Pie Irbēm Mazirbē – gan priekos, gan bēdās


1859
2013.gada maijā uz dzīvi Mazirbē kopā ar divām meitiņām Annu un Sāru pārcēlās Kārlis un Vineta Irbes. Kārlis, lai kļūtu par Mazirbes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju un  Mazirbes rekolekciju centra vadītāju, un Vineta kā sava vīra palīgs un māmiņa nu jau pieciem bērniem. Mazirbē dzimis Krišjānis Jēkabs. Vēl divi bērniņi ir Mūžībā.
Pirmie Ziemassvētki Mazirbē ar jaunāko atvasi- Krišjāni Jēkabu.

Zinādama Irbju ģimenes sāpīgo pieredzi, kādā ciešanu laika svētdienas rītā mēroju ceļu uz Mazirbi, lai satiktu Vinetu un Kārli un runātu ar viņiem par to, kāpēc ciešanas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Kārlis un Vineta tikšanas laikā iedrošina: cik labi ir dzīvot, zinot, ka Dievs ir blakus vienmēr un uz Viņu var paļauties.

 

Tikšanās ar Mazirbes ļaudīm

Ceļā uz Mazirbi devos kopā ar vīru. Mums arvien bijis patīkami iegriezties Mazirbes baznīcā un rekolekciju centrā. Mēs arvien meklējam kādu ieganstu, lai šurp atbrauktu, jo reizēm pietrūkst tikai kāda laimes kripatiņa, kāds prieka stariņš mūsu labo emociju kolekcijai, lai laime būtu ne tikai pašiem, bet arī dalīšanai pietiktu.  

Ceļš no Dundagas līdz Mazirbei sākumā vijas cauri tīrumiem un pļavām, garām vēl apdzīvotiem un arī jau pamestiem mājokļiem, bet pēc brīža iztālēm paveras jūra un tūdaļ ceļš liek doties lejup pa tās aizvēsturisko gultni, metot līkumus cauri priedēm un eglēm apaugušiem kangariem. Tik cerīga agrā pavasarī šķiet mūžzaļo skujkoku mierīgi zaļā krāsa. Aiz pagrieziena pabraucam garām senai kapsētai… Lūk, arī, pakāpusies augstākajā pakalnā, jau no attāluma saskatāma Mazirbes baznīca.

Foto: rekolekcijas.lv

 

Ziemā dievkalpojumi notiek Mācītājmuižas kapelā, kur ir silti un omulīgi. Kārļa vadītajam dievkalpojumam Vineta pievieno vērtību ar savu sirdi un Dieva dāvātu talantu — skanīgā, dvēseli aizkustinošā dziedājumā. Līdz sarunai ar Vinetu un Kārli mums ar vīru jābūt pacietīgiem, jo priekšā vēl draudzes sapulce.  Man ir  iespēja uzrunāt vairākus Mazirbes evaņģēliski luteriskās draudzes locekļus personīgi.  Jautāju, kas viņiem ir Kārlis un Vineta, vai viņi ir mācītājkungs un mācītājkundze?

– Viennozīmīgi, viņi ir draugi!

– Un reizē padomdevēji!

– Viņi ir tie, kurus Dievs šai vietai ir izredzējis.

– Īsts mācītājs, protams, tāds, kurš ved pie Kristus, glābj, tāds ir Kārlis, un Vineta ir viņam Dieva dotais palīgs, viņi ir viens!

– Kārlis un Vineta, un visa viņu ģimene… Mazirbe bez viņiem vairs nav iedomājama.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Rekolekciju centrs

Mazirbes rekolekciju centrs ir vieta, lai  ārpus ikdienas steigas un rūpēm sastaptos ar Kristu un atjaunotu Dieva skatījumu uz savu dzīvi, tādējādi mantojot patieso laimi, kas iespējama vienīgi esot attiecībās ar Trīsvienīgo Dievu. Par centru vairāk lasi šeit.

Sapulces laikā saprotam, ka Kārlis un Vineta ir šīs vietas labi apsaimniekotāji. Senā mācītājmuiža ir atjaunota, otrais stāvs ir ieguvis jaunu veidolu, lai uzņemtu rekolekciju centra apmeklētājus. Prasmīgi saglabātas senās koka konstrukcijas, telpas askētiski iekārtotas, taču ļoti mājīgas, gaišas un ērtas.
Par priekšzīmīgo darbu viņiem ir pateicīgi gan draudzes locekļi, gan iepriekšējais mācītājs Ilmārs Barons un viņa sieva Anda. Ar gandarījumu Anda atzīst: “Kārlis un Vineta ir īsts brīnums! Dievs viņus ir speciāli sagatavojis šai vietai!’’ Ilmārs piekrītoši māj ar galvu.

Bērnības pieredze

Vineta atceras, ka toreiz, kad viņas ģimene no skaistās Smiltenes pārcēlās uz laukiem, kur vajadzējis iemācīties strādāt visus lauku darbus, viņa meklējusi iespēju, kā tikt ātrāk prom, taču tagad par gūto pieredzi jūtas pateicīga Dievam.

Vinetas mamma, kristiete būdama, daudz lūgusi par meitu un stāstījusi viņai par Jēzu. Vineta to tā īsti novērtējusi septiņpadsmit gadu vecumā, kad, nokļūstot bīstamā situācijā, sapratusi, ka citu iespēju nav, kā saukt Jēzu, un Viņš meiteni izglābis.

Tad arī Vineta īsti novērtējusi mammas teikto un sapratusi, ka  Jēzus nav tikai stāstos svētdienasskolā, Viņš ir dzīvs šodien un dzird, kad Viņu lūdzam un nekam citam dzīvē bez Dieva nav vairs nozīmes.

Vineta studējusi Teoloģijas fakultātē un otrā kursa laikā sākusi strādāt 14. vakara maiņu vidusskolā. Nostrādājusi deviņus gadus. Vēlāk Vineta bijusi mārketinga kvalitātes analītiķe Armanda Ābelīša biznesa apmācību kompānijā. Īslaicīgi arī operatore uzziņu dienestā.

Runājot par Mazirbi, Vineta rezumē, ka viss, kas viņas dzīvē ir pieredzēts, liecina par debesu Bosa doto uzdevumu — būt par sava vīra sievu un palīgu. Gan pastorālās sarunas ar garīgo vadītāju, Rīgas Sv. Jāņa draudzes mācītāju Ingu Daukstu, vēlāk Ivo Grantiņu Dubultu draudzē, gan iegūtā  pieredze muzicēšanā kalpojot draudzēs – visam ir sava nozīme šodien Mazirbē.

Kārlis ir jūrmalnieks.

No bērnības Kārlim palicis prātā vecmāmiņas spilgtais stāstījums par pasaules galu, bet jaunieša gados, nebūdams saistīts ar baznīcu, nonāca Tezē kopienā, kur no šī apmeklējuma prātā palikuši brāļa Rožē teiktie vārdi: “Dievs ir mīlestība”.  Tā soli pa solim, vārdu pa vārdam un caur dalību Alfa kursā Kārlis ir tuvojies Dievam.

Kristību laikā piedzīvojis sajūtu, ka pēc blandīšanās pa pasauli beidzot ir ieradies mājās. Kārlis ir studējis Rīgas Tehniskajā universitātē datorzinātnes un līdz pat braukšanai uz Mazirbi strādājis IT jomā. Mācoties Lutera Akadēmijā, darbu apvienojis ar kalpošanu Jēzus draudzē. Gan Kārlis, gan Vineta uzsver grēksūdzes nozīmi viņu abu garīgajā ceļā.

Satikšanās un vīzija

Nozīmīga ir bijusi  Kārļa un Vinetas satikšanās. Kārlis vēlmi par laulībām un ģimenes veidošanu uzticēja Dievam, jo bija noguris no domām par iespējamo draudzību ar vienu vai citu. Pēc lūgšanas, kurā uzticēja savu nākamo laulības dzīvi Dievam, Kārlī ienāca miers un viņš vairs necentās veidot attiecības pats. Pirmā tikšanās ar Vinetu notikusi, Kārlim meklējot Alfa  kursam mūziķi. Iesākumā Vineta atteikusi, tad pārdomājusi. Abiem kalpojot Alfa kursā, abi par iespējamām attiecībām vēl neko nav nojautuši. Bet kādās rekolekcijās Kārlis gara vīzijā ieraudzījis Vinetu kā māmiņu, kas nāk ar bērniem, lai gan viņš neaizdomājās par to, ka vīzija varētu būt par viņa nākamo sievu. Šī vīzija viņam šķita nozīmīga, lai par to pastāstītu Vinetai. Kad Alfa kurss noslēdzās, līdz ar to kalpošana vienā komandā, Kārlim bija būtiski šo redzēto  vīziju Vinetai pateikt.

Tad cilvēks sacīja: “Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta.

1. Mozus 2:23.

Kad Kārlis to stāstīja Vinetai, viņa jautāja: kā tev šķiet, kāpēc  Dievs tev šo vīziju atklājis? Tajā brīdī Kārlim kā zvīņas no acīm nokrita un viņš atbildēja: “Laikam Dievs tevi  kā sievu man pievedis.”

Pēc šī neveiklā brīža abi klusējot satikās dievkalpojumā, kura laikā Kārlis Vinetai aizsūtījis īsziņu – “1. Moz 2:23”. Pēc šī dievkalpojuma abi devušies uz kafejnīcu, kur tad arī bijis viņu pirmais iepazīšanās randiņš, tikai viņi abi.

Dieva žēlastība

Kārlis un Vineta savā dzīvē ir piedzīvojuši arī ciešanas, taču, kā skaidro Kārlis, tās ir neizbēgamas tādēļ, ka mēs dzīvojam grēkā kritušā pasaulē, kur visu ciešanu cēlonis ir Ādama un Ievas nepaklausība Dievam jeb iedzimtais grēks. Vienlaikus Kārlis uzsver, ka tieši ciešanās var piedzīvot Dieva žēlastības pilno klātbūtni.

Mazirbē 2015.gada martā, gaidot Krišjāni puncī

Divi viņu bērniņi nomira vēl mātes klēpī. Pirmajā reizē ikmēneša grūtniecības vizītē ārste paziņojusi, ka bērniņa sirds apstājusies un sūtījusi Vinetu uz slimnīcu, lai steidzami veiktu abortu. Šis vārds tādā brīdī šokē divtik. Vinetai un Kārlim nebija pieņemami, ka viņu bērna ķermenīti saplosa un izmet vai sadedzina.  Un viņi meklēja citu iespēju, kā vēl varētu savu gaidīto mazulīti tomēr saņemt un uzticēt Dieva mierā. “Ir nepieņemami, ka gaidīto bērniņu jau sauc par veidojumu vai augli un mīļi aicina mānīt sevi, ka tas jau tāpat vien pāries, tēva jūtas ignorējot vispār,” teic Kārlis.

Viņi lūdza Dievu, uzticot savas ciešanas un raizes, un saņēma palīdzību un vadību.

Vinetu īpaši Dieva klātbūtnē lūdzoties uzrunāja vārdi par Dievmāti. “Marija, kas savā klēpī  Dzīvību, Dziedinātāju un Pestītāju nesusi…”.

Tā sevi uzticot aizlūgšanām, nu jau citas vecmātes atbalstīti un vadīti, viņi piedzīvoja lielu Dieva žēlastību – savu bērniņu piedzimšanu –, slimnīcu un operatīvu iejaukšanos nevajadzēja. Viņi varēja bērniņu saņemt, apraudāt un apglabāt, gan Mazo Irbi, gan Matīsu, lai gan dzīvojušus mazāk dienu kā pieņemts pasaules standartā.

Kad Kārlis un Vineta sāka gaidīt savu trešo bērniņu, kuru nosauca par Mazo Irbīti, viņi neko vēl nezināja par Mazirbi, bet sakrita tā, ka tieši tajos datumos, kad Mazajai Irbei būtu vajadzējis dzimt, viņi pārcēlās uz Mazirbi. Paši piedzīvojot zaudējumus un ciešanas, viņi nokļuva vietā, kur Dievs atjauno mieru gan pašiem, gan citiem.

Kā rast mieru? Tas vairs nav retorisks jautājums Kārlim un Vinetai.

Zemāk skaties ”tuesi.lv” video stāstu par mācītāju Kārli Irbi.