Piezīmes no Bostonas draudzes, kur lūdz Dievu latviski (+VIDEO), papildināts


59
Esmu Bostonā, ASV. Ir svētdiena. Nolemju iet uz baznīcu, bet ne uz amerikāņu baznīcu. Bostonā atrodas Evaņģēliski luteriskā baznīca, Bostonas Trimdas draudze, kas ir viena no vecākajām un ciešākajām latviešu kopienām ASV un kas joprojām aktīvi darbojas. Tajā dievkalpojumi notiek latviešu valodā un ikviens klātesošais runā latviski vai mācās runāt latviski.
Draudzīgais aicinājums ir 1935. gada 28. janvārī Latvijas valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa iedibināta akcija — aicinājums dāvināt grāmatas savām bijušajām skolām.

26. janvāra dievkalpojumu vada mācītājs Igors Safins. Sprediķis ir par kāzām Kānā un Jēzus māti Mariju. Jēzus atradies tur, kur ir prieks un līksmība – kāzās. Tas nozīmē, ka Jēzus nav pret to, lai mēs smaidītu un priecātos šajā dzīvē. Un tā bija tieši Marija, kas pamanīja, ka vīns bija aptrūcies.

Dievkalpojumā piedalās arī bērni no Bostonas Latviešu Skolas. Sestdienās šie bērni – latviešu vecāku atvases – apmeklē latviešu valodas nodarbības. Ģimenē viņi runā latviski. Vasarās bērni piedalās nometnē Garezerā (ASV), kur studē latviešu valodu un sarunājas latviski, dejo tautas dejas un dzied tautasdziesmas. Citi bērni brauc uz nometnēm uz Latviju, lai sadraudzētos ar latviešu bērniem gan no Latvijas, gan no dažādajiem ASV štatiem, kuros dzīvo latviešu (vai jauktas) ģimenes.

Pēc dievkalpojuma notiek pasākums “Draudzīgais aicinājums”. Ienākot zālē, kas atrodas baznīcas telpās, ieraugu lielizmēra Kārļa Ulmaņa bildi.

Kādu laiku pirms pasākuma, satiekoties ar dažām vecākām sievietēm, kuras emigrēja uz Ameriku no Latvijas tad, kad Latvijā ienāca Padomju karaspēks un sāka nodibināties Padomju vara, jautāju, kādu viņas atceras K. Ulmani. Minēju, ka Latvijā par viņu kā valstsvīru nav viennozīmīgs viedoklis, jo man valsts tiesību vēsturē tika sacīts, ka Ulmanis aizbraucis uz Krieviju, Padomju varai ienākot, un dzīvojis tur vasarnīcā. Sievietes atbildēja, ka K. Ulmani un pirmā Ulmaņa laikus vērtē tikai pozitīvi. Ulmanis patiešām atradās Krievijā, bet tādēļ, ka viņš uz turieni tika izsūtīts, nevis aizbraucis ar mierīgu prātu. Kādai sievietei, kurai nupat būs 97 gadi, pajautāju, kādēļ viņa un visi viņas ģimenes locekļi devās prom no Latvijas. Viņa sacīja, ka visa ģimene bēga tādēļ, lai brāli neizsūtītu, jo pastāvēja reāli draudi. Brālis tika pārģērbts par vecu kundzi, un ģimene sākumā emigrēja uz Vāciju, tad – uz Kanādu. Vēlāk – uz ASV (red.- Kārlis Ulmanis, būdams Ministru prezidents, 1934.gada 15. maijā sarīkoja valsts apvērsumu, pēc kura līdz bija Valsts prezidenta amata izpildītājs no 1936.gada līdz 1940.gadam. 1940.gadam pildīja Valsts prezidenta amata pienākumus).

Tālajā 1935. gada 28. janvārī, savā vārda dienā, Kārlis Ulmanis, pirmās Latvijas brīvvalsts vadītājs, noziedoja savām skolām grāmatas un aicināja cilvēkus ziedot grāmatas, lai bērniem skolās tās būtu brīvi pieejamas lasīšanai. Cilvēku atsaucība bija tik liela, ka pirmajā gadā skolām tika saziedotas 1,7 miljoni grāmatu. Kārļa Ulmaņa akcija tika nosaukta par “Draudzīgo aicinājumu”. Padomju laikā “Draudzīgais aicinājums” tika apturēts, taču ne tajās latviešu kopienās, kuras kara un pēckara laikā izceļoja uz ārzemēm. Ik gadu latviešu diasporas visapkārt pasaulē ir ziedojušas grāmatas, bet arī naudu latviešu bērnu skolām tajās valstīs, kurās viņi atradās. Latvijā šī tradīcija tika atjaunota tikai 1994. gadā, taču ārzemju latvieši nekad nav pārtraukuši “Draudzīgo aicinājumu”.

Tā arī šoreiz, pirms pasākuma cilvēki tiek aicināti ziedot vai nu latviešu skoliņai vai stipendiju fondam. Stipendiju fonds finansiāli atbalsta bērnu un jauniešu dalību vasaras nometnēs – ASV vai Latvijā – kur bērni pilnveido latviešu valodu. Sākoties pasākumam, notiek viktorīna, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kas ir “Draudzīgais aicinājums” un kurš to izdomāja, kurā gadā un kāpēc. Bērni zina atbildes uz visiem šiem jautājumiem. Esmu pārsteigta! Bērni, kas piedzimuši ārpus Latvijas, zina šādas Latvijas vēstures nianses!

Kārļa Ulmaņa attēls. Foto: Foto: Aļesja Lavrinoviča

Pasākumu atklāj Latvijas goda konsuls Uldis Kārlis Sīpols. Tad vasaras stipendiju saņēmēji stāsta par savu pieredzi nometnēs, par latviskumu, par tautiskumu, par Latvijas dabu, ēdienu un par to, cik svarīgi viņiem ir nepazaudēt latviešu valodu un saikni ar Latviju. Pēc tam Bostonas Latviešu Skolas audzēkņi sniedz dažādus priekšnesumus – bērni dzied, spēlē mūzikas instrumentus, rāda savus zīmējumus un gleznojumus, daži klātesošos cienā ar saviem kulinārajiem meistardarbiem (un tās nav tikai meitenes, bet arī puiši), kāda pusaudžu grupiņa ir sagatavojusi īsu uzvedumu par Raiņa lugas “Zelta zirgs” fragmentu.

 

Pašās beigās mazāko klasīšu bērni dzied dziesmu par alfabētu, bet pusaudži un visi, kuri zina vārdus, dzied G. Rača un U. Marhileviča dziesmu “Tikai tā”.

Foto: Aļesja Lavrinoviča

Kāpēc es tādos sīkumos stāstu par šo pasākumu?

Visus šos bērnus, pusaudžus, viņu vecākus un vecvecākus apvieno ticība Dievam.

Viņiem ir latviešu draudze Bostonā, baznīcas telpās ir skola, sapulču zāle, virtuve, pēc katra dievkalpojuma ir sadraudzība ar tik daudz ēdiena un kafijas, ka ierodoties var paēst pusdienas. Mīļi, jauki, mīlīgi un latviski – tā es raksturotu savu viesošanos 26. janvāra dievkalpojumā un pasākumā “Draudzīgais aicinājums”.

 

*Autores papildinājumi 04.02.2020