Artūram Irbem ir ko teikt mūsdienu jauniešiem

Viens no visu laiku slavenākajiem un izcilākajiem Latvijas hokejistiem Artūrs Irbe pārliecinoši nostājās uz sporta ceļa, pateicoties savu vecāku gudrībai, mērķtiecībai, kā arī savam pirmajam trenerim. Hokejists ir pārliecināts, ka tieši pirmajām bērnu autoritātēm ir izšķiroša nozīme jauniešu pašvērtības veidošanā. Kā sportistam, trenerim, tēvam un kristietim Artūram ir ko teikt mūsdienu jauniešiem. Viņa pieredze un gudrība šodien daudziem palīdz kļūt par savu sapņu un ejamā ceļa labākiem “vārtsargiem”. Sportists īpaši atzīmē, cik būtiska loma jauniešu personīgajā izaugsmē ir kristīgo principu izpratnei. Pavisam drīz, jau no 22. līdz 26. augustam, kinopilsētā Cinevilla norisināsies jauniešu konference History Makers United, kur klātesošajiem būs iespēja satikt arī Artūru Irbi.

Kādi, Jūsuprāt, ir mūsdienu jaunieši? Vai novērojat vairumā mērķtiecīgus jauniešus, kas virzās uz savu sapņa piepildījumu un zina, ko no dzīves grib, vai arī pamatā satiekat tādus, kam ir zema pašvērtība un kas ir apjukuši?

Katram jaunietim pienāk ledus laušanas brīdis, kad sākas pieaugušo dzīve, un tad ir tas baiļu moments un nedrošība, kas jāpārvar. Daļa jauniešu, zina, kas viņiem konkrēti patīk, citiem ļoti daudz kas patīk un nav konkrēta virziena. Ir arī tādi jaunieši, kam ļoti maz kas patīk, vai kas paļaujas vairāk uz citiem, grib sekot tendencēm un pasaulīgajam mārketingam un tā spiedienam – tu vairs neesi foršs, ja tu nedari to un to vai nevelc mugurā tieši to. Labi ir tiem jauniešiem, kam ir skaidrība, kas viņiem patīk un kas viņus saista. Esmu pārliecināts, ka šādiem jauniem cilvēkiem dzīvē viss var izdoties un tie atradīs savu vietu. Galvenais ir darīt to, kas patīk, pat ja ir bailes, kā nodrošināt savu iztiku un ģimeni. Tas ir galvenais uzdevums, kas jāmēģina jaunietim iemācīt jau no bērnības.

Padalieties nedaudz ar personīgo pieredzi, kā Jums bija ar pašvērtību un sevis meklējumiem, kad bijāt jaunieša gados?

Pašus pirmsākumus mācētu nokomentēt paši tuvākie – vecāki, brālis, māsa, skolotāji un treneri, kas ar mani bija kopā. Manuprāt, man ļoti palīdzēja mammas sirds gudrība un tēta mērķtiecība. Tētis mani ievadīja sporta pasaulē, kas mani ārkārtīgi uzrunāja. Man bija arī brīnišķīgi skolotāji, kas prata radīt interesi par mācībām. Man bija fantastisks treneris, kas bija gan kā tēvs, gan skolotājs. Mans lielais brālis bija dzinējs, jo visu laiku bija jādzenas viņam pakaļ, jāatdarina un jāmēģina pārspēt. Viss kopā tas nostrādāja un es ļoti agrā vecumā zināju, kas es vēlos kļūt un ko es gribu dzīvē darīt.

Man bija brīnišķīga Dieva dota dāvana, ka es to spēju uzreiz nojaust un sajust un bija pietiekoši  daudz spēka, lai arī tam sekotu, neskatoties ne uz ko.

Foto no skaties.lv. Vairāk foto un dokumentālā filma- šeit.

Bet, ja ģimene nav ievirzījusi vai būtiskāko iemācījusi, tad mūsdienu jaunietim galīgi nav viegli sevi atrast milzīgajā informācijas apritē, apkārtesošajās iespējās un trendos, kas aicina līdzi.

Ir ārkārtīgi sarežģīti. Piedāvājums nāk tādā ātrumā! Agrāk vide, kurā dzīvoji un saņēmi informāciju, bija salīdzinoši ierobežotāka. Tomēr jāņem vēl vērā, ka bērns vai jaunietis neklausās, ko tu viņam saki, bet viņš vēro to, ko tu dari un seko tam piemēram, ko rādi. Bieži vien kādām sarunām nav pat īpašas vērtības, ja vien to nevar pamatot kādā taustāmā segumā. Protams, tagad ir tas milzīgais informācijas ātrums, ko tev gāž virsū un visi sacenšas par tavu uzmanību, jo tava uzmanība nodrošina nākotnes peļņu un naudu, ko varēs iegūt no tevis. Jauniem cilvēkiem, ja vēl nav izšķirtspējas un dzīves pieredzes, šis laiks ir visai grūts. Tāpēc vecāki, skolotāji, audzinātāji, treneri un tuvinieki kā autoritātes nes milzīgu atbildību.

Kas jaunam cilvēkam kļūst par autoritāti visātrāk?

Protams, ka vecākiem vajadzētu kļūt par autoritāti. Viņiem ir šī iespēja, jo viņi jau no pirmās dienas ir līdzās savam bērnam – pat vēl brīdī, kad viņš nav nācis šajā pasaulē. Vai vecāki kļūst par autoritāti, tas, lūk, ir cits jautājums. Bet tieši vecākiem ir pirmā un visreālākā iespēja. Tālāk ir citi ģimenes locekļi vai skolotāji. Un arī kāds kaimiņpuika var būt autoritāte. Tāpat popkultūra, mūziķi, aktieri, sportisti, jo tos visu laiku ceļ uz pjedestāla, tāpēc ka tos vajag pārdot publikai. Viņu tēli līdz ar to tiek uzpulēti, un jaunietim šķiet, ka viņi ir viss, kas šajā dzīvē ir jāsasniedz.

Kā kristietības mācība palīdz risināt problēmas, kas saistītas ar identitātes un pašvērtības jautājumiem?

Bērnam vispirms būtu jābūt kristīgā vidē un jāpiekļūst pie informācijas par kristīgajiem principiem, jo tā ir patiešām ļoti svarīga! Vecāki, kuri nāk no kristīgas vides, mēģina savus bērnus arī ievirzīt, bet tik un tā bērnam ir jāpieņem savs lēmums.  Vienmēr jau liekas, ka zāle ir zaļāka sētas otrā pusē, tāda ir cilvēka daba. Bet kristīgās vērtības, manuprāt, palīdz visu sakārtot un salikt pa plauktiņiem. Man ir bijušas ļoti lielas un plaša diapazona iespējas satikties ar cilvēkiem no dažādām konfesijām dažādās pasaules valstīs. Bieži esmu novērojis, ka cilvēks nezina un nepazīst Jēzu personīgi, bet viņš dzīvo pēc Jēzus likumiem un seko tiem, pat to nenojaušot. Manuprāt, tad viņš ir daudz tuvāk Dievam nekā tas, kurš zina, kādi ir kristīgie principi, bet apzināti grēko.

Padomju laikā mums nebija iespējas piekļūt informācijai par kristīgajām vērtībām, un cilvēki bija iebiedēti. Tajā laikā par to visu draudēja diezgan smags liktenis, ja tu nesekosi oficiālajam viedoklim un ja būsi brīvdomātājs. Toreiz cilvēki kristīgās vērtības centās ļoti uzmanīgi un delikāti parādīt. Bieži vien lietas nedrīkstēja saukt īstajā vārdā, jo par to draudēja sods. Zinām no vēstures gulaga laikus, baznīcas iznīcināšanu un ateisma uzspiešanu. Bet cilvēki bieži vien parādīja tās vērtības.

Man arī ir piemēri, kā cilvēki ar savu sirds siltumu un mīlestību parāda kristīgo attieksmi.

Man kaimiņos dzīvoja fantastisks cilvēks – mācītājs Akmentiņš. Šķita, ka viņa gaisma pat tumsā izstaroja. Protams, tam visam līdzi nāca pārbaudījumi un sava ceļa meklējumi, vienaudžu spiediens.

Foto: sportacentrs.com

Šobrīd ir brīva izvēle: ko gribam, to varam darīt un sekot, kam gribam.

Jauniešiem nav viegli un katrā paaudzē tas ir drusku citādāk un ir citi kārdinājumi un citi punkti, uz kuriem tiek spiests, bet ja cilvēkam ir ieaudzinātas pietiekoši stipras vērtības un skaidrība par mijiedarbību, ko tās nozīmē, tad es domāju, ir diezgan viegli pieņemt lēmumu, jo tu redzi, kā tās strādā. Tev ir piemērs, kurš ir nemirstīgs.

Un tajos meklējumos nevajadzētu arī baidīties kļūdīties, vai ne?
Es atklāšu nedaudz no savas sportiskās pieredzes. Kad es kā treneris strādāju ar saviem audzēkņiem, es vienmēr esmu teicis, ka nekļūdās tas, kurš neko nedara. Un vislielākā kļūda ir neko nedarīt. Protams, pieredze ir arī kritienos. Bērns nekad nesapratīs, ko nozīmē karstums, ja viņš nebūs piekļuvis tam tuvu un pataustījis. Tas reizēm ir skumji, bet tas ir fakts. Tāpat ir arī ar visām citām lietām. Ir lietas, ko spējam apzināties un novērtēt, bet bieži vien tas ir iepakots. Un konfekšu papīrītis jau nenozīmē, ka tur iekšā būs konfekte, jo var jau ietīt pilnīgi ko citu, vai ne?

Jā, un tad ir svarīgi tie ceļa rādītāji, autoritātes un sirdsgudrie padomi?

Viennozīmīgi! Tāpēc tas nozīmē, ka cilvēkam ir iespēja atgriezties, viņam ir iespēja izvēlēties sekot savam piemēram, vēlams, ka tas ir Jēzum vai tiem cilvēkiem, kuri seko Jēzus piemēram, un tad jau tu atradīsi savu ceļu un tevi nemocīs pašpārmetumi un mazvērtības kompleksi un nedrošība. Jo tev ir glābiņš un tu to zini.

Paldies materiāla tapšanā Renātei Cietvirai, Madarai Irbei un Martai Romanovai-Jēkabsonei.