Katra dzīves diena kā svētceļojums. Artūra Andža pārdomas

Ir sācies augusta mēnesis, kas katoļu baznīcā Latvijā tradicionāli tiek dēvēts arī par svētceļojumu mēnesi. Jā, jo šis ir laiks, kad svētceļnieki un ticīgie no visām Latvijas pusēm dodas ceļā uz Aglonu, lai 15. augustā vienotos Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos. Šis ir saviļņojošs, īpašs un skaists laiks, kad ikviens ticīgais kopā ar citiem var iepazīt Dievu vēl tuvāk, stiprināt vai nostiprināt savu ticību.

Ikdienas skrējieni mums katram ir savi, taču lielākajai daļai noteikti dienas paskrien zibenīgi un piepildīti tik ļoti, ka nesanāk ne no rīta, nedz vakarā pievienoties kādai draudzei Sv. Misē. Gana daudzi, iespējams, pat ne katru svētdienu apmeklē baznīcu, jo gribas taču atpūsties… Bet vai tieši Sv. Mise nav tas brīdis, kad, esot tuvāk Dievam, saņemt šo garīgo atpūtu, stiprinājumu un piepildījumu?

Svētceļojums ir lieliska iespēja sakārtot savas attiecības ar Dievu un es zinu daudzas liecības par to, kā tieši svētceļojums ir gan nostiprinājis ticību, vēl būtiskāk – neskaitāmus cilvēkus ir atgriezis pie Dieva, kuri bija no Viņa attālinājušies vai pat pilnībā novērsušies. Nemaz nerunājot par cilvēkiem, kuri vienkārši atbraukuši kādam līdzi uz Aglonas svētkiem un, sajutuši Dieva aicinājumu, pieņēmuši ticību un kļuvuši pat par dedzīgiem kristiešiem.

Man pašam dažādu faktoru dēļ līdz šim izdevies piedalīties vien trīs svētceļojumos uz Aglonu, taču katrs no tiem ir bijis neaizmirstams. Kāds teiktu: “Gribēji teikt, piedzīvojums?” Īsti korekti laikam nebūs tā teikt, drīzāk jāsaka – pārdzīvojums. Pirmajā reizē es vēl tikai biju ceļā uz to, lai kļūtu par katoli. Man tā bija vēl diezgan sveša vide, tādēļ man svētceļojums bija tāda vairāk kā iepazīšanās, daļēji, teiksim tā, arī lielisks pārgājiens pa lauku ceļiem un meža stigām, īpaši izbaudot klusās pārdomu laika stundas. Taču jau toreiz es sevī sajutu, ka kaut kas iekšienē notiek. Tādas neparastas sajūtas pārņem, sirdī jūti ieplūstam savādu siltumu. Iepazinu jaunus draugus, pamazām kautrība un bailes par nezināšanu kā izturēties arī atkāpās, jau biju patiesi iejuties. Un tad, kad iztālēm ieraudzīju Aglonas baziliku visā savā krāšņumā, mana sirds sāka vibrēt. Ieejot lielajā bazilikas laukumā, sirds saviļņojumā burtiski gavilēja. Un tobrīd es sapratu: es esmu atradis savas ticības mājas.

Jau citādu, bet arī dziļi emocionāli saviļņojošu pārdzīvojumu izdzīvoju arī turpmākās reizes, katru reizi jūtot mudinājumu kopt savas attiecības ar Dievu kārtīgāk ik dienu arī pēc Aglonas svētkiem. Tik tiešām, otrajā un, jo īpaši trešajā reizē, es tik tiešām jutu dziļu pieskārienu, kas līdzi nesa pilnīgu iekšēju saviļņojumu. To pat īsti vārdos nevar aprakstīt, kā tevī burtiski ieplūst silts sirdsmiers, emocionāls piepildījums un līdz ar to – garīgs gandarījums. Atceros, kā reiz aiz saviļņojuma pateicībā par saņemto sirds piepildījumu izplūdu asarās kā bērns un nevarēju vien rimties. Riņķoju, vērojot priecīgo, svinīgo ticīgo sejas. Īpašs bija tas gads, kad kopā ar tā laika kolēģiem no rīta līdz vakaram Radio Marija Latvija tiešraidēs runājām gan ar svētceļniekiem, gan, protams, bīskapiem un priesteriem.

Pēc šīm atmiņām runājot, pēc katriem svētkiem es pats sev un noteikti teju ikviens sev, iespējams, uzdod jautājumu par to, kā būs tālāk. Svētku iespaidā iedvesmas pilni veltīties Dievam vairāk un ciešāk ir ļoti liela, bet kā to saglabāt tā, lai tā drīz vien ikdienas skrējienos neizplēn? Tas ir ļoti sarežģīts jautājums pēc būtības, taču praktiski tas, manuprāt, nebūt nav sarežģīti. Pat, ja netiec līdz baznīcai ikdienā, ir taču iespējas vairākas reizes dienā būt klātesošam attālināti caur radio translācijām gan Radio Marija Latvija, gan Latgales radio. Es pats dienu sāku visbiežāk ar Sv. Mises translāciju no Aglonas, kas ik rītu plkst. 7 tiek pārraidīta Latgales radio. Un ir taču Dieva vārds lasāms jebkurā diennakts brīdī. Un, protams, kas ir ļoti svarīga, tā ir lūgšana.

Man svarīgi ir katru dienu būt lūgšanās un es to visbiežāk daru – esot ceļā. Uz darbu, mājupceļā vai vienkārši garā pastaigā gar jūru vai mežā (kā tas bija tajās skaļajās pēdējās trijās nedēļās) [red. – saistībā ar izsludināšanu meklēšanā, publikācijām medijos, lasīt vairāk publikācijā ”tautaruna.lv” šeit]. Nav svarīgi, cik gara ir lūgšana, jo sarunas garumam ar Dievu nav limita. Šādā veidā es katru dienu sajūtos kā mazā svētceļojumā. Ja šis ceļš vēl noslēdzas pie baznīcas durvīm…

Attiecības ar Dievu tik tiešām ir jākopj gluži tāpat, kā to cilvēks dara ar savu dzīvesbiedru, vecākiem, bērniem, draugiem. Vienīgā atšķirība ir tā, ka pēc būtības attiecībām ar Dievu ir jābūt pirmajā vietā. Nav viegli pat katru dienu būt tuvāk Dievam kaut stundu, vai ne? Taču cenšoties to “ieviest” savā ikdienā, ar laiku katrs sajutīs to, ka bez Viņa diena nav bijusi pilnīga un piepildīta.

Nešaubos, arī šī gada svētki nesīs sirdī ko īpašu, es burtiski jūtu. Diemžēl, aizņemtības dēļ vēl neesmu pievienojies nevienai svētceļnieku grupai, taču varbūt vēl vismaz uz pēdējām dienām pagūšu. Raudzīsim! Bet par to, kā jutīšos, to jums es pastāstīšu tad, kad būšu Aglonā.

Lai ikvienam izdodas būt tuvāk Dievam katru dienu! Un atcerieties – katra mūsu dzīves diena ir kā svētceļojums. Galu galā, visa dzīve ir svētceļojums!

Foto: Pixabay

AIJAS VOLKAS PĒCVĀRDS

13.08.2023. galvenā redaktora pienākumu izpildītājas Aijas Volkas pievienots links uz 
vienu no publikācijām medijos.
Autora personīgais viedoklis 
nav uzskatāms par kristīgā medija “TUVUMA.lv” 
vai Kristīga dzīvesveida izpētes fonda oficiālo nostāju. 
Ja Tev patīk Tuvuma.lv darbs, 
atbalsti mūs! 
Konta numurs: LV50HABA0551040282926