Koklētāja Ieva Veide par Dievu, ģimeni un mātes vietu mūsdienu sabiedrībā


1553
“Mani bērni man ir pirmajā vietā. Gribat mani kā mākslinieci? Tad pieņemiet arī manus noteikumus! Mums, mammām, jābūt stiprām, lai tik viegli nepadotos šīs pasaules plūdumam, kas liek atstāt savus bērnus citiem.” Ieva Veide ir starptautiski atzīta koklētāja, kura pati gan apzīmējumu māksliniece ierindo kā pēdējo savā raksturojumā. Ieva saka, ka vispirms viņa ir kristiete, tad sieva un mamma Jēkabam un Helēnai, un tikai tad – mūziķe.
Ievas rokās kokle iegūlusi jau kopš deviņu gadu vecuma. Un nu daudz atzinīgu vārdu veltīti Latvijas mūzikā unikālajam albumam, kurā viņa apliecina, ka kokle kā soloinstruments var klausītājam atklāt pat neiedomājamākās citu tautu melodijas.

 

Kā jūsu ģimene jūtas Latvijā? Daudz tiek runāts, ka valsts nedara pietiekami, lai atbalstītu jaunās ģimenes.

Varbūt izklausīsies utopiski, bet mēs Latvijā jūtamies brīnišķīgi! Šī ir mūsu zeme, mūsu tauta, mūsu saknes un kultūra.

Atgriežoties mājās no Francijas, Itālijas vai Turcijas, es vienmēr esmu sev teikusi – šī  ir visskaistākā zeme! Man sāp valdības kritizēšana. Ir jāsaprot, ka mūsu valdība esam mēs paši. Politiķi nāk no tautas. Valdība ir tautas spogulis. Mums ir doti instrumenti, lai varētu daudz ko vērst uz labu. Pirmkārt, lūgt Dievu par tiem, kuri ir atbildīgos amatos. Otrkārt, mēs paši ievēlam gan Saeimas deputātus, kas ieceļ valdību, gan mēs ievēlam pašvaldības deputātus. Visbeidzot, ja viss ir tik slikti, tad ej un rīkojies tu pats, ieved kārtību, uzņemies atbildību!

Runājot par Latvijas atbalsta politiku jaunajām ģimenēm, tā ir lieliska, salīdzinot kaut vai ar lielu daļu Eiropas un ASV.  Reti kur ir tik ilgi un labi apmaksāti bērnu kopšanas atvaļinājumi kā pie mums. Žurnālā ”Mans mazais” lasīju, ka Francijā mammas pārsvarā atgriežas darbā jau, kad bērnam aprit trīs mēneši. Bērniņš tiek ielikts bērnudārzā, kur līdz ar citiem maziem brēkulīšiem viņu pieskata auklītes. Vēl bēdīgāk šajā ziņā klājas jaunajām māmiņām ASV. Mana draudzene ņujorkiete stāstīja, ka ASV parasti var dabūt sešu nedēļu dzemdību atvaļinājumu, trīs mēneši ir maksimums. Ja neatgriezies darbā, tad to zaudē. Daži darba devēji vienīgi vēl piedāvājot papildus trīs mēnešus bezalgas atvaļinājumu.

Jūs esat viena no tām jaunajām ģimenēm, kas gan meklē iespējas, kur strādāt, gan arī kas ikdienā ir līdzās saviem bērniem.

Mēs pirms četriem gadiem, kad biju gaidībās ar pirmo bērniņu, pārcēlāmies no Rīgas uz Mazsalacu. Aizgājām no darbiem un pārcēlāmies uz vietu, kura likās piemērotāka un labvēlīgāka ģimenei ar maziem bērniem. Tomēr turpmākais stāsts nav tikai par mūsu uzņēmību vai radošumu. Tas tomēr ir par Dieva žēlastību, vadību un īsto laiku.

Sākotnēji dzīvojām no bērnu kopšanas atvaļinājuma naudas, kas man bija liela. Vīrs ir datoru speciālists, viņš centās piesaistīt klientus un laboja datorus, tomēr interesentu bija ļoti maz. Precīzi tajā mēnesī, kad beidzās lielie pabalsti, atbrīvojās datoru meistara vieta vietējā tehnoloģiju centrā. Savukārt man tajā pašā mēnesī piezvanīja no Alojas mūzikas skolas. Tur ļoti meklēja kokles skolotāju. Es viņiem teicu, ka man ir mazs bērniņš (Helēnai tad bija gadiņš), to es neatstāšu. Bet viņiem ļoti vajadzēja. Tad nu atradām brīnišķīgu kompromisu. Braucām divreiz nedēļā uz Aloju visa ģimene. Mazā Helēna bija klāt kokles stundās. Viņai pat bija savs matracītis ierīkots.

Tas droši vien radīja īpašu atmosfēru stundās?

Jā, kokles stundās bija tik dabiska un ģimeniska atmosfēra, ka bērni atvērās un liptin lipa ap mums, pat mājās nevarēja aizsūtīt.. Mani bērni man ir pirmajā vietā. Gribat mani kā speciālistu? Tad pieņemiet arī manus noteikumus! Mums, mammām, jābūt stiprām, lai tik viegli nepadotos šīs pasaules plūdumam, kas liek atstāt savus bērnus citiem. Protams, ja mamma ir, piemēram, bankas darbiniece vai tramvaja vadītāja, viņa savus mazos līdzi uz darbu nepaņems. Bet tad ir jādomā, vai tiešām tas darbs ir tik izmisīgi vajadzīgs? Bērns var izaugt gudrs un veselīgs bez ai-foniem, bez lego, bez firmīgām drēbēm, bet viņš nevar uzaugt pilnvērtīgs bez mammas tuvuma!

Gribu ko teikt mammām – kopš tu esi kļuvusi par mammu, kādai mazai sirsniņai tava klātbūtne ir dārgāka kā zelts! Tu vairs nevari atļauties strādāt garas stundas slikti apmaksātu darbu. Lūdz Dievu un esi radoša!

Izdomā veidu, kā vari nopelnīt vairāk, bet strādāt mazāk. Darbs no mājām, ekskluzīvu apģērbu darināšana, eko saldumu ražošana, pasākumu vadīšana, sava lauku īpašuma izīrēšana tūristiem, paipalu audzēšana. Ir simtiem iespēju, satver savējo un dari to kopā ar bērniem!

Kas bērniem ir vissvarīgākais?

Šis laikmets ir viltīgs – tiek skandēti saukļi par bērnu tiesībām, taču masveidā tiek ignorētas viņa vissvarīgākās emocionālās vajadzības pēc drošas vides ģimenē. Tas ir pats pamats, to nevar aizvietot ne ar ko citu. Džeimsa Dobsona grāmatā ”Zēnu audzināšana” lasīju, ka arī pētījumi apliecina, ka mazu bērnu atstāšana bērnudārzos viņus ietekmē drīzāk negatīvi.

Nacionālais bērnu veselības un cilvēku attīstības institūts (The national institute of Child Health and Human developement) ir veicis pētījumu par to, kā bērnus ietekmē viņu atstāšana bērnudārzos. Pētījumā piedalījās 1100 mātes un 6, 15, 24 un 36 mēnešus veci bērni. Kad 2001. gadā pētījums tika pabeigts, atklājās, ka bērniem, kuri lielāko dienas daļu pavada bērnudārzā, ir trīsreiz vairāk uzvedības problēmu, nekā bērniem, kuri aug ģimenēs. Dr. Džejs Beļskis, viens no šī pētījuma galvenajiem organizētājiem, par bērniem, kuri pavada bērnudārzā vairāk nekā 30 stundas nedēļā, saka: “Viņi ir prasīgāki, nepiekāpīgāki un agresīvāki. Viņi biežāk iesaistās kautiņos, terorizē pārējos, ir nežēlīgāki un nekrietnāki, kā arī pārmērīgi pļāpā un pieprasa nekavējoties izpildīt viņu iegribas.” Avots: Džeimsa Dobsona grāmata ”Zēnu audzināšana” (87.-88.lpp.)

Zinu vienu kristīgu mammu, kura plāno savu septiņus mēnešus veco mazuli atstāt savai mammai un braukt uz Angliju strādāt. Vai tas nav absurds?  Vēl viena jauna māmiņa man ar asarām acīs stāstīja, ka vīrs atstās viņu un četrus mēnešus mazo zīdainīti, lai vairāk nekā pusgadu strādātu Somijā. Arī tā ir kristīga ģimene. Bet tam tā nebūtu jānotiek! Nesaku, ka ir slikti strādāt ārzemēs, taču nekad, nekad nedrīkst upurēt ģimeni! Ja brauc, tad visi kopā. Lai gan es tiešām neticu, ka paliekot savā zemē un godprātīgi strādājot, ticīgai ģimenei nāksies ciest badu.

Kad Helēnai jau bija divi gadi, jutu, ka varētu atvērt kokles klasi Mazsalacā, taču tam ir vajadzīga materiāli tehniskā bāze – jauni instrumenti par tūkstošiem. Mūzikas skolas parasti nevar atļauties, īpaši jau mazākās pilsētās. Bet tas bija īstais laiks un kāda ārzemju latviete noziedoja ievērojamu summu Mazsalacas mūzikas skolai un tika iegādātas kokles.

Principā un ilgtermiņā mēs dzīvojam pēc Eiropas mēriem pieticīgi, lai gan mūsu bērniem tādēļ nav jācieš, viņi ir lieliski pabaroti, apģērbti un mantas ir tik daudz, ka ik pa brīdim jādod tālāk.

Drīzāk tā ir mūsu filosofija uzskatīt, ka būt naudīgiem un izšķērdīgiem nav tas labākais dzīves stils, tā vietā mēs izvēlamies kopā būšanu un veselīgu dzīvošanu skaistā vietā.

 

Tu esi māksliniece un saka, ka mākslinieki jau idejas vārdā ir gatavi uz daudz ko. Tā ir?

Pirmkārt, es esmu kristiete. Vēl es esmu sieva un mamma un tikai pēc tam – māksliniece. Tādēļ arī nav vairs pālāk lielas trakulības, ko es varētu atļauties. Es nevaru aizbraukt viena koncertceļojumā ārpus valsts, jo man pašlaik Jēkabiņš (1,2 gadi) vēl ir pie krūts. Un vēl vairāk, abi mazie man ir cieši pie sirds, ilgāk par dienu neesmu vēl viņus atstājusi. Tomēr radošu ideju pilna galva.

Un, kur idejas, tur rodas arī plāni, vai ne?

Jā! Redzēs jau vēl, vai viss sanāks kā iecerēts, bet septembra sākumā ir plānots mums visai ģimenei astoņu dienu garumā vizināties uz Tallink kuģa (četras reizes uz Zviedriju un atpakaļ). Man tur vajadzēs spēlēt kokli, slodze būs pamatīga, atalgojums vidējs, taču pats galvenais – ģimene būs kopā!  Gribējās atkal kaut kur paceļot un mazā Helēna teica, ka gribētu braukt ar kuģi, taču ģimenes budžetā priekš tam īsti nebūtu līdzekļi. Tā nu izdomāju, ja man nav naudas darīt to, ko es gribu, tad es panākšu, ka man par to piemaksā! Ar Tallink pārstāvjiem kaulējāmies kā turku tirgū, neskaitāmās vēstulēs pārrunājot nosacījumus, jo, protams, – tā nav pieņemts, ka mūziķis brauc ar visu ģimeni, viņiem pat juridiski to ir grūti nokārtot. Un tomēr, pār mums bija labvēlība.

Kādi talanti ir pārējiem jūsu ģimenes locekļiem? 

Par mūsu mazulīšu talantiem vēl runāt ir nedaudz par agru. Trīsgadniece Helēna ļoti skaisti un radoši dejo jau no ļoti agra vecuma. Palūdz, lai es uzlieku mūziku, pati uzvelk skaistu kleitu un tad tik iet vaļā! Viņai svarīgi, ka skatos, novērtēju un apbrīnoju. Deju kolektīvā gan vēl viņa negrib un nav gatava iejusties. Vērosim uzmanīgi, kādā virzienā mazie tēmēs, un centīsimies atbalstīt.

Runājot par vīru, viņš man ir brīnišķīgs! Bez viņa atbalsta man droši vien kokle būtu jāaizmirst. Viņš pats nav mūziķis, bet viņš ir tik ļoti iedrošinošs un atbalstošs, gatavs nēsāt un pārvadāt instrumentus, gatavs pieskatīt bērnus, kamēr man jāspēlē. Gatavs atrauties no saviem darbiem, lai vienā dienā būtu Liepājā, bet jau nākamo Gulbenē, kur man jāspēlē kāzās. Man pašai nav autovadītāja tiesības, tādēļ viņš ir mūsu šoferis visos ceļos. Par viņu kā par tēti vispār varētu sarakstīt veselu grāmatu! Tas ir viņa vislielākais talants!  Helēna jau no dzimšanas tēta rokās jūtas visdrošāk.

Cik bieži jūsu mājās skan kokles skaņas?

Vajadzētu biežāk. Ir periodi, kad vispār nespēlēju pat mēnesi vai vairāk. Tā ir bijis īsi pirms bērniņa dzimšanas un ar jaundzimušo. Tomēr pārsvarā atrodu kādus brīžus, nereti tad, kad bērni jau nolikti gulēt. Labi, ka kokli var spēlēt arī klusiņām. Pati brīnos, kā tomēr galu galā man izdodas sagatavot sarežģītas un garas programmas, pat turpināt radīt jaunas dziesmas un vēl ierakstīt albumu, jo toreiz biju gaidībās ar Jēkabu. Tā ir Dieva žēlastība un arī milzīgais darbs, kas ir ticis ieguldīts jau no bērnības.

Tavs 2015. gadā izdotais albums “Tīra sirds” atklāj Tavu daudzpusību. Kā Tu nonāci līdz tam, ka vienā albumā kokle skanēs gan flamenko ritmos, gan franču, spāņu, pat ķīniešu mūzikas skaņās?

Man nepietiek ar vienveidīgumu, gribas krāsas, impulsus. Tas vienkārši dabīgi iznāk. Esmu sacerējusi Kultūras impresijas un tur ietilpst Spānija, Ķīna un Amerika. Tā ir mūzika ar viegli džezīgu nokrāsu. Franču romantisko mūziku spēlēju tādēļ, ka viņiem ir daudz brīnišķīgu skaņdarbu arfai un arfas repertuāru bieži vien ir iespējams izspēlēt arī uz kokles. Varbūt tādēļ, ka manī rit nedaudz ungāru un, iespējams, arī ebreju asinis, man gribas kaut ko temperamentīgu, košu un spēcīgu.

Tu Latvijas mūzikas pasaulē ar albumu ienesi novitāti, tas bija pirmais un ir vienīgais, kurā koncertkokle skan kā soloinstruments. Kādēļ pirms Tevis neviens nav uzdrošinājies ierakstīt līdzīgu albumu?

Latvijā ir daudz izcilas koklētājas, kuru tehniskā varēšana pārsniedz manas spējas, taču albumu ierakstīt ir dārgi. Bez dažiem tūkstošiem neiztikt. Izmaksas var svārstīties ļoti plašā amplitūdā, atkarībā no tā, kādu studiju izvēlas, kurš būs pavairotājs, kāds tehniskais un dizaina risinājums būs iepakojumam utt. Privātpersonai tā ir gana liela summa, ja vien albumu nepiedāvā sponsorēt un izdot kāda ierakstu kompānija. Ir mūziķi, kas ar koncertiem vāc ziedojumus, ilgi un grūti strādā pie finansējuma atrašanas. Manā gadījumā atkal sakrita īstais laiks un Dieva labvēlība.

Kopējās albuma ierakstīšanas izmaksas bija ap 2000 eiro. Mani atbalstīja Mazsalacas novada pašvaldība, sedzot vairāk kā ceturto daļu. Ap 1000 eiro biju saņēmusi negaidīti no VID nodokļu pārmaksas, vēl arī no manām bijušajām darba vietām pienāca neizmaksātie atvaļinājumi, jo pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma es atstāju savas darba vietas Jūrmalas un Salaspils mūzikas skolās. Neplānotie ienākumi nāca īstajā laikā! Viss salikās tik viegli un ātri, ka pati nobrīnījos, kad albums jau bija ierakstīts!

Ir gan laikam vēl viens iemesls, kādēļ ir daudz kokļu ansambļu disku, bet maz solo. Lai cik latvieši būtu izslavēti par individuālistiem, viņi tomēr, kopā muzicējot, jūtas drošāk un labāk. Būt solistam – tā ir ekspresija, cilvēkiem ar intravertu dabu tas var būt grūti un, man liekas, mēs esam diezgan intraverta tauta.

Kas ir nepieciešams, lai kļūtu par izcilu koklētāju?

To, ka pareizā atbilde ir – darbs un vēlreiz darbs, to jau visi zina! Tādēļ pieminēšu vēl ko. Ir ļoti svarīgi, cik bagāta ir mūziķa emocionālā pasaule. Ja runa ir par izcilību, tad nepietiek vien ar perfektu atskaņojumu – to var izdarīt arī dators. Ir vajadzīga individualitāte un drosme to izpaust. Cilvēki var pievērt ausis un pat nedzirdēt tehniski nepilnīgu izpildījumu, ja vien mūzika ir tāda, kas ļauj viņu dvēselēm pacelties spārnos un lidot līdzi!

Esmu dzirdējusi, ka māmiņas Tavu mūziku atskaņo bērniem un ka tā palīdz, kad kādam ir nepieciešams miers. Esi arī starptautiski atzīta. Ko Tev nozīmē atzinība?

APBALVOJUMI

1.vieta V.Gorodovskas Starptautiskajā Tautas instrumentu izpildītāju konkursā Maskavā, solo (2008.gadā)

2.vieta J.Švedas Starptautiskajā Tautas instrumentu izpildītāju konkursā Viļņā, solo (2009.gadā)

1. vieta Starptautiskajā daudzstīgu tautas mūzikas instrumentu izpildītāju konkursā „Baltija 2009” Sanktpēterburgā (2011.gadā)

3. vieta Starptautiskajā konkursā Kantele 2011 Somijā. (2011.gadā)

1. vieta kā kompozīciju autorei un 3.vieta kā izpildītājai Starptautiskajā daudzstīgu instrumentu festivālā konkursā Pleskavā, Krievijā. (2011.gadā)

Reizēm man pašai ar sevi ir iekšējas cīņas par to, kā attiekties pret atzinību. Es apzināti ar sevi strādāju, lai man nebūtu pārāk svarīgi patikt cilvēkiem. Tomēr reizēm sevi pieķeru, tīkojot pēc atzinības, un par to man kauns. Ir svarīgi dzīties pēc tā, lai patiktu Dievam, nevis cilvēkiem. Taču pareizā veidā uztverti atzinīgi vārdi var tikai celt, iedrošināt un ļaut saprast, ka tam, ko es daru, ir kāda jēga.

Lasīju, ka reiz kāda Tava skolniece atzinās, ka ļoti vēlētos tev līdzināties. Vai Tev pašai tas dod ikdienā spēku, kad saproti, ka spēj citus iedvesmot?

Ar šo skolnieci vēl tagad man ir ļoti mīļas attiecības, lai gan nu jau viņa ir liela jaunkundze. Ne jau katru man izdodas iedvesmot uz cītīgu mācīšanos, aizvest līdz kādiem panākumiem, bet esmu definējusi, ka kokles stundai ir jānes bērnam kāds labums. Mans mērķis nav izmantot bērnu, lai spodrinātu skolas vai savu vārdu ar viņa panākumiem konkursos. Mērķis ir, uzmanīgi strādājot un cienot katra bērna individuālo uztveres tempu, un spējas, palīdzēt viņam pieaugt, palīdzēt tuvoties mūzikai, to izprast, sajust un iemīlēt. Ir bērni, kuriem mūzikas stunda ir kā terapija – bez steigas un spiediena.

Ir pētījumi, kas apliecina tās iedarbību, īpaša ir tās loma palīdzot bērniem ar garīgiem traucējumiem. Pati esmu spēlējusi un darbojusies nometnē bērniem ar īpašām vajadzībām un redzējusi, kā mūzika var atvērt un iedrošināt uz kustību un komunikāciju bērnu, kurš ir absolūti sevī noslēdzies. Latvijā mūzikas terapiju var apgūt Rīgas Stradiņa universitātē un Liepājas Universitātē. Jāatzīst, ka tās apgūšana un lietošana dzīvē ir arī viens no maniem sapņiem. Pagaidām gan to esmu atlikusi uz laiku, kad bērni būs lielāki.

Mūzikas spēks ir milzīgs un to nevar līdz galam racionāli izprast. Mēs jau zinām Bībeles stāstu, kur Dāvids spēlēja liru Saulam un viņš nomierinājās, kaut arī pirms brīža vēl gribēja Dāvidu nogalināt.

Mūzika ir Dieva radīta un tā jālieto dievbijīgā veidā, citādi tā var izraisīt arī pretēju efektu.

Ir zināmi gana daudz gadījumu, kad smagās mūzikas koncertu iespaidā pūlis satrakojas, sarīko grautiņus, kļūst agresīvi. Arī nemitīgi klausoties skumju mūziku, drīz vien mūsu dvēsele jau ir pārņemta ar skumjām.

Jūs kā ģimene neslēpjat savu kristīgo pārliecību. Kāpēc jums nepieciešams Dievs?

Dievs taču ir mūs radījis! Es katru dienu spogulī redzu seju, ko Viņš mīlestībā veidojis, es elpoju, jo Viņš tā iekārtojis, es dzīvoju Viņa radītā pasaulē, kuras sarežģītos procesus pat zinātnieki nespēj citādi izskaidrot, kā vien ar to, ka aiz tā visa stāv kāds varens Prāts. Būtu vajadzīga pamatīga ticība, lai noticētu, ka Dieva nav. Bet tas, ka Viņš ir, tas ir acīmredzams un to es piedzīvoju ik dienas.

Bez Dieva es arī neredzētu jēgu dzīvot. Nu, ko tad? – ēdīsim, dzersim un mirsim? Kāda tad tam visam jēga? Ar Dievu viss iegūst jēgu.

Mēs dzīvojam ar mūžības perspektīvu. Mēs pieliekam pūles, jo zinām, ka tam ir alga debesīs. Mums arī ir uzdevums, nemitīgi meklēt tās dvēseles, kas vēl ir nomaldījušās, lai palīdzētu tām rast ceļu pie Dieva. Mums Dievs ir vajadzīgs ik brīdi!

Un kāpēc tik daudzi līdzās tomēr atrod piepildījumu pilnīgi citās lietās un nodarbēs, un atklāti pozicionē, ka Dievam netic?

Šis ir ļoti samudžināts laiks, cilvēkiem ir grūti atrast patiesību. Īpaši jau tādēļ, ka šobrīd valdošais postmodernisms saka: patiesība ir katram sava. Tas īstenībā nozīmē to, ka patiesības nav vispār. Ja kādreiz vēl cilvēki strīdējās par patiesību, tad tagad viltus tolerances vārdā viens saka: nu jā, tu ej pie burvjiem un zīlniekiem, nu tas ir tavs ceļš, ja tev tas strādā, tad o.k..  Tā mēs ļaujam cilvēkiem maldīties un sapīties. Arī kristieši ir kļuvuši pārāk toleranti, jo šai tolerancei nav patiesuma, ja mēs ļaujam cilvēkam aiziet postā. Tas ir, kā teikt: Nu labi, dzer no šīs krūzītes, ja gribi, es jau neiešu tev stāstīt, ka tur ir inde iekšā.

Dievs visticamāk ir vajadzīgs arī tiem, kuri Viņu stūrgalvīgi noliedz.

Diemžēl cilvēki to stūrgalvīgi noliegs pat tad, kad jau skaidri atklāsies Dieva godība, bet sātana pēdējās mocības smagi skars zemi un tās iedzīvotājus. Mēs lasām Atklāsmes grāmatā, ka pat tad cilvēki neatgriezīsies un zaimos Dievu. Es nezinu, kāpēc tā ir. Tas ir šausmīgi. Tomēr ir daudzi, kuru sirdis vēl ir atvērtas, kuri grib dzirdēt un saņemt, kuri ir gatavi uzticēt savas dzīves Jēzum un sākt Viņam sekot. Mums jāiet pie tiem un jādalās ar to, kas mums ir atklāts un dots.