Jēriņš kastē jeb kāpēc Lieldienās bērniem vajadzētu izlasīt “Mazo princi”

Ar bērnišķu prieku arvien sajūsminos par brīžiem, kad mani sasniedz viena un tā pati ideja, pa dažādiem kanāliem. It kā nesaskaņoti, nejauši, bet šos mirkļus uzskatu par dievjaušiem – kā zīmi no Dieva, ka Viņš to ieplānojis. Te nav mans redaktores nopelns “bīdīt” kādas idejas. Tādos mirkļos es tikai padevīgi salieku kopā kā puzli “gabaliņus” jeb kopīgi būvējam “tiltu”. Tā šoreiz teju nedēļas ietvarā saņēmu tekstu no Jolantas* un zīmējumu no Elīnas**. Katrai sava dzīve, savs konteksts- kāpēc… Viena par otru nenojauta. Bet medijam šis ir svētku brīnums. Lai priecīgi Kristus Augšāmcelšanās svētki!

Tuvumā.lv galvenā redaktore Aija Volka

Lieldienas kristīgajā tradīcijā ir dziļš un nozīmīgs laiks. Pieaugušajiem šis stāsts ir saprotams savā pilnībā — ar ciešanām, klusumu, upuri un gaismu. Taču bērniem tas nereti ir pārāk smags. Ne tikai emocionāli, bet arī tāpēc, ka viņu valoda vēl nav gatava tik lieliem simboliem.

Un tieši šeit var palīdzēt Antuāna de Sent-Ekziperī “Mazais princis”. Nevis kā aizvietotājs, nevis kā konkurējošs stāsts, bet kā tilts.

Mazais princis lūdz jēriņu

Grāmatas sākumā Mazais princis lūdz lidotājam uzzīmēt jēriņu.
Lidotājs, noguris un nezinādams, ko bērns īsti vēlas, uzzīmē kasti.
“Jēriņš ir iekšā,” viņš saka.

Un Mazais princis ir apmierināts. Viņš redz jēriņu pats. Viņam pietiek ar telpu, kurā jēriņš var būt. Šis ir viens no skaistākajiem brīžiem visā stāstā — bērns pieņem neredzamo, jo viņš redz ar sirdi.

Lieldienu Jērs — arī neredzams

Arī Lieldienu stāstā Jērs nav redzams. Tas nav tēls, ko var uzzīmēt vai parādīt. Tas ir iekšējs tēls, kas jāierauga katram pašam. Un tieši tāpēc bērniem tas bieži ir grūti. Ne tāpēc, ka viņi būtu par mazu, bet tāpēc, ka viņiem vēl nav valodas, lai aptvertu ciešanu un upura jēgu. Taču viņiem ir cita valoda — iztēles valoda.

Jēriņš, kas glābj pasauli

Mazais princis lūdz jēriņu tāpēc, ka viņam ir savi “baobabi” — lietas, kas var izplesties un pārņemt visu, ja tās nepamana laikā. Un jēriņš ir tas, kas var viņam palīdzēt. Lieldienu stāstā Jērs dara to pašu — tikai citā mērogā un citā valodā. Abos stāstos jērs ir kluss, neuzbāzīgs, bet ļoti svarīgs tēls, kurš palīdz tikt galā ar to, kas draud izplesties, pasargā pasauli no iekšējiem džungļiem, ienes maigumu tur, kur citādi būtu bailes. Un abos stāstos jērs ir iekšā — kastē, sirdī, klusumā.

Kāpēc bērniem tas ir svarīgi

Bērni saprot jēriņu kastē. Viņi saprot, ka svarīgākais nav redzams.
Viņi saprot, ka reizēm pietiek ar kaut ko ļoti mazu, lai apturētu kaut ko ļoti lielu. Un tieši šī izpratne var kļūt par tiltu uz Lieldienu vēsti — nevis caur bailēm vai sāpēm, bet caur maigumu un iztēli.

Nevis vietā, bet blakus

“Mazais princis” neaizstāj Lieldienu stāstu. Tas tikai palīdz bērnam ieraudzīt, ka jēriņš — gan tas, kas glābj planētu, gan tas, kas glābj sirdi — vienmēr ir neredzams. Un ka svarīgākais ir jāierauga ar sirdi.
❤️

*Tekstu ģenerēja mākslīgais intelekts; ideju radīja un tekstu rediģēja Jolanta Raita

**Zīmējuma autore: Elīna Rikarde