Kāpēc kristīgo pasākumu kalendāra Atnac.lv veidotājs slēpj savu konfesionālo piederību

Pirms mēneša kristiešu aprindās dažādos kanālos izskanēja ziņas, ka ir radīts jauns kristīgo pasākumu kalendārs Atnac.lv. Tajā ir iespējams jebkuram pašam ievietot kalendārā informāciju par tuvojošos pasākumu. Ziņa tiek publicēta, kad to apstiprina lapas administrators.

Informāciju par jauno platformu saņēma arī Tuvuma.lv redakcija, un ar prieku grasījāmies pēc iespējas drīz izziņot jaunumus par kalendāru, kā arī uzrunāt veidotājus iespējamai sadarbībai. Par sadarbību jau vienojāmies. Tūlītēji reaģēt nepaguvām, bet pēdējās nedēļās esmu pārdomājusi kādu aspektu, ko, manuprāt, vajadzētu ņemt vērā, un par ko esmu norūpējusies.

Kalendāra Atnac.lv veidotājs lūdza publikācijā neizpaust ne viņa vārdu, ne viņa pārstāvēto konfesiju.

Viņš, zinot, kādas mēdz būt kristiešu sabiedrībā reakcijas, nevēlas, lai rastos kādi aizspriedumi konfesionālās piederības dēļ, – jo kalendārs nav paredzēts tikai vienas konfesijas pasākumu popularizēšanai, bet ir starpkonfesionāls.

Bez šaubām apsolīju ievērot šo lūgumu. Tomēr man sirds ir smaga par to, ka tas ir jādara. Manuprāt, tas nav normāli, ka Latvijā, kas ir ar senām ekumenisma tradīcijām, ir jāievēro tāda piesardzība.

Viesojoties LR1 radījumā “Mediju anatomija”

Nesen viesojos Latvijas radio 1 raidījumā ”Mediju anatomija”, un pieminēju, ka kristiešiem, veidojot saturu kristīgā medijā, vajadzētu būt drosmīgiem, atspoguļot to, kas ir aktuāls kristiešu sabiedrībā, kopienās. Tajā skaitā, ja ir pamats kritikai.

Domājot par Atnac.lv, nācās aizdomāties, vai un kāda ir līdzība ar Tuvumā.lv. Jebkurš var ātri un ērti pārliecināties par to, kas stāv ”aiz” Tuvumā.lv. Tā esmu es. Vai man arī būtu vajadzējis neizpaust savu vārdu un slēpt savu konfesionālo piederību?

Pirms 10 gadiem, kad dibinājām Tuvumā.lv, populārs blogs bija e-baznica.lv, kuru vadīja kāds ”e-pavests”. Vadītāja īsto vārdu ”atkodu”, un izdevās arī viņu intervēt, bet, kad grasījos interviju publicēt, viņš liedza atklāt viņa vārdu. Toreiz nospriedu: nu tad neko… Priekš kam man materiāls par kaut kādu anonīmu personu… Biju uzlikusi augstu standartu, domājot par mediju uzticamību.

Vienmēr esmu uzskatījusi un joprojām tā uzskatu, ka ir ļoti svarīgi zināt, kas veido medija saturu, kuru lietojam. Mums ir jāspēj pārbaudīt, kurš ir uzņēmies atbildību par publicēto saturu.

Tomēr, godīgi sakot, vai mēs patiešām vienmēr pārbaudām, kas ir avots, kādi ir redaktori vai īpašnieki? Izlasām un jau tūlīt visam ticam…

Turklāt informāciju visbiežāk vairs nevis guglējam, bet ieraugām tikai to, ko piedāvā sociālo tīklu algoritmu radītie izcēlumi, kā arī nu jau cītīgi jautājam atbildes mākslīgajam intelektam, un palēnām esam sākuši pierast pie tā, ka informācijas kanāliem nav sejas. Uzticamies tāpat vien. Iedomājamies, ka spēsim izvērtēt satura ticamību pat nepārliecinoties, kas ir pirmavoti un kas ir patiesā labuma guvēji, finansētāji un tā tālāk… Jo it kā ietaupām laiku. Visu mums vajag steigā.

Bet var rasties situācijas, kad kaut kas saputrosies. Kādi nepareizi datumi, kļūdas ar vietu vai kas vēl, un tad vienmēr ir labi zināt, kur meklēt atbildīgo, un kas ir pirmavots, lai pārliecinātos, ka netiec ievests maldu ceļos.

Atbildību par to, ka reklamētais pasākums būs Dieva vadīts, mēs neviens īsti nevaram uzņemties, ja vien paši neesam pasākuma organizatori vai vismaz klātesoši ar lūgšanām vai tamlīdzīgi.

Konfesionālajai piederībai nevajadzētu būt iemeslam, kas met šaubu ēnu uz jaunu, foršu iniciatīvu. Bet, no otras puses, ir labi zināt,  ka ievieto un publicē informāciju dzīvi cilvēki, un kuri tie ir.

Protams, mūsdienu laikmeta tendences rāda, ka jau šobrīd daudzu mediju saturu rada automatizēti rīki. Tiek noskrāpēta, atfiltrētas ziņas un tā tālāk. Kopš šī gada februāra ikdienā strādāju mākslīgā intelekta uzņēmumā ”Asya”, un man ir patiesi interesanti sekot līdzi informācijas tehnoloģiju nozares attīstībai. Attīstības iespējas šobrīd mediju jomā ir grandiozas. Tomēr, zinot aizkulises, tikai vēl jo vairāk pārliecinos, cik ļoti svarīgi, ka tehnoloģiskos risinājumus radījuši un pārvalda uzticami cilvēki.

Ko iesakām vai neiesakām…

Skatoties, cik ātri ir aizpildījies Aicinam.lv kalendārs, mani pārņem arī skaudība, ja pavisam atklāti… Jo… sāku gremdēties atmiņās, cik ļoti grūts bija mūsu, Tuvumā.lv komandas, ceļš, un tāds ir joprojām.

Arī mēs, Tuvumā.lv veidotāji, medija pirmajos gados pirms 10 gadiem, bijām izveidojuši sadaļu ”IESAKĀM” ar domu, ka tajā regulāri publicēsim ieteikumus apmeklēt noteiktus pasākumus, piemēram, koncertus, seminārus un tamlīdzīgi. Arī Atnac.lv ir informācija par šāda veida pasākumiem, uz kuriem ir aicināti ne tikai noteiktās draudzes locekļi, bet ikviens interesents ”no malas”. Kalendārā tostarp ir aicinājums nepievienot dievkalpojumus, izņemot, ja tie nav ekumeniski, rēķinoties, ka draudžu dievkalpojumi vairāk ir iekšēji noteiktas kopienas pasākumi, un, droši vien, arī tāpēc, lai nerastos bažas, ka viena vai cita konfesija ar dievkalpojumu reklamēšanu sāk dominēt.

Medijs Tuvumā.lv parasti izņēmumus ir izdarījis, piemēram, Ziemassvētkos, kad gan veidojām apkopojumu par visiem dievkalpojumiem pēc kārtas- īpaši aicinot piedāvājumu apskatīt tiem, kuri varbūt sadūšotos apmeklēt baznīcu vismaz reizi gadā. Esam arī veidojuši tiešsaistes dievkalpojumu apkopojumus.

Bet fokuss tomēr bija uz tiem pasākumiem, kas mērķēti visplašākajai publikai, ar evaņģelizējošu raksturu. Tiesa, panākt to, ka mums tiek iesūtīts saturs – jo brīva satura pievienošana nekad nav bijusi mūsu konceptā (jebko, kas iesūtīts, caurlūko un rediģē atbildīgie redaktori) – nebija viegli. Lai gan centāmies izsūtīt e-pastus visu konfesiju vadībai un arī pa taisno dažādu draudžu vadībām, un arī personīgi mācītājiem, draudžu priekšniekiem vai viedokļu līderiem, atsaucība bija salīdzinoši zema. Pamatā mums bija vajadzīgi komandā cilvēki, kas paši aktīvi meklē informāciju par notikumiem, un to iekopē mūsu lapā. Mēs to darījām bez kādas vienošanās vai reklāmas nosacījumiem: tā bija mūsu labā griba popularizēt kristīgus pasākumus.

Bet… Itin drīz pienāca brīži, kad par atsevišķiem ieteikumiem – vai tas attiecās uz pasākumu vai, piemēram, ieteiktu grāmatu, filmu vai ko citu – sākām saņemt aizrādījumus.

Reiz viens luterāņu mācītājs (nesaukšu vārdā) uzrakstīja, ka publikācijā, kur bija ieteikts izlasīt kādu grāmatu, ieteikuma autors nav akceptējams, jo viņš atbalstot gejus, tāpēc turpmāk viņš nevienam nerekomendēšot arī lasīt medija Tuvumā.lv citu autoru rakstīto saturu.

Visspilgtākais bija gadījums, kad saņēmu e-pastu ar viedokli par grāmatu, kuru noteikti nevajagot lasīt kristiešiem. Kad rakstīju pretī paskaidrojumu, ka mums nav tāda sadaļa ”NEIESAKĀM”, bet gan ir sadaļa ”IESAKĀM”, tad vēl saņēmu skaidrojumus, cik svarīgi ir argumenti, ka konkrētā grāmata ir nepiedienīga un ka cilvēkus vajagot par to brīdināt. Kamēr domāju, ko ar situāciju darīt, cilvēks ar šo viedokli jau bija devies uz ”Latvijas Kristīgo radio” un bija tapis skandalozs video par šo grāmatu, un Latvijas līmenī jau izskanēja citāti par to, ka, uzklausīdams šī cilvēka bažas par grāmatu, radio prezidents Tālivaldis Tālbergs jau ir nokomentējis: šo grāmatu vajagot dedzināt. Pieļauju, ka atpazīstat, par kuru grāmatu ir runa, un gan jau paši tomēr ziņkārīgi tajā ielūkojāties, tātad, no tā savukārt varam secināt: arī antireklāma savā ziņā tomēr ir reklāma…

Novēlu Atnāc.lv izdošanos noturēt uzticamību, un – mīļie, saudzēsim kalendāra veidotāju! Ticu, ka viņam ir tikai un vienīgi vislabākie nodomi. Lai izdodas!