nav kauns par to, ko tobrīd pārdzīvojam, un šis žests iedrošina citus pieņemt patiesību par sevi, tāpat kā mēs cenšamies pieņemt patiesību par mums pašiem. Paceļot biķerus un sakot cits citam “Par dzīvi!” apliecinām, ka esam gatavi patiesi ieraudzīt mūsu kopīgo dzīvi, esam gatavi kļūt par kopienu, kuras locekļi iedrošina cits citu izdzert līdz dibenam biķerus, kas mums doti, būdami pārliecināti, ka, to darot, sasniegsim patiesu piepildījumu.”

4. Noslēdzošais posms: izdzer biķeri!

Rūpīgi izlasi šos Nouvena noslēdzošos vārdus. Ievēro, kādi simboli uzrunā tieši tevi. Varbūt tas ir mūžīgās dzīvības “ūdens”, bet varbūt tas ir “dzīves ceļš”, kurā nozīmīga ir kalpošana un atbrīvošanās no tiem ierobežojumiem, kas vairs nekalpo tavas kopienas izaugsmei. Ļauj sev uz mirkli sajust un ieraudzīt tavas dzīves lielās vīzijas uzplaiksnījumu. Paņem papīra lapu un ja tādas ir pieejamas, tad šoreiz labāk izmanto, piemēram, guaša krāsas un otu, lai ļautos spontānākam un ekspresīvākam vizuālajam piedzīvojumam.

“Kad esam stigri satvēruši savas dzīves biķeri un pacēluši to kā cerību citiem, mums tas jāizdzer. Izdzert savu biķeri nozīmē pilnībā pārņemt īpašumā un internalizēt to, ko uzskatām par savu dzīvi ar visām tās bēdām un priekiem. Kā mēs izdzeram savu biķeri? Mēs to izdzeram, klusumā, ļaujot sev saskatīt savu dzīves ceļu. Tā mūsu dzīves biķeri kļūst par pestīšanas biķeriem. Kad esam iztukšojuši tos līdz “dibenam”, Dievs tos piepildīs ar mūžīgās dzīvības “ūdeni”.