Kā izpaužas Svētais Gars? Uzklausītas lūgšanas, dāvanas un spēks liecināt (+VIDEO)

4.jūnijā mēs, kristieši, atzīmējām Vasarsvētkus (jeb Svētās Trijādības dienu pareizticīgo tradīcijā), atminoties dienu pēc Lieldienām, kad Jēzus mācekļi bija sapulcējušies un kad pār viņiem nolaidās Svētais Gars. Uzskati par to, kādā veidā izpaužas Svētais Gars mūsdienās, kristiešu vidū gan mēdz atšķirties tik ļoti, ka teju labāk par šo tēmu nerunāt, lai nesastrīdētos… Kā novērots, visbiežāk kristieši ir nobažījušies par to, lai Sātana izpausmes nepiedēvējam Svētā Gara darbībai, vai arī otrādi. Šī iemesla dēļ daļa kristiešu neuzticas cilvēku personīgām liecībām, ja Svētā Gara dalību notikumos nav oficiāli akceptējusi Baznīcas autoritāte vai ja nav atrasti Bībelē līdzīgi notikumi. Apzinoties to, cik šī tēma ir jūtīga, tomēr esam apkopojuši kādas liecības, kā arī skaidrojumus par to, kā piedzīvot Svēto Garu mūsu dzīvēs.

REKLĀMA

”Tuvuma.lv” komandas viena no autorēm, Brigita Kabuce, ir viena no tām, kas nekautrējas citiem publiski liecināt par uzklausītajām lūgšanām viņas dzīvē, lai arī piedzīvotas vēl neatrisinātas problēmsituācijas, par kurām ir jāturpina lūgties. “Dažas lūgšanas ir uzklausītas, citas vēl ir nogaidīšanas režīmā, bet ceru un ticu, ka tās tiks uzklausītas īstajā laikā,” paļāvībā uz Dieva prātu saka Brigita. Viņa vēlas iedrošināt citus apliecinot, ka Svētais Gars darbojas ne tikai vienu reizi cilvēka dzīvē.

Brigitas Kabuces personīgs stāsts

Brigita ceļojuma laikā Holandē

“Ne mazums ļaužu pie Dieva vēršas kā pie ārsta vai advokāta – tikai tad, kad ūdens smeļas mutē. Lūdz ārkārtējos apstākļos, kad neviens cits vairs nespēj palīdzēt.

Kādā evaņģelizācijas pasākumā tika pieminēta mums, lūdzējiem, nereti raksturīga epizode: “Otrā pasaules kara laikā avarēja lidmašīna virs Klusā okeāna. Lidotājs bija spiests katapultēties. Ilgu laiku viņam nācās pavadīt gumijas plostā, un zuda cerība, ka viņu kāds varētu atrast šajos nebeidzamajos ūdens plašumos. Izmisuma pilns, lidotājs vērsās pie Dieva: “Mans mīļais Debesu Tēvs, divdesmit gadus no Tevis neko neesmu lūdzis. Ja Tu tagad mani uzklausīsi un atsūtīsi glābēju, es Tevi netraucēšu vēl divdesmit gadus.”

Esmu pārliecināta, ka Dievs ilgojas mums, saviem grēcīgajiem bērniem, sniegt savu atbalstu. Lūkas evaņģēlijā atrodam Dieva apsolījumu mums:

“… lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.” ( Lūkas,11:9-11)

Kāds rakstnieks ir teicis, ka “lūgšanā cilvēks savu sirdi atver Dievam kā draugam”. No personīgās pieredzes varu teikt, ka drīzāk kā Tēvam, kas Debesīs. Bija laiks deviņdesmitajos gados, kad, steidzoties no vienas skolas uz otru, vērsu savu skatu  debesīs, sūtot tām klusu lūgšanu: “Mīļais Dievs, mans tēvs ir miris, un man ir ļoti smagi, esi, lūdzu, kā mīlošs Tēvs man, savai grēcīgajai meitai, piedod, lūdzu, man manus grēkus un palīdzi labi tikt galā ar visiem šīs dienas uzdevumiem.”

No personīgās pieredzes varu teikt, ka visa mana dzīve ir kā Dievam raidīto un uzklausīto lūgšanu vainagojums.

Dievs uzklausīja manas mīļās vecmāmiņas Mildas lūgšanas, un mans tēvs atgriezās mājās no leģiona un filtrācijas nometnes, tiesa,  ar iedragātu veselību, bet dzīvs.

Tēvu sargāja viņa mātes lūgšanas un ar roku pārrakstītais 91. Psalms (tas, pa pusei izbalējis, tagad ir vienmēr kopā ar mani visās manās gaitās gan Latvijā, gan pasaules ceļos).

…Bija 1949. gada 25. marts, kad sveša vara no Latvijas cietsirdīgi izsūtīja nevainīgus cilvēkus, arī mātes ar maziem bērniem. Mana māte bija gaidībās, un mīļā vecmāmiņa bēdājās un aizlūdza par viņu un par mani, vēl nedzimušo. Tēvam jau bija Staļina filtrācijas nometņu pieredze, bija sagatavoti divi atsevišķi mantu maisi – viens mammai, otrs tēvam. Daudzus, kuri bija atgriezušies no filtrācijas nometnēm, izsūtīja otrreiz, bet mēs, paldies Dieva aizsardzībai, tikām pasargāti, un es 27. aprīlī varēju piedzimt Latvijā, savu mīļo vidū.

Dievs žēlīgi uzklausīja manas un manu mīļo lūgšanas, kad man konstatēja smagu slimību. Pēc vēža operācijas jau 23. gadu ar Dieva žēlastību maijā svinu savu otro piedzimšanu,” atklāj Brigita.

Visi radinieki, kam agrāk uzstādīta tāda diagnoze, jau atradās Aizsaulē. Bet man ļoti palaimējies, jo kopš bērnības bija iedota ticība Augstākajam Saprātam. Un tieši tad, kad pārņēma vislielākās bailes un izmisums, no debesīm nāca mierinājums: braucu pie ārsta un baiļojos, bet man blakus apstājās cilvēks, kuram pie drēbēm bija piesprausta nozīmīte ar uzrakstu “God loves you” [Red.- tulkojumā “Dievs tevi mīl”). Savukārt, naktī redzēju sapni, ka es peldu pāri brūnai, duļķainai upei un izkāpju zaļā, saulainā krastā. Tad man radās cerība, ka viss vēl nav zaudēts. Mierinājumu meklējot, atšķīru Bībeli, un tur atradu šādu spēcinājumu: “Jūs piemeklējis tikai vēl cilvēcīgs pārbaudījums. Dievs ir uzticīgs. Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri jūsu spēkiem, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.” (Pāvila 1.vēstule korintiešiem 10:13). Un tālāk bija brīnišķīgs apsolījums: “Ticīga cilvēka lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots.” (Jēkaba vēstule 5:15).

Nelaimē man blakus bija mana ģimene un labi draugi, kuri patiešām lūdza par mani Dievu, atnesa svētīto ūdeni un uzdāvināja kristīgo literatūru, kuru lasīju slimnīcā, kad bija sevišķi smagi.

Slimību uzvarēt ļoti palīdzēja arī pati daba: bija atnācis mans vismīļākais gadalaiks — pavasaris, un palāta bija pilna ar mīļu cilvēku atnestiem ziediem. Mūsu palāta bija kļuvusi līdzīga svētnīcai — uz naktsgaldiņa pie puķu vāzēm bija svētbildītes, devu savām nelaimes biedrenēm pirms operācijas lasīt uzmundrinošās veselības lūgsnas un jutu, ka pati kļūstu arvien spēcīgāka. Tad atnāca Vasarsvētku svētdienas rīts, tikko biju izlasījusi E.Vaitas grāmatā “Ceļš pie Kristus” nodaļu par pirmajiem Vasarsvētkiem, un mani pārņēma neaprakstāma laimes izjūta. Tik spilgti izjutu Dieva mīlestību un piedošanu, biju tik pateicīga, ka Viņš palīdzējis ārstiem mani izglābt!
Tieši tad ārsts paziņoja analīžu rezultātus, par laimi — vēl nebija paspējušas attīstīties metastāzes. Tomēr cīņa vēl nebeidzās. Protams, arī man nebija svešas bailes zaudēt matus vai arī nelabuma dēļ kļūt pavisam nespēcīgai, tomēr centos nezaudēt ticību un turēties pretī ļaunajam.

Apstarošanas laikā lietoju auzu novārījumu, lai uzlabotu asins sastāvu, dzēru smiltsērkšķu eļļu un ar to ieziedu arī apstaroto vietu. Dodoties uz kārtējo ķīmijterapijas kursu, centos vairāk iet kājām, lai vairotu fiziskos spēkus. Līdzi vienmēr pudelītē ņēmu sulu, ar kuru iedzēru pretvemšanas tableti. Centos mērķtiecīgi pārkārtot savus ēšanas paradumus, lietot pēc iespējas vairāk svaigu dārzeņu, zaļumu, augļu un sulu, mazāk gaļas. Vīrs cītīgi rīvēja burkānus, kuru sulu dzēru ik vakaru pa glāzei. Tagad zinu, ka arī brokoļos un šitaki sēnēs ir daudz pretvēža vielu.
Esmu sapratusi, ka tikai, nevēlot otram ļaunu, piedodot un iemīlot visu dzīvo, cilvēks var iegūt tiesības uz izglābšanu. Vēzi var uzvarēt, tikai laicīgi jāmeklē palīdzība pie laba ārsta un jāpaļaujas uz Latvijas dabas un Dieva mīlestības dziedinošo spēku.

Fragments no Brigitas publikācijas 2002.gadā žurnālā “Zintnieks” (22.numurs)

Brigita piedzīvojusi arī dēla dziedināšanu. “Kad mans dēls, saslimis ar gripu, ieguva ļoti smagas komplikācijas un nokļuva Latvijas Infektoloģijas centrā, astoņas dienas viņš atradās Intensīvās terapijas nodaļā. Ārsts neslēpa, ka stāvoklis ir ļoti smags, un es lūdzu: “Dakter, tas ir mans vienīgais dēls, lūdzu glābiet!”

Izmantojot draugiem.lv, iedarbināju īstu lūgšanu ķēdi, pasūtīju veselības aizlūgumu pareizticīgo baznīcā (mana mamma pieder pie šīs konfesijas).

Dēlam līdzi uz slimnīcu biju iedevusi 91. Psalmu, bet viņš nespēja paša spēkiem to lasīt – viņam bija grūti elpot. Toreiz īsti neapzinājos, bet, ja dēls laikus nenokļūtu Intensīvās terapijas nodaļā, varēja sākties plaušu tūska. Lasīju dēlam priekšā 91. Psalmu, un viņš gurdā balsī spēja vien beigās pateikt: “Āmen.”

Mūsu lūgšanas Debesu Tēvs dzirdēja un uzklausīja.

Esmu bezgala pateicīga Dievam, ka Viņš uzklausīja manas lūgšanas arī todien, kad mans draugs nokļuva reanimācijā ar sirds infarktu.

Mums jārunā ar Visuma Valdnieku. Ja neizmantojam šīs tiesības, tad bieži vien nevajadzīgi nopūlamies, bet problēmu neatrisinām.

Lūgšana mūs vienmēr dara bagātākus un stiprākus – paļaujoties uz Dievu kā uz Labo Ganu, mēs iegūstam pārliecību, ka tiksim galā ar problēmām, un drošību, ka neesam vieni šajā dzīvē.

Blakus ir Dievs un Viņam nav vienalga, kas ar mums notiek. Sakaru līnija ar Universa centru nekad nav aizņemta,” apliecina Brigita.

,,Jūs dabūsiet spēku un būsiet Mani liecinieki”

Pēteris Tervits

Un tomēr… Pat pēc brīnumainu liecību uzklausīšanas mūsu prātos nereti iezogas jautājums: kur Svētais Gars ir tad, kad neredzam acīmredzamus pierādījumus tam, ka lūgšanas ir uzklausītas?

Ventspils baptistu draudzes mācītājs Pēteris Tervits Vasarsvētku dievkalpojuma sprediķī uzsvēra, ka Svētais Gars dod mums spēku būt Dieva lieciniekiem. Tas nenozīmē tikai apmierināt visas mūsu dažādās gribēšanas, vēlmes, vajadzības.

Cilvēki mēdz lūgties – “Dievs, vai tu varētu manā dzīvē dot to… Dievs, vai tu varētu mani aplaimot ar šito…? Dievs, galu galā, vai tu varētu nokārtot, lai [pašvaldību- red.] vēlēšanas beidzas kā es esmu balsojis? Nu, galu galā, Dievs, varbūt Tu kaut kā noorganizē, lai Dieva valstība ir Ventspilī! Jēzus saka: “Nē! Tās nav tās lietas, kuru dēļ es esmu nācis šeit virs Zemes. Es esmu nācis šeit, lai atpestītu, lai jūs varētu baudīt asins spēku, kas šķīsta no grēkiem, un lai jūs varētu baudīt spēku, kas dod jums iespēju būt lieciniekiem,” skaidro P.Tervits. Gars neatrisina visas mūsu saimnieciskās vajadzības, veselības problēmas, attiecību problēmas utt. “Jā, arī tās! [Bet vēl- red.] Svētais Gars dod spēku mums liecināt tā kā Stefans un kā Jēzus liecināja. [..] Ģetzemanē Jēzum, lai teiktu “Tēvs, lai Tavs prāts notiek!” bija vajadzīgs Gara spēks,” atgādina P.Tervits.

Svētā Gara septiņas dāvanas

Ķīpsalas kopienas māsa Inese Šteina, skaidrojot Svētā Gara darbību, atsaucas uz Kazimera Romaņjuka grāmatu ”Par Svētā Gara septiņām dāvanām”. [Varšava, 1992.]

“Par Svētā Gara dāvanām vēstīts jau Vecajā Derībā, kur teikts, ka pār Jāzepu ir Kunga Gars, jo pat faraons pamana, ka viņš ir apdāvināts ar gudrības, saprāta un padoma dāvanām. Vecajā Derībā minētas arī dāvanas: spēka Gars, atziņas un Tā Kunga bijības Gars. Tiek dots apsolījums, ka tie, kas būs apveltīti ar Svēto Garu, tiks šķīstīti, tiem tiks dota jauna sirds akmens sirds vietā, taču tiem jāpilda baušļi. “Svētā Gara svaidītie pravietos, redzēs atklāsmes, sapņus [..], parādības, pie debesīm būs zīmes, uguns un dūmu mākoņi”.

Jaunajā derībā teikts, ka “Gars nāk palīgā mūsu nespēkam” (Pāvila vēstule romiešiem 8:26). “Apustuļu darbos (1:8) izteikts katra kristieša uzdevums būt par Jēzus Kristus liecinieku visiem cilvēkiem uz Zemes: “Jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, tad jūs būsiet mani liecinieki kā Jeruzalemē, tā Jūdejā  un Samārijā”.”

Pāvila 1. vēstulē korintiešiem 13.nodaļā uzsvērta Svētā Gara dāvana- mīlestība pret Dievu un cilvēkiem. ,,Mīlestība ir laipna,[..], lēnprātīga,[..], tā neskauž, nepiemin ļaunu”.

Pāvila vēstulē galatiešiem (5:22) pieminēti Gara augļi: “mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība”. Vēstulē romiešiem (5:15) uzsvērts, ka svarīga dāvana ir ticība.Visas Svētā Gara dāvanas nosauktas Pāvila 1.vēstulē korintiešiem 12.nodaļā 4-11.pantā:

,,Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars; ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs; [..]citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars, citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā”.

Visas dāvanas dotas, lai mēs, kristieši, nevis strīdētos, kurš pareizāk vai labāk saprot Rakstus, bet lai dzīvotu vienotībā un sadraudzībā,” uzsver I.Šteina.

Katoļu un pareizticīgo sakramenti

Apustuļu darbu 2.nodaļā 2.-4.pantā aprakstīts, kā Svēto Garu piedzīvoja apustuļi: “nāca rūkoņa[..], uguns mēles, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citā mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt”, kas nozīmē arī to, ka apustuļi sāka sludināt Dieva Vārdu un Dieva lielos darbus visās valodās. Apustuļi uzlika rokas uz slimnieku galvām  un tie atguva veselību,” atgādina I.Šteina.

Katoļu tradīcijā tiek uzskatīts, ka Svētā Gara dāvanas var saņemt katrs ticīgais, kas stiprināts ticībā, tāpēc tiek praktizēts Iestiprināšanas sakraments, kad bīskapi (nevis katrs priesteris vai mācītājs) uzliek roku uz galvas iestiprinātajam, pēc rakstītā apustuļu darbos 19.nodaļā (kā arī citviet). Katoļu izpratnē Iestiprināšanas sakramentā tiek saņemts īpašs Svētā Gara spēks, kā tas notika ar apustuļiem Vasarsvētku dienā.

Zemāk skaties video par katoļu Iestiprināšanas sakramentu, kā arī Svētā Gara harismām

Līdzīgs sakraments ir pareizticīgajiem, kas tiek saukts par Mirru (jeb eļļas) svaidīšanas noslēpumu un tiek veikts uzreiz pēc kristībām vienreiz cilvēka dzīvē.

Foto: eleison.lv

“Pieres, acu, mutes, nāsu, ausu, roku un kāju virsmu apzīmēšana ar svētajām mirrēm, sakot vārdus “Svētā Gara zīmogs”, cilvēkam, kurš Kristību noslēpumā pievienots baznīcai, dod īpašu Dieva žēlastību. Pieri svēta prāta iesvētīšanai; acis, ausis, nāsis un muti- ārējo sajūtu – redzes, dzirdes, ožas un garšas iesvētīšanai; krūtis – sirds iesvētīšanai; rokas un kājas – kristīgu cilvēka darbu un visa viņa dzīves ceļa iesvētīšanai,” skaidrots lapā eleison.lv. Iesākumā šādu iesvētīšanu darījuši tikai bīskapi ar roku uzlikšanu (ja kristī bīskaps, tad arī mūsdienās pietiek ar roku uzlikšanu). “No 4. gadsimta to sāk izdarīt arī priesteri ar bīskapa iesvētītām mirrēm, praktisku iemeslu dēļ: kristāmo bija tik daudz, ka bīskaps nevarēja ierasties pats, lai visiem uzliktu rokas,” lasāms eleison.lv.

Zemāk skaties Vēdensvilas vasarsvētku draudzes mācītāja Heinza Bossi (Šveice) semināru par Svētā Gara dāvanām, viesojoties Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes 130.jubilejas ietvaros. 1.daļa.

---

Vai Tu esi piedzīvojis savā dzīvē Svēto Garu? Pastāsti par savu pieredzi! Raksti uz e-pastu: redakcija@tuvuma.lv